Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

 

 

Viktors Kalniņš

DAŽI VĀRDI PAR SOCIĀLISMU. KRITISKAS PĀRDOMAS II

 

(I daļa JG128)   (III daļa JG140)

 

Kaut arī sociālisma elementi ir zināmi no senatnes, sociālistiskās mācības dažādās formās sirga ar teorētiskas gnozeoloģiski atšķirīgas bazes trūkumu. Tāda radās ar marksismu. Manuprāt, tieši tāda šķietami zinātniska forma padarīja sociālismu kā polītisku strāvojumu par pievilcīgu daudziem miljoniem cilvēku: vienkāršiem - ar savu primitīvo vienlīdzības sludināšanu, intellektuāliem - ar dialektisko sabiedrības attīstības izskaidrošanu. (Tiesa, marksistiskā dialektika nav nekas cits kā izvarota Hēgela dialektika). Vienkāršotā dialektika un loģiskā vienkāršība, precīzāk, loģiskais primitīvisms pievelk daudzus intellektuāļus kas nespēj radīt savas teorijas, ar gandrīz neaprobežotām iespējām viegli sagremot jebkuŗas sabiedriskas parādības, nemaz neinteresējoties, cik lielā mērā tāds izskaidrojums atbilst dzīves faktiem un īstenībai.

Marksisti paši norāda, ka viņu mācības teorētiskie avoti ir vācu klasiskā filozofija, angļu polītiskā ekonomija un franču sociālistiskās mācības. No vulgāri apgrieztās Hēgela dialektikas tika radīts dialektiskais materiālisms. (Ne Markss, ne Ļeņins filozofijā neceļas pāri primitīvai ikdienas apziņai. Vulgāri materiālistiskais Ļeņina darbs Materiālisms un empiriokriticisms ir tam spilgts piemērs. Tiesa gan, arī tāds filozofijas izklāsts nebija pa spēkam daudziem partijas vīriem. Polītiskos pulciņos parasti netika tālāk par agrākos laikos Padomju Savienībā "zubrītā" partijas īsā kursa ceturto nodaļu, kur tika izklāstīts marksisma filozofiskais pamats.)

Galvenais marksisma stūŗakmens ir polītekonomija, jo pēc viņu mācības cilvēka materiālās prasības nosaka visu. (Kāda ironija: tieši cilvēku materiālās labklājības nodrošināšanā praksē šī mācība cieta savu lielāko sakāvi.) XVIII gadsimta otrā pusē angļu polītekonomists Adams Smits radīja savu darba vērtības teoriju. Kas nosaka preces vērtību? Nepieciešamais darbs, tieši fiziskais darbs, kas patērēts ražojot preci. Protams, ir tūkstoši piemēru, kas runā pretim tādam izskaidrojumam. Mēs zinām, ka daudzas preces ražo mašīnas, ka nejauši atrasts dārgakmens ar to nezaudē savu vērtību utt.

Smits šo pretrunu atrisināja ar vidēji sabiedriski nepieciešamā darba jēdzienu. Tieši tas nosakot preces vērtību.

Pēc Smita parādījās Dāvids Rikardo un loģiski turpināja viņa teoriju. Ja tikai fiziskā darba strādnieks rada vērtības, tad kapitāls rodas, nesamaksājot strādniekam pilnīgi par viņa darbu.

Markss un viņa domubiedri šo secinājumu paplašina: ja virsvērtība veido kapitālu, tātad netiek izmaksāta pašam strādniekam, tad jebkuŗš uzņēmējs ir zaglis, bet kapitāls veidojas no strādniekiem nolaupītā darba. Tātad strādniekiem ir jāapvienojas un ar varu jāatņem viņiem nolaupītā manta.

Grūti ir saprast, kā tādu izskaidrojumu visu laiku uzskata par zinātnisku arī mūsu dienās, kad pati dzīve neskaitāmas reizes apgāza marksistiskās dogmas. Pēc marksisma atziņas tikai strādnieka rokas veido vērtības, preces, sekmē nācijas un visas pasaules attīstību un labklājību. Tātad ja būsim konsekventi, visi inženieŗi, izgudrotāji un rūpniecībās vadītāji ir liekēži un zagļi.

Marksisms ir maldi, precīzāk, meli, bet, kā jau daudzi meli, ar milzīgu emocionālu spēku. Pasaulē bija un ir miljoniem nabadzīgo un atstumto. Pateikt viņiem: lūk, tavs ienaidnieks! nozīmē atmodināt milzīgu saārdīšanas spēku.

