Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
Māra Rozīte
RAINIS UN ASPAZIJA - ILLŪZIJAS
Drāmatiska montāža 3 cēlienos
I cēliens notiek 1920. g.
II cēliens notiek 1921. g. - 1924. g.
III cēliens notiek 1925. g. - 1943. g.
Māras Rozītes drāmatiskajā montāžā darbojas: Rainis, Aspazija un Olga.
PROLOGS
0 l g a: Jūs atkal? Nāciet vien iekšā... Piedodiet par nekārtību, bet man jau neviena nav, kas varētu satīrīt. Pati vairs nespēju. Kad ceļos no gultas, tad tāda melna migla nogriežas gar acīm un man stingri jāpieturas, lai nekristu. Negaidiet arī nekāda cienasta - ne man spēka, ne rocības tādām kafijām un smalkmaizītēm. Vispār nesaprotu, kādēļ jūs esat atkal nākuši, kādēļ jums jātraucē vecs cilvēks. Es jau pašā sākumā teicu, ka man nav nekā ko stāstīt, nav un miers. Vai tad tiešām jums nekā prātīgāka nav ko darīt, kā urbties nodzīvotajās dzīvēs?
Tenkas jūs gribat dzirdēt, ko? Tad jūs esat maldījušies, domājot tās no manas mutes dzirdēt. Jau tad par viņu nevarēja beigt tenkot, viņu nomelnot, nedeva viņam miera, kamēr viņš nevarēja vairāk izturēt. No tā visa viņš aizgāja pāragrā nāvē, nesasniedzot tos Dieviņa dotos 70 gadus. Es jau visam dzīvoju līdz, tāpēc to es zinu jums pateikt. Jūs vēstulē minējāt kaut kādu tur atlīdzību, ja jums palīdzētu. Kā tas īsti bija? Man te tā vēstule pie rokas ir. Pagaidiet - uzlikšu brilles - tā, nu kā tur bija rakstīts... tā un tā... "ceram, ka varētu Jums lūgt izgaismot viņu kopdzīves pēdējos gadus"... hm... ne, vēl tālāk ... te būs, te jūs rakstāt: "Mums ir mazs kapitāls, ko projektā ieguldīt, tātad varētu Jums piedāvāt atlīdzību..." Neminat gan nekur, cik liela tā atlīdzība būtu. Nepārprotiet, neesmu kāra uz naudu, ko vecam cilvēkam nauda vairs var līdzēt. Bet ir jau daži sīkumi, ko varētu iegādāties, tādi krikumi, kas atvieglinātu pēdējās dieniņas. Bet tas maz maina to, ka man nav ko stāstīt; vai nespējat saprast, ka tas viss ir izdzīvots, daži pat varbūt teiktu - aplami un greizi nodzīvots, bet tomēr beigts un pagalam.
Un kas man no visa tā palicis, tikai pāris atmiņu šķembu, kas vēl griežas sirdī, atmiņu stikliņi, kas iedūrušies dvēselē? Sapnis, kas spēj vēl sāpināt. Jā, tas viss bija sapnis - dažubrīd man liekas, ka tā nemaz nebija mana dzīve, bet tikai kāda sapnis, varbūt tās jaunās sievietes, kuŗa kādreiz biju. Reizēm nejauks murgs un reizēm visbrīnumainākais sapnis zemes virsū.
Un jūs tagad man uzplijaties kā dēle, kas izostījusi manu sapni un gribat to no manām dzīslām izsūkt. Jūs domājat mani piekrāpt, solot naudu un nez ko vēl. Vai nesaprotat, ka tas ir viss, kas man palicis, tas ir viss, kas man pieder, kas ir mans un neviena cita? Jūs gribat, lai savu sapni jums pārdodu. Jūsu viltus ir tik caurspīdīgs kā viegls melu plīvurs... - Par viņu kopdzīves pēdējiem gadiem jūs interesējaties - par viņu kopdzīvi! Neesiet nu tik naīvs. Bet tā jau ir tā viltība, ko jūs lietojat - par viņiem prasāt, bet faktiski gribat par mani uzzināt. Nav ko noliegt, domājat, ka es pirmo reizi ar pīpi uz jumta. Tad jau arī man visi plijās virsū, uzbruka un izsmēja. Mocīja mani, lai es atzīstu savu vainu. Kādu vainu, es jums prasu? Es biju nevainīga, mīlestība ir nevainīga, kā to drīkst nosodīt? Meli, viss bija meli. Un ko patiesība tagad līdzētu? Patiesība ir ļaudīm vēl grūtāk saprotama nekā nepatiesība. Un ja es tagad stāstītu patiesību - vai to pieņemtu? Vai to saprastu? Es baidos stāstīt - ka mani tik atkal neizsmej. Un tomēr es dzirdu viņa balsi pēc visiem šiem gadiem, es vēl dzirdu, kā viņš man reiz teica: vajag ticēt sev un savai patiesībai, tad i citi tai ticēs. Varbūt viņš to būtu gribējis, varbūt viņš jūs ir sūtījis pie manis. Jau pirmo reizi, kad viņu redzēju, es zināju, ka viņš tur manu dvēseli savās rokās. Tas bija pavasarī, kad viņš atgriezās. Visa Rīga viņu sagaidīja pie stacijas - ar karogiem, ziediem, ar tādu sajūsmu, kādu vēl nekad nebiju piedzīvojusi. Tāda burzma, tāds troksnis, sasprindzinātība, un tad viņš parādījās. 55 gadi jau uz pleciem, bet cik pievilcīgs, stalts! Pēkšņs klusums, vīri noņēma cepures, it kā baznīcā būtu ienākuši, un tad viņš runāja, un visi gavilēja, sauca urravas ... Man lija prieka asaras, un es vēl nezināju, kādas rūgtas asaras man būs vēlāk jāizraud...
I CĒLIENS
ATGRIEŠANĀS
R a i n i s: Mēs, no svešniecības pārnākdami, redzam tiešā un spilgtā īstenībā mūsu brīvo zemi - patstāvīgu, nedalītu, neatkarīgu. Cīnīsimies, lai redzētu to arī laimīgu. Bet ja viņa arī ilgi netiek vēl pie labklājības, ja tā ir tikai brīva un neatkarīga, tad jau tā vien ir laime. No brīvības nāk labklājība, ne otrādi. To mēs ārlatvinieki, zinām vislabāk.
A s p a z i j a: Nemaz nevaru saprast, kāpēc mums tie bērni klāt pielikti; kā jau bērni, mīdās vienā laidā aiz gaŗlaicības.
R a i n i s: Jūs vaicājat, vai tagad būs labāka, vieglāka dzīve? Būs vieglāka, bet gluži laimīga taps tikai mūsu jaunā audze, mūsu bērni. Viņiem pieder nākamība un ja tie spēs, tad būs labi.
A s p a z i j a: Pirms 15 gadiem mums bija jāatstāj šī zeme zagšus naktī, it kā mēs būtu kādu noziegumu izdarījuši. Mums bija jāatstāj mūsu dzimtene - ak ko šis vārds nozīmē tam, kas no tās tik ilgi prom bijis. 15 gadus būt atgrieztam no savas dzīvības saknes svešniecībā bez izredzēm, bez cerībām uz atgriešanos.
Nekad vairs tevi neredzēt,
Mans mīļais lauks ...Šajos gaŗajos šķirtības gados mēs drīkstējām nākt uz dzimteni vienīgi pa mākslas sapņu tiltu. Kaut gan šķirti, mēs tomēr kopīgi pārdzīvojām visas dzimtenes smagās bēdas un likstas...
R a i n i s: Mūsu dzimtene tagad ir brīva, bet tai jātop mūžīgai. Es, atgriezies, jūtos kā sapnī. Te izjūtu tik daudz mīlestības, laipnības un sirsnības, cik to spēj dot tikai mīļas tautas sirds.
A s p a z i j a: Es ceru, ka tas nav tikai beigu sākums.
R a i n i s: Kāpēc šai dienai gribi klāt ēnas? Vai nepazīsti vairs prieka? Palūkojies apkārt - visur redzams tikai prieks. Šī ir svētku diena ne tikai man, bet mums un visai tautai. Mans sapnis piepildās! Uz mājām, uz mājām, uz Rīgas pili!
A s p a z i j a: Cik nav sapņu bijis - cik vēl nebūs ?
R a i n i s: Ir bijuši notikumi mūsu dzīvē, kas sakrājušies mūsu tautā kā sārņi pa tiem grūtiem, grūtiem gadiem. Ir bijuši ļaunumi, kas tagad, kad mēs stājamies pie savas dzīves jaunas uzbūves, būtu jānomēž nost no ceļa. Tauta pati, it sevišķi tās lielākā daļa - darba tauta, ir veikusi lielu darbu. Es novēlētu, ka pēc šī lielā sajūsmas darba neiestātos atslābums, jo mums tagad vajag vēl vairāk spēka jaunbūvei nekā ienaidnieka padzīšanai. Garīgais darbs ir tas grūtākais. Polītikā būs jārēķinās ar nākotni, ar idejām, ar ideālismu, ne ar materiālismu vien. Idejiskās vajadzības būs stiprākas par materiālām. Mūsu mazajai, brīvajai kultūras valstij jākļūst un tā arī kļūs par ziemeļu Helladu kur neredzētā krāšņumā uzplauks kultūra un māksla, kur mūžīgi valdīs taisnība un brīvība!
PUSGADU VĒLĀK
R a i n i s: Iniņ!
A s p a z i j a: Kas ir? Kāpēc neguli? Ir jau vēls, un rītu tu atkal mocīsies.
R a i n i s: Iniņ, vai tev kas kaiš?... Runā ar mani, lūdzu, tu redzēsi, paliks vieglāk.
A s p a z i j a: Nekļūs vis vieglāk.
R a i n i s: Iniņ, pastāsti, kas tevi tā nomocījis.
A s p a z i j a: Tava soļošana, tava nemitīgā soļošana. Kā cietumnieks kamerā. Tu jau zini, cik plānas še sienas. Vai tev vairs nav ne mazākās kripatiņas līdzjūtības?
R a i n i s: Es nevarēju iemigt.
A s p a z i j a: Vai es neliku tev ieņemt veronalu. Kāpēc tu mani neklausīji?
R a i n i s: Vai varu ienākt?
A s p a z i j a: Kāds tev izskats? Tev seja gluži pelēka un nemaz nav lakata uz pleciem! Apliec vismaz šo mēteli.
R a i n i s: Man nesalst.
A s p a z i j a: Nesals, kamēr atkal saslimsi. Tu jau zini, kā šis rudens aukstums tev iekožas kaklā. Skaties, kā es esmu satinusies lakatos un šallēs un es vēl drebinos, kur nu vēl tu ar savu trauslo veselību. Šis dzīvoklis ir vienkārši nepanesams, mitrs un drēgns kā pagrabā. Es jūtos, it kā es būtu aprakta zem zemes, kā kapā. Katrs elpas vilciens ir kā naža dūriens krūtīs. Mums atkal jāmaina dzīvoklis.
R a i n i s: Mēs esam kā nosaluši putniņi... Man prātā nāk "mākonīt's bālgans".
A s p a z i j a: Tu doma:
Klusi čiepst putniņš,
Satupis žogā,R a i n i s: Ierāvis kakliņu,
Saspūris spalvas.A s p a z i j a: Adatām sniedziņš
Krīt tam uz galvas -
... kā bija tālāk? Pagaidi, putniņ!
StājR a i n i s / A s p a z i j a: Čiept un skaisties!
Saule aug augtin,
Ko kavējies laistiesR a i n i s: Uz mājām,
A s p a z i j a: Uz mājām.
R a i n i s: Putniņi atlidojuši no siltām zemēm par agru.
A s p a z i j a: Vai par vēlu. Par ilgu mēs kavējāmies.
R a i n i s: Es rītu apvaicāšos par ērtāku dzīvokli. Negribas tikai pārmērīgi uzbāzties.
A s p a z i j a: Kas tur par uzbāzību. Vai tas nav pats par sevi saprotams, ka mums pienākas dzīvoklis, kur var bez sešiem mēteļiem dzīvot!
R a i n i s: Arī es iedomājos, ka mums daudz kas pienācās, bet arī es vīlos. Es iedomājos, ka beidzot tiks atlīdzināts par visu - par visu, ko viņu labā esmu darījis. - Izcīnījis tautas brīvību, es atgriezos pilns cerību, ka mans mūža sapnis piepildīsies. Un piepildījums man pienācās, to apgalvoja tauta pati. Tā gaida no manis garīgu vadību, tā virza mani valsts priekšgalā. - To pierāda daudzie ieraksti visu partiju vēlēšanu zīmēs. Es biju priekšgalā visos apgabalos, par mani tika nodots tik daudz balsu kā ne par vienu citu. Un vai tas nozīmē, ka manam darbam ar to ir jābeidzas? Nē! Tas nozīmē daudz vairāk - tas bija tautas apliecinājums, ka vajadzētu sākties manam īstajam darbam - kļūt par valsts idejas augstāko paudēju, vadīt un veidot tautu, būt tās prezidentam.
A s p a z i j a: Tam jau ir polītiķi. Tu esi dzejnieks.
