Redakcijas lūgums rakstīt par Rolfu Ekmani pienāca brīdī, kad apcerei Karogam par 1958. gadu pētīju rakstu krājuma Jaunā Gaita tā laika numurus un domāju arī, kā veidot kārtējo apskatu par šī izdevuma visjaunāko laidienu. Pirms teiktu jāvārdu, dažās minūtēs vajadzēja apsvērt vairākus jautājumus: 1972. gadā kādā sliktā rakstā esmu Ekmani kritizējis, viņš mani cēlis un pēlis vairākkārt (pamatoti un ne tik pamatoti), jaunajos laikos neesmu atsaucies uz viņa piedāvājumu līdzdarboties Jaunajā Gaitā (darbu pārslodzes dēļ), – cik es zinu par viņa universālo darbību? – bet stāstīt par jubilāru nozīmē iepazīties tuvāk, un tas nepieciešams kopīga darba labad.

Esam vienas paaudzes vīri, bērni, kas dzimuši īsi pirms Kārļa Ulmaņa sešgades, bet liktenis mūs iemetis pavisam atšķirīgos vējos.

Rolfs Ekmanis dzimis Rīgā 1929. gada 10. februārī un 1945. gadā kopā ar tēvu un māti (dzim. Gerute, lietuviete) emigrējis uz Vāciju, 1950. gadā izceļojis uz ASV. Mans 1949. gada martā paredzētais izsūtījums trimdā uz austrumiem nenotika (uz Sibiriju deportēja māti un jauno brāli). Trimdinieks Rolfs visu laiku dzīvoja brīvībā, ,,brīvais” Ilgonis – četrdesmit sešus gadus padomju režīma spaidībā. Par sevi stāstu tikai tādēļ, lai izceltu gaviļnieka lielumu.

Protams, grūti dzīvot svešatnē; es tomēr labvēlīgi apskaužu Ekmani – par viņa cītību un iespējām apgūt daudzas valodas, pabeigt Viskonsinas universitāti, strādāt par docētāju vairākās universitātēs, par slavistikas un baltistikas profesoru Arizonas universitātē.

Rolfs Ekmanis ir amerikāņu un latviešu literatūras zinātnieks. 1957. gadā iegūts maģistra grāds par disertāciju Vilis Lācis as Soviet writer (Vilis Lācis kā padomju rakstnieks), 1966. gadā filoloģijas doktora grāds Indianas universitātē par disertāciju The relation between Soviet Russian and Soviet Latvian literatures 1940-1960 (Krievu padomju un latviešu padomju literatūras savstarpējā saistība).

R. Ekmanis bija baltiešu izdevuma The Baltic Review grāmatu recenzēšanas nodaļas vadītājs (1960-1963), viņš vadīja arī gadskārtējo rakstu izdevumu „Latvija šodien” (1980-1991), kuŗā atsevišķi materiāli bija dabūti no Latvijas slepenā ceļā. Sarakstījis grāmatas: Sowjetische Schriftsteller in der Sowjetunion und ihre literarische Tätigkeit seit 1940 (Padomju rakstnieki Padomju Savienībā un viņu literārā darbība kopš 1940. gada; 1968), Latvian Literature under the Soviets 1940-1975 (Latviešu literatūra zem padomēm – 1978, Pasaules brīvo latviešu apvienības K. Barona prēmija), Die Literatur in Lettland in den 60en und 70en Jahren) (,,Literātūra Latvijā.60. un 70. gados (1979, Sonderdruck aus Acta Baltika, īpašs iespiedums, 194.-370. lpp., ar 18 zīmētiem rakstnieku portretiem).

