Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs

 

 

Viktors Kalniņš

DAŽI VĀRDI PAR SOCIĀLISMU. KRITISKAS PĀRDOMAS III

 

(I daļa JG128)    (II daļa JG133)

 

Šis trešais un pēdējais raksts par sociālismu Jaunajā Gaitā man jāsāk ar labojumu. Redaktori, acīm redzot nepazīstot attiecīgo terminoloģiju, manā pirmajā rakstā par sociālismu (JG Nr.128) teikumu "Ekonomikas sfairā mēs redzēsim, ka ražošanas līdzekļi ir sabiedriskoti..." aizstāja, pēc viņu domām, ar labskanīgāku "Ekonomikas sfairā mēs redzēsim, ka ražošanas līdzekļi ir sabiedrībai piederīgi..." (19. lp., 2. rindkopa). Pieņemot tādu variantu nozīmētu, ka pievienojos komūnistu propagandas apgalvojumam, ka to pārvaldītās zemēs ražošanas līdzekļi pieder visai sabiedrībai. Bet vārds "sabiedriskot" nozīmē, ka ražošanas procesi tiek saplūdināti vienā sabiedriskā ražošanā. Principā ražošanas sabiedriskošana var notikt arī kapitālistiskajā ekonomikā. Tad, kad mēs runājam par komūnistiskām zemēm, sabiedriskošana nozīmē arī nacionālizāciju kā tās sastāvdaļu, bet tā ir tikai viens sabiedriskošanas posms, jo nacionālizācija ir ražošanas līdzekļu atsavināšana.

Ja īpašumu saprot ne kā kādu mistisku saiti starp cilvēku un priekšmetu, bet tā pārvaldīšanas augstāko līmeni, tad īpašums pastāvēs tik ilgi, cik ilgi pastāvēs darba dalīšana. Tieši tādā kontekstā nacionālizācija ir nevis īpašuma atcelšana, bet tā nodošana citās rokās. Par sabiedrībai piederīgu vai sabiedrisko īpašumu var uzskatīt tādu, ar ko katrs sabiedrības loceklis var rīkoties pēc saviem ieskatiem. Tādēļ no loģiskā viedokļa padomju un citu sociālistisko zemju tautas saimniecība nav sabiedriska, bet ir un paliek valstiska. Valsts savu augstāko vadītāju un partijas funkcionāru personās ir faktiski vienīgais īpašnieks. Ar iedzīvotājiem valsts - īpašnieks stājas tirgus attiecībās: pērk darba spēku un pārdod ražošanas produktus. (Ekonomiskais aspekts). Padomju Savienībā un citās sociālistiskās zemēs valsts atrodas tādā situācijā, ka Rietumu kapitālistiem aiz skaudības vai jāmirst nost.

Tagad noskaidrojuši šo polītiskās ekonomijas aspektu, varam apskatīt vēl kādu zīmīgu sociālisma īpašību, ko gandrīz vienbalsīgi aizmirst kā kritiķi, tā adepti. Mūsu laikmetā spilgti izteikta ir integrācijas tendence. Manuprāt, Krievijas sociālisma paveids tā komūnistiski boļševistiskā formā nebūt nav svešķermenis šajā valstī. Tas radās kā aizsardzības līdzeklis, lai paglābtu irstošu Krievijas imperiju no sabrukuma, kaut arī sākumā ģērbās internacionālisma drēbēs. Bet kļūdams par valstisku ideoloģiju, tas ļoti veiksmīgi pielāgoja abstrakto internacionālismu saviem globāliem mērķiem, gan krieviski šovinistiski imperiāliem, gan sociālistiski mesiāniskiem, sakausējot tos viengabalainā ideoloģijā.

Integrācijas tendences vērojamas ne vien sociālistiskajās padomju bloka vai trešās pasaules valstīs. Tās raksturīgas arī brīvās pasaules valstīm. Manuprāt, tieši šajā jomā visvairāk izpaužas dažādu sociālistisko strāvojumu ietekme mūsdienu pasaulē. (Nevis galvenokārt sociālajā nodrošināšanā, kā var manīt arī no semināra materiāliem).

