DAŽOS VĀRDOS

 

Eugenes Tālmanes dzejoļu krājums Tāla gaisma (Grandhavenā: Raven Printing, 1972, 125 lp. $4.50) nepārprotami liecina, ka tā autore ir ļoti konservātīva dzejniece. Tīlmanes iedaba dažā ziņā mazliet atgādina Virzu, kas arī bija konservātīvs dzejnieks mākslinieciskās pieejas ziņā.

Uz grāmatas apvāka lasāmi nicīgi vārdi par mūsdienu "pārmoderno" dzeju, kas it kā būtu mazvērtīgāka par Tālmanes vārsmām un drīzāk izvirtusi nedzeja nekā jebkas cits. Turpat pati autore raksturota ar šādiem vārdiem: "Bikla un īpatnēja - arī dzejā." Šim raksturojumam var pievienoties tikai daļēji. Salīdzinot ar Virzu, Tālmane patiešām ir bikla. Šī īpašība viņas dzejai nav nākusi par labu, jo biklums ierobežo vielu un izteiksmes līdzekļus. Īpatnēja? - Taisni šī svarīgā elementa manāmi pietrūkst Tālmanes skatījumā un dikcijā. Šādu pārdomu rezultātā iespējams bez sevišķa pārsteiguma konstatēt, ka Tālmane atgādina "svētdienas gleznotāju", kas šo to diezgan ciešami uzzīmē un uzkrāso, bet nespēj progresēt.

(Gundars Pļavkalns)

 

Ļoti sekmīgs vācu un baltiešu vēsturnieku sadarbības rezultāts ir Von den baltischen Provinzen zu den baltischen Staaten; Beiträge zur Entstehungsgeschichte der Republiken Estland und Lettland 1917-1918. (Red. Jürgen von Hehn, Hans von Rimscha, Hellmuth Weiss. Marburg/Lahn: J.G. Herder Institut, 1971. 343,lp.) Šis nopietnais, pamatīgi dokumentētais zinātnisko rakstu krājums veltīts Igaunijas un Latvijas neatkarības idejas attīstībai un šo jauno valstu neatkarības izveidošanās sākuma posmam. Jānožēlo vienīgi redaktoru pieturēšanās pie vecās, tagad savu laiku jau pārdzīvojušās baltvācu uztveres par "Baltiju", kuŗa ietveŗ tikai Igauniju un Latviju, bet ne Lietuvu. Grāmatas "mugurkaulu" veido brīvkunga Taubes (Arved Freiherr von Taube) plašais oriģinālavotos balstītais pētījums par baltvācu valdošās šķiras nostāju Vidzemes un Igaunijas atdalīšanās no Krievijas jautājumā ("Die baltischdeutsche Führungsschicht und die Loslösung Livlands und Estlands von Russland 1916-1918"), kas uzskatāms par loti nozīmīgu pamatdarbu šajā jautājumā. Otrs plašākais oriģinālpētījums sējumā ir JG lasītājiem jau pazīstamais Ulža Ģērmaņa celmlauža darbs (skat, nr. 58-62) par latviešu autonomijas un neatkarības centienu attīstību ("Die Autonomie- und Unabhängigkeitsstrebungen der Letten"), kas sūtņa Dr. A.Bīlmaņa piemiņai veltītajā rakstu krājumā Res Baltica (1968) parādījās arī angļu mēlē. Ar īsākiem rakstiem krājumā piedalās baltvācu vēsturnieku toreizējais seniors prof. Vitrams (Reinhard Wittram, "Die baltische Frage als Problem der russischen provisorischen Regierung"), vācu vēsturnieks Jansens (Karl Heinz Janssen, "Die baltische Okupationspolitik des Deutschen Reiches"), latviešu zinātnieki-Edgars Andersons ("Die baltische Frage und die internationale Politik der Alliierten und Assoziierten Mächte bis zum November 1918"), Brūno Kalniņš ("Die Staatsgründung Lettlands"), Edgars Dunsdorfs ("Bevölkerungs- und Wirtschaftsprobleme bei der Staatsgründung Lettlands") un igauņu vēsturnieks Evalds Ustalu ("Die Staatsgründung Estlands"). Krājums nobeidzas ar precīzu personu un vietu vārdu sarakstu. Redaktoru darbs nav bijis vieglais, bet viņi to ir veikuši ar atzīstamu prasmi un slavējamu zinātnisku pieeju un standartu. Veco latviešu sakāmvārdu - kas lēni nāk, tas labi nāk pilnā mērā var attiecināt arī uz šo zinātniski augstvērtīgo un nozīmīgo rakstu krājumu.

