Jaunā Gaita nr. 100, 1974. gadā

 

Mārtiņš Būmanis

DAŽAS PIEZĪMES PAR TRIMDU

 

Otrā pasaules kaŗa notikumi līdzīgi elektrolīzei atdalīja latviešu pilsonību no pārējās tautas Latvijā. Šai faktā nav vainojams aklais liktenis, bet savdabīgas šķiru cīņas cietā dūre.

Zaudējusi kā savu ekonomisko, tā arī politisko pamatu, latviešu pilsonība devās trimdā - nevis brīvprātīgi izklīda, kā to mēģina iegalvot LPSR autori, kas runā par „klaidus dzīvojošiem tautiešiem”, noraidīdami apzīmējumu „trimdinieki”.

Brūno Kalniņš savā grāmatā Latvijas sociāldemokratijas 50 gadi 301. lp. raksta:

Pēc oficiālām ziņām, kādas 1946. gadā publicēja latviešu bēgļu vadība Vācijā, no toreiz tur dzīvojušiem 100.000 latviešiem rūpniecības strādnieki bija tikai 3%. No pārējiem tikai 15% lauksaimnieki, bet 82% dažāda veida ierēdņi, virsnieki, policisti un inteliģence. Polītiskā ziņā šo aprindu lielais vairums bija Ulmaņa diktātūras piekritēji un vācu okupācijas iestāžu darbinieki... Mantīgās šķiras un Ulmaņa režīma piekritēju lielais vairums devās bēgļu gaitās, kamēr strādnieki, jaunsaimnieki un demokratiskās intelliģences vairums palika dzimtenē.

Bēgļu vairumu tātad sastādīja sīkpilsonība. Daļa no tās, nonākusi patvērumu zemēs, deklasējās, t.i., zaudēja savu agrāko materiālo un sociālo statusu un kļuva par t.s. melnā darba strādniekiem. Taču, zīmīgā kārtā, tieši šī daļa vai nu drīz vien asimilējās, vai turpmāk trimdas latviešu sabiedriskajā dzīvē spēlēja tikai sekundāru lomu. Toties aktīvisti nāca un nāk galvenokārt no sīkpilsonības rindām (piem., centrālajās jaunatnes apvienībās saistījušies lielāko tiesu vidusskolas audzēkņi un akadēmiķi). Šie apstākli, manuprāt, attaisno latviešu trimdu uzskatīt par sīkpilsoniska rakstura sabiedrību.

Kā jau no Kalniņa citāta izriet, tad šī sīkpilsonība neatstāja Latviju vienīgi ekonomisku, bet arī polītisku apsvērumu dēļ. Kā Ulmaņa fašisma galvenajam balstam (kopā ar tāpat sīkpilsonisko zemniecību) tai nenoliedzami draudēja represijas - 1941.gada deportācijas to skaidri apliecināja (kas savukārt vismaz daļēji izskaidro, bet neattaisno samērā plašo sadarbību ar vācu fašistiskām okupācijas iestādēm). Tā fašistiskās pagātnes pārvarēšana un skaidra atteikšanās no tās, sīkpilsonībai arī trimdā nokļūstot iztrūka - viss šķita attaisnojams ar pārestībām, ko komūnistiskā vara tai bija nodarījusi. Ulmaņa gars arī patvērumu zemju pilsoniskās demokratijas apstākļos turpināja dzīvot tālāk. Kaut arī mazliet netiešākā veidā: nacionālismam un pretkomūnismam saplūstot kopā vairāk vai mazāk viengabalainā pasaules uzskatā. Taču „netiešā” fašisma sīkstā dzīvība latviešu trimdiniekos nav izskaidr6jama vienīgi psīcholoģijas vai ideoloģijas sfairā.