R a i n i s: Polītiķi! Tautas gribas noliedzēji! Politika, tāpat kā dzeja, nevar iztikt bez radoša gara un fantazijas. Nepietiek ar kārtošanu vien, vajag jaunradīšanas. Polītisko pasauli radīja perikli un grakchi, ne, tā sauktie, prātīgie polītiķi praktiķi.
A s p a z i j a: Tu nespēsi sevi tā šķelt - strādāt divus darbus. Kas notiks ar tavām iecerēm, ar lugu par to pašu Kaju Grakchu, ar lugu par Muromu? Vai tie tev paliks atvilktnē? Tur tie tev būs jāatstāj, ja ņemsi aktīvu dalību polītikā.
R a i n i s: Es varu darīt abus darbus, es neesmu nekāds vārgulis.
A s p a z i j a: Kad nāks parlamenta sēdes, tikpat nevarēsi savienot. Tevi saberzīs polītikas burzmā, tā kā tikai čaula vien paliks.
R a i n i s: Es negaidīju, ka arī tu mani apšaubīsi, ka arī tu mani gribēsi iekapsulēt nošķirtībā un bezdarbībā. Kāpēc tad es vispār atgriezos? Tikai lai samierinātos ar savu vispārēji respektēto "dzejas karaļa" titulu? Es gribu daudz vairāk, jo es varu daudz vairāk. Mani tik tur nelaiž klāt, un tagad arī tu man vairs netici.
A s p a z i j a: Dažubrīd man liekas, ka tu iedomājies, ka ir vēl piektais gads. Neaizmirsti, cik gadu esam bijuši prom.
R a i n i s: Garā neesmu ne mirkļa bijis prom. Es veidoju tautas pagātni, un varu veidot tās nākotni. Vai tā ir tikai skaudība, ka mani negrib atzīt? Ir skaidrs, ka pārnācu pirms sava laika. Kas būs ar mani? Visu esmu zaudējis, visur esmu svešs un tāls, visur mani grūž pie malas, it kā es nebūtu nekam vairs derīgs. Kas būs ar mani? Kur man būs likties?
A s p a z i j a: Arī es ticēju atbraukšanai, arī es ilgojos tā piepildījuma, ko atgriešanās solīja. Es domāju, ka visas sāpes tiks remdinātas, ka brūces sadzīs, ka būšu atkal laimīga, atrodot to sauli, ko te bērnībā atstāju. Bet man aizvien liekas, ka tā jau norietējusi. Virs galvas vienmēr karājas negaiss, un dzimtenes sajūtas kā nav, tā nav.
R a i n i s: Izsviesti ārā no vecām sliedēm, mēs netiekam iekšā jaunās. Vai tā vaina mūsos pašos?
SATVERSMES SAPULCE
R a i n i s: Mani kungi! Jūsu priekšā notiek jau daudz dienu no vietas sacīkste ap jautājumu, kas mums gandrīz ir dzīves jautājums. Es dzirdēju skaistas runas, es nedomāju to ironiski, bet varu tiešām teikt, tās ir bijušas skaistas pēc formas un pēc satura labi pārdomātas. Es nāku no svešuma, un mani pārsteidz šī parādība. Bet no daudzām runām ar visu to labumu un skaistumu galu galā paliek pāri varbūt diezgan liels neskaidrums, jo dažas runas ir turētas tikai ar nolūku darīt lietu neskaidru. Tomēr lieta ir tik svarīga, ka jābūt par to vislielākā skaidrībā.
- - - - - - -
A s p a z i j a: Tas, ka centra deputātiem bija jāsmejas, kad runa gāja par mātes apdrošināšanu, aizskāra manas sievietes jūtas tā, ka es vairāk nespēju noturēties un man jāprasa: kāds parlaments mums te ir? Mežoņu valstī nenotiek tādas lietas, ka smejas par to, kad runā par dzemdēšanas gadījumiem, kad runā par sievieti - māti. Tie kungi, kas smejas centrā, līdz ar to apspļauj savas mātes. To es gribu konstatēt, un pret to es protestēju.
- - - - - - -
R a i n i s: Šis jautājums ir mums gadu simteņu jautājums. Ar to sākusies mūsu vēsture, un vēsturiskā cīņa beigsies tikai tad, kad šī ļaunā vara, no kuŗas sākās mūsu nelaime, tiks iznīcināta. Es jau pašā sākumā teikšu, kā es uz to lietu skatos: muižniecības vara ir jāiznīcina. Bet kas tiek darīts, lai nodibinātu jaunās sīksaimniecības, lai paceltu zemniecību, uz kuŗas varētu dibināties visa latviešu tautas nākotne, kā tiek apgādāta sīksaimniecība?
- - - - - - -
A s p a z i j a: Tā brīvā sieviete, tas jaunais sievietes tips, kas nāks, nepadosies jūsu aprēķiniem, tā salauzīs jūsu žogus. Ja jūs arī nepieņemsit šo likumu, tad sieviete ies pāri jūsu baznīcas likmēm, un ja viņu vēl apgaros tas elementārais spēks, tā tīrā brīvā mīlestība, kas radusies tikai no divu cilvēku patiksmes un sirds sakusuma, tad jūs varat tos ar 10 mācītājiem laulāt vai šķirt, tie viens otram piederēs un pārkāps visus jūsu likumus. Tādēļ dodiet ceļu nākošai jaunajai sievietei un atkāpieties pie laika, citādi viņa ies jums pāri!
- - - - - - -
R a i n i s: Zemnieku savienība mums saka: "Latviešu zemes rūķis ir pārāks par visiem muižniekiem: kur muižnieks nevar iztikt, tur zemnieks tiek bagāts. Dodiet latviešu zemniekam purvu, viņš tiks bagāts, dodiet muižniekam labu zemi, tas tiks nabags!"
Un tiešām, bija jau tāds priekšlikums: kad labas zemes pietrūkšot, vajadzēšot zemniekiem dot purvus, lai viņi mēģina šajos purvos tikt par bagātiem vīriem un konkurēt ar muižniecību. Ja arī to purvu nepietikšot, tā saka pilsonisko partiju vīri, latviešu zemnieks esot garīgi ļoti spējīgs; nevajag jau viņam dot tikai zemi vien, ir jau diezgan ūdens, lai viņš iet uz jūru. Tāds ūdeņains priekšlikums nāca no mana drauga Skalbes. Un ja ar to vēl nepietiekot, tad jau gaiss vēl paliekot pāri. Un gaisa platība ir liela.
- - - - - - -
A s p a z i j a: Mēs, kas esam šā jaunā laulību likuma priekšteči, kas bijām gadiem par to sludinājuši, teikuši, ka laulībai vajag būt tikai mīlestības laulībai, mēs tikām toreiz ar dubļiem apmētāti, un nebija diezgan netīru dubļu, kuŗus mums nemestu virsū. Tagad mēs stāvam aci pret aci - mēs ar savu jauno likumu, jūs ar savu veco. Mēs esam uzvarējuši. Jūs tagad esat spiesti dot gandarījumu, dot civīllaulību. Mēs par savām ciešanām šodien ar šo jauno progresu svinam savu uzvaru, un sevišķi mums sievietēm - tā ir uzvara!
- - - - - - -
R a i n i s: Es vēl gribu aizskart blakus jautājumu, kas gan ir mazāks, bet kuŗu tomēr būtu vērts pieminēt un kuŗš arī man stāv tuvu. Viens runātājs vēsturiskā ekskursijā teica, ka Roma paturējusi savu varu ilgi tāpēc, ka tā zemes jautājumu izšķīrusi lēnā garā. Es domāju, ka Kajs Grakchs nebija lēns jērs. Kad viņu uzvarēja, tika nokauti 3,000 viņa piekritēji. Jau tas vien rāda, ka viņa lieta nav tikusi ieskatīta par lēnu. Kad tik daudz asiņu vajadzēja, lai nogāztu Grakchu, tad tas ir bijis revolūcionārs, kas gribēja visu zemes jautājumu apgriezt. Viņš bija liels polītisks darbinieks - pat Cēzars stāvēja uz viņa pleciem.
NO RĪTA
A s p a z i j a: Vai nedzersi savu sulu šorīt?
R a i n i s: Tu ļoti vēlu vakarnakt pārnāci.
A s p a z i j a: Vai tu vēl nezini, kas kongresā notika?
R a i n i s: Neesmu vēl nosēdies pie avīzēm.
A s p a z i j a: Domāju, ka kāds varbūt būs jau atnācis, izstāstījis. Man galvā vēl viss virpuļo... Kad kongress gāja uz beigām, pēc pusnakts tur ielauzās apbruņoti virsnieki un plēsa nost mūsu karogu. Viņu starpā pat viens pulkvedis ar Lāčplēša ordeni. Iznāca īsta kaušanās - es vēl nespēju ticēt tām naidā kvēlojošām sejām.
R a i n i s: Pret mums ar katru dienu lieto arvien mežonīgākus paņēmienus. Tie ir kā cilpa ap kaklu, ko reakcionāri velk arvien ciešāk. Es tik ceru, ka mums pietiks spēka to pārvarēt.
A s p a z i j a: Savā ziņā labi, ka tu nolēmi nenākt līdz.
R a i n i s: Te vēl tāds pats barbarisms valda kā agrāk. Pašu ļaudis knābj viens otram acīs, ko pat vārnas nedara. Un kā tas viss beidzās?
A s p a z i j a: Mūsējie turējās sparīgi - iebrucējus pieveica un nogādāja uz komandantūru.
R a i n i s: Vai tev atkal kaut kur jāiet?
A s p a z i j a: Uz mēģinājumu, kur tev pašam būtu jāiet. Tā jau tava luga.
R a i n i s: Ko es tur meklēšu?
A s p a z i j a: Viņi ļoti gribētu, ka arī tu atnāktu - tāpat paskatīties, kā iet.
R a i n i s: Tu lugu pazīsti pat labāk nekā es, esi jau viņu divas reizes tulkojusi vāciski.
A s p a z i j a: Es solīju, ka mēģināšu tevi pierunāt.
R a i n i s: Ko es viņiem vēl varu pateikt, visu var atrast lugā pašā. Man tur nekā vairs nav ko pielikt. Un ko viņi gribēs no manis zināt? Man nav spēka atbildēt uz viņu naīvo, uzmācīgo ziņkārību. Kas lugā gribēts pasacīt? Kāpēc tā rakstīta?
A s p a z i j a: Tas tev pašam nāktu par labu. Ko tu te mājās viens palicis darīsi?
R a i n i s: Kādēļ atkal sastapties ar pagātni? Tas viss tik tālu, ka ir bez nozīmes. Vecas sāpju rētas. Vai man nepietiek ar jaunām brūcēm ?
A s p a z i j a: Sāksi tik nervozēt un tad atkal būsi nelietojams. Kāpēc tu sevi tā spīdzini?
R a i n i s: Vai es pats nespēju izšķirt, ko darīt, ko ne? Vai es vairs nedrīkstu noteikt par sevi!
A s p a z i j a: Dari tad, kā pats labāk zini. Tev nekā nedrīkst aizrādīt, jo tas apdraud tavu dārgo patstāvību. Tu esi gluži kā gražīgs bērns, un man reizēm tiešām pietrūkst pacietības tevi uzturēt. Tu esi tik spītīgs un savtīgs.
PIEVAKARE
R a i n i s: Nevajag ļaut domām noklīst uz blakus apstākļiem. Izšķirts ir. Nekas man te vairs nav meklējams, ne atrodams. Nedz mans laiks, nedz mani ļaudis. Es negribu iet, es nespēju, kad tu jūti, ka sāc cilvēkus vairāk nicināt nekā mīlēt, tad ir laiks - ej vientulībā un atpūties no pasaules. Ak briesmas! Cik neprātīgas briesmas žņaudz dzīvi. Es negribu šīs dzīves. Es gribu citu. Nakts nesaka nekā. Nakts lai visu klāj...
VAKARS
A s p a z i j a: Kas ir? Vai tev kas sāp? Vai kas ļauns noticis? Pasaki, kas ir, kāpēc tu nekā nesaki. Lūdzu, Pūk, runā.
R a i n i s: Iniņ, Iniņ, saki lūdzu, ko esmu tev nodarījis, ko pats nezinu? Kas noticis, kādēļ esi pret mani tāda?
A s p a z i j a: Bet kāda? Es nezinu, es nesaprotu!
R a i n i s: Kādēļ tu pirmīt tik nikni izmeti tādus vārdus?
A s p a z i j a: Kādus vārdus? Ko es teicu, kas tevi tā sāpinājis?
R a i n i s: Tādā niknā balsī - Mani nosauci par spītīgu, savtīgu - ... Vai tu tiešām mani tā ienīsti?
A s p a z i j a: Tas taču nebija nekas. Es vēl esmu no vakarnakts notikumiem satraukta un reizēm pat neaptveŗu, ko saku. Es jau nemaz tā nedomāju, un mans nabaga Pūks to tā ņēmis pie sirds.
R a i n i s: Varbūt tev ir taisnība, un būtu labāk, ka aizietu. Visapkārt tikai naids un izsmiekls - man pietiek un nav gribas vairs.
