Par došanos prom no dzimtenes. Uz palikšanu. Inga Gaile dzejprozā „Aizbraucot" savu patriotes sāpi paudusi ar vārdiem "Es jūs lūdzu − nebrauciet prom" (Jaunā Gaita 264:2). Tas nav nosodījums, jo motīvi dzīves būtiskai pārkārtošanai ir ļoti dažādi: ārzemēs var vairāk nopelnīt, šī valsts man nedod neko, maniem bērniem nav ko ēst, te valda tikai nelieši, kas mūs izmanto... Tādi ir emocionālie augstspriegumi, kas dedzina prātus.

Inga klauvē pie sirdsapziņas. Cilvēka saknes ir dzimtajā zemē, un augt bez saknēm nav iespējams. Grūti, jā, protams, bet mūsu skaitliski mazā tauta palikusi savā vietā tāpēc, ka labklājību cēlusi ar pieticību un pacietību. Svešu varu šķelta un nīdēta, tā joprojām sakņojas šeit. Un katra ilgdzīvošana svešumā šķeļ tautu, arī ģimenes, laikā, kad visvairāk vajadzīga vienotība, sasaukšanās.

Inga Gaile savu sirsnīgo uzrunu nobeidz ar pieņēmumu:

Pavisam citāda bija aizbraukšana no Latvijas 1944. gada rudenī. Tā bija bēgšana no kaŗa tiešās darbības, no boļševiku varas atgriešanās. Protams, tobrīd lielākoties domāja, ka uz īsu laiku.

Gribu atklāt kādu laikmeta liecību.

Minētajā laikā dzejnieks, Pirmā pasaules kara invalids Eižens Hindenbergs (1894-1966) uzrakstīja un ar segvārdu Ergs izplatīja dzejoli

Būtu ļoti nozīmīgi saņemt ziņu, ka šādu tekstu kāds tolaik ir lasījis (cerības gan sīksīkas). Man šobrīd liekas, ka Hindenberga un Gailes dzejoļi savdabīgi sasaucas.

(Starp citu Hindenbergs vēstulē kādam Rakstnieku savienības valdes loceklim 1958. gadā stāstīja: "..esmu fašistu okupācijas laikā uzrakstījis un daudzos eksemplāros izplatījis apmēram kādu duci patriotisku un satirisku dzejoļu un pamfletus par fašismu un fašistiem." Dzejnieka papīros ir plaši pazīstamie teksti: Iekš Düna stāv Steiben, un izkāpj trīs vīr", "..Tu, latvēš taut, klaus, ko tev teic..")

Pārliecību par latvju mūžīgo dzīvošanu Inga Gaile izteikusi ar satriecošu jautājumu:

"Kas paliks mums, kad jūs visi aizbrauksiet?" (264:2)

Manuprāt, šai pašā 76. numurā "Kiberkambaris" diemžēl šāvis tukšā gaisā (264:53, 54). Apgalvojot, ka Latvijā "99% dzīvo nabadzībā" (Vidvuds) un tātad gandrīz visi ēd vienīgi cūku kaulus un ādas (Ausma Ābele), ka par latviešu izmiršanu nav jāsatraucas (Vilnis), tiek tikai sacelts bezmērķīgs troksnis. Un humora arī šeit nav.

Ar ziņām un salīdzinājumiem bagātajā Franka Gordona rakstā „Latvji, jūdi, vāci: sievietes un gara dzirksts" degpunktā ir Asja Lācis. Par viņas draugu Linardu Laicenu sniegta neprecīza vēsts: "Tas bija viņš, kuŗš, emigrējis uz pasaules darbaļaužu tēviju − PSRS, Pirmajā padomju kongresā tika ievēlēts par Rietumu (!) (autora likta pieturzīme) proletārisko rakstnieku sekcijas vadītāju." (264:22)

Rakstnieku kongress notika Maskavā 1934. gadā, no 17. augusta līdz 1. septembrim, Laicens bija delegāts no Maskavas organizācijas, uzstājās ar runu un tika ievēlēts PSRS Rakstnieku savienības revīzijas komisijā (valdē − Roberts Eidemanis).

