 |
SAĪSINĀJUMI
Visi bez gada skaitļa minētie avoti publicēti 1973. gadā.
|
Rolfs Ekmanis
IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ: 1973
|
SAĪSINĀJUMI
Visi bez gada skaitļa minētie avoti publicēti 1973. gadā.
|
Sakarā ar Krievijas, Ukrainas, Baltkrievijas un Aizkaukaza Republiku Federācijas apvienošanās 50 gadu jubileju 1972.g. decembrī arī pērngad vai kuŗš katrs vissavienības un republikāniskās preses izdevums nopūlas reklāmēt padomju valsti kā spilgtu proletāriskā internacionālisma un ļeņiniskās nacionālās polītikas triumfa apliecinājumu. Paši skaistvārdīgo rindu autori labi zina, ka dzīves dialektiskā attīstība ir pavisam savādāka, ka tā dēvētais nacionālais jautājums ieiet līdzi padomju lielvalstij otrā pusgadsimtā kā neatrisināta un piedevām aizvien akūtāka problēma. Ir ļoti lielas grūtības pārveidot nacionālās piederības apziņu ne tikai intelliģences (īpaši radošās) aprindās, bet arī plašajās masās un pat augsti stāvošu KP biedru rindās. Ukrainas partijas vadītājam un PSKP CK polītbiroja loceklim Petram Selestam jāzaudē savi posteņi - daļēji par grāmatas Ukraina, naša Radjanska (Mūsu Padomju Ukraina) sacerēšanu, jo tā "sagādājusi barību nacionālistiskām illūzijām un nacionālistiskiem aizspriedumiem" (Kommunist Ukraini 4). Ukrainas KP vadītāju sanāksmē Kijevā 16.martā tiek atzīts, ka ideoloģiskais audzināšanas darbs kopumā bijis nesekmīgs. Jaunieceltais UKP pirmais sekretārs Sčerbickis vai visās kultūras jomās saskata neveselīgas nacionālisma izpausmes. Speciālā partijas sasauktā sanāksmē laikrakstu redaktoriem uzdod rūpēties par to, lai visi republiku žurnālisti aktīvi iesaistītos cīņā pret "nacionālistisko dižmanību" (P 26.7.). Ukrainas komjaunatnes kongresā Kijevas universitātes 2.700 KP biedrus ņem uz grauda par to, ka viņi esot bijuši nesekmīgi "pagātnes atlieku" iznīdēšanā starp universitātes 22.000 studentiem. Ukrainas komjauniešiem esot jākļūst par patiesiem internacionālistiem, un būt internacionālistam nozīmē izrādīt draudzības un brālības pilnu attieksmi visām mūsu zemes tautām, īpaši varenajai krievu tautai, tās kultūrai un valodai, kas ir revolūcijas valoda, Ļeņina valoda, starpnāciju sakaru valoda, saliedēšanās valoda" (Komsomoļskaja P 12.10). Gruzijas komjaunatnes kongresā nosoda komjauniešu starpā plaši izplatīto "nekritisko attieksmi pret pagātni, pret buržuāzisko dzīves veidu" (P 15.6). Armēnijas KP sekretārs Kočinjans partijas plēnumā 23.aprīlī ņemas apsūdzēt jaunos literātus (viņu darbi esot piesātināti ar "polītisku vienaldzību" un "neizprotamu pesimismu") un Sovetakam grakanutjun (tur iespiesti padomju mākslai nepieņemami darbi), vienlaikus akcentējot domu, ka radošo savienību neapmierinošās vadīšanas spējas veicinājušas nacionālistisku tendenču izpausmi. Arī Turkmenijā apspriež nopietnas nepilnības intelliģences polītiskās indoktrinācijas darbā (idejno-vospitateļnaja rabota). Kā ziņo TKP sekretārs Gapurovs savā 3.aprīļa runā, republikas rakstnieku un mākslinieku darbi nemaz neatklājot "vīrišķīgā un drosmīgā padomju cilvēka panākumus komūnisma celšanā". Tā vietā viņi pat nevairoties atainot cildinoši tos vēstures posmus, kad Vidusāzija nav atradusies Maskavas paspārnē, chānu laikus.