A s p a z i j a: Kur nav gribas, Pūk, nebaidi mani.
R a i n i s: Vienīgais būtu gluži jauna dzīve ārpusē.
A s p a z i j a: Ko tu runa? Kāda dzīve, kur ārpusē?
R a i n i s: Ārpus Latvijas, ārpus dzīves.
A s p a z i j a: Tu nedrīksti mūs atstāt, tu taču nedomā to nopietni?
R a i n i s: Man pat mirt nav brīv. Visur mani saista.
A s p a z i ja: Tu pats esi saistījies - kā tu to visu vari tā vienkārši atmest.
R a i n i s: Pie kā saistos? Pie mūsu mazās latviešu dzīvītes. Tā ir tikai sentimentālitāte. Ir skaidrs, ka maldījos, iedomādamies latviešu tautu par ieroci savu domu īstenošanai. Vispār mazās tautas jau izdzīvojušas savu lomu kā ideju nesējas. Man vairs nav pienākuma pret to, es esmu no tā atbrīvots.
A s p a z i j a: Un vai neesi vairs saistīts pie sava darba - pie mākslas?
R a i n i s: Vakar es zināju, kādēļ sākt atkal rakstīt, nu vairs nezinu. Negribas vairs strādāt un nav arī man vairs pašpārmetumu par nestrādāšanu, kas agrāk vienmēr bija.
A s p a z i j a: Tev nervi pārkairināti.
R a i n i s: Vai tā mana vaina, ka visa mūsu ģimene slimīga. Tēvs mira ar 68 gadiem, māte - ar 61. Cik ilgi es vēl dzīvošu?
A s p a z i j a: Tu dzīvo tā, it kā tu nemaz vairs nedzīvotu.
R a i n i s: Dažreiz es domāju, ka dzīvošu 200 gadu un citreiz, ka daļa manis jau mirusi.
A s p a z i j a: Tu neproti sevi un savu dzīvi iekārtot. Tev vajag strādāt tikai 3 stundas dienā, bet tu strādā desmit. Tāpēc jau tev ir tā sliktā sajūta un acu sāpes. Tu atdod sevi visu uzreiz.
R a i n i s: Atkal tu man uzbrūc, tu mani negribi saprast.
A s p a z i j a: Es tikai gribu, lai tu pats sev nedarītu pāri. Taupi sevi!
R a i n i s: Taupīt kam? Vai vecumam? Visur taupīšos un knapināšos, un tad tiešām arī jutīšos vecs. Visa dzīve būs greizi nodzīvota.
A s p a z i j a: Nu, ja tu mani negribi klausīt, tad neprasi vairs padoma. Dari, kā pats zini. Es šovakar būšu vēlu. (Prom)
R a i n i s: Galu galā viņai taisnība, un tik bieži tas tā ir bijis - es esmu nebrīvs, es nevaru kuŗu katru brīdi iziet, jo jāraksta biografija. Ja to nedaru, tad visa mana dzīve būs bijusi velta un tiks iznīcināta. Jāraksta, kas bija un kā bija, ko es gribēju un kāda vienmēr pretestība man bija no tautas, no pūļa. Mana dzīve nedrīkst zust, man jādod liecība ļaudīm, ka neesmu bijis ļauns un ticu pats sev. Un tikai tad varēšu brīvi aiziet vai nu uz dzīvi, vai uz nāvi. Jo man nepieciešams iet tomēr plašajā dzīvē, kur nāks jauns, nopietns meklēšanas laikmets.
II CĒLIENS
0 l g a: Es tanī laikā biju studente - un viena Rīgā. Māte un māsa dzīvoja uz laukiem. Bija jāmeklē dzīvoklis, un man izdevās atrast istabu tieši tanī dzīvoklī, kur viņš dzīvoja, kur viņi abi dzīvoja. Ak, kādu skaudību un greizsirdību tas izraisīja, - visas jaunās studentes viņu dievināja. Mēs bijām uzaugušas viņa rakstos. Dzīvoklis bija piektajā stāvā, un tur bija dažādi īrnieki, kas vienmēr nāca un gāja. Tā ar laiku mums iznāca bieži sastapties virtuvē, gaitenī vai tāpat garāmejot. Viņš arī bija vientuļš, jo neviens viņu nesaprata, negribēja saprast. Un viņa - gribēja tikai viņu turēt būrīti ieslodzītu. Kā viņa krampjaini bija savus nagus viņā iecirtusi, lai vilktu viņu lejā un neļautu viņam nemaz savus spārnus izplēst. Reizēm man pat likās, ka viņa bija mazliet jukusi. Nu uz āru, protams, viņa savaldījās, bet mājās bija pavisam cita aina. Man viens vakars itin spilgti uzglabājies atmiņā. Mēs bijām atgriezušies no kādas izrādes. Es neatminu vairs, kas tā bija par lugu, varbūt Jāzeps, bet atceros, ka biju sajūsmas mākonī - es pilnīgi virs zemes lidinājos - un viņš arī bija priecīgāks nekā līdz tam viņu biju redzējusi...
PEC IZRĀDES
R a i n i s: Normāli cilvēki - kas tie būtu?
Mūsu laiks par normālu cilvēku sauc to, kas īsti ir zem normas, zem viduslīmeņa. Bet daba gribējusi augstāko cilvēku kā normu. - Lūdzu, 0lga, apsēdies - Arī tagad mums viņš jāņem par mērauklu, kad spriežam par cilvēku kā parādību. Cilvēces nākotne prasa, lai katrs kļūst pārcilvēks. Dzīve sasniedz savu augstāko pakāpi varonī un piepildās tā idejā. Jo varonī tā apzinās savu īpatnējo gribu ar īpatnējiem mērķiem un līdzekļiem un kļūst savā gribā neatkarīga no jebkādiem ārējiem apstākļiem. Varoņa dzīve ir dzīve kā tāda. Dzīve un tās gribas un līdzekļu ārējie veidi mainās, bet absolūtais saturs paliek.
A s p a z i j a: Tomēr visuvarens ir mūžīgais gars, tas mīt visur, tas nosaka visu.
R a i n i s: Māksla dod jaunu, augstāku dzīvi. Mākslinieks - radītājs nekad nevar būt pilnīgi nelaimīgs. Viņš dzīvo vienmēr savā darbā, un darbs ir viņa laime, vienīgā, ārpus kuŗas viss ir vienaldzība.
A s p a z i j a: Sapņi ir īstenāki, spēcīgāki par tieši uztverto.
R a i n i s: Bet publika teātrī, koncertā, gleznu izstādē reti ko saprot no tā, ko mākslinieks gribējis teikt. Tomēr tajā kaut kas klusi ietrīsas, par ko viņam kauns, par ko smejas, bet tas ir un tas viņu ievelk svešā pasaulē, aizsaulē, pārdabā, ideālismā.
A s p a z i j a: Senajā Ēģiptē ticēja gara nemirstībai, jo ēģiptieši zināja, ka pēc nāves cilvēka dvēsele pārceļas dzīvniekos. Manā kaķī ir tik savdabīgi liela gara pasaule. Es esmu pārliecināta, ka tajā ir pārvietojusies kāda sevišķa cilvēka dvēsele.
R a i n i s: Dzeja un māksla ir īpatnējs veids ne vien izteiksmei, bet arī atziņai. Fantazija iet pāri pār reālo šīs pasaules dzīvi un ved mūs sakarā ar visumu: virssaules dzīvi. Jūs prasījāt, kā lai zinātu, kas ir tie lielie ideāli? Kā lai tos aptvertu? Tie par lieliem un augstiem un nevar tos īstenot?
Bet es saku, ka var! Savu sirdsapziņu jūs zināt. Parunājiet ar to, tā teiks, kas jums jādara, ik dienas sekojiet tai. Tie tad būs tie lielie, it kā nezināmie ideāli. Savā mūžā esmu redzējis nedaudzus cilvēkus, kas dzīvoja pēc savas sirdsapziņas. Gan tikai uz īsu laiku. Viņus sastapt ir laime un viņu laikmetā dzīvošana dod dzīvei vērtību. Vai tas nebūtu kas gluži jauns un sensācionāls - vienu dienu darīt visu, ko liek jums jūsu sirdsapziņa ? Jā, tā jau būtu varonība un traģika reizē.
A s p a z i j a: Kad bijām Slobodskā, ak, cik tas sen jau, man bija kaķis - liels, dzeltens, gudrs kaķis.
R a i n i s: Nē, Iniņ, ne tagad, tam nav nekāda sakara ar to, ko patlaban pārrunājam.
A s p a z i j a: Vai zināt, kas ir gars - cilvēces gars? Kā jūs, būdama tik jauniņa un nepieredzējusi, zinātu to? Bet es, es zinu, ka tas ir visuvarens un man ir pierādījums: kad mans vīrs bija apcietināts, es biju ļoti satraukta un asi par viņu domāju. Un kad es aizgāju uz cietumu, tad es dabūju no viņa zināt, ka viņš itin skaidri un pat itin bieži uztvēris manas domas un es viņa. Arī tagad sevišķos satraukuma gadījumos mēs pat lielā attālumā it kā sarunājamies, jo mūsu gari stāv viens otram tik tuvu. Vai tā nav, Pūk?
R a i n i s: Jā, tā ir bijis. Ja jūs, dāmas, mani atvainotu, man vēl daudz kas darāms šovakar. Ar labu nakti ...
A s p a z i j a: Piedot, atbrīvot, atpestīt - tie ir trīs vārdi, kas jāatslēdz, lai cilvēks kļūtu pilnīgs. Bet cik ir, kas to spēj?
Piedot var, bet aizmirst nevar, brūce var sadzīt, bet rēta paliek. Atbrīvot var no važām, no verdzības cilvēkus, šķiras, pat valstis. Bet kas var atbrīvoties no tā zvēra, kas plosās viņā pašā, no tā zvēra, kas ir tieksmes, kāres un kaisles ? Un atpestīt? Kas to spēj izpildīt. Tas nozīmē otra cilvēka dziļāko būtni izraisīt no tiem pavedieniem, kas ap viņu nu apvīti. Lai tevi atpestītu un paceltu, man vajadzēja sevi upurēt.
R a i n i s: Ir cilvēki, kam nekā sava nav, pat savas paša vainas nav - vienmēr citi vainīgi. Visu nevar likt uz citiem, uz draugiem, uz ārpasauli, kaut gan tu varbūt gribēji tos pārvērst par sevi, par iekšpasauli. Tie var pārvērst arī tevi. Visu nevar likt uz mīlu, uz laimi - mīla ir dāvana, un laime ir gadījums, tās var arī nenākt Visu var likt tikai uz savu iekšējo būtību, gala glābiņu vajag atrast tikai sevī.
Kāpēc tev par to kaķi bija jāsāk runāt? ?
A s p a z i j a: Un kāpēc tu par viņu negribi dzirdēt? Par manu lielo, gudro Inci, ko atstāju tavā gādībā, kad braucu apciemot savu slimo māmiņu.
R a i n i s: Viņa nebija tik slima, ka tev vajadzēja mani atstāt vienu visu vasaru.
A s p a z i j a: Tu izvairies, jo tu sevī nes vainas sajūtu. Tu viņu nemīlēji. Tu gribēji atriebties, ka es tik ilgi biju prom, ka man bija dzīve ārpus tevis. Tu viņu nokāvi.
R a i n i s: Nepārmet man nemīlēšanu. Es tad mīlēju visu, kas bija tavs, visu, kam tu pieskāries.
A s p a z i j a: Es runāju par lielu mīlu, - ne par tiem sīkiem ziediem un kukainīšiem, ar kuŗiem tu centies mani iepriecināt.
R a i n i s: Un kas tev bija tā lielā mīla ? Vai tu negribēji ar mani tikai eksperimentēt, pie manis izmērot savus spēkus: "Lūk, kā es valdu pār vīrieti, kā es varu no viņa iztaisīt ko gribu"?
A s p a z i j a: Un iztaisīju arī: bez manis tu būtu palicis par žurnālistu un nožēlojamu advokātu. To nekad neaizmirsti.
R a i n i s: Kā to spētu aizmirst, tu man diendienā to atgādini. Bet vai es tiešām biju tāds slīcējs, kā tu mani iztēlo? Varbūt es būtu varējis arī dzīvot?
A s p a z i j a: Tā mīla, ar ko tevi sildīju un lutināju visus šos gadus, bija kā mātes mīla uz savu bērnu. Es darīju visu tavā labā un pati sevi aizmirsu. Kādēļ? Lai tu varētu man tagad mierīgi pagriezt muguru.
Es redzēju, kā viņa tevī skatījās, bolīja savas lielās, izbrīna pilnās acis, kas tai vai no pieres sprāga ārā. Un tu arī. Man gandrīz neērti kļuva. Vai tu domā, ka viņa kādu pušplēstu vārdu no visa tā saprata? Ko tu vienmēr uzmeklē tādas kā viņu ar kuŗām tērēt savu laiku un enerģiju? Vienmēr tādus pelēkus, vienmuļus putniņus.