No visa teiktā radās galvenā marksisma atziņa: cilvēku sabiedrība sastāv no antagonistiskām šķirām. Ja tas ir tā, tad pastāv šķiru cīņa. Tā ir ne tikai reālitāte, tā ir nepieciešama, tā visādi jāveicina. Postulējot visu cilvēces vēsturi kā nepārtrauktu šķiru cīņu, viegli ir izdarīt secinājumus, ka valsts ir varmācības un apspiešanas organs, kas kalpo visur un vienmēr kādai noteiktai šķirai (tiesa, prakse ne vienu vien reizi piespiedusi komūnistus ignorēt savas dogmas, un vismaz par krievu valsts nozīmi tie runā pozitīvā plāksnē, īpaši par tās imperiālistisko ārējo polītiku), ka katras tautas kultūrā pastāv divas (un ne vairāk!) kultūras - demokratiskā un reakcionārā (tagad ar tām var manipulēt pēc vajadzības) utt.

Visdīvaināk ir tas, ka izejot savā mācībā no sabiedrības dalīšanas šķirās, Markss nav definējis šķiras jēdzienu (domāju, ka mūsmāju pašu "brašiem" marksistiem tas nav zināms). Neviens architekts nebūvē ēku nezinot, kas ir ķieģelis vai betona plāksnes. Marksisti tādu "sīkumu" neievēroja. Tāda neskaidrība paveŗ visplašākās patvaļas iespējas. Atcerēsimies, cik veikli, izmantojot Raiņa dzejisko "pamatšķiras" jēdzienu, viņa vārdu saista ar komūnistisko režīmu.

Katrs no mums vienā vai otrā gadījumā var justies apspiests. Tātad kāds mūs apspiež. Markss dod plašu iespēju jebkuŗā no mums saskatīt vajadzīgo grēkāzi. Ļoti populārs ir uzskats, ka fiziskā darba darītāji ir apspiesta šķira. Tādā gadījumā darba rūķi, kas nepelnī sev iztiku ar fizisku darbu, nav apspiesti. Strādnieks, kas stāv pie martena krāsns tēraudlējumu rūpnīcā, kam pieder nekustamais īpašums un kas pelnī vairāk kā viens otrs profesors universitātē, pieder pie apspiesto šķiras, bet kāds grāmatvedis vai mašīnrakstītāja tajā pašā rūpnīcā, kas saņem daudz mazāku atalgojumu, ne? Un kas tad īsti apspiež to strādnieku? Inženieŗi? Meistari? Pārvaldnieki? Akciju īpašnieki? (Citreiz viņam pašam pieder tādas akcijas.)

Ļeņins mēģināja noteikt, kas ir šķira. Vispirms, apspiestā šķira esot proletāriāts, t.i., tie, kam nepieder ražošanas līdzekļi un kas pārdod savu darba spēku. Tas saskan ar Marksa pieņēmumu, ka šķiru atšķirību pamatā esot privātīpašums uz ražošanas līdzekļiem. (Pats par sevi tāds pieņēmums vēl nav jēdziena definīcija). Ja pieņemsim tādu izskaidrojumu, varam nonākt absurdā situācijā. Kādas lielas (pat starptautiskas) korporācijas valdes priekšsēdis vai bankas prezidents, kas saņem atalgojumu miljona dolaru apmērā, pēc tādas definīcijas būs proletārietis: viņam nepieder ražošanas līdzekļi, šajā gadījumā korporācija vai banka, un viņš pārdod savu darba spēku, respektīvi, savas smadzenes un pieredzi, tiesa gan, par pamatīgu atalgojumu. Bet kāds sīks amatnieks, kas labo apavus, pulksteņus, tīra drēbes, nav proletārietis, jo viņam pieder ražošanas līdzekļi, un viņš pārdod nevis savu darba spēku, bet gatavu produktu gluži kā kāds lielkapitālists. Farmers, kas apstrādā zemi kopā ar savas ģimenes locekļiem, arī ir īpašnieks, ko vajadzētu ekspropriēt, kā mūsu dzimtenē izdarījās ar tūkstošiem zemnieku. Protams, sabiedrībā pastāv privilēģētas sociālas grupas, kas bieži bauda priekšrocības bez kādiem nopelniem. Bet ļeņiniskās formulas Prokrusta gultā tie nekādi neiederas. Arī pašā sociālistiskajā sabiedrībā; ko radīja komūnistu režīms (piemēram, neskaitāmi sociālistiskie eksperimentētāji Afrikā vai Āzijā) ir izveidojusies privilēģēta grupa, kuŗā stāvokli nosaka nevis īpašums uz ražošanas līdzekļiem, kas pieder valstij, bet vieta birokratiskajā hierarchijā. Pēdējā ir korporātīva valsts un līdz ar to ražošanas līdzekļu pārvaldītāja, kas kollektīvi pārdala visas tautas saimniecības ienākumus, ievērojot vispirms savas intereses. Tādas sabiedrības analizi deva Milovans Džilass savā grāmatā Jaunā šķira (lietojot vārdu "šķira" stipri marksistiskā garā) un pēdējā laikā Michails Vozļenskis grāmatā par padomju nomenklatūru vācu valodā (par nomenklātūru sauc atbildīgos padomju darbiniekus, kas veido partijas un valsts aparāta kodolu).

