DAŽOS VĀRDOS
K. Poča grāmata par Baltijas savienības jautājumu Latvijas ārpolītikā (1919-25) "Sanitārā kordona" valgos (Rīgā: Zinātne, 1971, 261 lp.) būtu spējusi izvērsties par itin pieklājīgu monografisku pētījumu, ja vien autors nebūtu pārlieku sapinies ideoloģijā. Jau Ļeņins - skaidrāk nekā jebkurš cits no lielās revolūcijas vadoņiem - izprata, ka aizraušanās ar ideoloģiju bieži noved pie infantilisma. PSKP XX kongresa lēmumi savukārt atbalso līdzīgas Chruščova atziņas. Bet Počam viss šis pagātnes mantojums, liekas, pagājis secen. Viņš raksta tā, it kā Ļeņins nekad nebūtu dzīvojis, it kā XX kongress nekad nebūtu noticis. Veidojot šo grāmatu, šaubu nav, pūles pieliktas lielas. Vairumu publicējumu par šo tematu un dokumentāros avotus autors pārzina teicami. Izvēlētie citāti izceļas ar kodolīgumu un precīzitāti. Neraugoties uz to, asaras sprāgst acīs, šķirstot šo darbu, jo pūles izrādījušās veltīgas- oriģinālas jaunbūves vietā iznākuši tikai tādi pārbūvēti grausti, turklāt uz vēl šaubīgākiem pamatiem. P. seko vecu vecajai pilsoņu kaŗa laika tezei, pēc kuŗas visām kapitālistiskajām zemēm bijis kopējs plāns sagraut jauno revolūcijas zemi. Šajā plašajā konspirācijā pret Padomju Krieviju (P. atkārtoti lieto šo neļeņinisko terminu!) svarīga loma piederējusi Baltijas savienībai. Tiesa, Iļjičs un daudzi viņa laikabiedri, arī mūsu Pēteris, mīlēja mēļot par revolūcijai draudīgajām kapitālistu briesmām, bet parasti šādas runas atskanēja tikai karstos cīņu momentos. Počam šāda attaisnojuma nav.
Andrievs Ezergailis
Ja par talanta raksturīgāko pazīmi uzskatītu produktīvitāti, Karina Eglīte-Bērziņa varētu diezgan pamatoti gaidīt pelnītus aplausus. Pašķirstot visus trīs Notinghemā, Anglijā, iznākušos krājumus Mana aizjūras paradīze (KEB, 1971, 91 lp.), Sirds (ALGA, 1971, 96 lp.) un Heart (KEB, 1972, 104 lp.) - jāapbrīno autores centība vārsmošanā un pašas daiļdarbu atdzejošanā angliski, bet ražība diemžēl krietni vien izcilāka par veikumiem. Viņas izteiksmes līdzekļi dzejā kaut kā atgādina rokraksta paraugus, kas ietilpināti Sirds rotājumos: var saskatīt stilizāciju, bet tā ir banāla; rakstījums drusku nevērīgi steidzīgs; trūkst spilgtākas individuālitātes. "Kas dzeju rūpīgu un asu mīl", maz mantos no šādiem savārsmojumiem.
Janīnas Babres personībā, spriežot pēc krājuma Ceļā uz Loreto dzejoļiem (Čikagā: Šķirmants, 1972, 109 lp. $4.00) ir kaut kas no agrāko laikmetu svētajiem - varbūt no Sv. Terēzes, Asīzes Franciska, Ignācija Loijolas. Idejiskā pamatievirze ir diezgan interesanta, bet, diemžēl, jāatzīst, ka Babre ir vairāk reliģioza nekā dzejiska. Visbiežāk viņa apmierinās ar detalizētām un organizētām piezīmēm, kuŗas varētu izlietot kā vadlīnijas un vielu īstai poēzijai ar reliģisku nokrāsu. Samērā reti gadās rindas, kuŗās nepārprotami ieskanas "dzejas mūzika". Domu un jūtu izpausme taču ne vienmēr ir dzeja! Grāmatas apdare ļoti glīta. Lielisks apvāks, gaumīgs vāks, laba titullapa, rūpīgs iespiedums.