- - - - - - -
0 l g a: Kādu Jaungada vakaru viņš bija īgns un sliktā garastāvoklī, īpaši par to, ka tik daudz ciemiņu neesot atnākuši kā pagājušajos gados. Viņš bija pārliecināts, ka viņu sāk aizmirst, ka viņš apnicis ļaudīm. Man tas tā sāpēja, domāju, kā viņu iepriecināt? Kas Jaungada vakars ir bez zīlēšanas, bez laimes liešanas, papīra dedzināšanas? Svina mums mājās nebija, tāpēc ierosināju, ka mums būtu jādedzina papīri ...
JAUNGADA VAKARS
R a i n i s: Tā tik ir izprieca bērniem un veciem ļaudīm. Kas tādām māņticības atliekām vairs tic?
A s p a z i j a: Neesi nu tik nopietns. Olgai taisnība, tas tevi uzjautrinās. Visu vakaru tu te esi vilcies kā melns mākonis.
R a i n i s: Man šķiet, jūs pašas vairāk no tā uzjautrināsities. Nu, ja man nedos miera, tad lai iet. Kas īsti jādara?
A s p a z i j a: Paņem tikai papīra loksni, saburzi mazliet tā un tad aizdedzini pie sveces, bet uzmanīgi, lai nesabirst. Un tad aizliec to aiz sveces, lai uz sienas tas mestu ēnu. Tad pēc ēnas var noteikt visu - kas bijis, kas būs. Paskatiet, kas man? Pēc kā tas izskatās - pēc kuģa, pēc cepures...
R a i n i s: Tā ir bruņucepure kā Atēnai.
A s p a z i j a: Jā tev taisnība, ir gan. Atēna - gudrības dieviete. Tagad, Olga, tava kārta. Nu nāc, nekautrējies, es tev nekodīšu.
Kas viņai iznācis? Pūk, palūko, kas tas varētu būt?
R a i n i s: Kā stirna, varbūt nobijusies stirna.
A s p a z i j a: Nē, nemaz nav stirna. Kāds zvērs jau varbūt varētu būt, bet ne stirna - skaties ar tādu lielu rumpi un īsām kājām. Tā jau cūka. Jā, Olgai cūka. Mūsu Olgai cūkas laime. Tagad tava kārta, Pūk.
R a i n i s: Varbūt stirna, kas nogūlusies.
A s p a z i j a: Te ņem papīru. Man šī rotaļa patīk.
R a i n i s: Nu kas ir, kas es būšu?
A s p a z i j a: Tā kā spārni - putns - vai varbūt aeroplāns.
R a i n i s: Ja pagriež tā, tad krēsls ar lielām atzveltnēm.
A s p a z i j a: Jā, liels krēsls - prezidenta krēsls. Tu būsi prezidents. Dieviete un prezidents.
R a i n i s: Dieviete un prezidents. Un stirna.
- - - - - - -
0 l g a: Vēl viena Jaungada paraža, ko zināju, bija gredzenu mešana. Bija jānovelk gredzens un jāiemet ūdens glāzē, tad tur varēja ieraudzīt sava izredzētā seju. Es metu un redzēju.
- - - - - - -
R a i n i s: Nē, es neredzu nekā. Vai tas nozīmē, ka mana fantazija pārāk ierobežota - vai par daudz disciplinēta? Vai drīkstētu jums kaut ko nolasīt - šorīt ātrumā uzrakstīju. Tas, protams, tikai pirmuzmetums:
- nē nēMēness zelta svārkos nācis,
Paceļ gaisā baltās rokas,
Dodat, lai es miju.Rokas saliekat jūs kopā
Tā kā gredzenus mums sirdisLabāk:
Pārmijat iekš rokām sirdis,
Pārmītas tās liekat krūtīs.
Mīlā kvēlos tās kā zvaigznes,
Mūžam mīlat nu viens otru.Tā kā mēness un saule,
Tā kā debess mīlē zemi,
Tā kā visums mīlē tāli.Jūsu mīlas solījumam
Liecinieces visas zvaigznes,
Piekrītot tās mirkšķin acis.Rokas saliekat nu kopā,
Solāt mūžu kopā stāvēt
Viens otru mīlēt,
Solāties nu...Jums roka trīc, vai jums salst? Uzlieciet uz pleciem šo lakatu, tas manas māmiņas austs - visus šos gadus esmu to glabājis, jo es zināju, ka kādreiz kādam sals.
- - - - - - -
0 l g a: Mums iznāca vēl biežāk satikties - kopā iet uz pilsētu. Ļaudis jau sāka runāt, un tas mani sāpināja. Bet viņš gribēja, ka viņam eju līdz. Viņš arī pierunāja mani pārrakstīt vairākus dzejoļus viņa jaunajam krājumam. Mīlestības dzejoļus. Viņš teica, ka gadiem ilgojies kāda, kas varētu strādāt pie viņa par sekretāri.
- - - - - - -
A s p a z i j a: Sekretāre! Kam tev vajadzīga sekretāre! Es esmu vienmēr pārrakstījusi un labojusi tavus darbus. Jau divdesmit gadu. Un tagad tev vajadzīga sekretāre.
MELNI IZDEDZIS TUKSNESIS
R a i n i s: Man apkārt ir melni izdedzis klajums - sauss un nežēlīgs un virs galvas auksta, balta saule, Es esmu ilgi un smagi gājis pa šo melno tuksnesi un zinu, ka tam nekur nav malas vai gala, kaut arī es mēģinātu sevi maldināt ar cerībām, ka vienā brīdī pēkšņi viss uzzaļos. Kad apkārt ir melni izdedzis tuksnesis, vai tad cilvēkam nav tiesības būt priecīgam par to, ka nejauši uzgājis zaļu saliņu - kaut pavisam nelielu saliņu tuksneša vidū, oazi, kur viņš var atspirdzināties un smelties jaunus spēkus, zinot, ka vēl būs tālāk jāiet pa tuksnesi?
Vai cilvēkam nav šo tiesību?
Vai cilvēkam, kas ir dzejnieks, nav divkārt šo tiesību?
Es it labi zinu, ka ikviens, kam to jautātu, atbildētu ar "nē" un trītu mēles.
Mani kaitina šis nē. Kādēļ nē?
Vai cilvēkam būtu jābēg no jūtām, kuŗās nav nekā negodīga?
Ak, ļaujiet mirkli zaļā saliņā pakavēties un laimē aizmirsties. Šīs miesas un dvēseles laime, vai tā ir maz iespējama? Vai tā nezudīs kā sapnis?
A s p a z i j a: Vai tu domā, ka es esmu akla un kurla? Vai tu tiešām domā, ka neviens neievēro, kā tu sevi pamazini. Tu esi liela, droša gaisma, kam jāspīd pāri šiem intrīgas seklumiem. Mēs esam jau kalnā uzkāpuši, kas tevi pie ielejām velk.
R a i n i s: Kalna galotne ir auksta un vientuļa.
A s p a z i j a: Dziļākā mīla sievietei pret vīrieti ir, kad viņa to mīl kā bērnu. Viss cits ir romantika, flirts, seksuālitāte.
TU TAČU ESI TĀ!
R a i n i s: Tu taču esi tā, tu esi tā! Tā, ko tik ilgi esmu meklējis. Kad mēs tikāmies, mēness spīdēja zaļu gaismu un zaļas zvaigznes, zaļas zvaigznes... Un es tās tā meklēju visu mūžu. Pa visu zemes virsu zaļas zvaigznes!
Kā darbs sokas, kāds spēka piepildījums! Mīla var cilvēku gluži atjaunot. Mīla ir stiprākā dvēseles kustība - tā ir dabisks dzinējspēks. Kāds prieks, kāds plašums! Tu brīnums, zemes un zvaigžņu birums. Mīlā sākās un beidzās, zeme un zvaigznes un visa dzīve. Tu mani turi. Cik viegli dzīvot, kad esi tu!
- - - - - - -
0 l g a: Viņš mani bija izraudzījis, lai dalītos ar viņu savā jaunajā dzīvē. Jūs neticat? To neviens nevarēja ticēt, jo nevarēja saprast. Neviens viņu nesaprata, viņš bija pārāks, lielāks par citiem. Pat viņa īsti viņu nesaprata. Ja būtu sapratusi viņa vēlmes un spējusi ieskatīties dziļāk viņa dvēselē, tad nebūtu viņu atturējusi. Viņš mani atbalstīja un izraisīja, kā viņš man to rakstīja: "Pabalsti savas dziļās jūtas, savu gaitu tapt stiprai un gudrai - pabalsti ar miesas stiprumu: vingro, mazgājies, elpo, topi arī stipra miesā un garā. Ja jau jaunai dzīvei jāsākas, tad mums abiem jābūt labi sagatavotiem uz viņu". Pats viņš dziļi elpoja katru rītu pie vaļēja loga un tad rīvējās ar aukstu ūdeni. Viņš nekad neēda gaļu un reizēm ēda tikai ābolus. Tikai ābolus... Viņš ārstējās pie Dr. Nīmaņa, kam piederēja bērnu slimnīca.
ZIEMA BĒRNU SLIMNĪCĀ
Rainis:... Reiz dzīvojis puisis - labs un godīgs, bet skauģis - burvis to pārvērta par vilkaci, un puisis aizskrēja uz mežu. Tur trīs gadus viņš klaiņāja par vilku, bet ceturtajā atkal kļuva par cilvēku. Dzīvoja ar cilvēkiem un vēroja viņu tikumus. Dzīvoja, teica: trīs gadus es ar vilkiem dzīvoju, jērus plēsu un aiznesu, ziemā cietu salu un izsalkumu, bet nu es zinu, ka vilks plēš tikai tad, kad tam gribas ēst, cilvēks vienmēr pēc mantas kāro; vilks vilkam nekad neuzbrūk, bet cilvēks aizvien citu cilvēku maitā. Nē, labāk par vilku kļūt. To pateicis, viņš aizskrēja atkal mežā klaiņot par vilkaci. -
Vai neticat? Bet tā tiešām bija! Nē, es nemānu! Kā to puisi sauc? Kā viņu sauc ... ? Par Muļķa Jāni!
Visiem tagad jānoslēpjas un Muļķa Jānis nāks meklēt ...
A s p a z i j a: Ļauj man tevi apskatīt. Jā, tu liecies daudz veselāks. Šī ārstēšanās tev nākusi par labu. Bet ko tu te ārā meklē, un kur tu lakatu atstāji ?
R a i n i s: Es spēlējos.
A s p a z i j a: Ko tu dari?
R a i n i s: Ar saviem mazajiem draugiem - viņi visi tagad noslēpušies. Paskat - tur, tur aiz tās kupenas, tur viens skatās.
A s p a z i j a: Ar bērniem viņš spēlējas! Tev tagad būtu ideāla iespēja piesēsties un netraucētam nobeigt tik daudz iesāktu darbu. Bet tev jānosit laiks, pikojoties ar bērniem. Tu vēl neproti savu dzīvi iekārtot -
R a i n i s: Es esmu laimīgs, ka viņi uzņem mani savā gaišajā pasaulē. Es drīkstu ieskatīties tanī pasaulē, ko bērns parasti tur atsevišķu un nodalītu. Un ne vien ieskatīties, bet darboties līdz. Ar šiem draugiem man tik viegli sarunāties, pat bez vārdiem viņi mani saprot.
A s p a z i j a: Kāda tur liela saprašana viņiem varētu būt, ej labāk iekšā, tu te savā jaunajā laimē saaukstēsies.
R a i n i s: Kad ieklausos šinīs jautrajās skaņās - tās manā drūmumā iedzeļ tā, ka reizēm uznāk tāds milzīgs žēlums.
A s p a z i j a: Kāds žēlums? Kas tad tevi atkal nomoka?
R a i n i s: Vīru Pliekšāndzimta izmirst. Brālēns vēl tikai dzīvs, bet dēlu tam nav, meitas tikai.
A s p a z i j a: Tikai?
R a i n i s: Nerunāju par cilvēkiem, bet par dzimtu. Pazūd vārds, un pazūd dzimta.
A s p a z i j a: Es tev atnesu ābolus un pāris vēstuļu, kas bija pienākušas.
R a i n i s: Nepazīt ne tēva rūpju, ne tēva laimes. Tā ir vesela pasaule, noslēpumaina un sveša, vesela dzīve, kas manī neatvērusies.
A s p a z i j a: Un es tagad esmu pie tā vainīga. Tu pats biji tas, kas negribēji atvērt tās pasaules durvis, kas noraidīja domu par ģimeni. Noteicošais nebija nedz mana nevēlēšanās, nedz mani uzskati, nedz arī mana nevarēšana, mana slimība, bet tu pats. Un tagad tu man uzvel vainas slogu.
R a i n i s: Es nemaz par vainām nerunāju.
A s p a z i j a: Tad runā skaidrāk.
R a i n i s: Kāpēc tev tūlīt jāsaceļ spuras?
A s p a z i j a: Tāpēc, ka tu allaž esi tik paštaisns, allaž man pārmet. Tu nekad neesi pratis novērtēt sava stipruma, ne arī sava vājuma. Citus mācīt, to tik tu esi pratis, un citiem likt savas sāpes nest.
R a i n i s: Nekā tev neesmu licis nest, nekad tu neesi ar varu turēta vai piespiesta. Jebkuŗā brīdī tu varēji aiziet, tu biji brīva iet gluži pati savu ceļu.
