TREJĀDAS MĀJAS

Rita Gāle. Pirms Saulgriežiem. Dzejoļi. Rīgā: Elpa 2005. 93 lpp.

 

Divdaļīgajā krājumā 59 dzejoļi. Nosaukums Pirms Saulgriežiem vairāk attiecas uz krājuma otru daļu − Ziemsvētku, Saulgriežu, sniega un Jaunā gada tematikas dzejoļiem, no kuŗiem puse pārceļojusi no agrākiem Ritas Gāles dzejoļu krājumiem. Šos dzejoļus vieno ne tikai kopīgā tematika, bet arī dzejnieces sirds siltums. Šai daļā ienirstam ziemas naktī, dzirdam Ziemsvētku dziesmas un zvanus, ļaujamies gan svētku, gan sniega brīnumam. Sniegs Gālei asociējas ar gaišumu, mīļumu. Pirmajā sniegā visi ceļi gaiši kļūst (..) lēnītēm iesāk snigt (..) ar glāstu no dārza nāk ziema (..) sniega brīnums sasildīs zarus, sasildīs saknes, sasildīs tevi arī! (..) būs gaiša zeme un gaišākas domas rīt (..) Tik maigi snieg. Nāk svētvakars ik mājās (59-60, 63, 67,85). No daudziem dzejoļiem staro gaišums, mīlestība, kaut vairākos dzejoļos vīd arī smeldze, kas tiešāk vai netiešāk liek domāt par tālajām, vismaz agrākajos gados neaizsniedzamām mājām. Gāle piemin tavas nocirstās birzis, Ziemsvētku tālumu, kas šķiŗ, dzimto pilsētu, (..) kur mani sen vairs neatcerējās, tālas zemes krastu, kas neaizsniedzams un ilgots. Ir daži tradicionāli kristīgās baznīcas Ziemsvētku dzejoļi, varbūt pat domāti dziedāšanai Ziemsvētku dievkalpojumā („Lūgšana”, „Ir atkal Ziemassvētku laiks”, „Prieks sirdī”). Citās noskaņās rotaļīgais dzejolis „Ciemiņi”, itin „saliņiskais” „Brauciens Ziemas svētkos”, kamēr „Hercoga Jēkaba piparkūkas” vedina prātā Ērika Ādamsona „Rasola darināšanu”.

Krājuma pirmajā daļā sastopam dzejnieci trimdinieci, un te daudzi dzejoļi ar skumju vai smeldzīgu apakštoni. Arī uz mīlestību var tikai tiekties, bieži tā ir neaizsniedzama vai kaut kā bijuša atblāzma. Par mīlestību uzrakstiet, tā cerīgi sākas dzejolis, taču beidzas rezignēti: Bet rokā pirmā roze vīst, / un mute paliek klusu. Cerība uz tikšanos, un tad Tu paliki stāvam un kļuvi par bērzu. Pat vasara atraida: Nederi, nederi, tev nav sakņu, tev nav savas dzimtās birzs. Ar šiem vārdiem dzejniece ievada krājuma centrālajā daļā, trimdinieces sašķeltībā, ko vistiešāk izsaka dzejolis „Manas trejādās mājas”. Pirmās − šīs, kas mani pieņēmušas, (..) kā sirsnīga pajumte bezpajumtniekam, otrās − reālās tagadējās Latvijas mājas, kuŗas man vajadzīgas, bet kuŗām manis nevajaga (..) Kad es viņās mēģinu atgriezties, viņas mani atstumj, (..) Manas mājas, kas vairs negrib būt manējās, mani ir atraidījušas, lai dzīvotu savu dzīvi... Paliek vēl tikai trešās − atmiņu mājas, kur viss ir, kā bijis, kur var justies kā savējā, kas vienmēr nāk līdzi, bet tomēr ir un paliek ilūziju pasaule: Nāks rudens ar veļu laiku, un es nezināšu, kur galdu klāt. Otro, it kā esošo, tomēr vairs nepieejamo māju realitāti Gāle zīmē vairākos izteiksmīgos dzejoļos. „Iedomu stacijā” lasām: Ir tik saldi atgriezties reiz mājās ... − taču tās ir tikai iedomu mājas. īstajā dzīvē kaimiņu sievas gan tāpat kā toreiz pār sētu vēl sarunājas, bet vīri tālās kapsētās sen. Džūkstes baznīcas mūŗos aug bērzi, Blomes skolā čigāne, melnace Stāv uz sliekšņa un aicina mani: / Nāc, kundzīt, gribēsi fotografēt, / Nāc, te ir tā vieta, ko meklē, kamēr no kaimiņu mājas pāri palicis stūŗa akmens un ziedoša pujene. Ir jau, ir tā māja, ko meklē! saka čigāniete. Šis meklēšanas un neatrašanas motīvs turpinās dzejolī „Ceļā”: Visu mūžu es eju un eju, / un netieku itin nekur − (..) // Tajā zemē (..) laiks kā apjucis atpakaļ aiziet, / un no jauna viss jāiegūst. // (..) Un es eju pie tevis no jauna, / bet tu novērsies. Pati dzejniece teic: Domāju, ka šī grāmata (..) varētu atbalsot daudzu no mums, kam lemts palikt svešumā, izjūtas un pārdzīvojumus. Savukārt Latvijas literatūrkritiķe Inta Čaklā par grāmatas pamatizjūtu raksta: Nu atgriezties būtu iespējams, bet izrādās, ka atgriezties nav iespējams (Kultūras Forums 2006.24.II - 2.III).