Sīkpilsonība nedz izmanto svešu darbaspēku (ja to dara, tad vienīgi aprobežotos apmēros), nedz tieši iesaistīta virsvērtības ražošanā. Tās sociāli ekonomiskai vietai starp kapitālistiskās sabiedrības antagonistiskajiem spēkiem - proletāriātu un kapitālu - atbilst nenoteikta un svārstīga apziņa par savu vietu šajā pretišķībā. No vienas puses sīkpilsonība bauda materiālas un sociālas privilēģijas - bet uz proletāriāta rēķina un muguras, līdz ar ko biedrošanās ar to var notikt tikai līdz zināmai robežai - tiktāl, kamēr šīs privilēģijas netiek apdraudētas. No otras puses sīkpilsonībā savu statusu redz apdraudētu arī no kapitāla, kas pastāvīgi tiecas pakļaut savām likumībām un tiešai ietekmei arvien plašākas sabiedrībās aprindas. Šī nedrošība un nepieciešamība nodrošināties uz abām pusēm sīkpilsoni noved pie pasīvas lomas: tik ilgi cik tik vien iespējams viņš cenšas, harmonizējot abu šķiru pretišķības, uzturēt status quo, bet krīzes gadījumā viņš mēdz reaģēt īsti radikāli, lai paredzamā jaunā varas konstellācijā nodrošinātu sev iespējami izdevīgu vietiņu. Tā arī pirmskaŗa kapitālisma krīze sīkpilsoni pamatīgi satrauca, jo tā apdraudēja ne tikvien proletāriāta, bet arī viņa eksistences pamatus. Sīkpilsonis ieņēma naidīgu nostāju pret pastāvošo sabiedrības iekārtu, iekārtu, kas draudēja viņu aprīt. Šī nostāja izpaudās itin dažādos veidos: vai nu revolūcionārā sociālismā vai fašismā. Latviešu sīkpilsonis izšķīrās par pēdējo.

Fašisms šķietami nāca pretī sīkpilsonības ilgām pēc pasaules bez kapitālisma ēnas pusēm tai ziņā, ka tas solīja atcelt šķiru pretišķības, izdzēšot robežas starp šķirām, bet - un te slēpjas paradoksais āķis - šķiru sabiedrības ietvarā. Kapitāla bezpersoniskās saites, kas saturēja sabiedrību, atsvešinot tās locekļus vienu no otra un cilvēciskās attieksmes nomainot ar attieksmēm starp preču īpašniekiem, aizstāja ar „vienotas tautas asinssaitēm”. Nevaldīja vairs kapitāls, bet tauta, personificēta „stingrā, bet taisnīgajā un tēvišķīgajā vadonī”. Tautas gaitas vairs nenoteica „polītiķu andeles”, bet irracionāla „dabiska tautas griba”. Ilgas pēc saitēm ar dabu, ar zemi, ko rūpniecība bija pārrāvusi, apmierināja „asins un zemes” mīts. Taču mītam tā nepatīkamā īpašība, ka tas „neizskaidro bet tikai konstatē - viņš katru saturu apolītizē un tādējādi rada ahistorisku pasauli bez pretrunām” (W. Emmerich).

Mīts immūnizēja iedomāto tautas kopību pret jebkādu kritiku, tā nodrošinot pastāvošos apstākļus - un tie nu nebūt nebija nekapitālistiski. Nacionālisms, lai cik paradoksāli tas arī liktos, fašismā nebija pašmērķis, bet tikai līdzeklis. Tā fašisma ideoloģijai izdevās sagraut jebkādu polītisku apziņu un sīkpilsonības sākotnēji naidīgo nostāju pret kapitālismu novirzīt šai iekārtai nevainīgās gultnēs.

Latviešu sīkpilsonība nonākusi t.s. brīvajos Rietumos sastapās ar augsti attīstītu kapitālismu kur koncentrācija, urbanizācija, atsvešinātība un dzīves brutālizācija - ar vārdu sakot, viss, kas viņu bija iedzinis fašismā - bija daudzkārt tālāk attīstījies nekā Latvijā. Tas, briesmas nokāpt pa sociālām kāpnēm lejup, aukstais kaŗš un svešā etniskā vide bija apstākļi, kas ļāva fašismam, kaut paslepus, dzīvot tālāk trimdinieku domāšanā. Kaut arī šie apstākļi kavēja pārāk strauju iekļaušanos, tie laiku gaitā tomēr neiztrūka, trimdiniekiem nodrošinot savu sociāli ekonomisko stāvokli pēckaŗa kapitālistiskās saimniecības uzplaukuma periodā.