A s p a z i j a: Kas tad ar tevi būtu noticis? Kas no tevis būtu palicis, ja manis nebūtu? Kas tevi būtu mudinājis, bikstījis, aprūpējis? Kas par tevi būtu cietis un gādājis? Ja es tevi būtu atstājusi vienu, tu būtu pie pasta kastītes vien savas dienas pavadījis.
R a i n i s: Kāpēc tev jādzeļ ar senām atbalsīm.
A s p a z i j a: Vai tā nebūtu bijis?
R a i n i s: Es protu strādāt viens. Arī tad, kad mani nicina un lamā. To es protu - būt pie sava darba.
A s p a z i j a: Nu protams, strādājis tu esi. Mans uzdevums ir bijis vienīgi tavu darbu traucēt, to es laikam arī daru vēl joprojām.
R a i n i s: Iniņ, nomierinies, nerunā aplamības.
A s p a z i j a: Kā tad īsti ir? Tu man pārmet, ka es tevi esmu atbalstījusi palīdzējusi, kopusi, atstājot savu veselību un savu darbu novārtā. Ja mana uzupurēšanās ir bijusi tev tik nepanesama, kāpēc tu neaizgāji no tās ?
R a i n i s: Kāpēc es no tās neaizgāju?
A s p a z i j a: Es tā negribēju teikt. Aizmirsti to - salabsim. Kāpēc mēs te ārā stāvam sniegā. Iesim labāk iekšā.
R a i n i s: Vai tu tiešām man tagad prasi, kādēļ...
A s p a z i j a: Es negribu dzirdēt, mums par to nav jārunā. Izlasi labāk tās vēstules. Viena no tavas mīļās māsiņas, zelta Doriņas.
R a i n i s: Tu biji tā, kas viena nevarēja dzīvot.
A s p a z i j a: Es teicu, ka negribu par to vairs runāt.
R a i n i s: Kas dzinās man pakaļ pa visu Šveici, tādu viesuli saceļot?
A s p a z i j a: Esi pateicīgs, ka izglābu tevi no tās avantūristes nagiem. Viņa gribēja tevi tik ievilkt savos intrīgu tīklos, tevi saplosīt un izpostīt. Un tas pats tagad atkārtojas.
R a i n i s: Tev vienmēr ir bijusi vajadzīga padevīga dvēsele, kopš laika gala tā bijis. Tu sauc to par mudināšanu un bikstīšanu, bet tā ir manas enerģijas iznīcināšana, manas pašgribas aprīšana.
A s p a z i j a: Es esmu gribējusi tikai to labāko.
R a i n i s: Sev vai man?
INTERVIJA
A s p a z i j a: Labdien, jūs jau klāt, negaidīju tik agri. Neesmu nemaz vēl sagatavojusies. Man vēl nav bijis laika kārtīgi izlasīt tos jautājumus, ko atsūtījāt. Ceru, ka jūs neapvainojāties, bet es vienmēr lūdzu, lai man atsūta jautājumus. Tā rodas mazāk pārpratumu. Lūdzu, piesēdiet. Es ieliešu kafiju. Vai varbūt ko stiprāku? - Ārā tik auksts, un es esmu pilnīgi nevarīga pret tādu salu.
Labi, sāksim.
Cik ilgi mēs, jūs te prasāt, abi esam dalījušies dzīvē un darbā.
Cik ilgi? Mēs kopā esam bijuši veselu mūžību. Satikāmies, kad viņš bija vēl tikai jauns redaktors, bet es jau tautā iecienīta drāmatiķe, liriķe. Mums ir bijusi tik gara, skaista kopīga dzīve, brīnumaini skaista. Dievi bija mūs vienu otram izraudzījuši un novēlējuši, un mēs to zinājām. Un kad mēs bijām vislaimīgākie?
Kas jums liek domāt, ka mēs nebūtu vairs laimīgi? Baumas un nepatiesības jau vienmēr par mums izplatījušās, bet tām notic tikai šaursirdīgi, skaudīgi ļaudis. Mūsu kopīgi nodzīvotais mūžs ir bijis tik bagāts, ka nekad nav bijis pat laika izvēdēt, cik laimīgi vai nelaimīgi mēs kuŗā brīdī esam jutušies. Tas pat nav prātā ienācis. Bet varu gan to sacīt: kad citi ir gribējuši mūs zemē iemīt, mēs vienmēr esam no jauna uzcēlušies no pelniem - mēs vienmēr esam uzvarējuši. Tā mēs arī tagad uzvarēsim.
Par vēstulēm jūs te prasāt.
Par vēstulēm.
Ak tās vēstules! Katru dienu mēs sarakstījāmies. Un kad viņš Jelgavā dzīvoja, tad rakstīja man 3 reizes dienā. Tā viņš gribēja un nevarēja dzīvot ne dienas, ja nesaņēma no manis kādu rindiņu. Es biju vienīgais cilvēks, kas par viņu domāja, par viņu rūpējās. Cita neviena nebija, neviena, neviena paša. Es biju vienīgā dvēsele, kas nebija viņu aizmirsusi, es biju vienīgā, kas uzturēja viņa dzīvot un strādāt gribu!
Mana laime ir viņa laime. Tas jums nav tik viegli saprotams. Tā ir vēl lielāka, dvēselē, izjustāka laime kā parasta mietpilsoniskā laime. Tā prasa lielu uzupurēšanos. Es esmu laimīga, ka varu viņam stāvēt blakus un palīdzēt. Esmu vienmēr bez vilcināšanās gājusi viņam līdz, kur vien ir vedis viņa ceļš, un tagad viņa ceļš ir novedis mūs zemē, kur mums ikviens dara pāri.
Un par Kastaņolu?
Jā, Kastaņolas zilais krasts, tā bija brīnumaini skaista vieta - kalni, ezers. Viņš to sauca - debešķīga Kastaņola - ar ezeru, kas rīta ausmā vizēja zaļš ar violetiem ēnu plankumiem, skaidrs un svaigs. Pilsētiņa, villas, pastaigas gar ezermalu. Es atceros tur kādu dienu, kad redzēju, ka puikas bija noķēruši indīgu skorpiju un apkārt tam sakūruši uguni. Nojauzdams, ka vairs nav glābiņa, skorpijs ar dzeloni pats sevi nogalināja. Man astrologs ir teicis, ka Jupiters un Skorpijs vada manu dzīvi. Skorpijs nav ļauna zīme. Viņš mani vadījis uz pretošanos. Skorpijs pretojas, kad dzīvē vairs nekur nav izejas. Viņu visi vajā zemes ietērpā kā nāvīgu kustoni, bet viņš pat tad, kad viņam sakur liesmas visapkārt, dur dzeloni pats savās krūtīs.
Ak, es gandrīz piemirsu - mans nabaga kaķis gluži bez ēšanas palicis. Viņš jau ir pavisam vecs, toties ļoti gudrs. Mums agrāk arī bija ļoti gudrs kaķis - liels, dzeltens. Bet kad biju prom, to nomocīja puikas vai arī saplosīja suņi, es lāga neatminu. Bet to gan varu sacīt - neturiet mājās suņus, turiet kaķus. Kaķis nekad neluncināsies, kā to dara suns. Vispretīgākā ir šī luncināšanās un pieglaimošanās. Es domāju, ka šoreiz pietiks. Gaidīšu jūsu rakstu.
- - - - - - -
A s p a z i j a: Prasa man par laimi un mīlestību - es vairs nevaru izturēt. Mīlestība - kas palicis pāri no tās lielās mīlestības? Divu vecu cilvēku pieradums. Kaut kas liels un dārgs pazudis šajā pelēkajā tukšumā. Kā lai izskaidro to mīlestību, kas kādreiz liesmoja? Bija tik daudz darbīgas rosmes, tik daudz ļaužu apkārt, tik daudz pasākumu - nemitīga kustība, cerības, ilgas. Un pēc šī skaļuma un dzīvīguma iestājās Kastaņolas klusums. Klusums bez ilgām vienam pēc otra un ikdiena, kad to gribēja un arī kad to negribēja. Tā bija tā briesmīgā vieta, kur es sažuvu, kas laupīja manu jaunību un mīlestību. Tas bija tas kalnu klosteris, kur bija jādzīvo starp viņa papīra loksnēm. Un to nemaz viņi negrib zināt, viņi tik nāk, lai uzzinātu par viņu, par to otru sievieti, kas ir daudz jaunāka par mani un kas ir pasaulei par nelaimi. Bet bez manis arī nebūtu šīs otras. Jaunā mūza tā viņam esot - jauns ierosmes avots. Cik smieklīgi, viņa ir pelēks akmens, kas gremdēs viņa garu nevarībā.
III CĒLIENS
JĀZEPA SAPNIS UN MĒNESMEITIŅA
A s p a z i j a: Ja mani mati būtu no zelta kā senos laikos, tad tos nolaistu kā tiltu starp mums, bet nu tie sāk nosirmot un tiem vairs nav spēka nest ... es kaunos par tiem runāt.
R a i n i s: Vai zināt, kad jūs tā sēžat pret sauli ... jūs savos matos mirdzat kā zeltā ietīta.
A s p a z i j a: Vai mani mati jums tā patīk?
R a i n i s: Man pie jums patīk viss ... viss.
Vai tu mani nevari mīlēt?
A s p a z i j a: Mīlu jau, bet skaistāk ir mīlēt bez skūpstiem.
R a i n i s: Kas tad būtu atlicis?
A s p a z i j a: Ilgas.
R a i n i s: Ilgas izgaist kā mākonis vējā.
A s p a z i j a: Ilgas rada cilvēku no jauna, iedveš viņā jaunu skaistumu.
R a i n i s: Bet vai tagad nav skaisti, bezgala skaisti. Es turu tevi rokās, es nesu tevi kā savu pasaulīti. Kas var atsvērt šādu brīdi? Es tevi apbēršu ar tūkstošiem saldu vārdiņu.
A s p a z i j a: Saldie vārdiņi ar laiku apklusīs, zelta mati nosirmos ... ko tad man teiksi?
R a i n i s: Es jau arī nepalikšu jauns.
A s p a z i j a: Sievietes mīl citādi nekā vīrieši. Katrā sievietes mīlā ir daļa no mātes mīlas. Kad tās vīrieti nemīl vairs kā mīļāko, tad tās to mīl kā bērnu.
R a i n i s: Man bail.
A s p a z i j a: No kā, mans dēls?
R a i n i s: Man bail, man bail no ļaudīm.
A s p a z i j a: ... mans Jāzeps.
R a i n i s: Māte, mana māte - svētī mani ar savas mīlas svētību, svētī mani ar saviem matiem.
0 l g a: Tevi gaida lielas lietas un lielas briesmas -
Būs ļaudīm zemē krist pie tavām kājām.
Šie svārki zīme tavam godam,
Tu būsi mīlams savas saimes starpā.R a i n i s: Tu mīļā, mīļākā!
Lūk - i brāļi nāk!Mans ilgu sapnis top par patiesību:
Es gribu rādīt mīlu,
Es gribētu jums sirdis darīt mīkstas.B a l s s: Vai tas lai top mūsu karalis ?
R a i n i s: Mūsu valsti sauc par demokratisku, un darba tautas vēlēšanās ir, lai tā tiešām taptu par tādu.
B a l s s: Lai odzes sadur tavu melu mēli!
R a i n i s: Kad mēs atgriezāmies Latvijā, mēs gribējām atrast brīvu zemi, mēs viņu neatradām. Un pēdējos gados pilsonība kļūst arvien reakcionārāka. Mēs ejam bīstamu atpakaļceļu. Valsts tā nevar pastāvēt, mēs tikai sagatavojam labas provinces Krievijai, mēs dzīvojam ar agrāko provinču psicholoģiju. Kur paliek viss mans darbs?
B a l s s: Lai tavi mati put, lai mute pūst!
R a i n i s: Bet tomēr neesam atmetuši cerību, ka mēs brīvu Latviju uzbūvēsim.
B a l s s: Lai aklās mušas tavas acis ēd!
R a i n i s: To mēs vienmēr teicām un arī teiksim: mēs gribam jaunu Latviju! Mums jādzīvo sociālisma romantikā!
B a l s s: Lai izdzēsts top tavs vārds kā pēdas smiltīs:
Nē, nedzīvot ne cerībām, ne tev!
Lai reizi redz, kas tavi sapņi ir!
Lai mūžam necer vairs neviens uz sapņiem!- - - - - - -
A s p a z i j a: Kas ir? Ko kliedz?
R a i n i s: Murgoju. Iniņ, turi mani ... man bail, man bail.
A s p a z i j a: Ai jā, ai jā ... būs jau labi, būs labi.
R a i n i s: Esmu tik pārguris, nevarēju visu nakti iemigt.
A s p a z i j a: Kā tad nebūsi noguris ? Saeimas kumēdiņi pa divi reizes dienā. Visas dienas vēlu mājā...
R a i n i s: Kurp tu ej? Neatstāj mani.