(Adolfs Sprūdžs)

 

Vācijā ar titulu Estland zum Beispiel (Stuttgart: Seewald Verlag, 1973) laista klajā, nedaudz rediģētā versijā, pazīstamā igauņu cilmes žurnālista Andresa Kinga (Andres Küng) priekš dažiem gadiem Zviedrijā publicētā grāmata Estland - en studie i imperialism (Stockholm: Bokförlaget Aldus/ Bonniers, 1971), kas toreiz izpelnījās atzinīgas preses atsauksmes, bet bija arī par iemeslu domu izmaiņām ar rezervētākiem vai citādi domājošiem kollēgām polītisko žurnālistu aprindās. Grāmatā Kings sniedz savus Igaunijas apmeklējuma iespaidus, ko papildina statistiski dati un vēsturisks atskats par igauņu tautas gaitām laikmetu maiņās. Pēc Kinga uzskatiem, mūsdienu Igaunija ir piemērs tam, kā funkcionē modernais imperiālisms, taču Kings nebūt nenoliedz, ka arī "padomju laikā" igauņu tauta iespītīgi spējusi noturēties uz augsta materiālā un - galvenokārt - kultūrālā līmeņa.

Savā otrā "Baltijas grāmatā" (Andres Küng, Vad händer i Baltikum?, Stockholm: Aldus/Bonniers, 1973) Kings pievērsies arī abām pārējām "Baltijas republikām", Latvijai un Lietuvai, aplūkojot arī to vēstures gaitas un pašreizējos apstākļus tajās. Arī šinī grāmatā autors neapstrīd igauņu, latviešu un lietuviešu veikumu "padomju apstākļos", bet norāda uz nevēlamo iespaidu, ko ne tikai uz Baltijas tautām pašām, bet arī uz to emocionālajām attieksmēm iepretī kaimiņu tautai krieviem, rada nebaltiešu cilmes iedzīvotāju, visvairāk krievu, mākslīga ieplūdināšana Baltijas territorijā. Tāpat plaši apgaismoti policejiskie varas soļi, kas pēdējos gados vērsti pret kritiskāk domājošiem pilsoņiem, galvenokārt kultūras darbiniekiem.

Kinga grāmatas ir žurnālistiski veikli uzrakstītas, viegli lasāmas un ir faktiem bagātas. Arī par Kas notiek Baltijā? zviedru prese atsaukusies loti pozitīvi, par to runāts radiofonā un tai veltīti laikrakstu ievadraksti. Kritiski apvērtējot, jāpiebilst, ka autoram ir slieksme pārāk nerūpēties par atsevišķu faktu izkārtojumu, kas lajam Baltijas jautājumos var izrādīties par klupšanas akmeni. Kings mēdz arī "iesilt", uz grāmatas beigām pārejot no reportieŗa lomas uz "cīnītāja lomu". Šī "stila maiņa" duŗas acīs, kaut pieaugošais patoss, kad autors sāk skicēt nākotnes programmu, visumis turas iespējamas reālitātes robežās. Jāatzīmē arī, ka autors, kad viņš runā par kultūras attīstību Baltijas republikās, šīs attīstības iezīmes motīvē vairāk ar statistiskiem skaitļiem nekā ar satura analizēm. Iedziļināšanās kultūras jomas saturā tomēr būs nepieciešama: kā zināms, dažas "kultūras aktīvitātes" Padomju Savienībā īpaši veicina, jo tiek uzskatītas par ļoti derīgu individa un sabiedrības domu ietekmēšanas veidu.

(G. I.)