Tema par ideoloģiskām diversijām un cīņu pret tām nodarbina arī Baltijas republiku vadītājus. Aizvadītā gada republikas partijas sanāksmes moto ir "Idejiskās pārliecības ieaudzināšana - mūsu svarīgākais uzdevums". Šeit pasvītro, ka nacionālistiski aizspriedumi, nacionālo jūtu pārspīlēšana esot ārkārtīgi dzīvotspējīga parādība. Tādēļ vēl 'Vienmēr nākoties sadurties ar "senatnes ideālizēšanu, novecojušu nacionālu paradumu uzspiešanu vai padomju patriotisma jēdzienu sagrozīšanu". Tāpat kā citās republikās, propagandē nepieciešamību uzlabot krievu valodas apgūšanu, jo tikai tādā veidā "tiks sekmēta sakaru nostiprināšana ar visām PSRS tautām" (C 10.3). LKP CK plēnumā 30.oktobrī katēgoriskā tonī LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss atkal uzsveŗ, ka jāpastiprina "ideoloģiskā darba kaujinieciskais, uzbrūkošais raksturs", jānostiprina latviešu tautas sakari ar citām padomju tautām, bet "pirmām kārtām ar lielo krievu tautu". CK sekretārs A. Drīzulis savukārt liek pie sirds rosmīgi darīt galu "jebkuriem mēģinājumiem ievazāt nacionālistiskus uzskatus", cīnīties "pret buržuāziskās ideoloģijas iespiešanos" un pret "buržuāziskajiem antikomūnisma sludinātājiem" (C 1.11). Arī Latvijas kultūrpolītiķu ieskatā visu vērtību augstākā mēraukla ir ideoloģiskā cīņa, nevis nacionālās kultūras tradiciju nosargāšana un saglabāšana. Kad PSRS RS valdes 4. plēnumā marta beigās Maskavā šīs valdes pirmais sekretārs un literātūras polītiskās līnijas faktiskais noteicējs Georgijs Markovs nodiktē padomju rakstnieku vissvarīgāko uzdevumu - "atklāt padomju sabiedrības garīgo un morālo veselīgumu, nostatīt to pretī buržuāziskās pasaules garīgajam tukšumam" (LuM 7.4).
LKP sanāksmē pārmetumus par vāji izvērstu "internacionālās audzināšanas darbu" izsaka radošām savienībām, literātūras un mākslas darbiniekiem, kultūras u.c. iestādēm (C 10.3). "Daudzu literatūras un mākslas darbu", kā arī Rīgas kinostudijas filmu idejiskais līmenis, bargi aizrāda Drīzulis, nepavisam neapmierinot homo sovieticus "pieaugušās garīgās vajadzības". Tādēļ LPSR kultūras darbiniekiem jāpasteidzas izpirkt lielais parāds "mūsu slavenajai strādnieku šķirai". Tāpat Latvijas preses izdevumi, neraugoties uz daudzajiem aizrādījumiem, vāji propagandējot partijas organizāciju pieredzi, neatspoguļojot "dziļi un pārliecinoši" komūnistiskās audzināšanas problēmas. Kultūras ministrijai, republikas arodbiedrību padomei, partijas un padomju organiem viņš uzdod palielināt kultūras iestāžu lomu "darbaļaužu komūnistiskajā audzināšanā", uzlabot kultūras iestāžu un darbinieku "idejisko ievirzi", paplašināt viņu polītisko apvārsni (C 1.11).
Šķiet paradoksāli, ka 1973.g. visām PSRS republikām ar lielu pompu piešķiŗ Tautu Draudzības ordeni. Uz nemierīgākās republikas galvaspilsētu Kijevu 26.jūlijā šajā nolūkā dodas pats PSKP CK ģenerālsekretārs L. Brežņevs. Uz Igauniju ar draudzības ordeni kabatā dodas KGB priekšnieks Jurijs Andropovs, ko Igaunijas Ministru padomes priekšsēdis sumina kā "igauņu tautas lielo draugu un labvēli" (Radio Tallinn 27. 12). Latvijai ordeni atved CK Polītbiroja loceklis un Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdis N. Podgornijs 26.decembrī, bet Lietuvai - KP teorētiķis M. Suslovs. Ap to pašu laiku Lietuvā cirkulē Lietuvos Kataliku Bažničios Kronika, kur dokumentēta vesela rinda ne visai "draudzīgu" jūtu uzliesmojumu. Par "smagiem disciplīnas pārkāpumiem" soda vairākus Viļņas universitātes studentus - viņi nolikuši ziedus pie Vitauta Dižā pieminekļa Perlojas pilsētiņā.