A s p a z i j a: Es tikai gribu attīt saiņus. Vai es neteicu, ka tā viss notiks? Vai es neteicu, ka tu piedzīvosi vilšanos, iejaucoties praktiskā polītikā? Bet tu visu gribēji pats piedzīvot.
R a i n i s: Iniņ, liec mierā, man nav spēka ķildoties. Vai fraku dabūji?
A s p a z i j a: Es vēl nesaprotu, kāpēc tu pats vakar nevarēji tai aiziet pakaļ. Un es negribu ķildoties, tikai izteikties. Vai arī tas man tagad aizliegts?
Es vēl atminu, kā tu man teici, ka es tevi novelkot lejā un visur kavējot, ka slikti būšot, ja tevi nelaidīšot. Bet nu tu redzi pats, ka slikti ir iznācis ar visu laišanu. Tev pie laika vajadzētu atmest amatus, kopt veselību un sākt rakstīt.
R a i n i s: Darītu jau, ja rakstīšana man padotos, bet es zinu, ka katru manu jauno darbu nogremdēs. Kas tādā gaisotnē var rakstīt? Un kad ir amati, tad vismaz ir reklāma, ka vēl esmu, ka vēl ko daru. Amati ir cienījams slinkuma veids un vai nav labāk amatos slinkot, ja trūkst pārliecības, ka spēju vēl ko labu uzrakstīt?
A s p a z i j a: Smilģis man lūdza kādu lugu Dailes teātrim. Varbūt, ka paspēšu nobeigt to Torņa Cēlēju.
Nu kāda būs? Ceru, ka derēs. Neplāti rokas, ņem un uzlaiko.
R a i n i s: Tā kā mani padzina no Nacionālā teātra, es arī varētu kaut ko uzrakstīt Dailes teātrim.
A s p a z i j a: Tev nebija jāaiziet. Pats pie visa tā bijis vainīgs.
R a i n i s: Kā? Es vainīgs?
A s p a z i j a: Nu ja tas teātra direktora amats starp visiem citiem taviem amatiem tev bija tik svarīgs, tad tev vajadzēja cīnīties par to.
R a i n i s: Viss jau bija izšķirts. Izglītības ministrija bija nolēmusi mani atcelt - tā bija mana paša partijas un pilsonības sazvērestība pret mani. Un parādi man kādu, kas būtu varējis cīnīties pret tādu apmelnojumu kampaņu, kas parādījās presē. Ka esmu panācis to, ka izrādot tikai manas lugas, ka uzvedot lugas, kas bojājot tikumīgu cilvēku morāli.
A s p a z i j a: Ja tu būtu kaut vienu pretrakstu uzrakstījis, ja tu būtu uzbrukumiem atbildējis...
R a i n i s: Es liku runāt tikai darbam pašam: "Tēlo, māksliniek, nerunā!" - pie tā es turos.
A s p a z i j a: Nu tad rādi fraku, māksliniek, nerunā!
R a i n i s: Un zīmīgu brīdi viņi atrada manai atlaišanai - manu 60 gadu piemiņu.
A s p a z i j a: Nez vai kas liels sanāks no tās tavas piemiņas. Varēji pilnīgi bez jaunas frakas iztikt.
R a i n i s: Kāpēc tu šodien esi tik pikta ?
A s p a z i j a: Es ko? Nemaz. Izskatās tīri labi. Piedurknes varētu būt mazliet garākas, bet ja tu neplāties rokām, tad varbūt neviens neievēros.
R a i n i s: Vai kas ļauns atgadījās pilsētā?
A s p a z i j a: Vai Olga kaut kur izgājusi?
R a i n i s: Nezinu - varbūt uz universitāti. Kaut kad šajās dienās būšot eksāmeni.
A s p a z i j a: Žēl ... Paskaties, ko vēl pilsētā iegādājos. Jaunu dzejoļu krājumu. Glīts sējums.
R a i n i s: Ak ... Jā ... Vai tu nezināji? ... Es taisījos tev teikt ...
A s p a z i j a: Mēness meitiņa - novele no Dagdas skiču burtnīcas. Nez kāds autors tai varētu būt? Bet paskat, kas to būtu domājis - tas taču tavs jaunais krājums. Veselas 172 lappuses un pats pirmais, ko esi uzrakstījis, neko ar mani nepārrunājis. Bet es aizmirsu, tev jau bija sekretāre.
R a i n i s: Iniņ, man nav laika uz taviem jokiem klausīties. Man jābrauc uz Ķemeriem.
A s p a z i j a: Bet es biju cerējusi, ka mēs kopīgi varētu kādu dzejoli pārlasīt, tāpat kā senāk, kad mēs vēl viens otram lasījām savus darbus un tos pārrunājām. Nu vienalga kuŗu, bez šaubām tie visi būs līdzvērtīgi labi. Kā būtu ar "Mēness svētītāju"?
Zelta svārkos ģērbies mēness,
Paceļ gaisā baltās rokas,
Piedurknes no rokām karas.... skaista glezna
Svētīdams ceļ rokas mēness,
Uzliek tās uz mūsu galvām
"Esiet svētīti šo mūžu!"... svētīti!
Sadodiet nu rokas kopā,
Solaities nu manā priekšā,
Ka jūs mīlējat viens otru:Tā kā mēness mīļo sauli,
Tā kā debess mīļo zemi.
Tā kā visums mīļo tāliNāciet klātu, lai es miju
Tā kā gredzenus jums sirdis,
Pārmītas jums lieku krūtīs!Jūsu mīlas solījumam
Liecinieces visas zvaigznes
Piekrītot tās mirdzin' acīm.... Zvaigznes! Mēness! Bet ko tu saki par cilvēku izsmieklu? Par to, cik patētisks tu liecies citiem. Nevaru saprast, kur slēpjas tās cēlās jūtas, ko tu saredzi savā mēness meitiņā. Viņa pie tevis sienas vien tik savas slavas dēļ.
Svētīdams ceļ rokas mēness,
Uzliek tās uz mūsu galvām:
"Esiet svētīti šo mūžu!"
Kāzu dziesmas zari šalca ...Ņem un brauc uz savām dubļu vannām, brauc pie sava mēness, pie savām sekretārēm. Man tāds kauns, ka nevarēšu vairs cilvēkos rādīties. Bet tev vienalga, kas ar mani notiek.
O l g a :
Svētīdams ceļ rokas mēness,
Uzliek tās uz mūsu galvām:
"Esiet svētīti šo mūžu!"
Kāzu dziesmas zari šalca ...
Ziedoņtērces deju vāca,
Zvaigznes laimes novēlēja ...Tā pa šiem nedaudzajiem gadiem es dzīvoju prieka un sāpju sasprindzinātībā, bet es to nebūtu mainījusi ne pret ko. Prieki un sāpes, kas savijās trauslajā, maigajā mēness meitiņā. Es jau biju tā mēness meitiņa, jaunais krājums bija gatavs. Tomēr es viņam teicu, ka to nevajadzēja izdot tik drīz. Es zināju, kā to uzņems, ko viņa par to teiks, kā sveši cilvēki, to izlasījuši, smiesies par mums. Es brīdināju, ka grāmata radīs sliktu slavu, un tā arī bija, kritiķi klusēja, neviens no viņa tādu grāmatu nebija sagaidījis. To vajadzēja atstāt pēc jubilejas.
R a i n i s: To nevarēja atstāt. Tas būtu lauzis mana darba secību. Tev tik jaunā grāmata liekas slikta, tāpēc tev kauns no tās. Nevienam nepatīk tie darbi, ko esmu te atgriezies uzrakstījis, un tiem kritiķiem vismazāk! Ar kritiķiem ir tā, ka no katra amatnieka prasa, lai viņš prastu savu amatu, bet no kritiķa to neprasa. No kritiķa tikai prasa, lai viņš sodītu, bet stipri. Es te daudz ilgāk vairs neuzturēšos, braukšu prom rakstīt savus lielos darbus. Tie pāris draugu un aizstāvju, kas man vēl te palikuši, domā izvirzīt manu kandidātūru Nobela prēmijai, jādabū tikai ieteikšana no Universitātes, bet tam vajag lielu darbu. Bez tam arī jānobeidz un jāizdod kopraksti - mans norēķins par visu dzīvi. Ja tie iznāk uz laba papīra ar fotouzņēmumiem, tie atstās labu iespaidu. Tā nav bēgšana, bet vajadzīga gara atjaunošana un strādāšana lielam mērķim. Klusībā un vientulībā to paspēšu.
0 l g a: Kas tavam garam kaiš, ka tev tas jāatjauno? Ko tu tagad esi izdomājis? Vai te tev nav labi? Kādēļ tev jāaiziet no manis? Tu vienmēr runā par to spēku, ko esmu tev devusi. Kādu spēku tad devu? Spēku no manis aiziet. Tā tava pateicība par visu.
R a i n i s: Jāizdomā tikai, kā pelnīties. Varbūt ar romāniem. Tas nav naids, kas mani te ielencis - nē, tas ir kas daudz briesmīgāks. Tā ir vienaldzība, tā ir dziļa, pelēka vienaldzība. Kāpēc tu gribi mani atturēt no tā ceļa, kas man jāiet? Sākšu vēl ticēt tam, ko esmu par tevi dzirdējis - ka tu draudzējies ar mani tikai savas slavas dēļ.
0 l g a: Kādu slavu tad esmu ieguvusi? Nē, man gan ir tikai neslava tevis dēļ, kauns un neslava, un vai es jebkad esmu tev uzplijusies ar savu draudzību, vai to tev uzspiedusi? Es nekad to neesmu darījusi un nedomāju arī turpmāk to darīt.
Un kā es kādreiz biju viņu gaidījusi, katru vakaru gaidīju, kad viņš atgriezīsies mājās, ņems mani klēpī, un tad bija tik labi, kad es galvu piespiedu pie viņa pleca. Es visu dienu dzīvoju tikai šai vakara stundai, tam klusam, bet pārāk īsam laimes mirklim. Viņš man dāvāja laimi un es viņam spēku, spēku, lai spētu tālāk iet, citādi viņš būtu noguris un nekur neticis.
Tas tikai bija untums, ka viņš teica, ka gribot aiziet. Tik gudrs cilvēks, bet kad sāka runāt par gara atjaunošanu, tad nezko sarunāja. Un ne savu garu vien, visu pasauli viņš gribēja atjaunot. Tā viņam nebija laba diezgan. Bet toreiz, kad bija tā lielā runāšana, toreiz viņš vēl neaizbrauca, jo sākās gatavošanās viņa jubilejas svinēšanai.
BĒRNĪBAS ATMIŅAS
R a i n i s: Drīz auto būs klāt. Tu varētu mazliet šo istabu pietīrīt.
A s p a z i j a: Vai nezini, ka kārtība un tīrība istabā parasti norāda uz garīgas dzīves nabadzību?
R a i n i s: To tikai saka tādi cilvēki, kas nekad netiek pie garīgas dzīves aiz nekārtības.
A s p a z i j a: Atkal Svaros bijušas karikatūras par mums - mēs esot līki un klibi.
R a i n i s: Tās tik viņu dusmas, ka tādi mēs neesam. Tā ir bijusi visa tā vaina, kopš pārbraucām. Kas tās par kastēm ?
A s p a z i j a: Doriņas mantas, ko šorīt atveda. Tur vecas fotografijas un albumi. Visu rītu šķirstu un kavējos atmiņās - te mana bērnība, mani skolas gadi... Paskat, te Doriņa skaistā jaunā cepurē un blakus es pati, maza pelīte ar melnu zīda kapšonu. Māte pastāvēja, ka tāda mazam bērnam piestāv. Bet es tā gribēju skaistu cepuri kā lielajai Doriņai. Es atceros arī, ka tanī reizē atradu kādu burtnīcu, ko viņa vienmēr no manis slēpa. Tā bija pilna ar mīlestības dzejoļiem un, cik atminos, dzejolī, ko ātrumā dabūju izlasīt, bija par kādu bālu meitiņu ar saplosītu vainagu, ko mīļākais bija atstājis. Es tik skaisti iedomājos, ka es varētu būt tā bālā meitiņa ar saplosīto vainagu, bet kas to dos? Ne man bija saplosīts vainags galvā, bet bērnišķīgs kapšons, ne arī kāds mīļākais, kas mani būtu varējis atstāt. Mīlu es citādi nemaz nevarēju iedomāties kā tikai nelaimīgu.
R a i n i s: Rēķini par bērēm ir sakārtoti - es izdevu 8,000 rubļu un tu ap 20,000. Kaut tos koprakstus varētu pasteigt!
A s p a z i j a: Mans dzīves dzenulis toreiz bija godkāre - arvien būt pirmajai. Bet Doriņa bija par mani vecāka, un tā viņai vienmēr iznāca pirmā cepure, pirmā mīlas dēka un tagad pirmajai arī aiziešana.
R a i n i s: Es šorīt sāku domāt par nāves labumiem, vismaz par miršanas iespēju, kā mira Doriņa. Agrāk nebiju par to domājis. Šorīt tik agri, kad gaisma bija vēl zaļgani iepelēka ar maigu sudraba iekrāsu. Bija brīnišķi klusi, pat zīlīte vēl nečirkstēja. Tādā rītā es reiz Latgalē redzēju vedam uz kapiem jaunu meiteni. Nekā skaistāka es neesmu redzējis un nevaru iedomāties. Tā man gribētos aiziet.