PBLA izdotajā Aleksandra Čaka grāmatā ,,Mūžības skartie” (1981) ir R. Ekmaņa apcere „Rīgas strēlnieku un mīlas dziesminieks”, Jaunajā Gaitā – ,,Mēģinājums pietuvoties brīnišķajam, netveŗamajam putnam” (1985, 154, 155), un čakmīlestība viņu satuvina ar lielāko čakologu Valdi Rūmnieku. Edgara Andersona rediģētās ,,Latvju enciklopēdijas” otrajam sējumam (1985) Ekmanis devis nodaļas par literārā mantojuma pētniecību, literāro mantojumu un literatūru 1960-1982 okupētajā Latvijā (531.-538. lpp.). Rolfa Ekmaņa uzmanību saistījuši Elzas Stērstes, Ojāra Vācieša, Vizmas Belševicas, Ulža Bērziņa, Māras Zālītes darbi. Viņš rakstījis arī Akadēmiskajai Dzīvei, daudziem izdevumiem angļu valodā.

Pavisam cits novads – patīkamās balss īpašnieka darbība radiostacijā ,,Brīvība - Brīvā Eiropa” (līdzstrādnieks, 1975-1990; latviešu redakcijas vadītājs, 1990-1993). Ļoti vērtīgs ir Ekmana apskats „Starptautiskie raidījumi latviešu valodā 20. gs. otrā pusē” (Jaunajā Gaitā kopš 2003. gada: 235., 237., 238., 248., 250.-255. nr.). Izskanējušie teksti nekur līdz šim nebija ,,redzami” – te ir saturs, vērtējums, autori (atklāti daudzi segvārdi; tas, starp citu, būtu darāms arī periodikas redaktoriem).

Tieši rakstu krājumā kultūrai un brīvai domai jeb žurnālā Jaunā Gaita (Toronto) 1958. gadā sākas jaunā zinātnieka darbs atklātībā – raksti ,Jaunā inteliģence nepadodas” (nr. 16) un ,,Boļševizētas literatūras fiktīvizētā pasaule” (nr.18) jau ieskicē (pirms pusgadsimta) R.Ekmaņa darbības aprises: nepārtraukti iepazīties ar literātu stāvokli okupētajā Latvijā, atmaskot varas spiedienu, kā arī saskatīt rakstnieku kalpību, nepaklausību vai vārdos ieslēpto pretošanos. Turklāt viņā dabiski apvienojas zinātnieka skrupulozā pieeja (citējumiem norādīti avoti) un esejista brīvais piegājiens.

Kopš 1965. gada (no JG 52. nr.) līdz 1989. gadam (171. nr.) Rolfs Ekmanis bija viens no Jaunās Gaitas redaktoriem (atbildīgais bija Laimonis Zandbergs). Pēc krievu padomju rakstniecības aplūkojuma ,,Par literātūrkontrabandistiem” (1966) viņš kļuva par nopietnāko, objektīvāko latviešu padomju literatūras (arī kultūras vispār) apskatnieku ne tikai šajā izdevumā, bet trimdā vispār. Dižais kritiķis Jānis Rudzītis bija vienpusīgs nicinātājs attieksmē pret okupētās Latvijas kultūru.

Tolaik slepenībā dabūjis Jauno Gaitu, es ar lielu cieņu lasīju R. Ekmana pārskatus „Latviešu rakstnieki lekškrievijā 1941-1945 ” (1967), „Kultūras situācija Latvijā 1968. gadā” (1969), „Tas 1970. gads”(1971), ,,Tas 1971. gads” (1972, 1973), ,,Tas 1972. gads” (1973), „Iezīmes Latvijas literārajā dzīvē: 1973” (1975). Domāju: ,,Cik gan daudz zinātniekam vajag laika, lai gandrīz visu izlasītu, sagrupētu un vismaz daļēji arī novērtētu!” Vienreiz esmu bijis sašutumā it kā par tendenciozu citēšanu. Uzrakstīju tendenciozu repliku ,,Izkropļošanas brīvība”. Rakstiņu cenzēja LKP CK ierēdņi, kas pielika klāt garu politisku ievadu (piecas rindkopas), iesprauda arī kādu domu no angļu žurnāla Economist (tādu vispār neesmu redzējis, jo angļu valodā nelasu), izkropļotā publikācija 1972. gadā parādījās Literatūrā un Mākslā (redaktors Jānis Škapars). Par šo rakstu es tagad jubilāram atvainojos (starp citu nebiju pareizi sapratis klāt pielikto fotoattēlu). Manā archīvā glabājas divi melnraksti – ar dažādiem nosaukumiem.

