Juris Mazutis

ATBILDE MĀRTIŅAM BŪMANIM

 

[Skat. JG100: Mārtiņš Būmanis. Dažas piezīmes par trimdu]

 

Ja domas paved valodu, tad valoda var arī pavest domas.

Dž. Orvels (1)

 

Man te pietrūks vietas uzrādīt visas aplamības, ko Mārtiņš Būmanis veikli izstrādājis no zināma vēstures notikumu klāsta; nepagūšu arī atzīmēt katru viņa apgalvojuma metamorfozi ‘faktā’, no kuŗa tad izriet viņam izdevīgs secinājums; šiem trikiem pieskarsimies tikai gaŗāmejot. Toties gribas pakavēties pie ‘šķiru cīņas’ metodikas, kuŗu Būmanis visur lietā kā pierādījuma ‘pēdējo vārdu’, jo tai ir zināmi trūkumi un iekšējas pretrunas: galvenais, kā katra paštaisni „absolūta” metodika, tā savos pamatos ir antihumāna un noraida dialoga iespējas ar ‘pretinieku’. Tomēr, lūk

Skaties, kā sistēmas sistēmās ievijas,
Kādas riņķo ap citādām saulēm planētas. (2)

‘Jaunajiem kreisajiem’ ir raksturīga metodikas dzelžainība, tie reducē visus sabiedrības, tautu un valstu bloku konfliktus kapitāla-proletāriāta terminos. Ir jau jauki sarežģītu dzīvi un sarežģītu pasauli liegi pielocīt sistemātiskai domāšanai, vēl jo vairāk, ja lietotājiem sistēma (marksisms) garantē vienas konflikta puses (proletariāta) uzvaru uz otras puses (kapitāla) vājību konta. Ja likumsakarīgi droša uzvara vēl nav panākta, tad to var izskaidrot ar visādiem saukļiem (‘militāri reakcionāro spēku pretestība’!), un ‘cīņa’ jāturpina pat mūsu latviešu trimdas niecīgajā apriņķī (kur galvenais pretspars ir ‘buržuāzijas atliekas’ vai, Būmaņa vārdiem, „latviešu pilsonība ... netieša fašisma” piesātināta). Protams, ne miņas par ‘mūžīgās revolucionārās cīņas’ trūkumiem, represijām, rezultātiem un dzīvi tur, kur veidojas ‘jaunais padomju cilvēks’ partijas rūpīgā uzraudzībā. Ne vārda par Marksa teoriju aplamībām, kļūmēm, neiedarbību (pat PSRS!) un neiederību mūsdienu apstākļos. (Bertrams Vulfs raksta, ka „kapitālisma kritika uzreiz nesastāda nākotnes sabiedrības ietvarus, kā Ļeņins samulsumā dabūja saprast pēc varas sagrābšanas”. Ļeņins savos darbos bieži sūdzējās, ka „Marksam pat neesot ienācis prātā šo tematu iztirzāt; viņš mira, neatstājis neviena precīza vārda, neviena neapgāžama norādījuma. Tāpēc mums jātiek ārā no grūtībām pašu spēkiem.”(3) Nē, − marksistiskās ticības apustuļi vēl šodien grib mūs kā ābecniekus bombardēt ar jēdzieniem, kam sen zudis laikmetīga argumenta dzēliens; tā Būmaņa izpratnē latviešu „pilsonības” trimda ir „šķiru cīņas cietās dūres (!)” nopelns. (Cik viegli ‘intellektuālim’ brīvībā dzīvojot aizmirst, ka šo „šķiru cīņu” uz Latviju paņēma līdz padarmija!). Līdzīgs vēstures izpratnes īssavienojums lika Georgam Lukacam teikt: „Staļiniska tendence, cik iespējams, visur noraida katru starpniecisku ideju un savieno rupjākos faktus ar visabstraktākiem teorētiskiem jēdzieniem.” (4) Lukacs ir pazīstams ungāru marksists.