LITERĀTŪRZINĀTNE
Jāpievienojas literātūrzinātnieka Harija Hirša uzskatam, ka arī 1973.gads nevar lepoties ar tādiem aktuālās kritikas publicējumiem, "kas aktīvi rosinātu sabiedrisko domu, izvirzītu būtiskas, tieši šodien svarīgas problēmas par ko diskutēt un domāt" (LuM 29.12). Daļēji tur vainojamas pastāvīgi aģitējošo kampaņu kailās deklarācijas, normātīvie priekšraksti, šauri utilitārās prasības un pretenzijas pret mākslu. Kaut arī kritikas jomā valda dziļa krēsla, tās līmenis ir nesalīdzināmi augstāks par 40.-to un 50.-to gadu piķa melno nakti. Tomēr 1973.g. nedod tādas iejūtīgi analītiskas apceres kā, piem., Dzidras Kalniņas "Par romānu un antiromānu" (skat. JG 72-73) un "Par sintētisko lasīšanu" (LuM 21.2.70). Kritikas attīstībai vajadzīga moža garīga kustība, dzīva domu apmaiņa. Ja tādas nav, kritika nespēj atklāti pievērsties ne aistētiskiem; ne socioloģiskiem, ne filozofiskiem, ne psīcholoģiskiem, nedz arī kādiem citiem aspektiem. Igauņu rakstnieka Paula Kūsberga vārdiem izsakoties, kritiku nelabvēlīgi ietekmē tas, ka literāti spiesti uztvert oficiālo kritiku "kā pēdējās instances tiesas lēmumu", ka pārāk bieži jāklausās uz dažnedažādiem idejiski polītiskiem apvainojumiem. "Vai nebūtu laiks to izbeigt?" viņš drošprātīgi jautā (Družba narodov 1).
Nav jau tā, ka "izlūkgājieni" mūsdienu Latvijas literātūrā galīgi trūkuši. No pērngad publicētajiem literātūras teorijas un problēmu rakstiem, kas analizē, vērtē un tādējādi sekmē literāro procesu, jāmin R. Veidmanes "Matemātiskā poētika par dzejas valodas būtību" (LuM 21.7), I. Auziņa "Vai pastāv lirodramatika" (LuM 20.1), D. Ūdres "Alkaja strofa latviešu padomju dzejā" (LuM 24.3), Reiņa Ādmīdiņa "Dzejas asociatīvais raksturs" (K 5), Silvijas Raģes "Par izlokšņu leksikas izmantojumu latviešu pēdējo gadu prozā" (K 3), Skaidrītes Sirsones "Kompozīcijas principi un tendences jaunākajā latviešu dzejā" (K 12). Literatūrā un Mākslā turklāt risinās "Sarunas par konfliktu" un "Pārrunas par valodu", bet tās ir ļoti nedrošas un tikai nedaudziem līdzdalībniekiem izdodas izvirzīt centrā vienu vai vairāku autoru daiļrades stila analizi. Zināmu cerību dod mūsdienu literātūras kompleksa kritiski zinātniski izpētes mēģinājumi divos rakstu krājumos, bet pagaidām tie ir tikai ielāpveidīgu meklējumu stadijā. Problēmās un risinājumos apkopoti 9 autoru darbi par mūsdienu latviešu prozu, vispirmā kārtā romānu. Diemžēl vispusēju un dziļu pētījumu vietā tur ir pārāk daudz nevajadzīgu pamācību un primitīvu apgalvojumu bez analīzes seguma. Turklāt sastādītājs prof. K. Krauliņš nav parūpējies par zinātniski vienveidīgu izkārtojumu, par konsekvenci dokumentācijā etc. Nav pat nekādu norāžu par to, ka daļa rakstu publicēta jau iepriekš periodikā -1970.g. un vēlāk. Slavējams ir Ērikas Zimules mēģinājums apskaidrot stila un žanra tendences un savdabību. Jaunā zinātniece pievēršas romāna kompozicionālam modelim, sižeta intensitātei, psīcholoģiskumam, valodas lakonismam, radošās individuālitātes neatkārtojamībai u.c. Savā jau agrāk publicētajā rakstā "Vēstures virzība un tās ilustrēšana" (LuM 7.2.70) ZA Valodas un literātūras institūta direktors Jānis Kalniņš vēršas pret orientāciju sagrozīt patiesību vēsturiskajā beletristikā un akcentē domu, ka pasaules literātūrā šā žanra loks ir "daudz plašāks un ietekmīgāks nekā to esam ieraduši