 

Zviedrijā, tulkojot no Rietumos nonākuša manuskripta, laists klajā krievu prozista Andreja Platonova (1899- 1951) romāns Cevengura (Andrej Platonov, Don Quijote i revolutionen, Stockholm: Norstedts 1973). Šī romāna manuskriptu cita starpā noraidījis Maksims Gorkijs. Viņš vēstulē autoram raksta, ka Platonova notēlotie cilvēki "lasītāja uztverē nenogulsies kā revolūcionāri, bet gan kā jukušie, kā idioti". Daļa Staļina laikā apklusinātā Platonova darbu tagad Padomju Savienībā "rehabilitēti", taču ne romāns Cevengura. Viena no tā galvenajām personām ir donkichotiskais (tāpēc tāds virsraksts zviedru tulkojumam!) Kopjorikins, kas, uz sava smagā darba zirga Proletspēks jādams, augām dienām ir ceļā uz Rozas Luksemburgas kapu. Cevenguras sādžā turpretī jau "nodibināts komūnisms", kam, pēc čevenguriešu aktīvistu domām, jāietveŗ ne tikai cilvēki, pamatšķira, bet arī lopi un izplatījuma ķermeņi. Darbs čevenguriešu izpratnē ir neģēlīgs buržuju izdomājums (lai vairotu mantu), tāpēc komūnismā tas nav iedomājams, un - šajā ziņā konsekventie - čevengurieši arī nestrādā. Izrādās, ka ne daba (siltā vasara pārvēršas aukstā stepes ziemā), ne varas iestādes Maskavā tā nedomā, un tā Cevengurā "pilnveidotais komūnisms" iet bojā. Jautājums "kas tad galu galā ir komūnisms" skan kā refrēns cauri visam romānam. Viena no atbildēm uz šo jautājumu ir: "Komūnisms nav nekāda spēļlietiņa, komūnisms ir pastarā diena! "

(G. l.)

 

Leipcigā izdotajā leksikonā Fremdsprächige Schriftsteller (VEB Bibliographisches Institut, 1972), kas aptveŗ visu cilvēces literātūras vēsturi, sniegtas īsas ziņas arī par 13 latviešu rakstniekiem - Birzi, Blaumani, Brigaderi, Čaku, Grīvu, Ķempi, V.Lāci, Raini, Saksi, Subrabkalnu un Upīti. Skaitā daudz vairākiem, bet ne mazāk tendenciozi izvēlētiem latviešu literātiem ierādīta vieta krievu literārās enciklopēdijas - Kratkaja ļiteraturnaja enciklopedija - līdz šim publicētajos sējumos. Pēdējā sējumā (So-Fe), pēc skaita 7. (Moskva: Sovetskaja enciklopedija, 1972, 1008 lp. Rbl. 3.20), apcerēti Sudrabkalns, Sudrabu Edžus, Treimanis-Zvārgulis, Upīts, kā arī Sokolova, Sokols, Stučka un Talcis. Bet velti meklēt Albertu Sprūdžu, Aleksandru (Jauno) Stenderu, Gothardu (Veco) Stenderu, Andreju Stērsti, Elzu Stērsti, Veroniku Strēlerti, Olafu Stumbru, Pēteri Sviri, Veltu Tomu, Tālivaldi Treici. Enciklopēdijas redkollēģijā latviešus pārstāv Arvīds Grigulis - viens no mūsu literātūras terribles simplificateurs.

(R. E.)

 