Jauno kreiso neostaļiniskās loģikas sistēmai kā nepieciešams galvenais ienaidnieks rēgojas pašu izraudzītais gandrīz vai visur manāmais „fašisms”. (Ar fašismu, protams, apzīmē gandrīz visu, kas uzdrīkstas pretoties ‘vēsturiski neatvairāmai proletariāta uzvarai’. Pārējais ir ‘progresīvs’!). Pret kaut ko ir jācīnās, jo kādreizējais revolucionārais par ko sen nogrimis partijas birokratijas dūņās. Tātad: fašisms. Arī mums, trimdiniekiem, Būmaņa izpratnē neesot „fašistiskās pagātnes pārvarēšanas (kā ‘pārvar’ pagātni? pārrakstot vēstures grāmatas?) un skaidras atteikšanās no tās” visādu likumsakarīgu iemeslu dēļ. Kā izskaidrot „netiešā fašisma sīksto dzīvību latviešu trimdiniekos’’? (Kā saprast glumo jēdzienu: netiešs fašists? Vai pazīsim to pēc brūnā krekla, lai gan trūkst kāškrusta aproces?) Pēc parastās nesakarīgās Rietumu ekonomijas analizes (vēl arvien tajā tālajā nesaprotamajā prāta valstībā notiek kapitāla un proletariāta sadursme, lai gan pats Markss 1872. gadā publiskā sanāksmē Holandē teica: „Mēs zinām, ka jāievēro atsevišķu valstu iestādes, dzīves veids, paražas, un mēs nenoliedzam, ka ir valstis, piemēram, Anglija un ASV ... kur strādnieks var sasniegt savus mērķus mierīga ceļa”! (5) mans izsaucējs. J.M.), Būmanis secina, ka „viss, kas viņu (latviešu sīkpilsonību) bija iedzinis (sic!) fašismā” darbojas arī šeit, lai gan „daudzkārt tālāk attīstījies”: „koncentrācija, urbanizācija, atsvešinātība un dzīves brutālizācija”. Trimdā tam vēl pievienojas briesmas nokāpt pa sociālām kāpnēm lejup, aukstais kaŗš un sveša etniska vide” un, lūk, dīgst „paslepus” fašisms, („Paslepus” acīm redzot apzīmē to, ko no sava sistemātiskā soģa sola skaidri redz Būmanis, bet mēs te ikdienā neesam vēl pamanījuši vai tīšām slēpjam.) Vesela nelaimju liksta! Tomēr „Skaidri mērāms (6) fašisms Amerikā nav atrodams, un fašisma atnākšanas varbūtība ir reāla tikai tiem intellektuāļiem un ‘progresīviem’ kritiķiem, kuŗu uzskatā demokrātija ir atpakaļpalikusi valdības forma”. (7)

Ar semantiku jau var mētāties visādi, un tā kāds franču komūnists Staļina un Tito sadursmes laikā teica: „Ja es apgalvoju, ka Tito režīms līdzinās Franko režīmam, tici man: es nespēlējos ar vārdiem. Lietojot marksistisku analīzi, es varu pierādīt, ka jugoslavu režīms ir fašistu režīms.” (8)