Gundars Pļavkalns
Dr. Benjamiņa Jēgera sastādītā Latviešu trimdas izdevumu bibliografija 1940-1960 nodrošinājusi sev paliekamu vietu tagadnē un arī nākotnē. Šī kapitāldarba 2.sēj. (Stokholmā: Daugava, 1972, 407 lp, $16.80), kuŗa sagatavošanā nelokāmajam filologam un bibliografam visvairāk palīdzējušas Magdalēne Rozentāle, Lilija Dunsdorfa un Dagnija Šleiere, dod labi pārskatāmu ainu par periodiku, notīm, kartēm, nozīmīgāko sarīkojumu izdevumiem un latviešu autoru publicējumiem cittautu apgādos. Turpat 140 lp. veltītas abu sējumu priekšmetu, izdošanas vietu, izdevēju iestāžu, organizāciju un personu rādītājiem. Pēdējā atrodami vairāk nekā 4000 autoru, illustrētāju, redaktoru, sakārtotāju, tulkotāju un izdevēju vārdi, kas iespēju robežās papildināti ar biografiskām ziņām. Abi poligrafiski priekšzīmīgi noformētie sējumi kalpos par drošu un neaizstājamu orientieri trimdas grāmatu u.c. publicējumu straumē. Gaidīsim solīto kopsējumu par 1961.- 70.g. izdevumiem un cerēsim, ka radīsies iespēja ievietot bibliografisku informāciju arī par latviešu autoru rakstiem cittautu periodikā, īpaši par Baltijas jautājumiem.
Vērtīgs ieguvums gan speciālistiem, gan gluži parastiem ierindas lasītājiem ir Ramaves rakstu krājuma Ceļi 15. laidiens (Lundā, 1972, 48 lp. Kr. 20), kas ietveŗ A. Ābeles, E. Hauzenbergas Šturmas, J. Bičoļa, K. Draviņa un V. Helka pētnieciskus rakstus valodniecības, literātūras un folkloras jomās. Sējuma kodolu veido Helka (Vello Helk) pētījums "Einige Stammbucheintragungen aus dem 17. und 18. Jahrhundert in lettischer Sprache". Atsevišķā rakstā šos jaunuzietos tekstus 17. un 18.gs. piemiņas albumos erudīti novērtējis ar jauneklīgu degsmi un bagātīgu zināšanu pūru apveltītais Ceļu redaktors Kārlis Draviņš, kam pag. g. dec. apritēja 72. gadskārta. Polītisko zinību prof. Alfreds Zens (Senn) ievietojis Lozannas (Lousanne) kantona un universitātes bibliotēkā nesen atrastās 7 Raiņa vēstules (1916-17) Dr. A. Forelam. Tās dod labu liecību par R. uzskatiem toreizējā polītiskā situācijā. Raini u.c. latviešu polītemigrantus A. Zens piemin arī savā grāmatā The Russian Revolution in Switzerland 1914 - 1917 (Madison-London: Univ. of Wisconsin Press, 1971).
Pēdējos gados dzīvāka, plašāka un saturā daudzveidīgāka kļuvusi Akadēmiskā Dzīve. Tās 15. burtnīcā (1973, 120 lp. $3.00) blakus bagātīgajam informātīvajam materiālam iekļauti vairāki darbi, kuŗus raksturo izziņas domas dziļums un pamatīgums - Terezes Lazdiņas "Alliterācija Pēteŗa Aigara dzejā", Viļa Biļķina "Daugavas un Lielupes tirdzniecības celi" u.c.
Viens no Viļņas universitātes periodiskā izdevuma Baltistica mērķiem ir apvienot vairāku tautu baltologus, stimulēt problēmu saskaņotu risināšanu. 1972.g. kārtējā sēj. ievietoti Viļņā notikušajā 2. baltistikas konferencē nolasītie 23 referāti. Ar pētījumu, kur salīdzināta lietuviešu un latviešu vārdu struktūra, tanī piedalās arī Dr. V. Rūķe-Draviņa. Žurnāla 9. sēj. 1. burtnīca (1973) veltīta 7. starptautiskajam slavistu kongresam Varšavā.
Latviešu leksikas pētniecības jomā nozīmīgu ieguldījumu devusi valodniece Benita Laumane (dz. 1937) ar monografiju Zivju nosaukumi latviešu valodā (Rīgā: Zinātne, 1973, 307 lp.), kur aplūkota šo nosaukumu ģeografiskā izplatība, valodu sakari, cilme un motīvācija.