Pēdējos 10 gados "lielajās valodās" laists klajā krietns skaits izdevumu ar dziļi un plaši tvertu problēmu risinājumu par dažādiem "lietuviešu jautājumiem" (daļēji - ar lietuviešu centrālo organizāciju atbalstu). Daudzi no šiem publicējumiem nodrošinājuši sev plašu starptautisku skanējumu. 1965.g. iznāk Oklahomas univ. prof. Vardisa (Vytautas Vardys) rediģētā grāmata Lithuania under the Soviets: Portrait of a Nation, 1940-1965 (New York-London: Praeger, 1965), kam seko prāvais rakstu kopojums Lithuania: 700 Years (New York: Manyland Books, 1969, 476 lp. $12.00). Pazīstamā lietuviešu diplomāta un vairāku grāmatu autora Dr. Geruša (Albertas Gerutis) rediģētā un daļēji sacerētā grāmata jau piedzīvojusi 2 izdevumus. Vēsturnieka Sima Sužiedelisa redakcijā un Joza Kapoča apgādā Bostonā laisti klajā (angļu val.) pirmie 2 Encyclopedia Lithuanica sēj. (1970-72, 608 un 576 lp. $30.00). Pavisam paredzēti 6 sēj. ar 200 zinātnieku 7000 saturiski blīviem rakstiem. Tā paša kapitāldarbu apgāda kontā ir Lietuvju Enciklopedija (lietuv. val.) 36 sējumos (1953-69). Kontroversālas grāmatas Lithuania in Crisis: Nationalism to Communism, 1939-1940 (Bloomington-London: Indiana Univ. Press, 1972, 293 lp. $11.50) autors Leons Sabaiūns, izmantojot līdz šim maz zināmu faktu materiālu, kritiski iztirzā prezidenta Smetonas valdības gadus no 1926.g. līdz okupācijai, īpašu vērību pievēršot neatkarības norieta posmam. Šim pētījumam pieslēdzas The USSR-German Aggression against Lithuania (New York: Robert Speller, 1973, 544 lp. $15.00) - dokumentālu materiālu kopojums par Berlīnes un Maskavas agresiju pret Lietuvu, par lietuvju tautas patriotisko spēku sūro, neatlaidīgo pretestību un Rietumu lielvalstu inerto attieksmi pret padomju invāziju un koloniālismu. Vēsturnieks Broņus J. Kasls ievada grāmatu ar konspektīvu Lietuvas vēstures apskatu (no 14.gs. līdz 1972.g. Kaunas nemieriem), bet to noslēdz ar vērtīgu bibliografiju. Aļģa Ruksena grāmata Day of Shame: The Truth about the Murderous Happenings Aboard the Cutter Vigilant During the Russian-American Confrontation off Martha's Vineyard(New York: David McKay, 1973, 368 lp. $8.95) skaudri un nepārprotami izvirza jautājumus par "slepkavīgajiem notikumiem" uz ASV krastu apsardzības kuģa 1970.g. novembrī, resp. lietuviešu jūrnieka Sima Kudirka neģēlīgo atdāvināšanu krieviem. Šeit redzama arī vesela virkne latviešu - zvejas kuģa "Sovetskaja Ļitva" komandas loceklu, Nubedfordas (New Bedford) Jūŗas produktu apgādes b-bas prezidents Roberts Brieze u.c. Raiti uzrakstītā darba kompozīcija pakļauta precīzam notikumu chronoloģiskam risinājumam, kas atkāpju veidā veiksmīgi savīts ar vēsturisko pagātni. Sējumam pievienots dāsns dokumentu un foto materiālu klāsts. Šīs patiesības dzelzs vesēŗa sitiens izraisīs dzīvu interesi arī latviešu lasītājos un, iedomājams, stimulēs uz auglīgām pārdomām arī dažu labu mūsu kārklu amerikāni. Divvalodu antoloģijā Litauische Lyrik (München: Wilhelm Fink, 1972, 308 lp.) vācu lasītājiem dota iespēja iepazīt lietuviešu dzeju no tautasdziesmām līdz mūsdienām. Taču viss krājums - 150 dzejoļi Lucijas Baldaufas tulkojumā - mākslinieciski diezgan nepilnīgi izstrādāts, daudzi atdzejojumi "neskan". Turklāt, nav uzņemti tādi vārda meistari kā A. Niks-Niļūns, H. Nagis, A. Mackus u.c., bez kuŗiem nav domājama mūsdienu lietuviešu dzeja. Sevišķi cildinošu starptautisku novērtējumu ieguvis Šilbajoŗa (Rimvydas Šilbajoris) eseju krājums Perfection of Exile: 14 Contemporary Lithuanian Writers (Norman: Univ. of Oklahoma Press, 1970; skat. recenziju JG 85).

(R. E.)