redzēt mūsu literatūrā". Kritikas gada grāmatā, kas līdzīgi Varavīksnei, Dzejas dienai, Stāstiem, Teātrim un dzīvei kļūšot par gadskārtēju izdevumu, ievietoti pārskata raksti par 1972.g. prozas, dzejas un drāmaturģijas ražu, kā arī atsegti daži Auziņa, Ziedoņa, Arvīda Skalbes un krieva Zadornova darba noslēpumi. Sastādītājam E. Damburam un J. Skaparam nav bijis pārāk jānopūlas ar manuskriptu vērtēšanu, jo arī šajā krājumā vairums rakstu pārspiesti no LuM un Karoga, turklāt ar visiem novecojušiem faktiem. V. Ancītis ar savu parasto rūpību sastādījis nekritisku informātīva rakstura pārskatu par zīmīgākajiem notikumiem 1972.g. kultūras dzīvē.
Pērngada aktuālajā, operātīvajā kritikā var atrast mazliet vairāk nekā parastos satura pārstāstījumus, beletristikas idejiski polītisko aspektu atklāšanu un savstarpējās slavas dziesmas. Tādi dzejas recenzenti kā Inta Čaklā, Ingrīda Kiršentāle u.c. ceļ kritiskuma koeficientu ar savām mākslinieciskā iespaidīguma analizēm. No pašiem dzejniekiem, kas publicē saturīgas recenzijas, visaktīvākie ir Knuts Skujenieks, Augusts Strauss, Imants Auziņš, Māris Čaklais. Jau daudz grūtāk ieslēgties kritiskas analizes rāmjos ir bijis prozas apcerētājiem. Tas ir tādēļ, ka prozas rakstnieki spiesti izvairīties no problēmu saasinājuma, viņiem liek izplūdināt konfliktus, turklāt rūpīgi nodrošināt tos ar paskaidrojumiem un atrunām. Un par pelēkiem daiļdarbiem arī kritikai ir grūti būt savādākai. Igauņu rakstnieka Juhana Smūla (Smuul) vārdiem izsakoties, "arī kritiķim pietrūkst ko teikt, kad jāsastopas ar Lielo Pelēko" (K 1972, 3).
Ždanovisma gados un vēl pēc tam jebkuŗas norādes uz ārzemju literārajām ietekmēm (izņemot krievu) uzskata par nāves grēku. Lai arī visumā PSRS ietilpināto tautu literātūras izslimojušas šo infantilisma sērgu, salīdzinošā literātūrzinātne Latvijā vēl vienmēr ir bērna autiņos. 1973.g. publicēts tikai viens informātīvs raksts - Laimoņa Stepiņa "Islandiešu literātūra Latvijā" (K 4). Tas it kā papildina plašo īslandiešu rakstniecībai veltīto un Gunara Irbes rediģēto JG 94 (1973.). Interesi izraisa Azerbaidžānas ZA apgāda klajā laistā literātūrzinātnieka Vagifa Arzimanova brošūra par Azerbaidžānas un Baltijas tautu kultūras sakariem, kur viena nodaļa veltīta Latvijas un Azerbaidžānas kultūras sakaru tradicijām un to attīstībai. Krājums Rietumeiropas rakstnieki un kritiķi par literatūru satur materiālu klāstu no 19. un 20.gs. rakstnieku (Gētes, Žoržas Sandas u.c.) un kritiķu (galvenokārt marksistu) izlasītiem darbiem. Pēdējos gados raksturīga vairāku spējīgu kritiķu ieiešana mūsu klasikā, parasti pēc kļūšanas par zinātniskiem darbiniekiem ZA Valodas un literātūras institūtā vai par mācībspēkiem universitātē. 1973.g. vairāki ievērības cienīgi darbi publicēti par vēl joprojām neapgūto literātūras mantojumu. Ar īpašu zinātnisku erudīciju un visumā mierīgiem, pamatotiem spriedumiem izceļas Dzidras Vārdaunes literātūrvēsturiskā monografija Traģēdijas žanrs latviešu literātūrā, kas ir pirmais šāda veida pētījums, jo visus pēckaŗa gadus, izsakoties pašas autores vārdiem, pie mums jebkuru literatūras un mākslas darba specifisko analizi uzskatīja ne vien par nevajadzīgu, bet pat par formālismu (...) nav jāpierāda, cik kaitīga ir bijusi šādu uzskatu ietekme mūsu mākslas un literatūras zinātnes, īpaši teorijas attīstībā (6.lp).