Beidzot atklājas dzelžainās ‘metodoloģijas’ patiesā seja: tā jau noteikusi ienaidnieku (‘revīzionisti’, ‘buržuāzija’, ‘sīkpilsonība’), tā jau savos pamatos noteikusi arī proletariāta uzvaru, tātad brīvi atļauts visai (arī ‘sociālistiski’) attīstītai pasaulei ‘pierādīt’ (!), lietojot raksturīgas problēmas, ka šis „viss”, kombinēts tieši viņa paša territorijā, iestums ienaidnieku un nevienu citu zaudētāja („slepus fašista”) kategorijā. Davai! Gala rezultātā tā ir tikai tukša sludināšana jau pārliecinātiem šīs slēgta loka metodoloģijas piekritējiem, tātad propaganda. Nevar notikt uz loģiku un jūtām pamatotas debates, šīs sarežģītās dzīves labā un sliktā rūpīga sijāšana, − jo marksistiskā metode to nepieļauj (neviena t.s. zinātniski pētnieciska metode taču bez objektīvas faktu apskates nenosaka rezultātu, kur nu vēl tā ‘galējo neatvairāmību’!). Tāpēc arī nepārsteidz Būmaņa galējais secinājums: „latviešu sīkpilsonībai Latvijas nākotnē vairs nav vietas”. Vai kāds ‘jaunais kreisais’ varētu apgalvot ko citu? Uztrauc vienīgi tas, ka ‘jaunie’ nemācās no saviem gara tēviem. Krievijas revolucionārie marksisti drīz atjēdzās no „zinātniskā sociālisma” sapņa (piem., N. Berdjajevs: „viss, kas veicina ražošanu, ir progresīvs; viss, kas to traucē, ir reakcionārs.” (9) ) un pārgāja uz t.s. neokanta ideālismu (tas pats Berdjajevs: „Ceļi uz nākoini ir daudz un dažādi, un nevar būt precīzu socioloģisku pareģojumu, jo nav vēsturisku likumu, kas noteiktu labākas nākotnes īstenošanu.” (10) ! (Mans izsaucējs. J.M.). Ja tas noticis pārāk sen, tad pamēģināsim ‘tuvāk pie mājām’: „... mēs centīsimies pierādīt, ka boļševiki nemaz krievu revolūciju nevirzīja uz priekšu, drīzāk viņi aizturēja populāro kustību 1917. g. februāŗa-oktobŗa laikā, un vēlāk iegrieza ‘revolūciju’ birokrātiskas kontrrevolūcijas gultnē, − abos gadījumos partijas rakstura, uzbūves un ideoloģijas dēļ.” (11) Tā domā 1968. g. ‘revolucionārs’ Danjels Kon-Bendits.

Tik daudz par metodi. Ar faktiem tikpat bēdīgi. Piemēram:

1) „Koncentrācija, urbanizācija, atsvešināšanās un dzīves brutālizācija”, − šeit un visur citur pasaulē šodien; bet kā brīvajā Latvijā? LPSR Mazās Enciklopēdijas datus lietojot, izrādās, ka no kopējā iedzīvotāju skaita Latvijas pilsētās 1913. g. dzīvoja 27%, 1920. g. − 24%, 1925. g. − 33%, 1930. g. − 36%, 1935. g. − 36% un 1939. g. − 35%. (12) 1934. g. 15. maija apvērsums acīm redzot iekritis pilnīgi stabilā (0% pieaugums 4 gados) „urbanizācijas” laikā. Tātad ja no urbanizācijas, domājams, izriet arī „koncentrācija, atsvešināšanās un dzīves brutālizācija”, tad arī tam nav bijis nekāds liels pieaugums, un „fašisma” dīgļi būtu jāmeklē citur. Vai varbūt Būmanis lasītājus gribētu nopietni pārliecināt, ka pilsētnieku 6% pieaugums no 1913.g. līdz 1934. g. 15.maijam „sīkpilsonībai” tiešām bijis dzinulis uz „fašismu”? Neder faktos nenostiprinātus vispārinājumus piekārt pie šauras teorijas lielā zvana, jo neskan.

2) Vai trimda tiešām ir „sīkpilsoniska”? Es teiktu, lai kādas „šķiras” mēs, latvieši, bijām bēgļu gaitās dodoties, šodien mūs nevar atšķirt; no „kapitālistu” zemju pilsoņu raibā klāsta, kur nu katrs esam ierindojušies (kur vēl ierindojamies, jo te izdevības un nelaimes netrūkst, un maiņas ir nemitīgas); labprāt gribētu redzēt to zinātnisko analīzi, kuŗas pētījumi ļauj Būmanim secināt, ka mūsu „vieta” atrodas precīzi „starp kapitālistiskās sabiedrības antagonistiskajiem spēkiem”, kuŗi, protams, ir kapitāls un proletariāts. Dažādībā slēpjas spēks un izturības dzirkstele, un mēs atsakāmies pieņemt ikvienu no ārpuses uzspiestu mākslīgu katēgorizāciju.