Tiesa gan, brīvības, vienlīdzības un brālības idejas, kas sociālisma sākumā tā aizrāva ar savu ideālismu, ko aizguva no kristietības, tika nekavējoties atmestas kā nevajadzīgas, tiklīdz izdevās sagrābt varu. Palika kaila integrācija: vienas valsts robežās ar sociālistiskās tēvzemes saukli, pasaules mērogā - ar saukli: "Visu zemju proletārieši, savienojieties!" Rezultātā - totālitārisms.

Paredzu, ka man oponēs ar Rietumeiropas sociālistisko partiju piemēru. Bet vispirms, es vairāk operēju ar reāla sociālisma piemēriem no komūnistu zemēm, otrkārt, sociālistiskās un sociāldemokratu partijas, kas parlamentārā ceļā nāca pie varas dažādās Eiropas valstīs un, zaudējot vēlēšanās, to varu atdeva, nekur un nekad nav kardināli mainījušas valsts un saimniecības struktūru, aprobežojoties ar dažiem pasākumiem, kas pieskaitāmi pie ekonomikas valsts rēgulējamiem. Tātad, sociālisms, kas sauc sevi par sociālismu, pastāv tikai totālitārā veidā komūnistu pārvaldītajās un dažās trešās pasaules valstīs. Pie tam nedrīkst aizmirst, ka marksisms, kuŗa īpašības un saknes tika analizētas iepriekšējos divos rakstos, ir un paliek visizplatītākais sociālisma paveids ne tikai komūnistu zemēs, bet arī Rietumos.

Valsts saimnieciskai sistēmai ir svarīga loma integrācijā, bet tās galvenais ierocis tomēr ir partija, tātad ārpusekonomiskā parādība. Un kad uz kārts liek vienotību ar partiju, komūnistiskie vadītāji, ne mirkli nešauboties, upurē ekonomiskās vajadzības, kā to var redzēt visskaidrāk Padomju Savienībā. Sociālistiskās integrācijas mechanisms neaprobežojas vienīgi ar fizisku varmācību, ekonomisko piespiešanu, bet lielā mērā veido un turpmāk arī balstās uz īpatnēju mentālitāti. Padomju Savienībā izveidojās pat tā saucamais Homo sovieticus, un būtu aplami iedomāties, ka neskatoties uz lielāku kritisku izjūtu, tāda mentālitāte neatstātu savas pēdas latviešu tautas domāšanā.

Rietumu zemēs arī notiek integrācijas procesi, bet tie radikāli atšķiras no tādiem sociālistiskās valstīs. Idejas, kas vieno pilsoņus dažādās partijās, ir viņu personīgā lieta. Pašas idejas arī pakļautas ātrai maiņai. Bet sabiedrības stabilitāte balstās uz privātīpašumu, ko iedzīvotāju vairums uzskata par valsts stūŗakmeni un likumu, arī brīvības pamatu.

Ja Rietumu demokratiskā sabiedrībā brīvību tās augstākā pakāpē, kas saprotama kā ideju un konstruktīvo (nevis graujošo) tieksmju cīņa un reālizācija, ierobežo ekonomiskie faktori, tad partijas ideoloģijas uzspiešana pilsoņiem ne tikvien ar ekonomiskiem, bet arī tiesiskiem (fiziskā izpratnē) līdzekļiem padomju sociālisma apstākļos ir ne vien solis atpakaļ, bet, manuprāt, strupceļš sabiedrības attīstībā.