Pirmajā nodaļā (no trim) apskatīti pirmie mēģinājumi traģēdijas žanrā - Stepermaņu Krustiņa mākslinieciski nevarīgās bēdu lugas Zemgalieši (1887), Altranstetas asins zieds (1893), un Ūdens meita (1893), kvalitātīvi daudz vērtīgākās Blaumaņa drāmas Indrāni (1904) un Ugunī (1905), Aspazijas Vaidelote (1894) un Sidraba šķidrauts (1905). Gaŗāmejot autore piemin Fallija, Lautenbacha-Jūsmiņa; A. Gulbja, Akurātera, Brigaderes un Saulieša lugas. Veselas 6 lp. veltītas M. Zīverta traģēdijas Vara (1944) analizei. Pasaules literātūrā varas sarežģītā problēma "visspēcīgāk izskanējusi V. Šekspīra darbos un no latviešu rakstniekiem visvairāk ieinteresējusi dramaturgu M. Zīvertu", secina Vārdaune. Nevar nepievienoties viņas uzskatam, ka šā žanra attīstība sasniedz himnisku kāpinājumu Raiņa traģēdijās (tās aplūkotas ar patiesu iejūtību un cieņu visaptveŗošākajā 2. nodaļā), ka Raiņa pasaules uzskats, viņa cildenā izpratne par to, kādam jābūt "atbrīvošanas cīņas galamērķim", dod šai temai lieluma elpu, un dzejnieka vārds var droši nostāties "blakus izcilākajiem traģēdijas autoru vārdiem pasaules literatūrā". Analitiski visskaidrāk izgaismotas Raiņa traģēdiju augstākās virsotnes - Indulis un Ārija, Uguns un nakts, Mīla stiprāka par nāvi. Savu izpēti autore beidz ar secinājumu, ka Raiņa varoņi
nav traģiski vientuļnieki, kādi ir Bairona lielie dumpīgie gari, kas kosmiskā varenībā saceļas pret 'pasaules sāpēm', pret nenovēršamo, mūžīgo ļaunumu, viņi nav vientuļi kā H. Ibsena traģiskie protestētāji pret dzīves šaurību, kurus nosmacē apkārtējās sabiedrības trulums.
Atšķirībā no citiem traģiskajiem varoņiem pasaules literātūrā Raiņa varoņi ir cieši vienoti ar savu tautu, kas nākotnē būs varoņu cīņas turpinātāja, viņi tic humānisma uzvarai un viņu nāve apliecina dzejnieka "dižo ideju spēku un nemirstību" (162). Tāpat kā vairums Latvijas rainologu Vārdaune uzsveŗ, ka, krājot materiālus savai nepabeigtajai lugai Steņka Razins, Rainis esot pētījis ne tikai 17.gs. zemnieku sacelšanās vadoņa laiku, bet arī "Lielās Oktobra sociālistiskās revolūcijas notikumus Krievijā, daudz interesējies par V.I. Ļeņina dzīvi un darbiem" (113). Kā šī izteikuma vienīgā illustrācija kalpo Raiņa "radāmajās domās" 1918.g. 11.decembrī ievestā piezīme par materiāliem, kas būtu jāizlasa ("Vēl Puškina dzeja par Steņku Razinu. Lenin als Mensch und Revolutionär"). Zīmīgi, ka leģendārais Donas kazaks, saceldamies pret caru, atainots kā nežēlīgs varmāka, kam "rokā netrīc naža gals, kad tas vandīsies pa ienaidnieka krūtīm". Pēdējā nodaļā aplūkota Andreja Upīša vēsturisko traģēdiju triloģija Mirabo (1926), Žanna d'Arka (1930) un Spartaks (1943). Grāmatas vērtību mazina tādi nenosegti pārspīlējumi kā Upīša noraksturošana par latviešu "otru lielāko vārda mākslas meistaru" tūdaļ pēc dižgara Raiņa.