Laicens jau kopš 1932. gada bija Starptautiskās revolucionāro rakstnieku apvienības (MORP) Latvijas komisijas priekšsēdis.

Starp citu, dīvaini ir tas, ka rakstnieku kongresa stenogrammā aiz jaunā revīzijas komisijas locekļa uzvārda iekavās rakstīts: Latvija. It kā viņš būtu Latvijas Republikas pārstāvis. No dzimtenes viņš aizbrauca jau 1932. gadā. Tēvzeme buntavnieku vajāja, bet viņu, trimdinieku, nobendēja Padomija.

Paldies Gordona kungam par prasmi īsā rakstā savilkt kopā tik daudz biogrāfiju.

Augsta raudze ir Benitas Veisbergas „Pierakstiem". Īstenībā tā ir dienasgrāmata (iespiesta kopš 2005. gada Jaunajā Gaitā), tāpēc žēl, ka nav neviena datējuma. "Šis ir cits laiks. Es tam nepiederu, es piederu savam laikam" (264:10). Kad tas sacīts, un kuŗš tad ir rakstnieces laiks?

Apstājos pie dvēselīgajām rindkopām par Edvarta Virzas "Straumēniem". Pārsteidza kāds kategorisks apgalvojums. „Latvijā daudzi par ‘Straumēniem’ neko nezina, jāiepazīstina par jaunu. To panāca padomju vara. [..] Varbūt vajadzētu samest naudu un apgādāt kādus cilvēkus Latvijā ar šo grāmatu." (264:10) Kad tas rakstīts?

Jā, padomju režīms izņēma grāmatu no apgrozības, taču "Straumēni" glabājās daudzu okupētās Latvijas iedzīvotāju plauktos (arī manā mājas bibliotēkā).

Vēl padomju laikā ar "Straumēniem" varēja iepazīties arī atklātībā.

1988. gadā − jūnijā Latvijas radiofonā skanēja klasiskā darba fragmentu kompozīcija, augustā − decembrī "Straumēnus" iespieda žurnālā Karogs (ar manu ievadu 8. numurā).

1989. gadā poētisko romānu 30 000 (!) eksemplāros izdeva "Liesma" (ar Imanta Ziedoņa un Viestura Vecgrāvja apcerēm).

Un vēl daži jaunākie dati.

1991. gadā "Straumēnus" izdeva apgāds „Zvaigzne" − sērijā „ Skolas bibliotēka".

1996. gadā aptaujā "33 iecienītākās (nepieciešamākās) grāmatas" lasītāji "Straumēnus" ielika 9. vietā.

2002. gadā − „Jumavas" izdevums (ar Annas Žīgures pēcvārdu).

Nu nevajag naudiņu mest kopā...

Jaunā Gaita beigusi iespiest Evas EglājasKristsones pētījumu par okupētās Latvijas un latviešu trimdas saskarsmi un dinamiku (264, 265). Pamatīgs darbs.

Man ir iespējams papildināt tekstu par rietumtrimdinieku uzskatu sašķeltību jautājumā par tautiešiem dzimtenē. Zinātniece raksta: „Spilgts otrā, proti, vienas latviešu kultūras domāšanas tipa pārstāvis ir Valentīns Pelēcis. Viņš kā viens no pirmajiem tiek nodēvēts par koeksistenciālistu (trimdas izpratnē − persona, kas samierinās ar LPSR pastāvēšanu un necīnās pret to)" (264:1920).

V. Pelēcis žurnālā Tilts 1964. gadā bija ievietojis atzinīgu rakstu par dzejnieces Monikas Zariņas ciemošanos Rīgā. Kritiķis Jānis Rudzītis Daugavas Vanagu Mēnešrakstā asi iebilda pret brāļošanos ar Latvijas cilvēkiem. Pelēča atbildes vēstuli DVM nepublicēja (ak, t.s. preses brīvība!).

M. Zariņa, ar kuŗu kopš 1971. gada vairākas reizes esmu ticies Latvijā, sava mūža nogalē manā rīcībā nodeva divas V. Pelēča vēstules, un tās tagad publiskoju.

Pirmā rakstīta 1964. gada 31. oktobrī Mineapolē (ASV) un sūtīta Zariņai:

Meitēn!