Visās attīstītās zemēs pēdējās desmitgadēs ir reālizēti daudzi pasākumi, ko uzskata par sociālistiskiem pārkārtojumiem: tautsaimniecības valstiska rēgulēšana, augstie progresīvie ienākumu nodokļi, pastāvīgi augošie sociālā nodrošinājuma pasākumi. Teorētiski tad mēs varētu spriest, ka tāda un tāda zeme ir vairāk vai mazāk sociālistiska. Bet tāda spriedelēšana ir ne vien abstrakta, bet faktiski bez reāla satura. Ne jau tikai sociālisti vai to ietekme ir šo pārvērtību cēlonis.

Pats galvenais, ka visi šie pasākumi skaŗ tikai ražošanas vai materiālās sadales sfairu. Ja iedomājamies, ka tuvākā nākotnē izgudros ierīci, kas ražos un sadalīs visu cilvēkiem nepieciešamo, sadalīs vienādi un pat ar uzviju pāri nepieciešamajam, tad tāda valsts no sociālistisko teoriju (un veselīga saprāta) viedokļa vēl nebūs sociālistiska. Pretējā gadījumā, cik tas sociālistiem nav nepatīkami, par vistuvāk sociālismam stāvošām valstīm vajadzētu uzskatīt Amerikas Savienotās Valstis un Japānu.

Otrkārt, paplašināti iztulkojot visus pasākumus "Welfare" valsts stilā par sociālistiskiem, kapitālismam dogmatiski tiek liegta iespēja attīstīties. Tādējādi līdzīgi marksistiem visas stadijas pēc klasiskā 19. gadsimta kapitālisma, arī industriālā un postindustriālā sabiedrība, būtu jātulko kā šķiru cīņas rezultāts. Iepriekš mēs izskatījām tāda pieņēmuma absurdu.

Bet valsts, kuŗā tiešām būtu reālizēta augstāk minētā ideālā, no sociālistiskā viedokļa vienlīdzīgā, produkcijas sadale, tātad patērēšanas vienlīdzība, neizbēgami nonāktu uz degradācijas ceļa vai pārvērstos totālitārajā.

Faktiski tas totālitārisms, kas valda sociālistiskajās valstīs, ir strupceļš attīstībā. Pretēji krievu disidentiem es nesaredzu evolūcijas iespējas Padomju Savienībā, vismaz tādas evolūcijas, kas vainagotos ar paverdzināto tautu, tai skaitā latviešu, atbrīvošanu. Tātad vienīgā izeja ir režīma sabrukums, tā vājināšana un sagraušana.

Bet ko mēs redzam brīvajā pasaulē? Arī šeit modernais sociālisms kā polītiskais faktors neizraisa optimistiskas jūtas, pat ja neievēro reālās totālitārā sociālisma briesmas no austrumiem. Rietumu sociālistu labajā spārnā mēs redzam sociāldemokratus, kas aprobežojas savā polītikā ar dažiem financiāli ekonomiskiem pasākumiem. Faktiski nekā pievilcīgāka par jau sasniegto patērētāju sabiedrības līmeni viņi nevar. Vēl jo vairāk, imitētā, mākslīgi sakāpinātā atsevišķu grupu cīņa arodbiedrību kustībā (sociālisma likumīgais bērns) darbojas pretēji sociālistiskās pamatplatformas integrācijas mērķiem. Atsevišķas ražotāju vai strādnieku grupas grib iegūt privilēģijas tikai sev, neskatoties uz grūtībām, kādas tās izraisīs citiem iedzīvotāju slāņiem un valstij kopumā. Šajā graujošā darbībā vadītāja loma pieder Lielbritānijas arodbiedrībām, to piemēram seko citu Rietumeiropas valstu, Kanadas un ASV arodbiedrības. Nekādā ziņā šādu streiku neapturamu lavīnu nevar raksturot kā šķiru cīņu, kā to dara gan marksisti, gan cita veida sociālisti. Dažas profesionālas grupas nekaunīgi panāk neproporcionāli lielus pielikumus pie algām, ignorējot ne tikai ekonomisko situāciju (tagad pat kritisku), bet arī citu, sliktāk apmaksātu grupu intereses, kuŗām nav iespējas šantažēt visu sabiedrību. Par kādu strādnieku solidāritāti var runāt šajā gadījumā? Tas ir taisns ceļš uz vispārēju anarchiju, kas beigsies ar padomju tipa totālitārā sociālisma uzvaru.