ZA apgāda "Zinātne" publicētajā Vitolda Valeiņa disertācijā Latviešu lirika XX gadsimta sākumā , (1900-1917), par ko autoram piešķirts filoloģijas doktora grads, izvirzīta pamatatziņa, ka laiks no šā gs. sākuma līdz I pasaules kaŗam ir bijis latviešu lirikas zelta laikmets, pat vēl vairāk - "visspraigākais attīstības periods" visā latviešu literātūras procesā. Šo un citas līdzīgas tezes var pieņemt vai arī noraidīt. Vietumis dzejas apcerētājs, pārāk spilgtās "marksistiski ļeņiniskās gaismas" apžilbināts, zaudējis jebkuŗu objektīvitāti. "Buržuāziskās Latvijas apstākļos", piemēram, mūsu dzeja "kopumā vairs straujāk un tālāk neattīstās" - it kā Rainis, Aspazija, Plūdons, Skalbe, Virza un vēl citi pārtrauc attīstīt - savu dzeju līdz ar 1914.g.; it kā Medenim, Lazdai, Veldrem, Ziemeļniekam, māsām Skujiņām, nemaz nerunājot par Čaku, kas visi ienāk literātūrā brīvības laikā, nebūtu nekādu nopelnu dzejas līmeņa celšanā. Par sava pētījuma galveno uzdevumu zinātniekam bijis jāizvirza divu ideoloģiju cīņas procesa jautājums latviešu lirikā, t.i., kā "sociālistiskā māksla", "revolucionārā un demokratiskā literātūra" cīnījusies pret "reakcionāro mākslu", "pret buržuāziski nacionālo literātūru". Savādāka pieeja nav iespējama: nesekot ļeņiniskajam principam par divām naidīgām kultūrām katrā nacionālā kultūrā - apspiedēju un apspiesto - ir stingri aizliegts. Tāda darba priekšā, kur latviešu dzejas attīstība apskatīta no viena plūduma viedokļa, redakcijas durvis paliktu aizvērtas un arī pats autors nebūtu kļuvis par zinātņu doktoru (viņa oficiālie oponenti bijuši valodniece A. Blinkena un mūsu literātūras terribles simplificateurs Kārlis Kraujiņš un Arvids Grigulis). Tā paša iemesla dēļ, šķiet, autors novelk vienlīdzības zīmi starp tādiem terminiem kā "dekadentiskie simbolisti", "reakcionāri" un "diletanti". Viņu "antihumānā, antiestētiskā" dzeja neesot nekas cits kā "fauniski orģiju trokšņi". Te nu nāk prātā labākie mūsdienu krievu literārā mantojuma pētnieki; neviens no viņiem nav vērsies pret, teiksim, Bloka, Baļmonta, Belija vai Brjusova dzejisko devumu kā antihumāniem un antiaistētiskiem faunisku orģiju trokšņiem. Emocionāli nicīgā attieksme pret "dekadentiem" gluži klaunisku padara pašu disertantu - vienu no stabilākajām autoritātēm pašreizējā latviešu dzejas pētniecībā un kritikā. Līdzīgi antizinātniska nenopietnība atrodama citos izteikumos - kamēr Rainis atrodas Šveicē, Latvijā "sīc sīkie odi ar J. Akurāteru priekšgalā", ražodami apceres "anarhistiski individuālistiskas plātīšanās manierē"; Raiņa Vētras sēja piesātināta ar "zinātniski sociālistisko pasaules uzskatu (..), kļūst par mākslinieciski spēcīgu ieroci partijas polītiskajā bruņojumā"; Raiņa dzeja audzinājusi "tos cilvēkus, kas izcīnīja padomju varu, un tos, kuri tagad iziet viscildenākajā cilvēces cīņā - cīņā par komunismu"; latviešu lirikas vēsturē līdzīgs posms 1905. gadam, kad dzeja "ātri un mākslinieciski augstvērtīgā formā reaģēja uz dzīves izvirzītām prasībām, bija vienīgi Lielā Tēvijas kara gadi" abos posmos dzeja palīdzējusi "veikt lielo, laikmeta izvirzīto uzdevumu"; latviešu lirikai visnotaļ bijusi aplam liela nozīme "cīņā par sociālisma ideju uzvaru, cīņā par padomju varu Latvijā". Bet, saliekot kopā visus plūsus un minusus un ignorējot minētos un vēl citus domu graudus