Modris Zeberiņš

VĒLREIZ PAŠPORTRETS

 

Mana disertācija reģistrēta 1950-51 Verz. d. dt. Hochschulschriften. Bibliogrāfiskas ziņas par mani ir Latvju Enciklopēdijā. Literāti bibliogrāfiju var pārbaudīt Kongresa bibliotēkas sējumos, sākot ar 1953. gadu. Desmit gadus esmu klusējis, vietējai operai skatuves darbu strādādams, dekorācijas gleznodams, ar mūziku dzīvojot, mūziku klausoties, mūzikā... filozofējot, ja tā drīkst teikt. Esmu dikti lustējies, Tā Kunga vīna kalnā visādas ogas ēzdams.

Bet kuŗš lasa Herderu?

Ja tautasdziesmas apstrādā ar modernām antropoloģijas metodēm, teica Dzintars Sodums, − tad mūsu priekšā uz galda guļ tāds zelts, ka elpa aizraujas. Iekritu arī tur. − Lai pāriet nabas tarkši − prēlenei teiktu čigāns.

„Dēls, baznīcā tu uz sieviešu pusi neskaties,” lasām Birkertu tautas anekdotes. „Tie visi ir velli.”

„Man tas viens velliņš dikti patika,” domīgi saka dēls ceļā uz mājām. Vēl neesmu izlēmis, likt vai nelikt Work in progress vietā rūgstošajam pašromānam virsrakstu: Man tas viens velliņš. Dikti ilgi un lēni rūgst. „Pliekans” − gaidi! smej velliņš: vīna kalnā vēl labākas ogas ierādīšu.

Kur esmu? Kādas jaukas vīna lejas!
Man ķekars šepat rokā!
Man ar! Man ar!

(Raiņa Gētes tulkojums.)

Ir liela kaudze lapu. Pa vidu visādi plestiķi laidelējas: vācu, gallu, grieķu, romiešu.... Finnegan’s Wake ietekmē. To olimpisko skudru pūli, boļševiku brošūru apriebies, esmu lasījis ar gurmeta baudu, ziedošā pļavā, kalniņā pie augstskolas observatorijas gulēdams. Zili augstumi visapkārt, mazi zaļi sienāzīši lēkā pa Finnegana lapu: kur nu lasīt. Un sāc rakstīt: vajag kā muižas puisim uz abām pusēm valcēt.

Literārie sākumi man ir dramatiski sacerējumi, astoņu gadu vecumā, proti. Biju tik ļoti teātŗa aizgrābts, ka kopā ar māsu spēlēju gaitenī lugas ar paša taisītām dekorācijām un vienīgā publika bija jaunākais brālis. Zaldātu laikā sacerēti dzejoļi, Panevēžā, leišu aizaugušā dārzā sardzē stāvot un pavasaŗa tulpēs skatoties. Dzejoļi ir mīlestībai, burvju spoguļu pilni un ar tādu kā Aspazijas noskaņu. Publicēti nav bijuši. No Prāgas uz Bavāriju simt kilometru kājām ejot, iesākts romāns Tilti miglā. Latviešu literatūrā laikam rets tāds gadījums: kad Baltijas Universitātē izsludināju, ka divi ar pus stundas lasīšu priekšā pirmo daļu, sanāca pilna auditorija, un neviens negāja ārā. Šķiet, bija panākumi, tikai ne pie tā meitieša, kurš man patika, un Dzidra toreiz vēl nebija mani uzskatījusi. Būtu tas cits meitisks apsažēlojies, būtu daudz dullāk gājis.

Jānis Abučs romānu publicēja lielās skrīnēšanas laikā, un Jānis Rudzītis romānu diezgan cildināja un uzslavēja, bet citi melsa, ka drukāts privāti. Ideālista Abuča rokās tā kas nenotiek − tam ir citi izdevēji. Emigrācijas laikā pabeigti Ūpji, kopā ar sievu. Kālab kaitīgi rakstīt kopā ar sievu, toreiz vēl nesapratu. Rudzītis un Jānis Grīns gan saprata, es ne.

Pitsburgā, konservu fabriku naktī aptīrot, dienās sarakstīts Van Deika un Londonas romāns Dievišķīgās rokas. To ļoti tīkami uzcildināja Jānis Veselis.