Lasīju "Laikā" asu uzbrukumu Jums − par ciemošanos Latvijā, Rīgā, š.g. vasarā. Tā tuvāk nepazīstu ne Jūs, ne Jūsu vīru. Ar lasīto literatūrā šinī gadījumā ir par maz.

Zinu tikai, ka Jūs savos gados varbūt esat par jaunu, lai Jums būtu objektīvi lietišķs realitātes salīdzinājums par to, kas bija kaut vai Ulmaņa laikos plūsos un minusos attiecībā pret pašreizējo situāciju. Bet, ja jūsu vēlēšanās [autora izcēlumi abās vēstulēs − I.B.] savus draugus, tautu un zemi redzēt ir bez tām muļķībām, ko blēj tiklab šinī, kā viņā pusē, tad es godīgi iestājos par Jūsu individuālajām tiesībām redzēt mūsu zemi un tautu tādu, kāda var būt likteņu dotajos apstākļos. Katrā zinā "Laika" uzbrukums Jums man liekas tikpat smirdošs, kā līdzīgos gadījumos "Cīņa" vai citi dogmatikas plurinātāji no tās puses vērš pret mums te. Saprotams, paliek vēl manī tā šaubu daļa, kas saka: "Redzi, kā Alainis pārdeva "pautus", redzi, kā viens otrs slepus prostituē "Dzimtenes Balsī" (nebalsī, es sacītu!), vai Monikai var ticēt?

Es esmu šaubu cilvēks, bet esmu arī bezkompromisa patiesības alcējs. Tāpēc Jums rakstu. Ja Jūs jūtat sevī kaut mazāko daļiņu svešinieku priekam apsolītu, neatbildiet man. Es aizmirsīšu šo vēstuli. Bet, ja Jums sāp un sirdsapziņai (Jūsu) ir nezināma Jūsu vaina, tad es varu būt tikai Jūsu pusē. Nekur citur.

Valentīns Pelēcis

Te bija liela uzticēšanās un mazas šaubas. Daļai trimdinieku bija uzskats, ka Zariņi ir čekas pārņemtas personas. Pierādījumu gan nav. Tāds noteikti bija vēstulē pieminētais dzejnieks un grāmatizdevējs Eduards Alainis (1889-1969). Daudzi nezināja, ka viņam bijuši grēki vācu okupācijas laikā, piemēram, Dzimtenes kalendārā (1941) rakstītie vārdi: „Bezgalīga pateicība Lielvācijas Vadonim un viņa varonīgai armijai, kuŗa padzina žīduboļševiku bandītus no mūsu zemes" (37). Pēc tam Alainis kalpoja Padomijai, izdodams "Vecā Zobgaļa kalendārus" (1959-1963) un avīzi Daugava (1962-1969).

Valentīna Pelēča otra vēstule rakstīta Guntim Zariņam 1964. gada 7. decembrī.

Mīļais Gunti!

Paldies par vēstuli. Taviem uzskatiem es visumā piekrītu, lai arī vecums mani padarījis apdomīgāku. Sevišķi punktā par sirdsapziņas nepieciešamību. Tevi jūtu kā brāli. Tikai nelaime, ka tie, kas kalpo dogmām, alga viena − krusta, zelta vai sirpja un āmura, tie, lūk, nespēj un arī nedrīkst sirdsapziņu atļauties... Tad visi pātari čupā! Un, ja gribi pret vienu vai otru "augstāko ideju" liekulības mauciniekiem sisties tikai ar kailo sirdsapziņu, tad puslīdz droši, ka vai nu vienas, vai otras puses farizeji un propagandas mācītāji" darīs visu, lai Antiņš nolauztu kaklu... Bet, ar ļaunajiem brāļiem cīkstoties, vajag rāma, nepārsteidzīga prāta un skopas, apdomīgi veidotas valodas. Katra nesavaldība, aizkaitinātu jūtu izplūsme nekontrolētā pēkšņumā var radīt aplamības, pretrunas, kur pašam paklupt.