Ja „aktīvisti nāca un nāk galvenokārt no sīkpilsonības aprindām” (kā nu citādi, ja pēc citētiem B. Kalniņa datiem „tādi” bija 82% bēgļu, un Rietumos visnotaļ valda brīvas iekārtas!)” bet ir aplam teikt, ka „deklasējušies” „melnā darba strādnieki” te „drīz vien asimilējās” vai „sabiedriskajā dzīvē spēlēja tikai sekundāru lomu”. Tāpat kā Būmanis, to nevaru pierādīt, bet manā pieredzē tieši „melnie” ir dedzīgākie sabiedriskā darbā un ‘īstāki’ savā latviskumā; laba daļa augsti izglītotās intelliģences (ieskaitot gaisīgos studentu t.s. ‘aktīvistus’, kuŗi gan vairāk izceļas ar runāšanu,’ ne darīšanu) latviskajam neklapē ne ar vienu ausi un daudz veiklāk iemanās neredzamās nišās vietējā vidē. Un ja pameklējam mūsu tautas vēsturē citus līdzīgus piemērus, tas arī nemaz nepārsteidz. Mums taču no laika gala nav trūkuši savi slavofili un germānofili, pēterburģieši un kārklu vāci, bet tie lielāko tiesu nākuši no izglītotām aprindām. (Ikdienas maizes pelnītājiem parasti nav bijis laika tīksmināties ar intellektuālām rotaļlietām, un tāpēc visādi pašiecelti „avangardi” viņus izmanto). Laikam „sīkpilsoņi” un ‘buržuji’ skaitās tie, kas pieslējās marksistiskai apostolijai nevēlamiem virzieniem, kamēr ‘pareizticīgos’ atļaujamies apzīmēt par „demokrātisko (sic!) intelliģenci”.

„Sīkpilsonība”? Tādu viegli notveŗamu putnu Rietumos būs grūti atrast. Mietpilsonība... bet ir jau bagāti un nabagi mietpilsoņi, kapitālisti un sociālisti, un visi iespējamie jaukteņi pa starpu.

3) Mūsu mazā tauta savas likteņgaitas gandrīz vai visumā pavadījusi lielo kaimiņvalstu interešu maltuvē un „sadarbošanās” ar visāda veida okupantiem ir bijusi un paliek neizbēgama. No tā mums ticis niecīgs labums, un vienīgais iespējamais attaisnojums sadarbībai var būt tautas dzīvā spēka saglabāšana. Lieku reizi mūsu kaŗavīri ir noasiņojuši svešu kungu armijās vai nu kā algotņi vai kalpi, kā atsevišķas „nacionālas vienības” būtībā naidīgu varmāku lielas politiskas cīņas korpusos, pa kreisi, pa labi − un no visa tā lēni rūgstošā cerība par savu neatkarīgu valsti īstenojās tikai vienu vienīgu reizi. Tas ir ļoti spilgts, ļoti dārgs, ļoti raksturīgs kaujiniecisks ieguldījums mūsu tautas vēsturē un prasās rūpīga novērtējuma. Tāpēc nevar no tā izraut vienu relatīvi īsu posmu un bez seguma secināt: „samērā (ar ko?) plašo sadarbību ar vācu fašistiskajām okupācijas iestādēm” nevar „attaisnot”.