Ejot pa Dichtung und Wahrheit pēdām, Tilti miglā ir mana Rīga. Un nemaz nejautu, cik ļoti tā ir Knuta Lesiņa Mīlestības zīmoga Rīga. Tilti miglā no tā ir tāda negaidīta atvase. Ne pats to jutu, ne kritiķi teica.

Labs laiks paiet, līdz to ierauga. Un ir gluži tāpat kā divdesmito gadu Berlīnes un Vīnes žīdiem, kuŗiem visas zemes ilgas dega krūtīs, un kuŗi, mūziku mācīdamies, komponēja brīnišķīgas lietas, bet viņu mammas un Frau Rebitzin allaž viņiem teica: tas ir Brāmss. Jākomponē heksatonāli, duodekafoniski, atonāli, lai mamma nesaprot. Volfganga Dārziņa vārdiem: Dēlī, tā laikam tava kampazīcija. Viss aplam vie’ skan...

Kālab neviens man neteica: tavi Tilti miglā ir tīrs Knuts Lesiņš? Un tad vēl esot nešpetni drukāts? Va vella! Arečekur jau Zeberiņa velliņš ieķēris nagus.

Romāns Dvēseļu raudzītājs raksturotu nometņu laiku. Ģimnazista gados biju ēstin apēdis visu Andreja Upīša mūža produkciju. Elka dievs man bija. Ir vēl tagad. Dvēseļu raudzītājā meklēju citu perspektīvu nekā bēgulības ģenerāllīnija, ko trimdas ideologi grib avīzē redzēt. Tad nu sāka mani stipri smādēt. Es esot sarkans. Sarkans neesmu, bet tā kā Andreja Upīša rantījums rādās. Es esot spēris kļūmīgu soli. Man pašam Dvēseļu raudzītājs patīk.

Interesanti, ka viss tas, kas rakstīts tieši no dzīves, kritiķiem izlicies pilnīgi izgudrots un brīžiem pilnīgi smieklīgs. Tur, kur Fredis Skutuls, apakšbiksēm vien kājās, sēž uz grīdas, loba kartupeļus, bet sieva pārnāk no augstskolas, teikdama: vīrs, es iešu tagad kosmētikas kursos; kur uznāk liels negaiss un arīdzan mīlība pērkona negaisa laikā − viss tas dialogs, norises, apraksts ir pilnīgs tās dienas naturālistisks protokols. Kritiķi saka: vai, kur dumji izgudrots.

Arī disertācija par apziņas straumes fainomenoloģiju latviešu aprindās zināma, tikai romāna kritiķi netic. Purva meliorācijai jābūt romāna kompozīcijas centram, nevis patiesai doktora disertācijai. Abi ar doktorandu tiešām gudrojām, vai nevarētu to nometnes dzīvi stimulēt tā, ka sanāk disertācijai piemēri. Ar tādiem pašiem kompleksiem vēl šodien sociologi noņemas...

Protams, pasaka ir gan pamatā − jo psīcholoģija poēzijai ir baltā nāve. Tas pats, kas terpentīns, ziepes un smilšpapīrs eļļas krāsai.

No psīcholoģijas literatūra neiegūs vairāk nekā iegūs balerīna no klibas līķa kājas sekcijas. Āre, uz tiem pamatiem manu romānu gan varēja apgāzt... Vienīgi Vitauts Kalve, labs psīchologs, to īsto vainu zina, un tā Uztuptēva garā glaimīgi pazobojies par Zeberiņu − psīcholoģijas nevainīgo. Es no galvas Adleru un Jungu zinot. Jāsarkst.

Ūpju paradokss cits. Interesanta ieceres eksperimenta labā galveno varoni biofiziskā personā un erotiskā atvalkanībā ieriktējām tā, lai tas izliktos pēc manas bijušās sievas bijušā ideāla, cik nu pilnīgi iespējams, pats ieslēpdamies tai visniecīgākajā vīriņā, Zintī Stagarā, kurš dzejo. Kas tev, Dieviņ, dos! Ja galvenais varonis ir tāds un tāds, izcils un apbrīnots, tad vīrieša suņa psīcholoģija prasa, lai vīrietis nebūtu muļķis, un lai lielais, pozitīvais būtu pats autors.

Tāds, redzat, ir socioloģijas šablons. Skriesi ar galvu mūrī? (Vienas Andreja Upīša noveles varonis uzspeŗ sevi gaisā ar dinamītu, atklājis, ka viņu mīl, grib viņu redzēt kā dižgaru).

