DIVPADSMIT AK! - UN SIRDS PILNA ŽELĀM

Ārija Zveja, Vārdi-atspulgi. Dzejoļi. Ilzes Strautiņas vāks un viņetes. Vesterosā (Zviedrijā): Ziemeļblāzma (Jānis Abučs), 1973. 80 lp.

Taisnību sakot - Ārijas Zvejas debijas krājumu Vārdi- atspulgi no vāka līdz vākam vienā rāvienā izlasot - likās, ka katrā lappusē ir vismaz viens "ak". Ķeŗoties pie eksaktākām mērauklām, atklājas, ka ir tikai divpadsmit "ak!". Pārējo veido ak-teikumi ar pašu "ak!" neklātienē. Vai arī: "Tik raudāt gribas raudāt sirds pilna sāpēm žēlām..."

Debitanti personiski nepazīstot, viegli nodarīt pāri: Var jau būt, ka debijas krājuma caurcaurēm galīgi pesimistiskajam notonējumam ir savs dziļi individuāls, personiski pārdzīvots un izdzīvots pamats. Skumjai, smagus pārdzīvojumus atainojošai dzejai nekādas īpašas caurlaides nevajag. Nelaime šoreiz tikai tā, ka autore nepārliecina, ka aiz viņas "ak!" tiešām tik dziļi pārdzīvojumi slēptos. Vismaz: par tiem nekā neuzzinām. Un dzeja pati tos arī neizraisa. "Ak!" ir interjekcija, ar ko izlīdzas, kad īstenībā nav ko teikt.

Visi ūdeņi manī satek
esmu klēpis
esmu vasaras elpa
esmu burvības pirmais vārds

dzejoļa "Kad dzīvība dzirkst" ievadā saka autore un kļūst it kā par tādu pasaules centru, ap ko griežas viss labais un ļaunais. Un ja "ak!" krājumā ir tikai divpadsmit, tad "es"-vai katrā dzejolī un noved visu krājumu pie gluži vai nepanesamas sīkegocentrisma demonstrācijas: sāp jau pirksts, kad ierauta skabarga, un vientuļos vasaras vakaros sirdij viegli piesitas bēdas. Bet lielākas ir bēdas, ja no tām netop dzeja, bet dzejot gribas.

Vajag to "gribēšanos vien" pārspēt! Nav tā, ka Ārija Zveja to nespētu - kad viņa uz mirkli atstāj savu "es" un paskatās drusciņ apkārt pasaulē. Tad viņa redz un raksta:

Atvērts logs
rīts
māte skalo linus
vēsās straumēs...

Te ir vākums, laipiņa uz dzeju, kas nav paguvusi noslīkt dzejotājas nopūtu palos. Vai arī, runājot par kādu "Tu":

Tu esi
ūdens un akmens
ap tevi dzied

Par Zvejas "Tu" uzrodas vēl kāds cits jautājums. Liekas, ka viņas dzejoļos ir reliģiozu pārdzīvojumu apakšstraumes. Bet dievu vārdā viņa tikpat kā nepiesauc. No godīgas ticības nav jākaunas. Ir daudz sliktāk, ja, dzeju rakstot, neziņā tiek atstāts lasītājs: brīžiem Zvejas "Tu" ir it kā ar miesu un asinīm, brīžiem it kā tas "Tu", ko vienmēr rakstām ar lielo T, Dievs, Dēls un Svētais Gars.

Dzejoļi krājumā ir bez pieturas zīmēm. Tā var rakstīt. Bet ne lai tiktu vaļā no "gramatikas grūtībām", atstājot visu lasītāja ziņā. Manuprāt, Zvejas dzejai pietrūkst tās organizētības, kas nepieciešama, lai "bezzīmju dzeja" nekļūtu par vārdu savārstījumu. Vārdu formas un locījumu galotnes, nepareizi lietotas, noved pie vēl lielāka jucekļa. Zvejas dzejas iekšējā dinamika šajā ziņā prasīt prasās pēc nemaldīgas precīzitātes, un viņai uz to vārti ir atvērti, jo autores valodas materiāls ir iepriecinoši tīrs. Ar mazāk "ak! ", un mazāk "es" kā visa mērauklu, šī valoda dod cerību uz īstāku dzeju nākotnē.

Bet ir vēl otra debitante, kas pieminama - vāka un viņešu autore Ilze Strautiņa. Sakāmais pasakāms īsi: Jācer, ka būs vēl daudz grāmatu, kuŗas iekārtot un noveidot būs atļauts Ilzei Strautiņai. Viņa, gluži vienkārši, zina, kā tas darāms, viņai ir tie īstie pirksti.

Gunars Irbe