LAIKS    2012. gada 3. marts - 9. marts

 

 

Ilgonis Bērsons

 

Līdzības

 

Jaunā Gaita Nr. 267

 

 

 

Arī jaunais, saturā un stilā bagātais numurs rosina mani piemeklēt līdzības un rakstīt iemīļotajā žanrā gadu chronika.

Vairāk reižu skatos un lasu Ulža Brieža fotosesiju „Ceļš uz neatkarības atjaunošanu”.

 

1956. gadā Krievijas ziemeļos, Komi autonomajā apgabalā, pie Intas pilsētiņas, tēlnieks Eduards Sidrabs veido pieminekli „Dzimtenei”. Viņš ir Pirmajā pasaules karā smagi ievainotais, 1949. gadā padomju varas orgānu izsūtītais, nesen „atbrīvotais”. Latviešu tautumeita skatās uz mūžīgā sasaluma zemi, kurā guļ daudzi bijušās vergu nometnes latvieši. (Žēl, ka Briedis nav uzrādījis knipsēšanas laiku.)

Šajā pašā gadā žurnāls Zvaigzne  publicē poēmu „Nepabeigtā dziesma”, kas okupētajā Latvijā pirmoreiz pieskaras deportācijām. Autors ir Harijs Heislers, kas bija nometināts Komi republikā no 1945. līdz 1954. gadam.

 

1977. gadā Abavas krastā, smilšakmens klintī kāds drosminieks (varbūt − drosminieki?) iecērt politisko prasību saukli „Brīvību letiņiem tēvzemē!” (Atkal − trūkst Brieža fotografēšanas laika uzrādes.)

Šai gadā tiesā gleznotāju un mākslas zinātnieku Jurģi Skulmi „par padomju iekārtas diskreditēšanu” un līdz 1980. gadam liek viņam strādāt spaidu darbus Daugavpilī un Bolderājā.

Nebrīvība varēja izpausties dažādi. Piemēram, nacionālo kadru ignorēšanā. 1977. gadā iecerējām dibināt žurnālu krievu valodā даугава ar mērķi iespiest tajā galvenokārt latviešu darbus. Citēšu savu dienasgrāmatu 16. janvārī. „Ilgi meklēja galveno redaktoru. Bija prasība, ka tam jābūt latviešu rakstniekam. Rakstnieku savienības kandidatūru (vienu no kandidatūrām) Zirnīti CK nepieņēma un izvirzīja savu − Trofimovu. Runā, ka tas lielā mērā T. draudzenes, grāmatas līdzautores Dreibandes (CK kultūras nodaļas vadītāja vietnieces) nopelns.

Oriģināldaiļliterātūras redakciju vada Michailovs, krievu rakstnieks. Redaktori stāsta, ka strauji pieaugot krievu autoru grāmatu skaits (protams, uz latviešu autoru rēķina).

Izdevniecībā „Liesma” mākslas virzienu ilgus gadus nosaka Kovaļovs. Kādu jaundibinātu plakātu (vai tamlīdzīgu) redakciju vadīja Ņikitins.

Vai šādas vadības nesanāk par daudz?”

 

1989. gadā Uldis Briedis iemūžinājis akciju Baltijas ceļš. Varu līdzās likt LTA fotoreportiera Māra Bērsona uzņēmumu, kurā viņš pats redzams kopā ar trimdas mākslinieku un fotogrāfu Valdi Kupri un žurnālisti Andu Krauzi. Uz Rīgas-Pleskavas ceļa Ieriķu rajonā 23. augustā gaidot varenā un slavenā ceļa veidošanos.

 

1991. gadā Uldis Briedis rāda barikādes pie Ministru padomes janvārī. Smagās automašīnas ar baļķiem un citiem smagmateriāliem. Ļaunajiem spēkiem pie valdības nepiekļūti

Mans dēls Māris šai laikā attēlā iemūžinājis Saeimas ēku, ko apsargā barikāžu siena. Vienu posmu atveduši liepājnieki. Patrioti lasa paziņojumu, ka otrpus Saeimas ēkas, laukumā starp izstāžu namu „Arsenāls” un Nacionālo teātri, notiks Latvijas Tautas frontes rīkots mītiņš.