A s p a z i j a: Paskat, vai šī nav tā pati vieta jūrmalā, uz kuŗu mēs arī gājām? Vai atmini tās zvejnieku laiviņas? Kā ar kādu no tām tu gribēji aizbraukt uz tālām, tālām ilgu salām, kur vēl neviens nebija nokļuvis?
R a i n i s: Atmiņa ir vienīgā paradīze, no kuŗas mūs neviens nevar izdzīt.
A s p a z i j a: Kur nu tev, tu esi tik pilnīgs nākotnes cilvēks. Vai tu vēl glabā bērnības atmiņas ?
R a i n i s: Ne atmiņas vien, dziļus dvēseles pārdzīvojumus. Es arī reiz biju tāds mazs, mīļš puisītis, kam saule glaudīja galvu ... es ticēju Dieviņam kā mīļam tētiņam, jo mana paša tēvam nebija laika, tam vienmēr bija dažādas veikalu darīšanas.
A s p a z i j a: Un vai mātei arī nebija vaļas?
R a i n i s: Viņai bija rūpes par lielo saimniecību. Es atrados savas vecākās māsas audzināšanā, kas par to bija sarūgtināta un tādēļ pret mani stingra. Kādā dienā notika katastrofa, kas ietekmēja visu manu dzīvi. Kāds bija izmetis māsas rokdarbu kamoliņu pa logu, un kad viņa pamanīja, viņa to uzskatīja par manu nedarbu.
A s p a z i j a: Vai neteici, ka nebiji vainīgs ?
R a i n i s: Viņa neticēja - gribēja piespiest mani atzīties, lauzt manu spītību. Tā bija dilemma - melo un tev ies labi, nemelo un tevi sodīs. Es paliku pie patiesības, un tad - māsa norāva man drēbītes un cirta, ka svītras palika. Nevienu skaņu neizgrūdu, un tas māsu vēl jo vairāk kaitināja.
Pēc tam kļuvu ļoti kluss bērns. Kas bija atlicis: kļūt par meli vai sākt cilvēkus ienīst? Grūti ir bērnam dzīvot no naida, Es atteicos no mīlas un sāku audzināt pats savu enerģiju.
A s p a z i j a: Kā tu to spēji, būdams vēl bērns?
R a i n i s: Es pamazām sevī noslāpēju visus instinktus, kas sašķaidītu manu spēku. Piemēram, kā puika mīlēju saldumus, bet es savu kāri pārvarēju un no tiem atsacījos. Tā pamazām atņēmu sev visu, lai varētu sajust: es pats esmu sevi darinājis!
A s p a z i j a: Katrs sākums ir pasakā, un katra dzīve beidzas kā pasakā, pāri paliks tikai "reiz bija". Reiz bija Doriņa. Tā arī "reiz bija" teiks par mums.
- - - - - - -
0 l g a: Un tā pienāca lielā diena. Pie mums nāca nepārtraukta rinda sveicinātāju, fotografu, bērnu ar puķēm, telegrammu. Bija ieradusies arī grupiņa jaunu cilvēku - visi kopā deklamējām un dziedājām. Viņš arī solo nodziedāja - kas tā bija - viņš tā mūs uzjautrināja ... Abrams sen jau nomiris ... kā mēs priecājāmies. Turpat vai visu rudeni tika rīkoti daudzi vakari viņa jubilejai par godu. Viņu vadāja pa Rīgu puķēm pušķotā auto ar milzīgu vainagu. Tā nu viņš sēdēja savā jubilejas godībā, skaļu vārdu cildināts un slavināts ... Cik ilgi Latvija - tik ilgi Rainis te pie amatniekiem, te pie partijas, te pie skolotājiem, pat uz Liepāju, te atkal pie citiem ...
60 GADU JUBILEJA
R a i n i s: Sirsnība, mīla un gods. Es jūtu lielu spēku, kas stāv ar mani.
A s p a z i j a: Tiešām. Tik daudz apsveicēju, tik daudz.
R a i n i s: Tāda sajūta: kad mani aizskars, spēks celsies un darīs, ko teikšu.
A s p a z i j a: Jā, tevi ļoti slavē.
R a i n i s: Vai dzirdēji, kā pārmeta tiem, kas atņēma man teātri?
A s p a z i j a: Mūs vispārīgi ļoti silti uzņem. Šī ir maza atelpa pēc visām pārestībām, kas mums bijušas jāpārdzīvo.
R a i n i s: Un tu teici, ka no jubilejas nekas neiznāks.
A s p a z i j a: Tā jau šķita pirms pāris mēnešiem. Tu vari tagad būt mierā, atmest dusmas un raizes.
R a i n i s: Liels triumfs, liela dziļa mīla. Bīlmanis teica, ka Belģija dodot man savu ordeni.
A s p a z i j a: Vai ņemsi?
R a i n i s: Nu, protams, tā būšot priekšpakāpe Nobela prēmijai. Vai dzirdēji, ko man teica, es esot laikmeta nākotne un laikmeta sirdsapziņa.
A s p a z i j a: Pat taviem nelabvēļiem tas tagad jāatzīst.
R a i n i s: Esmu bezgala priecīgs par šiem sveicieniem, ziediem un veltēm. Par to atbalsi, ko esmu radis citos. Paliec te, es pateikšu dažus vārdus.
A s p a z i j a: Kā, tu iesi priekšā viens? Nē, es tev tagad esmu vajadzīgāka kā jebkad šais gados.
R a i n i s: Manā personīgajā dzīvē bija tomēr vairāk prieka nekā sāpju, jo es vienmēr redzēju un redzu savu tautu augot un veidojoties. Bet ceļš, kas tai priekšā, nav viegls, tas ved uz lielu, cildenu mērķi - cilvēcību, kuŗā mēs gribam ieiet. Nākotne sveicina. Nu es likvidēju visu veco dzīvi, jo nu jāsāk jaunā simtu, divreiz sešdesmit tūkstoš gadu dzīve.
Runa neiznāca gluži tā, kā biju domājis.
A s p a z i j a: Nekas, bija labi, ļoti labi.
R a i n i s: Lāgā nesadzirdēju. Kā bija jūsu vārds ?
A s p a z i j a: Jā man tik daudz vēl darāmo darbu. Grūti visam atrast laiku ...
R a i n i s: Jums acis tik melnas kā dienvidniecei. Jūsu dzīslās droši vien rit dienvidnieku asinis ...
A s p a z i j a: Mans pienākums ir ar saviem darbiem runāt uz savu laiku. Tas jau ir katra liela rakstnieka pienākums ...
R a i n i s: Apmainīsimies kafijas tasītēm. Vīna glāzes, protams, būtu svinīgākas, vīnā vairāk gaismas ...
A s p a z i j a: Sabiedrība māksliniekam ir tas pats, kas puķei zieds ...
R a i n i s: Bet jums naktis deg acīs, divas melnas naktis ...
A s p a z i j a: Sabiedrība sniedz materiālu, no kā veidot mākslas tēlus, dzejas temas ...
R a i n i s: Paturiet mani un šo vakaru tikpat mīļā piemiņā kā es jūs.
A s p a z i j a: Mans pienākums kā māksliniecei ir neatmest ideālus, kas sniedzas augstāk par ikdienas rūpēm.
Kas tas atkal bija par skuķi, ar ko tu tur sačukstējies ?
R a i n i s: Studente.
A s p a z i j a: Ak tad studentiņš! Varbūt tā meklē kādu sekretāres vietu.
- - - - - - -
0 l g a: Rozes, rozes bez gala. Visa māja smaržoja pēc viņa rozēm. Un no lejas vēl skanēja jauniešu dziesmas. Visapkārt bija tik daudz mīlas un jūtu, ka prāts apstājās domāt. Dzīvoju kā sapnī. Es biju laimīga un lepna, ka viņu tā godināja, jo viņš to bija pelnījis. Viņš redzēja, ka tiešām tauta viņu mīl. Viņam tas bija nepieciešams. Rozes, rozes ...
- - - - - - -
A s p a z i j a: Un zilās hiacintes, tās atgādina lūpas, kas vairs nesmejas un mēmas palikušas. Un baltās narcises arī. Tās esot mirstības vai nemirstības simbols. Es redzēju reiz kādu gleznu, tur apakšzemes dieve sēdēja melnā tronī ar baltām narcisēm rokā. Tās laikam nekā laba nenozīmē.
R a i n i s: Kas paliek mums no visiem svētkiem pāri?
A s p a z i j a: Uz svārkiem putekļi. Kas ir, ko tu to sānu atkal spiedi?
R a i n i s: Tās sāpes atkal. Kas ir tas sāpētājs? Sevišķi, kad smejos vai straujāk pakustos.
A s p a z i j a: Es pamasēšu.
R a i n i s: Nīmanis stāsta, ka Francijas dienvidos Mentonā esot laba slimnīca.
A s p a z i j a: Vai tad mums nav slimnīcu? Dzīsies tagad to gabalu uz Franciju. No brauciena
vien tu novārgsi. Un tad vajadzēs nopietni ārstēties.
R a i n i s: Te tik drūmi un auksti. Man trūkst saules.
A s p a z i j a: Saules vai slimnīcas tev vajag?
R a i n i s: Kādēļ esmu dzimis ziemeļnieks, bet pēc dabas dienvidnieks? Man liekas, ka mani te plēš gabalos.
RAINIS CEĻO
A s p a z i j a: Es gulēšu zārkā mūžīgo dusu, manu acu karstais mirdzums būs dzisis, mans dvēseles stīgojums trūcis un risis, manis nebūs vairs... Visapkārt valdīs bezgala klusu kāds neizprotams, noslēpumains baigs... Starp sarkaniem ziediem mans baltsārtais vaigs kā salušu asiņu paltē snaudīs, un stingušās klusās lūpas paudīs mana mūža noslēpumainās sāpes...
R a i n i s: Divas dienas Cīrichē, Lugānā trīs dienas, tad caur Italiju uz Mentonu. Gribējām uz Nicu, bet lija.
A s p a z i j a: Manas dvēseles neremdētās slāpes... Un krūtis žņaudzot un smacējot elpu, visapkārt viļņos un vīsies pa telpu salds reibums, trūdu smaka un liesmas, bez vārdu, saplēstām skaņām dziesmas ... Un zārkam visapkārt sveces staros, arvienu vājāk ar dziestošu gaismu, un saldāk un reibīgāk smarža garos un vairos ilgas un spiedošo baismu...
R a i n i s: Mostos sešos, odi ļoti kož. Vingroju jau trīs dienas. Nieres sliktas. Ņem asins analizi. Ejam staigāt, kļūstu gluži brūns.
A s p a z i j a: Un tad tu nāksi, lai kur tu būtu, tu nāksi, dzīts neizprotamu jūtu: Manis nebūs vairs... Tad lēni, lēni pār mani tu lieksies un tavas lūpas pēc manām tieksies, un vārdi, kuŗus tu neizteici, un sapņi un ilgas, ko krūtīs veici, kā karsta straume uz āru virs...
R a i n i s: Es esmu slims, es drīkstu braukt uz sauli - es gribu ziedot saulei un sava paša dvēselei.
A s p a z i j a: Tai brīdī sirds tava līdzi man mirs, bet es, es tevi vairs nedzirdēšu, manis... nebūs... vairs...
- - - - - - -
0 l g a: No Mentonas viņš man rakstīja skaistu vēstuli ... Sāc nu strādāt ... viņš teica ... nevajag raizēties, ka nav sākts, bet vajag sākt, kaut arī vēlu. Vientulība jau paliek arī strādājot, bet pie vientulības pievienojas visa pasaule - un tā pieder Tev... Belģijā viņš pat bijis pie karaļa - pie paša karaļa. Bet tad notika lielas pārmaiņas un kad viņš atgriezās Rīgā, es vairs pie viņiem nedzīvoju. Kādu laiciņu viņš padzīvoja Rīgā - ak jā, viņš jau kļuva par izglītības ministru - padzīvoja un tad atkal aizbrauca ... aizbrauca uz Kastaņolu ...
- - - - - - -
R a i n i s: Cimitero. Kapsēta Kastaņolā ir man mīļākā no visām. Kapsēta - Cimitero - te esmu tik daudz strādājis, un tā man palīdzēja. Bet tā jau ir mirstama vieta - nu tad skaistā vietā mirt arī ir skaisti.
Mūsu tautasdziesmās man vienmēr ļoti patikusi tā mīlīgā un drusku sērīgā fantazija, kas iztēlo, kā mirušais saules dienā iznāk laukā no zemes un, nosēdies uz sava smilšu kalniņa, noskatās, kā apkārt mierīgi ganās govis un ganiņš snauž, un ir tik jauki un klusi. Kad nu mūsu sencis iznāktu laukā no kapa Kastaņolas kapsētā saules pusdienā - kā viņš brīnītos un priecātos! Cik laimīgs viņš būtu, ka miris un apglabāts še, Kastaņolā.
Dienvidos vispār vieglāk mirt un tikt apbedītam nekā pie mums ziemeļos.