Nereti Rita Gāle reaģē uz aktualitātēm. Tādi krājumā ir dzejoļi „Pieminot. 1991. gada 20. janvārim”, „Baltijas jūŗa 1994. gadā”, apceŗot bojā gājušos, pēc prāmja Estonia nogrimšanas, „Lestene”, kas veltīta Lestenes brāļu kapiem (Saulē maigi vizuļo / milzīgais kapulauks, / tūkstošiem vārdu, / tūkstošiem − Nezināms) un „Lejas Manhetena elēģija 2001. gada 11. septembrim” [pirmpubl. JG236(2004):5-7]. Vairāki sirsnīgi veltījuma dzejoļi: „Mātei” (Caur atvadu tumsu vēl atviz / Tavas dvēseles mierīgais spīdums), Fridricham Miltam „5. novembris 1993. gadā”: ... gleznotājs / Milts, / tik klātu Ņujorkai, / ka viņš pat durvis neveŗ – / tā ienāk pa logiem, / jumtu mugurās nesdama / putnus un zvaigznes. // Es nezināju, ka tajā dienā, / pārliecies pāri / namiem un katedrālēm, / viņš bija iekāpis / Ņujorkas debesīs. Līdzīgā noskaņā ir „Pārvērtība. (Teodoram Zeltiņam)”.

Jauka konkrētība, gan arī ar smeldzes piedevu, vairākos naratīvos dzejoļos. „Hamburgas meitenē Rīgā” meitene apcerīgi prāto: Es kaŗa bērns, /.../ Es skatos spogulī / Kā tēva sejā. / Mans tēvs vēl šodien / mani nepazīst. Dzejolī „Mana māte Rīgā”: Es eju pa Ropažu ielu, / un māte spiež sirdi. / „Ved mājās!” viņa saka / un nelaižas vaļā.

„Mātes darbos” skaists darbīgās mātes portrets: Vienmēr viņa sēja un stādīja − / Svētē un Džūkstē, / un Vācijā. // Tikai Katskiļos, / akmenī ieslēgta, / netiek vairs zemei klāt / diedzēt un audzināt. Un visbeidzot „Pogu kastē”, kādas laikam taču ir katrā ģimenē, katrai pogai līdzi nāk savs atmiņu stāsts. Roka spēlējas / pogu kastē, velk ārā / pa vienai un mīlinot / saliek rindā kā mūžu.

Rita Gāle nav jaunu, savdabīgu izteiksmes līdzekļu meklētāja. Daļa dzejoļu rakstīta tradicionālos, taču visai vaļīgos metros, bet lielākā tiesa t.s. brīvajā pantā. Gāles dzejā velti meklēsim neparastas metaforas, valodas kūleņus. Dzejas rindas plūst viegli, rāmi, tās viegli lasāmas, viegli uztveŗamas un runā ar Gālei raksturīgo tiešumu un īstumu.

 

Lalita Muižniece

 

 

Dzejniece, redaktore, lingvistikas un literatūras profesore (Rietummičiganas Univ.) Lalita Muižniece, vairāku dzejoļu krājumu, bērnu un valodniecības grāmatu autore, kopš pag. gs. 90. gadiem arī lasa lekcijas Latvijas Kultūras akadēmijā. Latvijas Zinātņu akadēmijas ārzemju locekle.