Jaunā Gaita nr. 246. septembris 2006

ATGRIEŽOTIES

AINA ZEMDEGA 1924.2.VIII-2006.4.IV

Ainas Zemdegas aiziešana no šīszemes gaitām nāca kā negaidīts, nepieņemams pārsteigums. Viņas oeuvre palika ja ne pusceļā, tad vismaz saucot pēc turpinājuma. Bet tāds varbūt ir mirstīgo nolikums, jo „viena mūža nepietiek,” aizņemoties virsrakstu no viņas dzejas krājuma. Zemdega jau arī neaizgāja uz pazušanu. Viņas mantojums, un šoreiz tās nav tikai it bieži apdziedātās Lubes dzirnavas, gandrīz mītiski ielogotā dzimtā vieta, kur atgriežas Zemdegas iedvesme, dažādos toņos modulēta. Nebūtu jādomā par laika zoba nežēlību pret laicīgo. Kaut iegrāmatota zemes kadastros, dzejniece nerakstīja vienai paaudzei, vienai kultūrai. Viņas latviskā pamatievirze ir viscaur manāma, bet blakus tai lasītājs atrod izjūtas un noskaņas no viņas muzikālās profesionālās izglītības un pieredzes, kā arī daudzu ceļojumu iespaidus (skat. JG 245). Ainas Zemdegas pasaule ir atvērta daudziem ierakstiem, taču centrā paliek pārlaicīgi, lai neteiktu mūžīgi, cilvēciskais, kosmopolitiskais ar iezīmēm, ar nepārprotamu, bet ne nomācošu piederību latviskajam. Un kā gan tas varētu būt citādi veidojies pie latviešiem, kuŗu šūpuli vēsturiskais liktenis kāris krustcelēs, kur tikai īsteni var attīstīties kultūra, kā apgalvo tie, kas ne tikai taisa ceļus, bet arī vēro un mēro, kas tur notiek. Un ceļos − ne jau nu gluži Baibas Bičoles dzejas daudznozīmībā − Aina Zemdega ir bijusi daudz − ģeopolitiski galvenos vilcienos no Latvijas Zviedrijā, no Zviedrijas Kanadā ar piestātnēm daudzās citās vietās, no kuŗienes nāk jaunas tematiskas iedvesmes, kā arī apstiprinājumi nemainīgajam, pārlaicīgajam, ko citviet sauc par klasisko, sevišķi, ja piesaucam formu un atteikšanos no radīšanas momenta nesavaldības. Ir vienmēr sastapšanās ar jauno un atgriešanās pie redzētā, kas prombūtnes laikā ir kļuvis citāds, nepieļaujot īstenu atgriešanos mājās. Par to tik izteiksmīgi lasām Zemdegas dzejā, arī romānos Maruta un Mantojums. Atgriešanās bieži noris zem šaubu nomāktas zīmes, kad pat dzimtā vieta vairs nepiedāvā pārliecību, ka labais un skaistais skaidri atdalās no vēlākiem pārdzīvojumiem. Tur parādās cilvēka eksistences nenosakāmība, vērtības pagaist neskaidrībā, ko, protams, cilvēks grib izkliedēt, paturot kaut kur apziņas dzelmēs šaubu ēnu. Un tas nozīmē šķiršaanos un ierašanos, pārnākšanu un prombūtni, skaudru un daudzu pretrunu bagātinātu...

 

Juris Silenieks

Māksiinieka  Kurta  Fridrihsona  ilustrācija  Ainas  Zemdegas  „sapnim par  īstenību”  Toreiz Lubes  dzirnavās  (Rīgā 1991)