 

1992. gadā atbrīvotajā dzimtenē ciemojas trimdiniece Elza Ķezbere. Par to Jaunajā Gaitā  silti, sirsnīgi uzrakstījusi Dagmāra Vallena. Varētu piebilst, ka lasītāji nāca pie viņas ne tikai ar pirmskara laikā izdotajām grāmatām, bet lūdza ierakstīt kādus vārdus arī 1990. gadā „Pētergaiļa” apgādā iespiestajā dzejas krājumā „Profils stiklā”. No sava personiskā archīva uzdāvināju Ķezberei viņas vēstules Jānim Grotam, dzejojuma „Vēstules Solveigai” autoram. Pēdējos gados kopā ar Mārtiņu Bisteru lūdzām, lai viņa iedod mums Leonīda Breikša vēstuļu pilnus tekstus (daļa ir publicēta). Nesaņēmām. Varbūt viss būs saglabājies daudzajos papīros, kas pēc Ķezberes nāves nokļuvuši Rakstniecības un mūzikas muzejā.

 

2011. gadā iznāk „Virtuves piezīmes”, ko no Dzintara Soduma savākušas un sakārtojušas Nora Ikstena un Gundega Blumberga. Grāmatā daudz gudrības un asprātības, diemžēl arī daudz...

Divu dāmu dievināto elku Jānis Elsbergs recenzijā Jaunajā Gaitā noliek uz zemes. Viņš ir apstiprinājis manu sašutumu: „Tiem, kam konteksts svešs, tā [šī grāmata] varētu likties tikai kategoriska nīgra veča burkšķēšana, vienpusīga un pārsvarā neargumentēta”(16. lpp.).

Grāmatiņā nav nekādu atzīmju par to, kad, kādā sakarā kas rakstīts. Piemēram, nevar par smalku asprātību uzskatīt mūsu vissvētākā vārda lietošanu saīsinājumā Lja.

„Tagadējā Latvijas literatūra: šķirbaina, vējaina kūts, kur komjaunatnē vingrināti bullēni un govis liek pļekas uz cementa grīdas” (45. lpp.). Kurā laikā tā nogānīta visa literatūra, un kāds tai sakars ar komjaunatni? Tāpat nicinoši ir daudzi Soduma izteicieni par latviešiem kā tautu.

 

2011. gada 26. septembris − tāds datējums ir nodaļā „Kiberkambaris”. īsi pirms tam Zatlers aicinājis Saskaņas centru iekļauties valdībā. Koalicijā neiekļuvusī partija pēc tam ir tikai žēlojusies par atstumšanu malā. Varētu gan jautāt: kāpēc Saeimas vislielākā partija pati nesāka veidot valdību?

 

Laikā, kad rakstu šo atsauksmi, rit pēdējās dienas pirms referenduma par divām valsts valodām vai tikai par vienu, Satversmē noteikto (latviešu), un šorīt no pasta kastītes izņēmu divas nodrukātas skrejlapas, ko krievu valodā izdevusi mistiska „Komiteja pār godīgumu un taisnīgumu”. Lielkrievu šovinisti negrib, ka viņiem piešķirts (kurš gan to darījis?) no savas dzimtenes izstumto statuss, tāpēc jābalso par krievu valodu. Khm. Tātad latviešiem šeit nav dzimtenes?

 

Un es skatos Ulža Brieža fotouzņēmumus vēl un vēl.

 

P.S. Iepriekšējā apskatā par Jauno Gaitu (2011. gada 29. oktobrī) ieviesusies viena burta kļūda: es stāstīju par dzejnieku Eiženu Mindenbergu, nevis Hindenbergu.