Arī valsts ir ne vien piespiešanas organs, bet vēl lielākā mērā sabiedrības normālās funkcionēšanas instruments (tiesa gan, imperiālistiskās valstīs iekaŗotās territorijās tā ir vispirms apspiešanas līdzeklis, bet vienveidība spriedumos pastāv vienīgi dogmatiķu teorijās). Protams, valsts piespiešanas funkcijas bija un pastāvēs, jo sabiedrības normālai eksistencei nepieciešamie likumi ir jāievēro. Bet te derētu salīdzināt notiesāto skaitu brīvās pasaules zemēs un sociālistiskajās, kur šķiru cīņa izsludināta par izbeigtu. Pat ja ievērotu pārāk liberālo izturēšanos pret noziedzniekiem Savienotajās Valstīs, kur tiesnešu libēralisma dēļ daudzi, kas ir pelnījuši, nenonāk aiz restēm, tātad attiecīgi prātā paturētu, ka īsto noziedznieku skaits ir lielāks nekā sodīto, aina ir ļoti nepievilcīga sociālistiskajās zemēs. (Tur statistika par ieslodzītiem ir valsts noslēpums, bet aptuveni to var aplēst. Jāievēro, ka daudzi ir ieslodzīti par saviem polītiskiem uzskatiem.) Brīvajā pasaulē cietumos sēž aptuveni 2 cilvēki no katriem 10 000 iedzīvotājiem, bet sociālistiskajās valstīs 50 līdz 100 reizes vairāk.

Smagi kļūdījās Ļeņins un citi marksisti attīstīto zemju (tai skaitā imperiālistisko) analizē un likteņa prognozēšanā. Tāda dogmatiska pieeja dažreiz bija pat apvainojoša ne vien valstij un mantīgām šķirām, bet visai tautai. Tā Holandi Ļeņins nosauca par "valsts-rantjē paraugu", bet iedzīvotājus par parazītiem, "kuŗu profesija ir dīkdienība". Šis boļševiku vadonis daudzus gadus nodzīvoja Eiropā un neieraudzīja, ka tautu labklājība balstās uz to organizēšanas spējām un techniskām iemaņām. Holandiešu darba mīlestība ir tikpat labi zināma kā vāciešu vai šveiciešu pedantisms un organizēšanas māka. Pēc Otra pasaules kara tieši "trūdošā imperiālisma valstis", pēc Ļeņina apzīmējuma, Anglija un Francija, atrada ne vien par nepieciešamu, bet arī par izdevīgu atbrīvot kolonijas. Tajā pašā laikā sociālistiskās valstis visādi mēģina savu sfairu paplašināt, eksportēt savu polītisko sistēmu. Attiecībā uz Padomju Savienību jāsaka, ka jau izveidojusies ilga Maskavas imperiālistiskā tradicija. Bet arī bez tradicijas polītiskie apstākļi, vispirms valdošās kārtas izmisīgie centieni saglabāt varu, spiež uz ārējo ekspansiju.

Manuprāt, maldās tie, kas domā, ka visas komūnistisko diktātūru negātīvās īpašības ir vienīgi sociālistiskās teorijas nepareiza vai ļaunprātīga īstenošana praksē.