Būmanis raksta, ka „tieši apziņa un saprāts ir tās īpašības, kas cilvēku atšķiŗ no zvēra,” bet citur nekautrējas apgalvot, ka sīkpilsonībai „nenoliedzami draudēja represijas”, jo tā esot bijusi „Ulmaņa fašisma galvenais balsts”. Kāpēc „nenoliedzami”? Vienas apziņā un saprātā perinātas doktrīnas prasību dēļ? Katra absolūta doktrīna deklasificē ienaidnieku necilvēkā, lai varētu ar to iespējami rupjāk apieties, ar to plaši izrēķināties pēc „uzvaras”, un marksisms nav izņēmums. (Tad jau jādomā, ka kaila aprēķina saprāts, cilvēcisku jūtu neiegrožots, ved taisnā ceļā uz viszvēriskākām vardarbībām!). Un kā Būmanis izskaidrotu Staļina mežonīgās ‘represijas’, kuŗas likvidēja ne vien ‘sīkpilsoņus’, ‘kulakus’, bet arī „revolucionārus varoņus”, ieskaitot daudzus latviešu sarkanos strēlniekus? Vai arī tas bija ‘pēc plāna’? Tikai „kulta izlēciens”? (Te Būmaņa stāja liekas kopēta no Sartra: „... lai uzturētu cerību, par spīti visām kļūdām, šausmām un vardarbībām, ir nepieciešams apliecināt sociālistiskās sistēmas būtisku pārākumu”. (13) ). Vai nebūtu iespējams, ka tieši šo latviešu cīnītāju traģiskais liktenis radīja vismaz tautas zemapziņā dziļas aizdomas par ‘revolucionārās retorikas’ paštaisnību? Lūk, jauns dzinulis sīkpilsonības „slepus fašismam” − Staļina aklais, brutālais terrors! Tomēr dzelžainā turēšanās pie savas likumsakarīgās sistēmas ļauj ‘jauniem kreisajiem’ neuztraukties par cilvēku nelaimi un mierīgi teikt, ka „1941. g. deportācijas (represijas draudus) skaidri apliecināja”! Tāda aukstasinīga savas tautas mocekļu norakstīšana ideoloģijas cīņas zaudējumos ir antihumāna. Tolstojam reiz prasīja, vai viņš neredz atšķirību, salīdzinot reakcionāru un revolucionāru represiju. Viņš atbildēja ka, protams, atšķirība esot: „kā starp kaķu mēsliem un suņu mēsliem.” (14)

Nostrostojis kaŗa laika bēgļus, Būmanis ņem priekšā viņu bērnus. Viena daļa „gandrīz bez grozījumiem un tālākas attīstības pārņēma vecāku ideoloģijas saturu un saistīja to ar radikālāku politiku, kas tikai ļoti vāji aizsedza fašistiskas tendences.” Šo marksistiem tik ļoti vajadzīgo „tendenci” esam jau aplūkojuši. Otra „... daļa vai nu bija rezignēta un meklēja glābiņu, atstājot latviešu sabiedrību, vai arī bēga eksistenciālismā vai abstraktā humānisma ideālos, kas ļāva pacelties pāri īstenībai un ‘netīrai politikai’.” Atkritēji arī mums nekad nav trūkuši, bet partejisku poziciju turētājiem abās pusēs acīm redzot pēdējais mēģinājums vēl arvien nav saprotams; un kā gan ‘politiķis’ varētu saprast ‘sakarus’, ja ne politiskus zemtekstus meklējot? Nav iedomājams, ka tādi nav nepieciešami. Aristotelis teica: „Cilvēkam par labu nāks zinātniskas polītikas gals.”