Visi radikālie sociālisti kreisajā spārnā domā marksistiskās katēgorijās, kas padara viņus par apzinātiem vai neapzinātiem totālitārisma sludinātājiem brīvajā pasaulē.

Faktiski kreisais radikālisms arī noved pie sabiedrības anarchijas, pēc kuŗas tikai viens solis līdz totālitārismam. Viens no "jauno kreiso" elkiem Herberts Markjūzs (Marcuse) sirgst ar elementāru nesaprašanu, kas ir evolūcija, kuŗai vienai jāpateicas par brīvības eksistenci gan tiesiskā, gan filozofiskā ziņā. Bez evolūcijas nav arī revolūcijas, jo pēdējā ir evolūcijas eksplodējoša forma. Evolūcija - tātad arī revolūcija - ir ne tikai pārmaiņas, bet pārmaiņu kārtība, kas pakļauta noteiktam plānam. Bet Markjūza filozofija ir ilgošanās pēc krampjiem, kas raustītu Rietumu civīlizāciju, tiesa gan, ilgošanās ne bez panākumiem, kā to rādīja studentu nemieri.

Markjūzs sapņo par tādu eksploziju, kas saārdītu sabiedrību: "Viendimensijas cilvēks vienmēr grozīsies divu pretēju pieņēmumu lokos: (1) ka attīstītā industriālā sabiedrība ir spējīga apturēt apskatāmā nākotnē kvalitātīvas pārmaiņas; (2) ka pastāv spēki un tendences, kas var sagraut aizturošo faktoru un uzspridzināt sabiedrību." (Herbert Marcuse. One Dimensional Man. Beacon Press, p. XV).

Tātad konstruktīvās attīstības iespēja tiek noliegta. To varētu saprast, ja runa ir par padomju tipa totālitāru valsti, bet izvirzot to par alternātīvu evolūcionārai Rietumu sabiedrībai, autors, acīm redzot, grib, lai sabiedrība būtu atsviesta atpakaļ pagājušā gadsimta marksistiskās kritikas zelta laikos.

Tagadējais Rietumu radikālais sociālisms pārsteidz ar savu garīgo un intellektuālo nabadzību. Kad gadās izdevība pāršķirstīt kādu kreiso grāmatu vai žurnālu, nevaru beigt brīnīties, cik lielā mērā tie līdzīgi padomju izdevumiem, it kā to autoriem būtu pavisam nepieejami nopietnie socioloģiskie vai polītiskie pētījumi. Tas pats primitīvisms, iekaltās formulas un radoša nabadzība. Interesanti šajā gadījumā ir poļu disidenta filozofa Lešeka Kolakovska novērojumi:

Kad 1968. g. beigās es braucu prom no Polijas, man bija diezgan miglains priekšstats par radikālo studentu kustību dažādos kreisos grupējumos un partijās. To, ko ieraudzīju un izlasīju, gandrīz visos gadījumos uzskatīju par nožēlojamu un pretīgu. Es neleju asaras par dažiem demonstrācijās izdauzītiem logiem; šī vecā kuņa, patērētājs kapitālisms, pārdzīvos tādu nelaimi. Es neatrodu par skandalozu diezgan dabīgo jaunatnes ignoranci. Kas mani sašāva, tā bija tāda veida garīgā degradācija, kādu nekad agrāk neredzēju nevienā kreisā kustībā.

Es ieraudzīju jaunos cilvēkus, kas centās "reorganizēt" universitātes un atbrīvot tās no šausmīgās, mežonīgās, fašistiskās apspiestības. Prasību saraksts bija ar nelielām variācijām visās universitātēs ļoti vienāds. Šīs fašistiskās cūkas no establišmenta grib, lai mēs liktu eksāmenus tai laikā, kad mēs taisām Revolūciju; lai liek mums augstākās atzīmes bez eksāmeniem! Bieži bija prasīts atcelt dažus priekšmetus kā nevajadzīgus, piemēram, svešvalodas...

