Zirgi sabubinājās, cilāja ausis, pūta. Gar zāli staigāja viegla
migliņa. Putnu balsis skanēja asi-spalgi. Gaismā vēlās mākoņu
kami, blāzma plētās, zīmēdama arvien dižāku to apjomu, kur
saulei bija lēkt.
No puskrēslas bezkrāsainības pamazām iestarojās zaļumi, no
pelēcības iznirdami, ēku jumti, ceriņu krūmi, liepas virsaune
pret blāzmu siluetā.
„Ir tā ērmīgi... vai pasaule gan top tā gaismā laista arvien,
katru rītu, lai mēs to redzam?”
„Jā, ja paliksi Jāņu saulviju rītā augšā, ir ar pasauli .ieiesi
tu saulē...”
Viņi jāja gar kviešu laukiem, kuŗiem nebija gala, kuŗi šķīrās kā
ūdens, un uz kuŗiem gulēja rīta blāzmas rožainie vilnīši.
Apņēma ozolu uzkalniņā lauku vidū sasarkusi padebešu gabana.
„Četri vīri to nevarot apķert.”
„Lielceļš te pieci ar trešdaļ
kilometra,” Eralds teica.
„Ja jājam pa stigu, četri ietaupām.”
Eralds
paplīkšķināja ķēvei pa skaustu, to gar kupu
laukmalē ievadīdams. Sola ar Tigi
sekoja.
Sola sedlos sēdēja droši. Arī Rīgā īrēja pie hipodroma, tēvs
turēja taču savu jājamzirgu. Kājas stulmeņos it žirgti turējās
kāpšļos, atsperīgi ieturēja stāva līdzsvaru sedlos, gurni,
lieli, mugura līgi, raiti turēja ritmu, viņa jādama viegli te kā
saauga ar dzīvnieku. Pašas sirds puksti, elpa salīdzinājās ar
dzīvnieka ritmiem.
Palēnie, kratīgie soļi vēl ganceļā.
Taču stigā − Ente palaida
stiepienu,
Eralda mudinājumu necerēdama...
Solai
Tigi − lai tā zirga astoņpadsmit
gaŗi gadi jau
zirģeli ar’ dzīt i ne − ir Tigi
palaiž vieglu līgu gaitu −
Eralds
jātu jele tā allaž kā
lielvedis pa priekšu, Sola domā.
Birzīti pāri laukiem apņem rīta sārtme.
Lec saule! Žilbīgas staru strēles
pāri! Eralds pamāj ar paceltu roku,
labības lauki šķiŗ ceļu, zirgu
līdaku galvas iet caur zaļu jūŗu,
caur kuŗu viņi jāj
Eralda princesi pārvest.
Viņu priekšā tagad ir pļavas ceļš, ar balto āboliņu. Rasa iesāk
saulē dzirkstīt. Zirgu kājas dun maigi, ceļi ziedu vijā tā kā
brīnumu paklājs ātri žilbst zem viņiem...
Princesi pārvest...
Daudz Sola ir par Eralda Intu
iedomājusi. Tai meitenei ir liela loma
Eralda iemīlētajā teātrī. − Sola ziņkārīga, grib visu
jūtu kamolu ar Eraldu risināt sev,
tālab Inta ir jādabū šeit... Rīgā Intai ir sava valstība,
kuŗā... Sola
Eralda ievesta, ieiet palaiku
par tā goda viesi.
Šāda nojauta viņai ir: zeltmate Inta
„āzītim” mīļš pretmets, spētu Intu mīlēt, − tā kā mīlēja zelta
meiteni sapnī...
Sapnī, Prantu istabā − tai pirmajā
naktī viņa ieskatīja ir pļavu, dārziņu,
pļavu jomā, visu to arī dabā drīz razdama. Neteikdama
citiem, viņa it visu sapnī redzēto aši vai vēlu sastapa savā
dzīvē.
Ar Tigi, Enti
ātri jājot tālāk, viņi tiek lielceļā. Te Sola iejāj rāmo
Tigi ieblaku,
− ir tik jautri.