Ja tagad vairākkārt pieskaršos latviešiem ASV, tad vienīgi tāpēc, ka tur, kā vienā no visattīstītākajām kapitālisma valstīm latviešu sīkpilsoniskās trimdas tālākā attīstība sevišķi skaidri izpaužas savos raksturīgos vaibstos. Līdzīga attīstība noritēja arī citās patvēruma zemēs.

Ja latviešiem, piem., ASV iekļaujoties svešatnes sabiedrībā, pirmais solis bija atziņa, ka gribot tikt uz augšu, nepietika būt labam latvietim un pretkomūnistam, bet bija jābūt arī labam amerikānim, tad nākamais - bija atklāsme, ka būt labam amerikānim nekavēja būt latviešu nacionālistam un pretkomūnistam. Jo vairāk latvietis pārvērtās par labu amerikāni, jo vairāk nacionālisms un pretkomūnisms atraisījās no Latvijas un kļuva par irracionālu, nediferencētu pasaules uzskatu, kas kalpoja vienīgi vēl par attaisnojumu pastāvošam sabiedrības stāvoklim. Sociālo un politisko saturu, kas sākotnēji bija izšķirīgais sociālistiskās un pilsoniskās sabiedrības pretišķībā, ' aizstāja polītiski morālais. Tagad atšķirības izteica morāliskās kategorijās: te brīvība, taisnība, laime - tur apspiestība, patvaļa, izmisums. Katru sociālu kritiku nemaz nerunājot par revolūcionārām tieksmēm - tādējādi varēja apzīmogot par naidīgās varas un svešās ideoloģijas skubinātu kārtības, tikuma un laimes graušanas mēģinājumu, kam piedēvēja nelatvisku, resp., neamerikānisku raksturu. Nacionālisms atkal reiz parādīja savu patieso seju kapitālistiskajā sabiedrībā: tas nebūt nestāvēja pāri dažādajām polītiskām ievirzēm - tieši otrādi, nacionālisms pats bija noteiktas polītiskas ievirzes un ekonomisku apstākļu izpausmes veids.

Šajā sakarā interesanti papētīt E.Dunsdorfa grāmatā Trešā Latvija 95. lp. publicēto aptauju par trimdinieku nodomiem atgriezties Latvijā: noteikti atgriezīšoties 25% Austrālijas, 45% Anglijas un 30,3% vai 26% ASV latviešu. Zīmīgā kārtā tieši . turīgākie latvieši vismazāk loloja nodomu atgriezties dzimtenē.

Ar šo attīstību nevarēja samierināties tālaika jaunatne - šodienas vidējā paaudze, kas kaŗu, bēgļu un nometņu gaitas bija pārdzīvojusi sevišķi spilgti. Zaudējusi ne tikvien savu dzimteni, bet arī savu jaunību, tā redzēja apdraudētus arī vecāku iepotētos ideālus un vērtības. Šīs jaunatnes reakcija bija pretrunīga. Viena daļa uzskatīja vecāku nostāju par gļēvulību un samierināšanos ar likteni un tāpēc ar jo lielāku radikālismu juta sūtību turēt augšā apdraudētos ideālus un sapņus, lai galīgi nezaudētu pamatu zem kājām - lai nezaudētu savu pāšizpratni. „Mēs esam trimdinieki, mēs atgriezīsimies Latvijā, mēs gribam nest upuŗus Latvijai. Mūsu jaunās mājas nav mūsu īstās mājas.” Tā raksta I. Alksnis grāmatas Latvijas sapnis ievadā. Nevis ar tuvināšanos šodienas Latvijai, bet bezkompromisa cīņā pret to šī jaunatne redzēja vienīgo iespēju atjaunot vaļēji kļuvušās saites ar tautu Latvijā. Latvija bija „dienu un nakti auklēts sapnis, kā ideāls, kas neprasa ne attaisnojumus, ne pierādījumus, kā brīnums, par ko var riskēt ar dzīvību bez pavēles - zinot tikai to, ka uz kritušo kapiem kāds reiz uzsprauž sarkanbaltsarkanu karodziņu.” (Latvijas sapnis 12. lp.). Šī jaunatne gandrīz bez grozījumiem un tālākas attīstības pārņēma vecāku ideoloģijas saturus un saistīja tos ar radikālu polītiku, kas tikai ļoti vāji aizsedza fašistiskās tendences.