kā meslus kronim, pozitivi jānovērtē autora cenšanās paplašināt lirikas aistētisko analizi, parādīt tās attīstības ainu. Valeiņa darbs ir notikums mūsu grāmatniecībā - tur mūsu dzejas vēsturē pirmoreiz vienkopus savākts tik liels faktu materiāls par ļoti nozīmīgu laikmetu. Nepilnus divus gadu desmitus autors sadala 4 posmos: (1) 1905.g. revolūcijas priekšvakaŗs un tās uzplūdu laiks, (2) revolūcijas atplūdu un Stolipina reakcijas laiks, (3) strādnieku kustības jauns uzplūdu laiks un (4) pasaules kaŗa gadi. Katrā nodaļā pārskatāmi raksturotas nozīmīgākās parādības lirikas procesa chronikā, izcelti izcilākie autori un viņu ievērojamākās grāmatas (no gs. sākuma līdz 1917.g. darbojušies vairāk nekā 100 dzejnieki, izdoti tuvu pie 300 sējumi), aplūkoti virzieni, žanri, motīvi, stila un arī versifikācijas jautājumi. Jāpiebilst, ka Valeiņa disertācija oriģināli aptvērusi laiku līdz 1919.g. beigām, bet apgāds apcirtis pētījumu ar 1917.g. Jāšaubās par oficiāli uzdoto iemeslu: iespiedlokšņu taupīšana.
"Pasaules plašumā diemžēl nav izgājusi Raiņa drāmaturģija - augstākā virsotne latviešu dramatiskajā literatūrā un viena no augstākajām smailēm Eiropas 20.gadsimta dramaturģijā" nožēlo Viktors Hausmanis savā bagātīgi illustrētajā monografijā Raiņa drāmaturģija, kas ari izaugusi no doktora disertācijas. Šajā pirmajā apkopojošā pētījumā par Raiņa lugām - gan pabeigtām, gan arī nereālizētām - galvenā vērība vērsta uz dzejnieka ieceri un ideoloģisko nolūku, uz dzejnieka personības un attiecīgā laikmeta atklāšanu mūsu kultūras dzīvē. Jau agrāk Hausmanis laidis klajā divas grāmatas par Raiņa drāmatisko daiļradi - Rainis un teātris (1965) un Raiņa daiļrades process (1971). Diezgan sīki autors iepazīstina lasītāju ar visu oficiāli atzīto Raiņa lugu tapšanas gaitu - no "radāmajām domām" līdz pat pabeigtam darbam. Bet ne vienam vien spriedumam vajadzēja pieiet ar daudz kvalificētāku mērauklu, jo sevišķi par Raiņa vietu pasaules drāmaturģijā. Gluži vidusskolnieciski skan apgalvojums, ka Raiņa drāmaturģija "pieslienas plašam Eiropas dramaturģijas virzienam, ko dēvē par jauno drāmu" - tikai tāpēc, ka "apmēram vienā laikā ar Raini dramaturģijā darbojas daudz izcilu lugu rakstnieku" (Hauptmanis, Strindbergs, Čechovs, Andrejevs, Ibsens, Bjernsons, Šovs, O'Keisijs u.c.). Daudz pateicīgus faktus par dzejnieka pasaules uzskatu var atrast nepabeigtajās lugās Kurbads un Imanta. Nezināma iemesla dēļ tās palikušas neizanalizētas. Interesanti, kā disertants ticis galā ar noliegtajām, nepārpublicētajām drāmām. Daugava apkommentēta vienā teikumā - pasaules kaŗa laikā Rainis šajā drāmatiskajā poēmā devis "pozitīvu valsts ideju", bet turpat steidzīgi piemetināts, ka "buržuāziskajā Latvijā" pastāvošo valsts un sabiedrisko iekārtu Rainis "nepieņem un neakceptē". Četras lapas veltītas Rīgas raganai. Lugas sižetā Pēteris I, nevarēdams ieņemt Rīgu ar kaŗaspēka palīdzību, dodas pie Rīgas valdnieces Dedzes kā viltus precinieks, cerēdams iegūt pilsētu un pēc tam padarīt Dedzi par verdzeni. Beigās krievu cars tomēr ieņem Rīgu un nogalina Dedzi - Rīgas aizstāves un brīvības nesējas simbolu. "Mīļprincesīte" pārvēršas par kaiju, aizlido uz rietumiem jūŗas tālumā, lai pēc simt gadiem atkal iznāktu no jūŗas un atnestu tautai gaidīto brīvību. Lugas beigu vārdi:
Cielaviņa' mazputniņu!