Un šodien? Ir „niecīgs skaits” ‘jauno kreiso’ un „Latvietībai uzticīgas” jaunatnes, kas savu „neapmierinātību” izpauž „tautiskāk”. Pirmo politiskais naivums viņus nepadara par „tautas nodevējiem”, lai gan ‘cietējam’ ir savas „... priekšrocības, jo es to apzinos, un tas man dod tiesības runāt... Jo vairāk es sevi apvainoju, jo man vairāk tiesību spriest par tevi”. (15) Kā otru pārstāvi Būmanis izvēlējies mani, vadoties savā kritikā no JG 97. numurā publicētās dziesmu svētku recenzijas nodaļā ‘Ceļojumi - dienasgrāmata’. Tajā „spilgti iezīmējas pašreizējās sīkpilsoniskās latviešu jaunatnes protesta pretrunīgais raksturs, (kas) aptveŗ kā progresīvus, tā reakcionārus elementus”. (Te tālāk orientējoties, atminēsim vēlreiz, ka ‘progresīvs’ nozīmē ‘sociālismam’ labvēlīgs, ‘reakcionārs’ − turas pretim proletariāta uzvarai). Un kā tad! Šinī „protestā” Būmanis saskata parasto ‘progresīvo’ − marksismam tik dārgo „atsvešināto saprātu”. (Kapitālisms, saprotiet, liek tajā vergojošam cilvēkam atsvešināties no „savām dotībām”, kamēr ‘plānota ekonomija’ dotības atraisa brīvai izpausmei!), toties ‘reakcionārs’ ir mans „jaunā kursa” meklējums, jo tas neiet pa marksistiskām sliedēm, negrib „pārvarēt šo sabiedrību” trauksmainā šķiru cīņā. Nu − atvainojos! Nekādi nevaru iejusties tik šaurās likmēs, piemēram, neesmu vēl „atdevis sevi svešai, pret manām vajadzībām un jūtām vienaldzīgai, pat draudīgai varai” (kuŗa Būmaņa sistēmā ir tikai viena, − kapitāls), saprāts man strādā vēl tīri labi (nav „prostituēts”, vismaz ne līdz aklas dogmatikas nekritiskai uzsūkšanai) un „apzinos”, ka pirms esošās iekārtas nojaukšanas („pārvarēšanas”) derētu pamatīgi pārdomāt, ko likt vietā. Tāpēc − meklējams jauns kurss, kuŗā līdzās vieta būtu saprātam un jūtām.

Mans virziens? Būmanis domā, ka „uz nostalģiju”, bet parāda, ka JG 97 .numuru nav pārāk rūpīgi lasījis, jo rakstīju, ka ar nostalģiju „slimojam”. Slimošana nav virziens, tā ir stāvēšana uz vietas. Skaidrs, gribu atgūt „elementāro dzīves jēgas ķēdi”, bet to nesarāva „šajā sabiedrībā”, to pārrāva varas un ideoloģijas, kuŗām kā tauta bijām pa kājām, reizē pārāk zaļi politiskā briedumā un pārāk mazi (jau kuŗo reizi!), lai izšķirīgi paši pretotos. Es nemeklēju „izeju pagātnē”, neesmu arī tik tālu savas „ilgas” sakārtojis un pielocījis kādai sistēmai, ka tās varētu būt „apsveicamas” (Būmaņa izpratnē: ja tās pauž ‘progresīvu’ „protestu”) vai „fašisma potenciāla” pilnas (ja tās akli nepieņem šķiru cīņu kā „kapitālisma pretrunu” atrisinājumu), un pateicos, ka man netiek piedēvētas „apzināti fašistiskas tieksmes” (gan ar kreiso roku, jo „briesmas” un „potenciāls” ir visapkārt, te, kapitāla „auglīgajā zemē”!). Nesaprotama paliek tikai viena lieta. Ja nu „sīkpilsonībai” (mani laikam ieskaitot) ir „tikai ilgas pēc drošības” un „pēc pasaules bez vēstures un attīstības”, kā likumsakarīgi var būt iespējams, ka es „redzu”, ka vajadzīgs jauns kurss? Varbūt šī nolādētā sīkpilsonība nav tik iestrēguši savā nevarībā cik dogmai patiktu.