Otra šīs paaudzes dala vai nu rezignēja un meklēja glābiņu, atstājot latviešu sabiedrību, vai arī bēga eksistenciālismā vai abstrakta humānisma ideālos, kas ļāva pacelties pāri nospiedošai īstenībai un „netīrai polītikai”. Nav jau nejaušība, ka tieši šodienas „liberālie” vidējās paaudzes dzejnieki, mākslinieki un akadēmiķi ir tie, kas kā pirmie populārizēja kultūras sakarus ar Latviju, sakarus, kas bija zaudējuši jebkādu vērā ņemamu polītisku piegaršu - ja šāda piegarša bija, tad no tās mēģināja cik tik vien iespējams izvairīties un distancēties - viņi sevi lielā mērā uzskatīja vairs tikai par emigrantiem, nevis trimdiniekiem un tādējādi vilka konsekvences no bezcerīgā latviešu sīkpilsonības stāvokļa.

60.gadu vidū sāka iezīmēties kapitālisma pēckaŗa uzplaukuma beigas - iestājās stagnācija vai pat regress. Arvien skaidrāk atklājās šīs iekārtas represīvais raksturs iekšienē un agresīvitāte uz ārpusi (piem., Vietnamas kaŗā). Šī attīstība atdzīvināja aukstā kaŗa periodā apsīkušo kreiso kustību, kas sevišķu atsaucību atrada sīkpilsoniskajos studentos - sākās t.s. studentu kustība.

Arī latviešu jaunatne kļuva nemierīga - it sevišķi studenti un vidusskolu audzēkņi. Taču šis nemiers izpaudās ļoti savdabīgā veidā. Studentu kustībai pievienojās tikai niecīgs skaits. Tos, kas to uzdrīkstējās darīt, latviešu sabiedrība izslēdza no savām rindām, jo kompromiss nebija iespējams, ja latviskumu vienādoja ar pretkomūnismu. (Vācijas jaunie kreisie zināmā mērā ir izņēmums - pievērsīšos šim jautājumam kādā citā rakstā.) Taču atbrīvojoties no šiem „tautas nodevējiem” un „svešas ideoloģijas apmātiem”, problēma nebija atrisināta. „Latvietībai uzticīgā” jaunatne izpauda savu neapmierinātību tomēr - tikai, ja tā var teikt, tautiskāk. Mēģināšu šīs jaunatnes domāšanu mazliet izgaismot ar J. Mazuša raksta palīdzību, kas publicēts Jaunās Gaitas 97. nra 14. un 15. lp. Te jo spilgti iezīmējas šodienas sīkpilsoniskās latviešu jaunatnes protesta pretrunīgais raksturs - pretrunīgs tāpēc, ka tas sevī ietveŗ kā progresīvus, tā reakcionārus elementus:

„Kails saprāts un aprēķināšana piekaļ garīgai vienaldzībai visus, kas neprot saprātu meistariski pārvaldīt, kas nespēj just.” Tieši apziņa un saprāts ir tās īpašības, kas cilvēku atšķiŗ no zvēra. Darbā šīs īpašības attīstījušās un darba produktā tās guvušas savu iemiesojumu. Kapitālismā cilvēkam jāpārdod savs darba spēks - kā fiziskais, tā garīgais. Darbs kā galvenais cilvēciskuma izpausmes veids kapitālismā kļuvis vienīgi par līdzekli, kas kapitāla rīcībā ražo virsvērtību un tikai tādējādi spēj nodrošināt cilvēka materiālo eksistenci. Cilvēkam tātad jāatsvešinās no savām dotībām, no sevis kā cilvēka, lai varētu dzīvot. Viņam jāatdod sevi svešai, pret viņa vajadzībām un, jūtām vienaldzīgai, pat draudīgai varai - kapitālam. Taču tieši šī aklā vara - kapitāls - ir cilvēka ražots, ir cilvēka izpausmes veids - bet atsvešināts izpausmes veids un kā tāds vēršas pret cilvēku un savā immanentā racionālitātē iepretim cilvēkam kļuvis irracionāls, destruktīvs. Kapitāls, kas iemiesojies pilsoniskā sabiedrības iekārtā, pakļauj savām likumībām savu radītāju - arī šī radītāja saprātu, un prostituē to. Šo atsvešināto saprātu domā Juris, ja viņš runā par „kailo sapratu un aprēķināšanu”, kas „piekaļ garīgai vienaldzībai”, ja to neprot „meistariski pārvaldīt” - un ko šī pārvaldīšana citu var nozīmēt, kā saprāta atsvešinātības pārvarēšanu - reizē pārvarot arī šo sabiedrību? Taču to Juris neapzinās, un tā neatliek nekas cits, kā pakļaut saprātu jūtām, tādējādi prostituējot saprātu no jauna. Juris redz, ka „jāizvēlas jauns kurss”, bet kādā virzienā, uz kurieni? Juŗa atbilde ir: uz nostalģiju - bet šis vārds mums sen zaudējis grieķu cilmes nozīmi: nostos - atgriešanās mājās, algos - sāpes, tātad „sāpīgās ilgas pēc mājām”, kur viņš cer atgūt „elementāro dzīves jēgas ķēdi”, kas šajā sabiedrībā sarauta.

Cilvēks kapitālistiskajā sabiedrībā individuālizēts un atsvešināts viens no otra. Taču Cilvēks savu individuālitāti var vienīgi izpaust un attīstīt sabiedrībā, t.i. mijiedirbē ar citiem cilvēkiem. Individuālizācija, cik paradoksāli tas arī izklausītos, iznīcinājusi cilvēka individuālitāti. Tas, ko šodien apzīmējam par individuālitāti, bieži vien ir tikai raibums un dažādība ārišķībā - ne jau latviešos vien tāpēc arvien biežāk tagad sāk rasties jautājums pēc identitātes. Kur atrast glābiņu? Atgriežoties mājās kaut vai tikai sāpīgās ilgās. Bet kādās mājās? Uz Latviju? Jā un ne. Ne uz to Latviju, kur „dejošanas stilā nav palicis nekas no zemnieku smaguma un piesitiena”, kur „latviskais pārāk izplūdināts vispusīgā 'izrādē'; toties uz Latviju, kur „sirmgalvis lēnām pļauj vienmēr zaļo zāli”, kur „imponē svētku plašums, organizācija, dziļā rezonance tautā”, kur „notiek braša, veikla noiešana un uznākšana”, kur „skan labāk brīvā dabā visiem dziedot kopā, bez samākslojumiem, bez priekšnoteikumiem”. Taču šāda Latvija nav atrodama „tīrkultūrā”, un tāpēc atliek vienīgi atrast balstu un glābiņu „vecās dziesmās un sensenos stāstos” tātad līdzīgā nostalģijā, par ko viņš apsūdz vecāko paaudzi - nostalģijā, kur dzimtene un tās pagātne ideālizēta, kur tauta atsevišķo locekli saista „dabiskām” saitēm „dabiskā” kopumā, kur vēl nesarautas saites ar dabu, kur nav „polītiķu nekaunīgā, negurstošā liešana”, kur jūtām vēl sava vieta, kur pasaule vēl nemākslota, kur nav vairs priekšnoteikumu. Šīs ilgas ir saprotamas un tiktāl apsveicamas, kamēr tās pauž protestu pret to sabiedrībā, kas šīs vērtības un ideālus ir sagrāvusi. Toties tās kļūst bīstamas, ja tās sāk atteikties no polītiskās apziņas un meklē izeju pagātnē - pie tam pagātnē, kas tādā veidā nekad nav pastāvējusi - un atsvešināto saprātu, individuālitāti un civīlizāciju identificē ar neatsvešināto, tādējādi noliedzot pirmo atsakās arī no otra. Te izpaužas sīkpilsonībai raksturīgās ilgas pēc pasaules bez vēstures un attīstības, kas būtībā ir tikai ilgas pēc drošības, ko šī sabiedrība pastāvīgi apdraud. Šīs ilgas, lai cik saprotamas tās arī būtu, iedzina sīkpilsonību fašisma rokās. Es negribu piedēvēt Jurim apzināti fašistiskas tieksmes - es vienīgi mēģināju, kaut ļoti vispārināti un saīsināti, uzrādīt tās briesmas, to fašisma potenciālu, kas slēpjas šodienas sīkpilsoniskās latviešu jaunatnes nemiera izpausmēs. Šis potenciāls pastāvēs tik ilgi, kamēr netiks atskārts pats nemiera cēlonis - kapitālisma pretrunas. Šis protests ir pretkapitālistisks, bet neapzināti - tieši šīs apziņas trūkumā fašistiskā ideoloģija sev rod jo auglīgu zemi.