Zirgi iet dipada,
brikada. Viņi, viegli sedlos
šūpodamies, lūkojas viens otram acīs un smaida.
Dažu labu reizi viņi tā jau ir izjājuši, lai gan vēl nekad tik
agri, kaimiņu suņu rejas viņus pavada varbūt spalgāk nekā citām
reizēm.
Māju skursteņi kūp. Tālumā blāzmo ezers.
„Mēs esam izbēguši,” priecīgi teic Sola.
Saule kāpj augstāk, redz ganos izdzenam lopus.
Vēl joprojām viņi līgo sedlos vingri, jāšana dara prieku.
Ap brokastlaiku viņi sasniedz kaimiņu pagasta centru. Lielā,
gaŗā, balti
vitētā pagasta krogus ēka ar kuplām kastaņām dižā zaļā
lapotnī pār sarkanu, robainu kārniņu
jumtu silst saulē, izbrauktais ceļš priekšā ir kluss un
vientuļš, tikai vistu bars tur kārpās − baltas ir
paraibas
vistas ar visās dardedzes krāsās
žilbstošu gaili...
Eralds
pirmais nolec no zirga; apmet pavadu izgrauztajai slitai, līdz
Solai nokāpt... viņas zaļpelēkajā
jājamtērpā ģērbtais stāvs mīļi
iegulst Eraldam rokās. Sola
pieveŗ acis:
Eralda pirkstu tvēriens pie viņas krūtīm ir allaž
cerēts... Viņi tvīkst...
Tai vietā viņi jau agrāk iegriezās. Tas nebija restorāns, arī
krogus ne; senajā krogus ēkā bija ierīkota patērētāju biedrības
tirgotava. Tur varēja pirkt zelteri un augļūdeņus, bija arī
degvīna pārdotavas kuŗā uz vietas
dzert nebija ļauts; tur bija arī blakus istaba, lapene,
kuŗā pagasta vīri tāpat pa draugam
savu lāsīti izdzēra. Tirgotāja meita bija
Solas skolas biedrene. Ja viņi tur iegriezās, viņus
cienāja ar vafelēm. Ar pērnā gada zemeņu ievārījumu, tīkami
iecukurotu. Ar tēju lielās rievoti vītās tasēs. Tikai uz laukiem
līdzīgas vēl var redzēt galdā.
Solas
skolas biedrene, patuklu, ovālu sejiņu, uzrautu
ieapalu deguntiņu, lielām zilām
spulgām acīm, bija īstenībā vienīgā lauciniece
Solas klasē.
Tagad izrādījās: arī Dzidra nebija īsta lauciniece. Sola
Eraldam bija ieminējusies, ka te
tuvumā dzīvo kāda viņas skolas biedrene;
Eralds bija izstāstījis, ka tā blakus pagasta kooperatīva
pārziņa meita.
Dzidra Solu vairāku iemeslu dēļ gluži dievināja. Pirmkārt, Sola
bija slavenība. Otrkārt, sava veida neatvairāms šarms
Solai visas meitenes kā
sietin piesēja. Tik ļoti, ka reizēm
Solai savu zeltaino acu varu
vajadzēja slēpt zem gaŗskropstu
plakstiņiem.
Nu viņa te ieradās jāšus, tīri kā muižniece, ar kavalieri! Ēra
dēļ katra draudzene varētu viņu apskaust. Dzidra tomēr viņu
neapskauda. Veda abus ar
Eraldu lapenē un cienāja.
Parasti viņi te ieradās vēlāk, tā uz otru brokastu laiku. Šoreiz
− neparasti agri, pirmdienas rītā, kad veikals vēl nebija
atvērts, neviens arī pie slitas negaidīja; arī piena vedēji vēl
te nebija ieradušies.
„Apžēliņ
apžēliņ, labrītiņ!”
„Stendnieku māt − vai taisnība, ka
agrāk jūs bijusi liela teātŗa
spēlētāja?”
„Paga, paga...
Eče... nemaisīsim nu valodu. Man
ierūpst tā jādelēšana, bet jūs par
teātri...”