Labs piemērs: rakstnieks spēlē vienu atklātni, bet sabiedrība rakstnieka individuālās premises nepieņem. Šablons vajadzīgs.

Nebūs pats autors? Lai gan romānā viņš rādīts gaŗāks pāri par sešām pēdām, ar bārdu, kāda viņam patiesībā dzīvē bija (pielieku savu un sievas bildi Minsteres ielā, Ūpju rakstīšanas laikā. Katrs var redzēt vidēju garumu, apkoptu ģīmi). Bet Ūpju varonis ir ar bārdu, stilizēts poļu magnāts Heidelbergā, ar visām tām mistiskām pieskaņām, par kuŗām viņu ļaudis apbrīnoja, īstenībā dzīvē viņš daudz interesantāks, bet to, protams, nespēja uzrakstīt ne mana sieva, ne es.

Bet kas tev deva! Austrālijā, dzirdēju, dāmas mani vārdiem smagi pērušas par tik bezkaunīgu lielīšanos, tādu ārkārtīgu lielību, ar kādu es sevi galvenā romāna raksturā esot notēlojis. (Sava lielība jau nu ir katram. Augšējā bildē es Ventorfā lasu fragmentu no Ūpjiem; blakus − mana publika, arī te visi klausās, tikai sieva un sievasmāte kritiskas. Vīram pašā priekšā biju antipātisks. Bet arī viņš ir klausītājs koncertā. Ja auditorijas priekšā jūties labi, eo ipso esi lielīgs. To pašu liecina vēl viena bilde, kur Grinbergs mani intervē, man tā spēlīte artistiski patīk un pozē ir konsekventi á la Wagner; bet mana sieva, nabaga skuķis, kaunas. Valentīns Pelēcis smaida un štapē pīpi. Kā gan šabloni aizsedz patiesību! Tā nu ir tāda nelgas atzīšanās, bet ir diezgan bīstami ar sievieti dalīties garīgā darbā. Ieguvums būs sadzīvē, bet literārā rezultātā sieviete būs allaž stiprākā. Tas nav no Strindberga Nelgas atzīšanās kopēts, bet droši vien ar Strindbergu saskanētu. Tīri labi. Bet kā sievas pasaule literāri auga! Salīdziniet „Dzērājvīru” ar Mardžori Izabellu. Jānis Jaunsudrabiņš teicis: palaid tu meitietim vaļu, un meitietis tev aci no pieres raus laukā. Es, nelga, iedrošinājos savas šķiŗamās sievas priekšā uz dīvāna aizmigt; vēl tagad mostos šausmās, it kā hipnotizēts, nezinot ne rīta, ne vakara un tumšs priekš acīm. Ja jocīgais esmu es, redzu un rakstu par to, tad esmu mazochists, objektīvu humoru par sevi neurotiskie nepieņem. Kā es tā drīkstot sevi lamāt un nopelt?

Brīdinu visus reālistus un naturālistus: nekad nerakstiet to, ko sieva par jums saka. Vēlāk viņa tevi neturēs ne suņa kārtā. Zintim Stagaram, resp. sev pašam pieliku kāda cita cilvēka, dzejiska cilvēka ārējo izskatu, dažus citus cilvēciskās komēdijas elementus, dažas sabiedrības trafaretu parodijas.

Tas lāga vīrs savukārt uz mani bija nikns. Arī Silajupja prototips atzina, ka gribējis ar mums pārtraukt draudzību. Liels īsti humāns raksturs: pārspēja mums iedzimto noli tangere.

Trīsdimensionāli sintētiski raksturi pret autoru var sacelt trejkāršu rūkšanas procesu; un nedomāju te tādu rūgšanu, kā alus rūgst, bet rūkšanu.

Un daiļās dāmas? Tra-la la-lalalalahā! La, lā, lā, lā-ā-ā!

Ah, bravo, Figaro, quel barbarissimo...

Še skūž mats un iznicin barzde.
Še var vellu rullēt un ķīmiski tīrīt.

Zelta lielceļi, hercoga Bīrona romāns, veltīts mūzai, kuras iniciāļi ir pirmā lapā. Jānis Grīns cer: romānam būs turpinājums.

Ļaudis cer: Lipsts atgriezīsies.

Tur vajag aknu.

 

[Skat. Modŗa Zeberiņa Fragmentu]