Neļauno, ka es Tevi, vecu puiku (kā sacīt), tā "patēvišķi" pārrunāju, jo, kaut personiski [Tevi] nepazīstot, man ir sajūta, ka esi ļoti impulsīvs. Sirdsapziņa un ātra degsme šos laikos pavisam "bīstami".

Monikas pieredzējumi un iespaidi Rīgā pašreiz jau ir "Tilta" spiestuvē, un, ja Uģim [apgāda "Tilts" vadītājam Hugo Skrastiņam − I.B.] veiksies, nākošnedēļ būs laukā "Tilta" 15 gadu jubilejas numurs. Es uzrakstīju tam dažus ievadvārdus. Vienā otrā vietā pa teikumam tika nosvītrots, jo es zinu, ar kādām acīm "priekštilta pozīciju vīri" šos gabaliņus lasīs.

Jā, žēl, ka Monika Rīgā Ojāram Vācietim nepavaicāja, kādēļ manu radu − dzejnieku Aleksandru Pelēci nelaiž Latvijā atpakaļ. Kopš 1947. gada janvāŗa viņš ir Sibirijā. Un viņa pēdējais lūgums dēļ atļaujas atgriezties šogad nav vis noraidīts Maskavā, bet Rīgā. Tomēr šinī "Tiltā" arī viņu ņēmām palīgā Jūsu lietai, protams, kā Nezināmo dzejnieku taigā. Man ir kādas 400 viņa dzejas; pēdējais nesamaitātās Latvijas gara dzejnieks. Bet, kad es viņam aizrakstīju par Rudzīša priekšlasījumu ciklu ASV, tad viņš man atsūtīja dzeju "Ar lūku aizsietās durvis." [Dzejolis ievietots „Tiltā", un autora paraksta vietā ir apzīmējums Nezināmais dzejnieks.] Visīstākais Antiņš, bezzemnieces atraitnes dēls, bet viņam ir sirdsapziņa un nav kompromisa dogmai. Tādēļ laikam nevar pat paciemoties uz Latviju aizbraukt. Redzi, kādas ačgārnības, un par tām nekaitē pavaicāt Rimjānim [Latvijas komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs valdes loceklim − I. B.] u.c. arī: sak, no Londonas var, bet no Amūras ne?

Labu jums abiem vēlēdams,

Valentīns

Guntis Zariņš viesojās Latvijā 1965. gada martā un jau septembrī Londonā mīklainos apstākļos gāja bojā.

Piektais

Bonifācijs Daukšts par Heinricha Stroda grāmatu "PSRS politiskā cenzūra Latvijā 1940-1990" (2010. g.) pamatoti raksta, ka "veikts pat īsts archīvu līdumnieka darbs" (JG, 266:28). Lielais pētījums, kam šogad iznākusi 2. daļa (H. Stroda sastādījums), ir plašas ievērības cienīgs. Jautājumu daudz, dažus uzdod arī recenzents.

Cenzūras pastāvēšana esot slēpta. Jā gan, taču ne jau absolūti. Minēšu piemērus.

Avīzes Padomju Latvija 1940. gada 10. augusta numurā bija ievietots fotoattēls: Galvenās literatūras pārvaldnieks Jānis Niedre. Protams, okupētās Latvijas ļaudis nesaprata, kas tā par dīvainu iestādi, kuru vadīs rakstnieks. Laikraksts Liesma 16. augustā skaidroja, ka pārvalde "pārzinās un kontrolēs pēc satura (..) iespieduma darbus". Brīvais Zemnieks 20. augustā papildināja: tā "pārzinās arī bibliotēku un kinematogrāfu lietas". Kur nu vēl atklātāk. Žurnāls Atpūta pasutinājis māksliniekam uzzīmēt galveno cenzoru, un Ģirts Vilks, apvijot republikas karti ar lenti "LPSR Galvenā literatūras pārvalde", Niedru attēlojis brienam pār visu zemi ar biezu grāmatu saini plecos. Tas jau drīzāk atgādināja kolportieri.

Cenzūras klātiene redzama grāmatās, tikai jāprot to saskatīt izdevumu "pasītēs".

Piemēram, kā cenzūra sevi parādījusi Augusta Arāja Bērces darbos.

Stāsti, dzejas. Maskavā 1936. gadā: Glavļit B 24068.