„Nu redzat, veco māt, teātŗa dēļ mēs
jājam. Vai Dzidra nav jums teikusi, ka Auces dēļ...”
*
„Te valsts mežā mūs ne...”
Zirgus palaida ganīties. Paši nosēdās zālītē. Noslīga gulu −
Sola juta, Eralda rokas tiecas
pasargāt viņas augumu no ikviena zemes raupjuma, viņu pamazām
sev virsū vilkdams, līdz Sola ar elkoņiem uz viņa krūtīm
balstīdamās, vēroja Eralda seju
smaidīdama, ka viņu ieslodzījusi...
„Te nu tu esi. Noliku uz pleciem.”
„Toreiz Rīgā...”
„Nu mēs esam brīvi...”
„Meža meita...” Eralds dvesa. ...
pievēra acis.
„Tā kā meitene...” Sola teica. Iesmējās.
- - - - - - - -
„Ej tu ragaiti!” Sola gavilē....
- - - - - - - -
„Arī zirgi bubina, grib dzert.”
... ietvīkuši, − sareibuši, viņi cēlās.
Egles kvēpst no galotņu galotnēm līdz pazarēm vienā saulē...
„Paklausies, kā gaiss san. Nevaru pacelt augstāk rokas... līdz
taviem pleciem” − tumši gulgodama,
iesmējās Sola, pret Eraldu
balstīdamās. Ļāvās pa pusei nest līdz zirgam, tad saslējās spēji
tā kā atspere, iesvilpās − zirgi sacēla ausis − atbildēja kā
iesmiedamies ar maigu zviedzienu. Kā balerīna uz pirkstgaliem −
apgriezdamās, ielēca kāpslī, pārmeta kāju pār sedliem.
Eralds
mazliet tūļīgāk ielēca sedlos. „Noguri?” smējās Sola.
„Viltniece. Pati gurdo tēloji.”
„Ātri! Meklēsim ūdeni! Kur tas zilais
ezerelis kartē bez vārda?”
Zirgi, iesprauslodamies tecēja, dundinādami
mīksto meža taku. Gaisi tiešām sanēja kā pilni daudzu bišu
spietu, saules lāmas slīdēja pāri zirgu kakliem, jājēju sejām,
viņus te brīžiem apžilbinādami, te − atkal ieslēpdami egļu zaru
ēnā; no zariem vajadzēja vairīties, jo zemu pieliecoties... viņi
jāja, jāja, mežam gala nebija... līdz ceļš izbeidzās plašā zaļu
avenāju pieaugušā izcirtumā. Gaisa sanoņa bija rimusi, dzirdēja
tikai: vanagi kliedz − redzēja vienu augstu gaisos pār
izcirtumu, otru: lielu, − raibu, izlaižamies tepat priekšā, −
tā kā rāmie zirgi − tīri vai iztrūcinājās − taču varbūt
ne tik daudz no vanaga kā savādās vecenītes, kas spēji uzslējās
avenāju ceros, pelēksārti zaļi
svītrotu vilnaini sasegusies. Vienu roku ar pieci saulē
sabrūnējušiem pirkstiem acīm priekšā paņirbinājusi, viņa
neizprotamā kārtā lika zirgiem − gluži kā tas būtu murgu
sapnis... krācot, pie visām miesām drebot −
apstāties.
„Kurp jādami, bērniņi?”
„Labu dienu, vecomāt. Sākām vai maldīties... Kur
mežmale, zirgi grib’ dzert.”
„Nu mājās, mājās, te visur lielas mājas...” māmiņa padziedādama,
galvu klanīdama teica.
„Kas jums ķocītī? Ogas? Re-re: ir
ogas! Zemenes!”
„Vai varam paši no vecmāmiņas ogas nopirkt?”
„Gribu nest miestā. Rīt agri tirgus.”
„Ko cerat dabūt?”
„Junkur, esi pircējs?”
Eralds
izvilka naudas maku.
„Divi simti piecdesmit.” Vecmāmiņa mierīgi teica. „Mazdēlam
jauna cepure jāpērk.”