Es nedomāju vēl nemaz par to, cik pārāk dārgas mūsu kapu vietas Meža kapos! Es domāju arī par to, ka mazticīgus un pavisam neticīgus cilvēkus, kas dzīvē nav samaksājuši baznīcas nodokļus, dažs labs mācītājs nemaz nelaiž iekšā kapos. Kāds prieks tad ir mirt, kad nezini kur pēc paliksi? Nē, tiešām nav liela prieka mirt Latvijā.
Un tomēr atkal atpakaļ man jābrauc rīt. Ardievu Kastaņola! Ardievu otra dzimtene!
- - - - - - -
A s p a z i j a: Nu, ka viņš aizbraucis atkal ... Nē. Uz Palestīnu!... To es viņam arī prasīju. Kāpēc vēl jāurbjas ? Kāpēc jābrauc? Tu jau zini manu dabu, viņš teica. Kā tad nezināšu. Nekad viņš nav mierā, ne ar ko nav apmierināts. Kad dzīvojām bez sabiedrības, tad viņš alka sabiedrības, tagad, kad esam atpakaļ, tad sabiedrībā vairs nav labi - jābrauc prom - uz Mentonu, uz Kastaņolu un tagad uz Palestīnu skatīties cilvēces pirmatni. Viņš jau lūdzās, lai braucu viņam līdz, bet jutos savārgusi, negribēju ... Nē, nē, nebija nekas nopietns. Vienkārši nevarēju. Vientulim būt viena cilvēka sabiedrībā ir briesmīgi, tas ir izbaudīt visus vientulības un sabiedrības ļaunumus, bet neviena viņa labumu ... Jā, es tad viņam nodošu ziņu ... Ko? ... Nu labi, es tad arī aiziešu. Uz redzīti, dakter. Lūdzu pasveiciniet kundzi.
Jāraksta, jāraksta, lai viņš drīzāk atgrieztos. Mans sirdsmīļais Pūk, ak kaut tu man te būtu ...
- - - - - - -
R a i n i s: Kaut es tevi redzētu! Es vēlreiz dzīvē visu dvēseles spēku dotu, lai tavu dzīvi no jauna uzceltu. Man ir divas lietas, kas citur tev grūti sastopamas: liela intelliģence un dziļa dvēsele. Ja arī es nespēju tev dot laimi, tad ko citu, kas ir dzīvība. Uzrakstījusi uz atklātnes tādas personīgas jūtas. Nez, cik pasta ierēdņu tās būs izlasījuši.
- - - - - - -
R a i n i s: Dzīvot vajag ar prieku, tāpat kā cilvēks elpo gaisu un nedomā par to. Latvijā tas nav iespējams. Kā viņi uzdrīkstējās mani tā izsmiet un pazemināt. Prasīt, lai izstājos no partijas pirms mana kandidātūra tiek izvirzīta Nobela prēmijai. Es nevarēju padoties tādam reakcionāru izaicinājumam. Mans desmit gadu sapnis - Nobela prēmija kā vecās dzīves noslēgums - tagad man liegts. Viņi tikai māk slavēt un godināt mirušus rakstniekus. Dzīvos viņi ienīst un nesaprot. Kad cilvēks savai zemei nav vajadzīgs, tad viņam ir jāprotas atstāt to zemi.
Un te mani gaida Jēkaba aka un Jāzepa bedre: "Es redzu atkal savu dzimteni - tur stāvā klints, tur Dīna, tur es kāpšu. Es iešu jaunā cīņā cīnīties. Es nākšu saskaņā ar visumu".
- - - - - - -
O l g a :
Ak, kā tu nesaproti mani, Jāzep!
Tu sapņo savu domu, neredzi mani,
Tu dari pāri man, kā brāļi tev ...Tā nelaimīgā Dīna teica Jāzepam. Nemaz nezinu, kāpēc tas ienāca prātā - Jāzeps aizgāja un neatgriezās. Kā tas bija - aizgāja tuksnesī mirt vai izdarīt pašnāvību. Bet mans Jāzeps atbrauca gan, lai gan es vairs tur nedzīvoju. Rīgā viņš vairs neuzturējās, bet Jūrmalā, Majoros. Viņa bija mani izraidījusi - vienkārši izmetusi no dzīvokļa, protams, kamēr viņš bija prom. Viņai tas nebūtu izdevies, ja viņš būtu bijis klāt. Domātu, ka mums tad pārtrūka kontakts, bet nē - viņš man zvanīja, bieži zvanīja. Un visu laiku viņam plijās virsū jūsmotājas no skolu soliem, izmantojot viņa līdzjūtību un pieklājību. Šīs savtīgās un nekautrīgās sievietes, kas pašas sabiedrībā uzdevās par viņa "brūtēm". Bet viņš mani nepameta, nē, neticiet, ko kāds cits jums ir teicis ... viņš palika man uzticīgs ... līdz beigām uzticīgs ... īsi pirms viņš aizgāja no mums, viņš man rakstīja ... dzejoli ... pēdējo ... viņa mīļai, mazai Olgiņai ... "Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais,- ved dzīvi tā, ka pēc nav jāteic vīla! Kā panākt to? Ir bauslis visupirmais / Un visu pēdējais / ir tikai mīla..." To viņš dāvāja man. Jūrmalā.
RĪGAS JŪRMALĀ
A s p a z i j a: Skaties, kā no visām vasarnīcām ratos krauj mantas: matraces, krēslus, galdus, pat vanniņas un apkvēpušus katlus! Zirgi un mašīnas tagad vedīs uz Rīgu tūkstošiem vajadzīgu un nevajadzīgu mantu. Ak, kaut viņi beigtu tos āmurus klaudzināt, man mati ceļas stāvus. Kāpēc mums vēl jāpaliek? Tagad jau skaidri redzams, ka vasara cauri.
R a i n i s: Un paldies Dievam! Te vairs neskanēs ne grammofoni, ne stipro dzērienu mīļotāju klaigas, rudens lieti tos visus aizskalos.
A s p a z i j a: Es gan došos uz Rīgu. Tu redzēsi, te tu tikai atkal saaukstēsies. Jūrmalā vairs nav dzīvošanas. Neviens te nepaliek. Tu būsi viens, kam tu spītējies?
R a i n i s: Es nebūšu viens, jo aiz visas tās kņadas un rīboņas vēl visu laiku klusi elpo jūra.
A s p a z i j a: Visu vasaru tev bija tā jūŗa, vai tev vēl nepietiek? Es tomēr braukšu. No mūsu mājas jau visi citi prom.
R a i n i s: Saule atgriezīsies. Tā man vienmēr labu darījusi, vienmēr par mani gādājusi. Es te palikšu visu rudeni. Kam es vairs esmu vajadzīgs?
A s p a z i j a: Piezvani uz Rīgu, ja tu pārdomā.
R a i n i s: Ja tev veselība atļauj, apciemo mani šad un tad. Es būšu par to ļoti priecīgs.
A s p a z i j a: Kā tu vēlies.
1929. G. 12. SEPTEMBRĪ
R a i n i s: Es esmu mājā, un es gribu atkal strādāt. Man ir daudz nodomātu darbu, un tie man jāpadara ... Protams, tas viss atkarīgs no citiem. No draugiem? Draudzība ir jēdziens, kas pārdzīvojis savu laiku un izzūd, mēs to vairs nesaprotam. Draugi mums ir tikai labi paziņas, ar ko neķildojamies, kuŗi mums šad tad aizdod pa latam. Senie tautasdziesmu latvji mani draugi, ne tagadējie. Draudzība izzūd. Daudzi jūtu jēdzieni mainījuši savu saturu, to zaudējuši, palikuši kā tukšas čaulas. Pirmā zudusi mīla.... Man vēl jāiemācās ar smiekliem un jautrību atbildēt uz apvainojumiem, ne ar dusmām un taisnošanos ... bet ar smaidu ... Praktiski darbodamies nekur neesmu nekā sevišķa panācis: advokatūrā, redakcijā, teātrī, ministrijā. Es esmu rakstnieks, ne polītiķis - tāds attaisnojums. Un mans maigums. Mana āda ļoti vārīga. Mana māte vienmēr teica, ka man āda kā meitenei, arī mati esot pārāk mīksti, no manis nekad īsts vīrs neizaugšot. Meitenes dvēsele tevī, dēls, tā viņa vienmēr teica.
Bet vai nu varu sākt jaunu dzīves un literātūras posmu? Vai jauna mīla ierosinās un nesīs ... vecais laikmets jānobeidz ... Vai abus reizē ... Man tagad jātop galīgi vientulim ... nelaist nevienu klāt ... jūs mani negribējāt... nu es jūs negribu ...
Maza, maza nāras meitiņa šūpojas uz magones ziediņa galiņa... kas viņu redz top akls šai dzīvei ... Man jāuzsver dzimtenes mīla. Pļava un dārzs man mācīja skaistumu, jūŗa - kustību un dziļumu ... saules meita jūrā brida ... matu galu neredzēja ... un saule man mācīja ... saule ... saule ...
1943. G. 5. NOVEMBRĪ
A s p a z i j a: Sāp galva, kā sāp galva. Bet nevar istabu izvēdināt, malka par dārgu. Nāku, luteklīši, nāku, es jau zinu, ka vakariņu laiks. Vajadzētu to krāsni salabot, bet tik aukstā laikā nevar laist amatniekus mājā. Pieradīsim jau pie tā tvana, acis tikai nejauki iekaist un sūrst. Būs, būs, pagaidiet, ne tik strauji. Nelaime tā, ka nevaru vairs strādāt, man nepieciešams siltums un labs garastāvoklis. Brauktu uz Spāniju, tikai viena tur negribu doties. Un kas tad ar jums notiktu, ja es aizbrauktu ? Bet tur es varētu uzrakstīt to lugu par Antoniju un Kleopatru. Vai varbūt uz Kastaņolu. Jā, debešķīgā Kastaņola, tur pavadīju savas dzīves laimīgākos gadus. Pilsētiņa, villas, pastaigas gar ezermalu ... Atkal tas Nīmanis man uzbāžas, lai ejot viņa klīnikā, tur esot silts un gaišs. Bet man tur nepatīk - viss pēc pulksteņa iekārtots! Man vajag tā, kā es gribu, ne kā pulkstenis vai Nīmanis to grib. Nāc, Inga, Inga, nāc ... te tev būs kaut kas gards. Viņš mani atkal izmeklēja un galīgi samaitāja garastāvokli - asins spiediens esot 200 un sirds darbība nenormāla. Un ko šis vel iedomājas? Aizliedz man strādāt. Ko tu te vēl tinies - ej un ēd. Viņš gan nesaka, kā lai iztieku bez darba un peļņas. Pūka atstātie parādi un nodokļi brūk virsū. Kā lai viena slima sieviete ar visu to tiek galā? Kāpēc tu mani atstāji vienu? Kāpēc tev bija jāaiziet?
Manai lugai Ragana trūkst vēl tikai pēdējā cēliena. Tur būs par to purvu, kur mīt raganas, kas tiek aizdedzināts. Viss izdeg, tikai raganas nesadeg un neiznīkst. Viņas pārvēršas zelta mākonī. Kad izdegušā purvā ienāk zemnieks ar arklu, lai to uzplēstu, tad no mākoņiem sāk līt zelta lietus. Zibeņo zibeņi. Dārd pērkoņi. Zelta lietus gāž straumēm. Strādnieki dzied darba un gaviļu dziesmas. Ar to luga beidzas. Būs jānobeidz šovasar. Incīt, Incīt - nāc, mans zelta mīlulīt!
- - - - - - -
0 l g a: Ko jūs te vēl gaidāt? Man nav vairs ko stāstīt. Jūs taču savu panācāt. Ejiet prom. Visu dienas kārtību jūs man iztraucējāt. Man taču bija vakariņu laiks, tagad viss atdzisis. Man nepatīk atmiņās kavēties, nemīlu pagātni. Atmiņas ir kaut kas beigts un nedzīvs. Tās man vairs nekā nedod. Jāskatās uz priekšu nākotnē. Tur nāks labākas dienas. Jā. Tas viss beigts un pagalam. Nu ko jūs te vēl stostāties - prom, es teicu. Tikai nāk un izdīda cilvēku - es jau neesmu tāda lellīte, ko jūs varat tā izdancināt. Un neņemiet, ko jums te stāstīju, visu nopietni. Varbūt tā nemaz nebija. Varbūt tā nemaz nenotika. Tas viss tik sen.
Ierosmes un avoti:
J. Rainis. Kalnā kāpējs (Ziemeļblāzma 1965);
J. Rainis. Kastaņola (Ziemeļblāzma 1965);
J. Rainis. Dagdas romāns (Ziemeļblāzma 1963);
J. Rainis. Kopoti raksti 2. variantu sējums (Zinātne 1979);
J. Kalniņš. Rainis (Liesma 1977);
F. Cielēns. Rainis un Aspazija;
Raiņa un Aspazijas gadagrāmata;
Zenta Mauriņa. Latviešu esejas (Dzintars 1933).
Šī numura 9. lappusē publicējam fragmentu no Imanta Ziedoņa intervijas ar Olgu K., kas pašlaik dzīvo Latvijā.
Redakcija
