PLAKĀTI, SUKRENES, DZEJA

Dzejas diena. Rīgā: Liesma, 1971. un 1972. 335 un 327 lp. Rbl. 1.33 un 1.38.

"Varens ir dzejas iespaids uz mums." Tā savā 1972.g. antoloģijai pievienotajā apcerē "Mazliet par dzejas izteiksmes līdzekļiem" konstatē Indulis Strazdiņš. Šis iespaids, protams, atkarīgs no lasītāja uztveres spējām un tā, cik lielā mērā dzejniekam izdevies vārsmas piesātināt ar poēziju. Būdams pietiekami pašpārliecināts, lai kaut cik paļautos uz savu uztveri, recenzents atzīst, ka citāts no Strazdiņa apceres attiecināms tikai uz samērā nelielu daļu no abās antoloģijās uzņemtajiem dzejdarbiem. Pabiezo grāmatiņu saturs visumā diezgan viduvējs, dažviet noslīd līdz īstai vājdzejai, šur tur paceļas krietni virs "jūŗas līmeņa". Tas sakāms gan par latviešu oriģināldzeju, gan par atdzejojumiem no citām valodām.

Vājdzeja šais antoloģijās pa lielākai daļai saistās ar propagandu vai pārāk lēti populāru izteiksmi. Atbaidoši propagandas ražojumi ir kaut vai Arvīda Griguļa "Zvērests" (1971:10) un Mirdzas Ķempes "Parīzes komunāri" (1971:7). Pat Eižena Vēvera plakātiskais dzejolis "Komunāri" (1971:8) nav tik nedzīvs un bezgaumīgs kā iepriekš minētie. Griguļa peršojums sastāv gandrīz vienīgi no apputējušas rētorikas; par kaut ko tādu var tiešām pabrīnīties. Daudz labāks nav arī Griguļa sacerējums "Ļeņinam slava" (1972:13), tāpat Andreja Baloža "Man partija vērusi ceļu" (1972:17), Harija Gāliņa "Deviņpadsmitais stāvs" (1972:71) u.c.

Lēti populāras izteiksmes piemērs ir kaut vai Jāzepa Osmaņa saturā diezgan simpatiskais dzejolis "No kurienes es" (1972:21). Gluži tā jau nu nevar! Citēšu vienu pantu:

Tur Daugavas krastos ir meiteņu daudz, 
Un vienu par manu starp viņām tur sauc. 
Ko meklēju citur? Vai viņu es vīlu? 
Nē, viņu un dzimtenes lielumu mīlu.

Uz "jauku" dikciju slieksme arī Alfrēdam Krūklim, Arvīdam Grigulim, Jūlijam Vanagam, Kārlim Kalnietim, Herbertam Dorbem, Imantam Lasmanim, šad tad vēl citiem.

Antoloģijās uzņemto autoru vairums tomēr sniedz kaut ko labāku nekā propagandas plakātu vai saldenu glezniņu ražotāji.

Dikcija svaigāka, skatījums dzīvāks, (piem., Jura Veitnera "Akvarelī" 1972:191):

Rit rīti skaņu ritenī,
Aizrit zvanīdami,
Kož puika nosmulētu muti 
Jau dienas ābolā, 
Krāj krāsas laika lapa, 
Zilas varavīksnes
Vakars izkar veļas virvēs, 
Būs nakts,
Un logos saules puķes ziedēs...
Kāds otu velk,
Un ota slīd pār priekšpilsētas mūžu, 
Atbrauc nakts
Uz māju baltā trolejbusā, 
Dziesmu dzied,
Skan bērniem 'aijā, žūžū...', 
Mieg Mārupītes malā nātras
Un sienāži lec zvaigznēs
Drīz atkal jāritina rīta 
Rozā ritenis...
Kāds laika traukos otu mērcē 
Un velk uz papīra pa burtam: 
Sveika, nomale!

Dzejolītis nav bez klišejiskām piekrāsām un drusku triviāla skatījuma; bet tas nav tieši nelasāms. Daža sastāvdaļa itin svaiga un plašām asociācijām ("Un sienāži lec zvaigznēs - "). Šai dzīvākajā katēgorijā ietilpināms labākais A. Baloža dzejolis:

Man i' līgav', Elluž' daiļ' 
Jūrmalā viņ' staigā kail'!

Gul uz mol' un acis bol' 
Saulei rād' sav' ziemeļpol'.

Sprukstiņbikss gar stūri žūr 
Un uz manu brūt' vien lūr.

Teikš' tev, ķīķer' ģeņģerzell', 
Pazūd ātrāk kaut uz ell'!