Citā vietā revolūcionārie filozofi pieteica streiku tādēļ, ka obligātās literātūras sarakstā bija Platons, Dekarts un citi buržuaziskie idioti tādu kā Če Gevara un Mao tiešām nepieciešamo lielo filozofu vietā...

Vēl citā vietā pasaules revolūcijas mocekļi pieprasīja, lai studentus eksaminētu tikai citi studenti, nevis šie vecie reakcionārie pseudozinātnieki. Profesori jāizrauga (protams, to darīs paši studenti) tikai pēc viņu polītiskiem uzskatiem. Dažos gadījumos ASV apspiesto darbaļaužu avangards aizdedzināja universitāšu bibliotēkas (nevienam nevajadzīgās establišmenta pseudozināšanas)... Un visi, protams, bija marksisti, kas nozīmēja, ka viņi zina trīs - četrus Marksa vai Ļeņina izteicienus, tai skaitā: "Līdz šim filozofi tikai dažādi izskaidroja pasauli, uzdevums ir to izmainīt." (Viņiem bija skaidrs, ka ar to Markss teica, ka nav nekādas jēgas mācīties)." (Leszek Kolakowski. Encounter, vol. 44, Nr. 6, pp. 88 - 92).

Tagadējie kreisie faktiski ne ar ko neatšķiŗas no krievu boļševikiem, bet daži pēdējos uzskata pat par nepietiekami radikāliem. Ļeņina vai Trocka vārdi viņiem ir svēti. Ja tādi sagrābs varu, tad visi boļševiku revolūcijas ekscesi atkārtosies Rietumu valstīs. Tas pats Kolakovskis raksta par sarunu ar kādu Latīņamerikas revolūcionāru. Runa bija par spīdzināšanām Brazīlijā. Kolakovskis raksta: "Es pajautāju, ar ko tad sliktas ir spīdzināšanas." Viņš bija pārsteigts: "Kā tā? Jūs gribat teikt, ka tas ir normāli? Jūs attaisnojat spīdzināšanas?" Atbildēju: "Nē, gluži otrādi, es vienkārši jautāju, vai jūs domājat, ka spīdzināšana ir morāli nepieļaujamais ļaunums?" - "Protams," - viņš atbildēja. "Bet spīdzināšanas Kubā?" - "Tā ir pavisam cita lieta. Kuba ir maza valsts, ko apdraud amerikāņu imperiālisms." (Leszek Kolakowski. Op cit.)

No savas puses varu piebilst, ka kreisie, ar kuŗiem iznāca runāt gan Austrālijā, gan Eiropā un Amerikā, no atklātas publiskas diskusijas izvairījās.

Tātad ne marksistiskā sociālismā, ne kreisās sociālistiskās mācībās, ne sociāldemokratu partiju polītikā es nesaskatu auglīgu ceļu uz nākotni. Pat pozitīvi vērtējamā sociālistiskās teorijas integrācija nav vairs viņu monopols: Eiropas kopību veido ne tikai sociālisti, es teiktu, pat ne tik daudz sociālisti, cik draudi no austrumiem, ekonomiskā nepieciešamība. Brīvo Latviju nākotnē es varu saskatīt vienīgi kā brīvas un vienotas Eiropas locekli, ciešāk saistītu ar kaimiņiem Baltijas jūŗas krastā, aizsargātu ar Eiropas vairogu pret Krievijas mūžseno ekspansiju. Nebūt neizslēdzu savu lomu tādas Latvijas veidošanā dažādām sociālistu vai sociāldemokratu partijām vai grupām. Cits jautājums, cik daudz to programmās paliks no sociālisma? Bet ceļu uz tādas brīvības iegūšanu nevienā sociālistu polītiskajā platformā es nevaru saskatīt.