Eralda
lepnais žests ar naudas maku pajuka, roka lēnām nolaidās. −
Vaicādams viņš palūkojās uz Solu.
„Pieci lati−” tulkoja Sola.
Eralda
roka atkal pacēlās pusē, taču viņa seja bija skāba, − it kā viņš
būtu garžojis ogas un atradis tās
skābas.
„Ir tev kur iebērt?”
„Lai iet ar visu ķoci?”
„To nu ne.”
„Seši
lati?” −
Eralds ar traģisku lepnumu solīja.
Steigšus nu viņa cenu Sola ietulkoja rubļos. Trīssimt...
„Ta žēl kurvīti laist no rokas, taču
lai iet.” Trīs simti rubļu: balta nauda! −
negaidus dabūjusi − tantiņa nu
Eraldam izstāstīja, kā tieši izjāt.
„Ģibiņezers. Tā tam ezeram vārds.”
*
„Vai te kādreiz nebūtu meteors kritis?” zirgus dzirdinot,
Eralds brīnījās. Apaļa dobe − tā kā
ciba tādu stāvu pauguru vidū.
Atskatījies, viņš redzēja Solu pietvīkušu slēpjamies aiz
zirgiem.
„Tu neskaties, es eju ūdenī!” viņa pavēlēja.
„Vai es tevi pirmīt neredzēju?” tā Eralds.
„Pirmīt bija − pirmīt.”
„Apsolu...”
Aptvēris zirga krētāino sprandu,
Eralds savukārt laidās iekšā tīrajā,
valgani dzestrajā ezerā.
Te bija dziļumdzilš.
- - - - - - - - - - - - - - - - - - - -
Zirgam draudzīgi turoties līdz, Sola vēroja baltos mākoņus virs
galvas. Palaidusi vaļā Tigi, lieliem
vilcieniem airējās tieši pāri ezeram, pretī zaļu meldru ceriem
iečemurotam pretējam krastam. Tur
apgriezušies − slīdēja atpakaļ.
„Ļauj man izpeldēt malā, Erald!”
Sola sauca, redzēdama, ka Eralds
ieslīpi tuvojas viņai... Zirgi bija izpeldējuši ezeriņa otrā
krastā.
Eralds
neatbildēja nekā, tikai padobji,
aumaļaini iesmējās, par cik to ūdens
atļāva.
Vairākkārt
ar kājām pamatu meklēdama, Sola to tomēr vēl neatrada, līdz ar
rokām varēja pieķerties−krastmalas
zālei. Tur viņa turējās, elkoņus uzlikusi;
Eralds peldēja arvien tuvāk.
„Ej tu pirmais krastā, lūdzu, lūdzu!” Sola sauca, uz muguras
ūdenī apgriezdamās. Eraldam prātā
palika viņas krūšu saspriegtie pumpuri, kad viņš izkāpa krastā,
juzdams saules un gaisa siltumu, pats savā miesā uzreiz
sakarzdams no tās ainas, kā Sola
ūdenī bija pagriezusies. Viņš to gaidīja krastā, zālē nometies,
savus gurnus, redzamo iekāri slēpdams − pastiepa
Solai pretim
abas rokas.
Sola pacēla krastam pāri galvu, ar lielām, tumšām
brīnumpilnām acīm... pieķērās
Eralda plaukstām... no viņas pleciem
ritēja sīkas pērļainas ezera sidrablāses;
tad viņa pārvēlās tam pāri, vēsa svaiga un lunkana skardama viņa
augumu, bet līdz ko viņu rokas saslēdzās ciešā gredzenā ap abu
augumiem, rimst − taustot, glāstot... it kā pelde tiem būtu
iedevusi pavisam jaunas, neparastas īpašības,
kuŗas jāizpētī... saule sildot
atdeva visu savu tvīksmi, un to tvīksmi,
kuŗa viņos pašos bija, no jauna pamodinādama. Viņi
sakļāvās kopā, it kā viens otra dzīvību glābuši un no jauna
glābdami. Asiņu pulsi sāka atkal auļot it strauji, laimē...
