Jaunā Gaita nr. 140, 1982. g. 4. numurs
Ar OLGU KLIĢERI sarunājās IMANTS ZIEDONIS
Kā jūs pirmoreiz satikāties ar vārdu "Rainis" un pirmoreiz ar pašu Raini?
Vārdu "Rainis" es pirmoreiz uzdzirdēju, kad gāju Madonā ģimnāzijā. Mums, skolniecēm, visus paziņojumus pateica lūgšanu laikā. Vienā sestdienas rītā kas nu to lūgšanu vadīja no skolotājiem pasaka: nākamā sestdienā Lazdonas biedrības namā būs lekcija, atbrauks no Rīgas kritiķis Arveds Švābe un runās par latviešu rakstniekiem. Un meitenes, kas grib, var iet. Es neesmu es, ja neietu. Tas kādi divi kilometri. Viņš Raini tik ļoti cildināja, tā kā nevienu. Ka tas ir visspējīgākais rakstnieks un ka viņš valodu atjaunojis. Plūdoni, Aspaziju, Poruku tos es zināju, bet par Raini es klausos, acis iepletusi.
Ar Raini personīgi es iepazinos 1920. gadā Muitas iela, kur Rainim bija dzīvoklis un es biju noīrējusi istabiņu. Vienu vakaru pie durvīm zvana, un ienāk Rainis. Es biju ļoti pārsteigta un izbijusies. Rainis vēlāk sacīja, ka es tā kā nobijusies meitene esot stāvējusi maliņā. Tāda būtiska saruna ar Raini man bija pēc Jāzepa un viņa brāļu izrādes. Es uz pirmizrādi netiku, visi skrēja - tas bija notikums! Visa Rīga bija kājās! Es tiku uz kādu trešo izrādi. Viņš ļoti gribēja zināt ..., bet ko es ... es gan nevaru teikt "skuķis", es biju precēta sieva jau, bet duma ...
Kas Raiņa personībā jūs piesaistīja?
Viņa sirsnība un vienkāršība. Viņam nāca daudz lūdzēju. Tāds piemērs. Ne no manas klases biedrenēm, bet no Madonas meitenēm -- nelaimīgas mīlestības pēc ielec Daugavā, viņu izvelk, bet viņa pēc tam atkal grib darīt galu. Madonas vidusskolas meitenes zina, ka es dzīvoju Rainim kaimiņos, atnāk: ko nu darīt? Vai tu nevari paprasīt Rainim, viņš ir gudrs: ko ar viņu darīt? Meiteni atveda. Viņa iegāja pie Raiņa, viņi runājās kādas pāris stundas. Iznāca no Raiņa istabas tāda, nu, kā apskaidrota. Pēc tam viņa par pašnāvību vairs nerunāja un nedomāja arī.
Vai Rainis bija jauns, kad jūs viņu satikāt? "Jānāk otrai jaunībai," teica Rainis, atgriezies pēc trimdas dzimtenē. "Jārada sev otra jaunība, labāka, gudrāka." Vai tā bija grāmatnieka filozofiskā jaunība vai parādījās arī dzīvē, satiksmē?
Man Rainis vecs nekad nelikās. Viņam bija tik dzirkstošs viss. Viņam tāpat patika viss, kas man arī patika. Nekad viņš nebija kā veci cilvēki, saguris, viņš nekad tāds nenolaidās. Kad es pēdējo reizi viņu redzēju, es palikos uz Baznīcas ielas stūra, un viņš aizgāja stalts.
Man nekad ar viņu nebija garlaicīgi. Viņš mani bija tā okupējis, ka tad, kad viņš nomira, es biju pilnīgi viena. Katru manu soli viņš bija pārraudzījis - kur es eju, ko esmu sacījusi. Un man likās, ka es viņu sapratu, ko viņš man gribēja teikt un ko pasaulei.
Es viņu ļoti ilgi vēl pēc nāves redzēju sapņos, man tie ir pierakstīti. Es katru dienu pēc darba braucu uz kapiem un sēdēju ilgu laiku. Viena sveša sieviete, kad nāca krēsla, mani dzina mājās: "Ejiet projām! Ejiet mājas!" Tad es sāku rakstīt romānu - par studentu dzīvi Tērbatā, bet nodomāju, ka neko jaunu neesmu pateikusi, ņēmu un saplēsu.
Vai jūs varat pastāstīt, kāda laika ir šīs publicēšanai jūsu atļautās fotogrāfijas?
Viena no šīm fotografijām ir ap Raiņa 60 gadu jubilejas laiku. 1925. gadā. Rainis mani sūtīja pie Klio kaut ko aiznest, kādu paketi un pie reizes arī nofotografēties...
Un te ir Rainis tēva kažokā. Tam bija vērtīga āda iekšpusē. Rainis uzlika virsdrēbi un sāka valkāt. Viņš vienmēr gāja bez cimdiem. Es atceros: sasveicināmies, Rainis padod roku nosalusi. Bet cimdus atteicas vilkt.
... Liekas, ka visciešāk Rainis ir uzticējies Olīvijai un viņā savācis savu kosmisko cerību pārliecību visvairāk. Jūs esat bijusi Raiņa lokos un dzīvojusi viņa nojausmās. Cik teorētiski un cik konkrēti jūs pieņēmāt šīs Raiņa sievietes?
Rainis mani bija tik ļoti pārliecinājis, ka es pat nebiju greizsirdīga. Olīvija, Džuzepīne ir bijusi, tas nav tikai dzejas tēls. Viņš man rādīja fotogrāfiju, es teicu: "Nu, nekas sevišķs." Viņš teica: "Man viņa patika."
Par Adrasteu mēs netikām runājuši.
Es no Raiņa no sākuma ļoti baidījos. Bet viņš pastāvēja, ka divu tuvu cilvēku starpā nedrīkst būt nekā nezināma. Vai labs vai slikts - viss ir jāsaka. Un tā no mūsu sarunām un dienasgrāmatām radās piektā skiču burtnīca.
Literatūra un Māksla