Protams, tā saucamais sociālisms ar cilvēcīgu seju ir labāks nekā Staļina vai Brežņeva diktātūra. Bet visumā arī tāds sociālisma modelis, kas izceltos ar tiesisko, nevis patvaļīgo pamatu valsts un pilsoņu attiecībām (tieši šajā punktā daudziem krievu disidentiem radās konflikts ar padomju varu), neatrisina iekārtas dziļākas pretrunas un nenovērš eksplozīvā konflikta draudus. Pietiek paskatīties uz situāciju Polijā. Tur 80% no lauku saimniecībām nav kollektīvizētas, tātad privātas. Bet iznākums nav labāks kā Padomju Savienībā. Pārtikas trūkst, bada rēgs tāds pats kā Latvijā (tikai pasaule par Poliju ir informēta labāk). Kaut arī Polijā privātsektors lauksaimniecībā ir vadošais, visas saimniecības groži ir valsts rokās. Mašīnas, enerģija, ķīmikālijas, mēslojumi - visu to zemnieks var saņemt vienīgi no valsts. Bet to cenas sakarā ar neefektīvu valsts saimniekošanu ir ļoti augstas. Savukārt iepirkšanas cenas uz lauksaimniecības ražojumiem, ko ar mieru ir maksāt zemniekiem valsts, ir ļoti zemas. Tādēļ zemnieki ražo tikai tik daudz, cik var apēst paši un pārdot uz tirgu mazumtirdzniecībā, jo vairumtirdzniecība ir valsts rokās. Strādāt par pusvelti valstij zemnieks negrib. Nekas nemainītos, ja pie tādas sistēmas, ko radīja komūnisti, pašus komūnistus padzītu, bet saimniecisko sistēmu saglabātu. Pietiek paskatīties uz sociālistiskiem eksperimentiem trešās pasaules zemēs. Pat tik augsti organizētajā zemē kā Lielbritānija nacionālizētā rūpniecība dod vienīgi zaudējumus valsts budžetā. Protams, teiktais neizslēdz saprātīgu valsts iejaukšanos saimniecības jomā, it īpaši nepieciešamu novērotā lielo monopolu antinacionālā rīcībā.

Sociālisma kā polītiskās mācības iedragātā reputācija nebūt nenozīmē, ka jānostājas pret sociālām pārkārtošanām brīvās demokratiskās vālstīs. Faktiski. katrā valstī lēnāk vai ātrāk tās notiek. Sociālistiem nebūt nepieder monopoltiesības uz iedzīvotāju sociālo nodrošināšanu. Drīzāk sociālistiskās idejas, iedzīvinātas bez konkrētas situācijas analizes, tātad dogmatiski, bieži nodara postu visai sabiedrībai, tās sāk darboties pretēji sākumā izvirzītiem mērķiem. Pietiek atcerēties "velfēra" sistēmas praksi Savienotajās Valstīs (tajā pašā laikā Amerikā nav pat vispārējas medicīniskas nodrošināšanas visiem iedzīvotājiem, kāda ir, teiksim, Anglijā, Australijā vai Austrijā un kāda bija neatkarīgā Latvijā) vai sociālistiskos eksperimentus Zviedrijā. Sakarā ar tiem kāds vienkāršs strādnieks vilcienā man atklāti izteicās, ka drīz būs neizdevīgi strādāt, jo galu galā pašai tautai jāapmaksā tie sociālistiskie izmēģinājumi, ko sagudroja kabineta teorētiķi un iedzīvināja polītiķi "progresa" vārdā. Kaut kas nav kārtībā ar cilvēku sabiedrību, ja Dānijas parlamentā atskan balsis, kas aicina padarīt darbu no jauna par izdevīgu strādājošiem.

Diemžēl, neskatoties uz tik drausmīgiem rezultātiem, sociālistiskās teorijas atrod sev jaunus piekritējus. Sākusies kā naīva ticība cilvēku vienlīdzībai visos iespējamos un neiespējamos aspektos, sociālistiskā mācība pārauga polītiskā doktrīnā, kas likvidē jau sasniegto vienlīdzību sābiedrībā un draud sagraut ilgā cilvēces vēsturē izveidojušos sabiedrības organizāciju, kuŗā cilvēku intereses veidotu sabiedrības, bet nevis valdošā slāņa intereses, kas patur monopoltiesības uz varu.

 

Turpinājums JG140

 

Kā ar Baltijas institūtu? Zilberta zīmējums