ĪSTENĪBAS DAUDZVEIDĪBA

Gundars Pļavkalns, Jūliāns pie Benedikta. Adelaidē: Helikons, 1972. 77 lp. $4.00.

Gundaru Pļavkalnu, kā šķiet, nevar vairs uzskatīt par jaunu dzejnieku, jo jau 1961.g. Austrālijā iznākušajā krājumā Kvintets viņš piedalījies ar 21 dzejoli, kas jau nav iesācēja darbi. 1963.g. viņa paša izdotajā (Salas apgāda iespiestajā) krājumā Divas pilsētas Pļavkalns spēris krietnu soli tālāk un to, kas jau bija vērojams Kvintetā, izkopdams un izveidodams nenoliedzamā gaumē. Kaut vairumā turēdamies pie brīvā ritma, viņš ar sekmēm izmanto arī cēlo soneta formu.

Vērojams arī, ka viņš ciemojies ar labām sekmēm eiropiskajos literātūras dārzos un to, ko tur guvis, pievienojis mūsu literātūrai kā skaistu mantojumu. To pašu var teikt par mazo Imantas izdoto krājumiņu Caurspīdīgās ēnas.

Pļavkalns nav daudzrakstītājs, jo to 11 gadu laikā, kas pagājuši kopš Kvinteta iznākšanas, iespiesti tikai 97 dzejoļi. Tas liek domāt, ka ikkatrs dzejolī lietotais vārds ir pienācīgi izsvērts un pārdomāts. 1972.g. beigās iznākušais dzejoļu krājums Jūliāns pie Benedikta ir it kā kāda Pļavkalna veidošanās posma nobeigums, gan ne tādā ziņā, ka nu sāktos kaut kas pavisam jauns, bet ka tas, kas lasīts līdz šim, būs pamats tam, kas nāks tālāk un kas īsti rādīs dzejnieka būtību.

Jaunais Pļavkalna dzejoļu krājums saista jau ar savu ārpusi. Tas nav tikai iespieduma darbs, tas ir dzejnieka domu un roku darba tik ciešs apvienojums, ka nav iespējams pateikt, kuŗš no tiem prasījis vairāk pūļu un darba. Jāapstājas jau pie virsraksta. Iedomājos, ka Jūliāns ir kā nelaimīgais Bizantes ķeizars Jūliāns Apostats, kas, redzēdams jaunā kristiānisma bezjēdzīgo nostāju, atsakās no tā, apšaubīdams dogmas, ko pieņēma svētais Benedikts, bet tomēr paliek neapmierināts. Šķiet, tā ir Jūliāna izmocītās dvēseles cīņa, kas jūtama cauri visai grāmatai. Tā noris lielpilsētas trokšņainajās ielās, krāsaino uguņu apgaismota vai arī klusos, tumšos, ļaužu pamestos dārzos. Vienalga, vai tas notiek spilgtā ainavā, kas tūliņ nodziest, vai negaidītā situācijas pagriezienā. Bet, lai tas būtu šā vai tā, visam cauri izskan dziļā traģisma apdvestas skumjas par kaut ko cauri mūžiem nesasniegtu un zudušu.

Ja nu pēc visa tā jautātu: kas tad nu Pļavkalns ir savā dzejnieka darbā? Varbūt simbolists, romantiķis vai varbūt pat modernā absurdisma pārstāvis, tad jāatbild, ka droši vien vai nu simbolisti, vai romantiķi sameklētu tur kādas iezīmes, kas runā viņiem par labu. Bet absurdisti viņa darbus nespētu pieņemt, jo tais pārāk stipri izpaužas autora Es. Šis "es" Pļavkalna darbos ir tas, kas pretojas gandrīz vai apokaliptiski izveidotam vokābulāram, kas gandrīz izmisīgi cīnās pierādīt īstenības, dabas un vispār esamības neesamību. Reizē ar to prātus pārņem it kā pānikas izjūta, kam nav ne izredžu, ne robežu. Šķiet reizēm tā, ka cilvēks iemarinēts kādā stikla traukā, kur jūt tikai benzīna, virtuves vai aptiekas gaisotni. Pietiek izlasīt Pļavkalna mazo dzejolīti:

Saulainā dārzā jautri
Putni
Aizlaižas
Pār brūnganām
Dzeltenīgām
Rudām
Nobirušām lapām,

lai redzētu, ka Gundars Pļavkalns šai gaisotnē nedzīvo, nespēj dzīvot. Jā, bet kas tad ir viņa gaisotne? Es to gribētu saukt par īstenības bezgalīgo daudzveidību. Šīs daudzveidības izpaudums var parādīties liriskajā dzejā. Šai ziņā vienās domās ar mani Arturs Šopenhauers. Viņš saka:

Īsta dzejnieka lirikā attēlojas visas cilvēces iekšējā pasaule un viss, ko miljoni bijušu, tagad esošu un nākošo cilvēku līdzīgos, vienmēr atkārtojušos apstākļos ir izjutuši vai izjutīs, atrod tur atbilstošu izteiksmi. Tā kā apstākļi, allaž atkārtodamies, ir stabili kā pati cilvēce un izraisa allaž tās pašas sajūtas, tad īstu dzejnieku liriskie sacerējumi paliek gadu tūkstošos pareizi, iedarbīgi un svaigi. Dzejnieks ir cilvēks starp cilvēkiem.

Man šķiet, ka visi tie, kas izlasījuši mazo grāmatiņu Jūliāns pie Benedikta, ticēs līdz ar mani, ka Gundars Pļavkalns varētu saņemt no filozofa Artura Šopenhauera augstu atzīmi par to, ka dzejnieks ir arī mūsu modernā laikmeta īstas lirikas radītājs.

Daži vārdi par dzejoļu krājuma valodu. Zinām jau, ka vispār vārdos nav iespējams izteikt visa tā būtību, ko nojaušam vai pārdzīvojam. To nespēj arī dzejnieks. Tomēr mēs jūtam, ja viņš pūlas pēc iespējas būt ne vien loģisks, bet arī īsts un bagāts savā izpausmē. Ja nu salīdzinām Pļavkalna dzejoļu krājuma valodu ar trimdas dialektu, kas ne vien avīzēs, bet arī dažu dzejnieku darbos sāk izvērsties mītiņa žargonā, tad jāsecina, ka Pļavkalna valoda savas skaidrības, asuma un labskanības dēļ pelnī atzinību.

Beidzot jāatzīmē arī kā mazs trūkums: dzejoļos sastopami svešvārdi, kas dažiem lasītājiem varētu būt nesaprotami, tāpēc grāmatiņas beigās būtu iederējies mazs leksikons.

Jānis Sarma