Redzi, „Nemiernieka loģika ir griba kalpot taisnībai, lai cilvēcē nepieaugtu netaisnība, pastāvēšana pie vienkāršiem vārdiem, lai nezaļotu nepatiesība un derības ar laimi, kaut arī pastāv cilvēces ciešanas.” (16) Latviju latviešiem − to vienkāršāk nevar pateikt. Tas ir tautas mērķis, tautas vienīgā pastāvēšanas iespēja, un katrs latvietis, lai kur, lai kāda būtu viņa pārliecība, stāja, izturība, iedomība, politiska nosliece, rosība vai apātija, gribot negribot − ir maza daļa no − vēstures plūsmas, no latviešu tautas grūtās likteņgaitas. Kur mēs aiziesim, kādi mēs būsim, kad tur ieradīsimies − man nav tik drošu norādījumu, lai to skaidri apgalvotu, kā tas ir Būmanim. Es varu tikai teikt: es esmu ar mieru ceļot. To noliegt man nespēj neviens.

Un maniem ceļa biedriem lai līdz iet Bleika atgādinājums:

Ja kāds grib otram labu darīt, tad tas jādara visos sīkumos. Vispārējs labums ir nelieša, liekuļa un glaimotāja iegansts. (17)

 

 

VĒRES:

1)  George Orwell, „Politics and the English Language”, in his Inside the Whale − and Other Essays (Hammondsworth, Eng.: Penguin Books, 1962), pp. 154.

2) Alexander Pope (1688-1744), An Essay on Man.

3) Bertram Wolfe, „Das Kapital One Hundred Years Later”, Antioch Review 26 (1966/67), pp. 433.

Tajā pašā gabalā Vulfs pierakstījis A. Lernera izteicienu: „Marksisti jāraksturo kā cilvēki, kuŗi noņemas ar esošā noārdīšanu, nenorūpējušies par to, ko saņemsim vietā.”

4) Georg Lukács, „Schriften zur Ideologie und Politik” ((Neuwied: Luchterhand, 1967) pp.644, quoted in David Kettler, „The Vocation of Radical Intellectuals”, Politics and Society 1, No. 1 (1970): 46

5) Quoted in Hans Kelsen, „The Political Theory of Bolshevism: A Critical Analysis”, University of California Publications in Political Science, 2, No. 1 (Berkeley: University of California Press, 1948), P. 41

6) Mērauklas atrodamas: N. Kogan, „Fascism as a Political System”, (The Nature of Fascism, Ed, S.J. Woolf, Reading University Studies on Contemporary Europe, Studies in Fascism, 2), publ. Weidenfeld and Nicolson, London, 1968, pp. 11-18. Franz Neumann, Behemoth: The Structure and Rise of National Socialism, 1933-44 (New York, Octagon Books, 1963) pp. 400-58. Starp citu, Neumans raksta: „Nacionālsociālismam nav sabiedriskas teorijas, nav konsekventas savas uzbūves, darbības un attīstības idejas. Tam ir mērķi, bet tas savus ideoloģiskos izteicienus pielaiko mainīgiem mērķiem.”

7) Arnold Biechman, Nine Lies About America (Library Press, 1972), pp. 20.

8) Quoted in K.A. Jelenski, The Literature of Disenchantment (Survey, No.42, 1962), pp. 117.

9) 10) Arthur P. Mendel, „The Rise and Fall of Scientific Socialism” (Foreign Affairs 45, 1966/67)

11) Daniel and Gabriel Cohn-Bendit, Obsolete Communism, the Left-Wing Alternative (McGraw-Hill, NewYork, 1968)

12) Latvijas PSR Mazā Enciklopēdija, galvenais red. V. Samsons (Izd. „Zinātne”, Rīgā, 1972. g.), I Sējums, 638. lp.

13) Quoted in Francois-Bondy, „Jean-Paul Sartre”, in The New Left: Six Critical Essays, ed. by Maurice Cranston (New York: The Library Press 1972). p. 52, note 1.

14) Quoted in ref. 7)

15) Albert Camus, The Fall (1956)

16) Albert Camus, The Rebel (1956)

17) William Blake, „Jerusalem”, in his Complete Writings: With All the Variant Readings, ed. by Geoffrey Keynes (Random House, New York, 1957), p. 687.