Ja t' vēl tuvāk spers kād' sol', 
Iedauzīs tav' paur' kā ol'!
"Apostrofs" (1972:35)

Pār šo viduvējības līdzenumu paceļas Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa, Ojāra Vācieša, Knuta Skujenieka, Vitauta Ļūdēna, Māŗa Čaklā, Montas Kromas vārsmas un atsevišķi citu autoru dzejoļi vai panti (piem., Ārijas Elksnes "Bendes sieva" 1972:67). Par 1971.g. antoloģijā uzņemtajiem Ziedoņa dzejoļiem kaut kur (laikam Literatūrā un Mākslā) neatzinīgi izteicies Knuts Skujenieks; recenzentam šie iebildumi šķiet ļoti subjektīvi, kaut varbūt ne gluži bez pamata. - Īpaši iespaidīga ir Čaka poēma "Spēlē, spēlmani", kas ievietota nodaļā "No literārā mantojuma" (1971:229); par to patiešām gribētos teikt, ka "varena ir dzejas ietekme uz mums"...

Arī atdzejojumiem no svešvalodām ir dažāda kvalitāte. Latvijas krievu autori apmēram tādā pašā līmenī kā "iedzimtie"; sniegums variē no diezgan saldenas romances līdz subtīlam, interesantam veidojumam. Varbūt gan nav gluži tik iezīmīgu talantu kā, piem., Vācietis. Atdzejojumi no vēl citu tautu - franču, vācu, angļu, azerbaidžāņu, jugoslavu, moldāvu - lirikas un liroepikas ne vienmēr liecina par izcilu oriģināldzeju, bet ir vairāki tiešām iespaidīgi vai vismaz interesanti autori. Nedomāju, ka Paula Celāna "Nāves fūga" īsti labi atdzejota, tomēr var just kaut ko no oriģināla neparasti augstās kvalitātes. Šķiet, ka apmēram tikpat veiksmīgi vai neveiksmīgi ir arī pārējie tulkojumi. Recenzentam ļoti interesants likās ieskats azerbaidžāņu, dienvidslavu un moldāvu dzejā. Dienvidslavi radnieciski krieviem, kas samērā emocionāli, vieglāk "jūtināmi nekā latvieši. Azerbaidžāņi ar savām jutekliski orientālajām piekrāsām dažā ziņā atgādina Virzu. Moldāvu dzejā it kā apvienojas jutekliska uztvere ar slavisku emocionālitāti.

Atgriežoties pie šo antoloģiju satura galvenās daļas - latviešu oriģināldzejas, gribas pateikt, ka tā rada drusku "salasītu" iespaidu. Propagandas ražojumos, protams, ideoloģija svarīgāka nekā poēzija; bet apšaubāmas izvēles sekas var manīt arī pavisam apolītiskos dzejoļos. Kur meklējami šīs parādības cēloņi ? - Pa daļai vainojams režīms, kas neļauj brīvi rakstīt un publicēt. Bez tam - antoloģiju sakārtotāji varbūt bijuši mazliet pavirši. Var spekulēt arī par kādu faktoru, kuŗam pieskāries jau J. Rudzītis. Latvieši sevi dažkārt sauc par "dzejnieku tautu", un šķiet, ka šādam apzīmējumam ir zināms pamats; bet kaut cik tipiski latviska mentālitāte varbūt pārāk "nolīdzināta", lai rastos diezcik izcila dzeja, tādēļ mūsu literātūras lielākā daļa pārāk ordināra skatījumā un izteiksmē. Mūsu tauta savas īpatnējās pagātnes dēļ maz stratificēta iedzimtības ziņā (kā to, cik atceros, aizrādījis jau prof. P. Jurēvičs), jo apdāvinātiem individiem gandrīz vienmēr bija jāpaliek "arāju kārtā", līdz ar to droši vien sajaucot savus neparastos genus ar pavisam ordināriem. Manuprāt, talanti šādā gadījumā radīsies diezgan vienmērīgi visā tautā, literārie talanti parādīsies relātīvi lielā skaitā ("dzejnieku tauta"), bet to vairumam drusku pietrūks spožuma, krāsainības, svešādības. Laikam zīmīgi, ka mūsu izcilākajiem dzejniekiem (Rainim, Porukam, Virzam, Čakam) neparastāka sencība - varbūt ar neparastākām genētiskām kombinācijām - un tikai mēreni "latviska" mentālitāte. (Ļoti latviskais Skalbe nav gluži tik "pirmšķirīgs" kā tikko minētie.) Protams, kaut ko līdzīgu var saskatīt visās literātūrās; bet "tipisku" latviešu mazliet nivelētajā un drusku flegmatiskajā psīchē laba augsne skaitā relātīvi daudziem, bet pārsvarā visai "provinciāliem" dzejdarbiem.

Abām antoloģijām pievienotas apceres par dzeju. Īpaši atzīmēt gribētos lietišķīgo, redzīgo Induļa Strazdiņa eseju; Rietumos apskolotam literātam tā gan nepasaka daudz jauna, bet vismaz izvairās no sprediķiem un puķaina stila.

Grāmatiņu apdare nav nekāda iespaidīgā, bet neliekas arī tieši nabadzīga.

Gundars Plavkalns