Pa laikam Jaunās Gaitas redakcijā, ko apšaudīja no dažādām pusēm, radās iekšējas domstarpības. 1984. gada 19. aprīlī R. Ekmanis vēstulē uz Toronto rakstīja: „... konservatīvisma koeficientu palielina arī fakts, ka tīši vai netīši laiku pa laikam pakļaujamies gluži padomiskai pašcenzūrai, tīši vai netīši mēģinām reizēm izpatikt Rīgas konservatīvajiem, dogmatiskajiem balstiem [..] būtu ļoti priecīgs, ja es tiktu atsvabināts no JG redakcijas locekļa amata.” Atbilde netika saņemta, un tikai pēc pieciem gadiem – JG 172. numurā – R. Ekmana vārds nozuda no žurnāla iekšvāka (R. Ekmanis. Jaunās Gaitas redaktora pieraksti. – Letonica 15, 2007,194. lpp.).

1997. gadā L. Zandbergs aizgāja Aizsaulē, un 1998. gada martā izdoto JG 212. numuru parakstīja atbildīgais redaktors Rolfs Ekmanis. Tā bija atgriešanās pavisam citos apstākļos – Latvija jau ilgāku laiku ir brīva valsts. Jaunais galvenais ir tik kautrs, ka savu programmu nodaļā ,,Nota bene” ievieto ar iniciāļiem R. E. un satura rādītājā tos neatšifrē. Te atgādināts, ka Jaunajai Gaitai neviens ,,nav spējis nenieka nodarīt”, arī ,,ar visai kļūmīgu ‘nelokāmās patriotiskās stājas’ izpratni apveltītās personas trimdā” ne. Esot cerība, ka žurnāls varētu iznākt ,,vēl gadu divdesmit”(14. lpp.).

Galvenais redaktors, viņa vietniece Ingrida Bulmane un redaktori izveidojuši žurnālu, kuŗa autori ir latvieši no visas pasaules, kuŗi pauž brīvu, radošu domu, dziļas jūtas, sniedz saistošas ziņas par pagātni un tagadni. Jaunā Gaita ir nākotnes žurnāls, tāpēc visādi atbalstāms, arī lasītāju un abonētāju loku paplašinot.

Rolfs Ekmanis sacījis: ,,Mani uzskati nekad nav tā īsti sakrituši ar trimdas tautiešu vairākuma viedokļiem. Nekad neesmu centies bruģēt ceļu uz bagātības kalngaliem, kā jau uz to norāda manis izvēlētā profesija. Nav arī nekad bijuši īpaši godkāri plāni. Nokļūšana Savienotajās Valstīs nekad nav bijis ne mans, nedz ari manu vecāku lolotais sapnis. Uzskatu sevi par Latvian, nevis American-Latvian un esmu lepns uz savu Latvijas pasi un pilsonību.” (Citējums no Ozolkalna pamatskolas novadpētnieku sagatavotā materiāla 2005. gadā, darba vadītāja Biruta Pokule. LIIS izstrādne.)

No CV: R. Ekmanis ir Latvijas PEN kluba, Latviešu Rakstnieku apvienības (LaRA), Latvijas Rakstnieku savienības biedrs, Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju loceklis. 1993. gadā apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni. Rakstījis arī ar pseudonimu Māris Rauda.

Darbabiedram ģeogrāfiskā tālumā, bet garīgā tuvumā novēlu arī turpmāk būt jaungaitnieciski možam, lai iegūtās un iegūstamās zināšanas sniedz gandarījumu daudziem un arī pašam!

Ilgonis Bērsons,
Dr. philol. h. c., Latvijas
Zinātņu akadēmijas
goda doktors