Aplūkojot "latviešu valodas gadā" klajā laisto Latviešu pareizrakstības vārdnīcu (1972, 107 lp. $1.50), var šķist, ka tās materiāli sakopoti un manuskripts sastādīts ALA-s paspārnē. Faktiski šis ir jau 4. izd. Tās pirmizdevums parādījās jau Rīgā (galv. sastādītāja - tagadējā Stokholmas univ. prof. Velta Rūķe-Draviņa; red. komisijā - J. Endzelīns, A. Ābele, E. Blese, E. Hauzenberga-Šturma, H. Tichovskis). Ievērības vērts ir arī 3. laidiens: ar UNRRAs svētību to iespieda V. Beķeris nometņu laikos (Wangen in Allgäu, 1947) "spiedīgā vajadzībā, ko izjutušas gan skolas, gan rakstnieki un žurnālisti, gan visi, kas atzīst, ka pareiza tēvu valoda ir dārgums, ko nedrīkst pazaudēt vai bojāt, svešas zemes staigādami" Tagad šī vajadzība ir simtkārt spiedīgāka. Jācer, ka mazais, bet ietilpīgais sīkā tekstā iespiestais sējumiņš kļūs par trimdas bestselleru, par rokas grāmatu. rakstu un arī sarunu valodas kopšanā.
Tā kā latviešu izcilajā tradiciju pūrā nozīmīgu vietu ieņem dziesmu dziedāšana, liela vajadzība ir arī pēc tādiem publicējumiem kā Mārtiņa dziesmu grāmata (Grand Haven: Pippel-Patterson, 1972, 314 lp. $7.00), īpaši tādēļ, ka "gadi aiziet, un mūsu izklīdinātā tautā pamazām apklust dzimtenē dziedātās dziesmas". Sastādītājs Mārtiņš Zandbergs (matēmatiķis, MLĢ skolotājs, bij. ALJA-s pr-dis), kam pašam krūtīs mīt makten kaismīga dziesminieka sirds, apzinājis tekstus un melodīju pierakstus tuvu pie 300 dziesmām, kas sadalītas 6 tematiskās grupās.
Latviešu dzejas izlasē poļu valodā Zorze nad Džwina (Ausma pie Daugavas, Warszawa: Panstwowy Instytut Wydawniczy, 1972, 280 lp.) ietilpinātas 25 dzejdaŗu vairāk nekā 150 vārsmas, visvairāk no 60.gadu otras puses. Literātūras nadsmotrščiki Varšavā izrādījušies daudz ļāvīgāki par saviem Rīgas amata brāļiem: sēj. sastādītājs, pazīstamais poļu liriķis Leopolds Levins (Lewin), kas arī pats atdzejojis 44 dzejoļus, nav uzņēmis gandrīz nevienu no nebeidzamā daudzumā sakaltajiem konjunktūrisma vārsmojumiem. Krājuma vadmotīvs: nacionālā pašapziņa un tautas liktenis pagātnē, tagadnē un nākotnē.
Apdāvinātajam Atpūtas redakcijas darbiniekam Jūlijam Lācim vajadzējis tikai dažus mēnešus, lai izveidotu Mūža meža maldus apjomīgu satiriskas tendences romānu, kam pamatā no Brazīlijas iesūtītas atmiņas un nostāsti par latviešu baptistu dzīvi "apsolītajā zemē", uz kurieni 20.gados viņus aizvilinājuši zemes uzpircēji. Jaunākās Ziņas ar romāna turpinājumiem (1935-36) rautin izrautas un, kā atceras Jānis Kārkliņš savā atmiņu grāmatā Latvijas preses karālis (1962), "par Puntūzi (...) un gaisā paraušanu Rīgas kafejnīcu publika drīz vien runā tikpat čakli kā par Putras Dauķi un Tarzānu". Baptistu Matīsa draudzes mācītājs Jānis Inķis ("garīgā vadoņa" Puntūža reālais prototips) centies panākt, lai avīze pārtrauktu romāna publicēšanu, bet viņam jāapmierinās ar JZ redaktoru publisku atvainošanos. Atsevišķā trīsdaļīgā grāmatā sensacionālo romānu izdod Valtera un Rapas apgāds (1936-37), tas iekļūst kritikas uzmanības lokā un tiek atzīts par pašu labāko Lāča darbu. Pērngad, atzīmējot autora 80 g. jubileju, to laiž klajā vienlaicīgi Mineapoles "Tilts" 4 sējumos (982 lp. $26.00) un Rīgas "Liesma" viensējumā (628 lp. Rbl. 1.20). Tīrā, vienkāršā un skaidrā latviešu mēlē uzrakstītā grāmata, šaubu nav, nepaliks līdz galam neizlasīta, kaut arī, vērtējot tikai ar literāro vērtību noteicējiem kritērijiem, pagrūti to apveltīt ar superlātīviem.
Pārsteidz ievadvārdu sacerētāja atklātība - romānu vajadzējis publicēt "nedaudz saīsinātu".
R. E.