Raksti. Rīgā 1941. gadā: MB 1217.

Stāsti un dzejas. Rīgā 1951. gadā: JT 03539.

Pirmajā gadījumā lietots cenzūras iestādes saīsināts nosaukums  Galvenā literatūra [!], pārējos  šifrēti burti un cipari.

Padomju cenzūras spaidus ļoti bieži esmu izjutis.  H. Strods pirmajā grāmatā pieminējis trīs, otrā arī trīs manus "grēkus". Cenzūras darbu pārskatā par 70. gadiem ir piezīmes "Labots J. Akuratera daiļrades vērtējums" (237), "Aizliedz minēt Zentas Mauriņas dzīves faktus un citātus" (245). Runa ir par manu rakstu "Individuālista nemiers", kas pārskatā kļūdaini pārtulkots: "Individuālista portrets" (Otrā grāmatā: "Individuālista protests", 250), un par Kārlim Skalbem veltīto apceri.

Starp citu, daudz kļūdu ir GLP priekšnieces Austras Lucēvičas ziņojumos, kas ievietoti H. Stroda otrā grāmatā: par emigrantiem nosaukti A. Erss, A. Grīns, V.  Eglītis un V.  Cedriņš (238),  kā arī H. Eldgass (jābūt Eldgasts, 242), V. Veldre ar pseudonimu J. Trimda (249). Lai novērstu pārpratuma atkārtošanos, jāteic, ka turpat sastādītāja skaidrojums Jānis Rasa (1907-1975), rakstnieks" (246) aplam attiecināts uz Latvijā dzīvojošo, 1928. gadā dzimušo Jāni Rasu (īstajā vārdā Vitauts Gulbis). Minētie mūža dati attiecas uz trimdas rakstnieku Arnoldu Rasu (īstajā vārdā Arnolds Skujiņš).

B. Daukšts atsauksmē jautā:

"Vai Latvijā kāds tai [cenzūrai] sevišķi izcili pretojās, kādā veidā un ar kādām sekmēm?" (30). Bijušie redakciju darbinieki var atcerēties daudzus gadījumus par iebildumiem, kas lielāko tiesu netika ievēroti, bet daudzkārt izdevās vērtības aizstāvēt.

1968. gadā oficiālā vara apturēja Gunāra Priedes grāmatas "Septiņas lugas" izdošanu, bija iebildumi pret darbiem "Trīspadsmitā" un "Tava labā slava", īsi pirms tam aizliedza iestudēt "Smaržo sēnes". Es tad strādāju par Rakstnieku savienības valdes sekretāru, un prozists Vizbulis Bērce, iepazinies ar krājumu, 1968. gada 4. jūnija vēstulē man secināja: "Sacelta lieka un kaitīga kņada." Un  iznāca visas septiņas (1968).

1970. gada beigās "Liesmas" Daiļliteratūras redakcija bija sagatavojusi Visvalža Lāma romāna "Augstākais amats" manuskriptu, bet izdevniecības galvenais redaktors, nostājies cenzora lomā, atteicās to parakstīt salikšanai. Rakstnieku savienības vadības izveidota četru literātu grupa ar īpašu vēstuli "Liesmai" norādīja, ka romāns jāizdod, un 1972. gadā lasītāji to saņēma.

Bet kā gan es varēju protestēt pret Galveno literatūras pārvaldi 1975. gadā, kad no gandrīz gatavas kopgrāmatas "Kritika teorija, vēsture, prakse", no korrektūras loksnēm tika izņemts mans pētījums "Dažas literatūras un dzīves salīdzināšanas problēmas" (187.-211.)? Pamatojumu autoram tolaik nepateica, un paldies H. Strodam par to, ka otrā grāmatā tagad varu izlasīt A. Lucēvičas rakstīto apsūdzību (244).

B. Daukšts recenzijā citē arī tādas vietas, par kurām būtu rakstāmas atsevišķas apceres, sociālistiskais reālisms, sagremošana, latviešu dzeja un sociālisms (29), "nespēja redzēt un rādīt patiesību" (32).

* * *

Pateicos Jānim Peniķa kungam par pateicību (JG, 265:58).