*
Zemenes no groza viens otra riekšavās bērdami, viņi paturēja
stipri neparastu, pasakainu launagu.
„No pārpilnības groza...” ogas bērdama
Eraldam teica Sola. „Ai, vasara,
vasariņa...”
Melna matu cirta rotaļīgi sprogājās
pār viņas zeltainajām acīm, pārdabīgi
daiļa − Eraldam viņa likās tai
brīdī.
Eņģelis vai daimons?
Tie abi: vienā meitenē?
Taču tūlīt šo savādi vecmodīgo domu, kuŗa
likās tik neparasti aizņemta...
Aizmirsa...
Dzelminieku atbalsis....
Tās Eralds atraidīja.
Viņš bija algots un īsti laimots.
*
Liela sarkana saule rietēja pār mežu galiem,
zeltoranža aitiņu mākoņiem pa vidu.
Ireiģu
pagasts: Eralds lasīja ceļa stabiņam
uzrakstu.
Viņi jājienu bija vēl pirms saules noejas tikpat kā veikuši.
Meijām pušķots pagasta nams. Laikam kādas svinības. Iekšā
uguns... Dzirdēja braši uzdziedaim.
Eralds,
vēl kartē pavēries, rāda ceļu uz Drigņiem,
Inta tur par izpalīdzi.
Tai īstajā ganu ceļā iejājuši, viņi tuvojās mājām, − re!
Inta stāvēja ceļmalā pie aploka vārtiem, pie
kaklenīcām turēdama abus suņus. Tie
rēja, taču zirgiem klāt netika.
Pagalma vidū, lielas liepas pavēnī sirmi zvīļoja vakara krēsla.
Liepas zari turējās vēl sārta norieta saules gaismas pilni.
Inta!
Eralds
nolēca no zirga − piesteidzās klāt meitenei.
Sola, vēl zirga mugurā sēdēdama − meiteni vēroja, tā kā savādu
parādību, mazliet nereālu un tomēr pazīstamu...
... − kopā savijies teātris ar dzīvi...
Zeltainā galva.
Balts krekliņš, svītrots vidzemnieces
rinduciņš − ne jau darbam − tā kā svinību dienai − taču
tāds paīss.
Kājas basas...
Varētu būt tā kā pameita pasakā, −
Maija lugā...
Eralds
satvēris abas meitenes rokas.
Intas acis lielā pārsteigumā ieplēstas. Viņa vēro
Eraldu nepārprotamā laimē, tad viņas
acis pievēršas abiem zirgiem, Solai
− kas sēž augstu zirga mugurā...
Uzreiz tāds kā brīnums kopā ar skaudru sāpi iedzeļ
Solai...
Viņa saprot, ka tā ir liela dziļa mīlestība, kas saista
Eraldu un Intu, mīlestība,
kuŗai dzīve dažādās plāksnēs var
likt visādus šķēršļus, mainīt − dekorācijas: un tomēr − te bija
viena aina, dzīva un tā pati − laikam kā pirms daudziem simtiem
gadu, tā arī tagad... Vai Eralds
bija pārjājējs bāliņš? Un vai tā bija māsas vai līgavas gaviļu
pilnā līksme, kuŗa izteicās Intas
augumā un kustībās?
„Solu Teigeri, Inta, − tu labi
zini.”
„Vārdu zinu” − Inta laipni, skanīgi bilda.
„Vijolniece. Slavenība.”
„Mūsu māju...”
„Ieteksnītes.”
„Kalponītes − ”, Sola, Inta čalīgi
sveic viena otru. Solas grieķu
parfīms, saldeni rūgtens un sveķots, Intu
ietveŗ liegā tvīksmīgā lokā.
„Mēs taču liekamies sen pazīstamas, vai ne?” teic Sola. Viņas
balsī ir iegūlies savāds gulgojums,
greizsirdības smelga pārvērtusies
laimē, Inta ir tā rožzelta kaķpēdiņu
meitene ... sapnī.