Vecākā paaudze jaunatnes acīs vairs nav latviskuma iemiesojums un latviešu „tīrkultūras” aizbildne. Tāpēc skats jāvērš uz Latviju. Nesvarīga kļuvusi tās pašreizējā sociālā un ekonomiskā iekārta Latvijā šī jaunatne vairs tikai meklē šo zudušo latviskuma iemiesojumu, cerēdama tā atrast savu identitāti. Slavenais sauklis „Latvija latviešiem” tēmē šai virzienā, taču te slēpjas ne tikvien tīri tautiska attieksme pret Latviju, bet arī tāda kā uzstāšanās par kaut kādām īpašuma tiesībām - te atspoguļojas kā ilgas pēc zaudētās identitātes, tā arī ilgas pēc īpašuma, kas uzliesmoja tieši tajā brīdī, kad kapitālisma krīze sāka atkal reiz apdraudēt ne tikvien vecāku tik grūti izcīnīto materiālo un sociālo bāzi, bet arī sīkpilsoniskās jaunatnes - it sevišķi akadēmiskās jaunatnes - nākotnes izredzes.

Latviešu trimda sāka nīkuļot tai brīdī, kad latviešu sīkpilsonība bija kā ekonomiski, tā sociāli nostabilizējusies patvērumu zemēs tai brīdī, kad nacionālisms un pretkomūnisms arvien vairāk novērsās no tās sabiedrības, uz kuŗu sākotnēji tēmēja. Trimdinieku ideoloģija kļuva par integrācijas instrumentu. Latvija trimdinieka apziņā zaudēja arvien vairāk savas reālās kontūras un pārvērtās par abstraktu, ahistorisku būti, kuŗā varēja projicēt savas atmiņas, ilgas un cerības.

Latviešu sīkpilsoniskā trimda vēl pastāv - pastāv varbūt tieši tāpēc, ka tā atsvešinājusies no Latvijas. Šī trimda nebija un nebūs spējīga Latvijai izvirzīt reālu un progresīvu nākotnes perspektīvu. Šīs perspektīvas attīstīšana un īstenošana guļ latviešu proletāriāta rokās - latviešu sīkpilsonībai Latvijas nākotnē vairs nav vietas.

 

[Skat. Juŗa Mazuta repliku JG101]