Aizskrej līdzi jūŗas kaivai!
Atnes mums no jūŗas brīvi!Nebrīnīsimies, ka šāda satura lugu Hausmanis spiests aprakstīt kā Raiņa daiļrades "norieta" darbu, "kuŗam nav dzejnieka brieduma gadu filozofiskā vēriena un mākslinieciskā spēka". Turklāt, Pēteris Lielais Raiņa subjektīvajā traktējumā kļuvis par "ļaunuma un varmācības iemiesojumu". Tādēļ šis tēls esot pieņemams tikai "ar lieliem iebildumiem". Bez tam dzejnieks atbalstījis "buržuāzisko vēsturnieku koncepciju par zviedru laikiem kā labajiem laikiem un caru Pēteri kā negantu Latvijas teritorijas iekarotāju". Visās Raiņa lugās senie sižeti sasaucoties ar laikmeta notikumiem un tādējādi iegūstot aktuālu skanējumu. Vienīgi Rīgas ragana nevarot radīt šādas asociācijas, jo "buržuāzisko Latviju lielā kaimiņtauta neapdraudēja" un Rainis patiesībā negribējis "nekādas briesmas" tēlot, nedz "tautu brīdināt".
Par to, ka Rainis ir visvairāk pētītais mūsu vārda mākslas meistars, liecina arī vairāki raksti periodikā. Birutas Kalnačas izpētes objekts ir Raiņa iecere uzrakstīt plašu autobiografisku bērnības epu Saules gadi un sakarā ar tā tapšanu pierakstītās "radāmā domas" (K 10). Citur viņa pievieno Raiņa darbu bibliografijai ap 20 E. Platesa anonimi izdotas (no 1908.- 1911.g.) bilžu grāmatas ar Raiņa un Aspazijas tekstiem. Saulcerīte Viese skaŗ jautājumu par Raiņa personības un sabiedrības garīgo vērtību kodeku, pēc kā veidoti viņa varoņtēli, viņa domas par mākslu, par literātūras uzdevumiem, par pagātnes un sava laika kultūras parādību vērtējumiem (LuM 8.9). Humoru un satiru Dienas Lapā iztirzā Eiženija Peile (K 6). No citiem pētnieciska rakstura sacerējumiem jāmin Līvijas Volkovas "Dažas problēmas Eduarda Veidenbaurna dzejā" (K 8), Alfonsa Vilsona ieskats Blaumaņa literārajās atziņās un uzskatos mākslas teorijas laukā "Par koncentrēto atspīdumu mūsu dvēselēs" (K 5) un "Par rakstnieka talantu un darbu" (LuM 13. 1) un mūsu cītīgā grāmatniecības pētnieka Alekseja Apīņa saistošā apcere par "kroņa Blomu muižas hernhūtieti", audēju Ķiķuļu Jēkabu, kas 18.gs. 70.-tos gados, būdams jau pusmūža vīrs vai pat vēl vecāks, piedalījies zemnieku nemieros, rakstījis sūdzības valdības iestādēm, kā arī sacerējis izteiksmē diezgan izkoptus dzejojumus Viscienig' ķeizariene klāt un Viena Vidzemes cietumniek u bēdu dziesma, iekš lielām bēdām un bailēm šinī 1777. gadā taisīta. Tradicionāli par pirmo latviešu dzejnieku dēvē Neredzīgo Indriķi, kas rakstījis 18.gs. sākumā. Agīņa uzskatā "droši varam ievest Ķiķuļa Jēkabu mūsu literatūras vēsturē kā latviešu pirmo dzejnieku" (Z 22). Literārā mantojuma almanachā Varavīksne 1973 publicēti divi apskata raksti - Saulcerītes Vieses "1873.gads" un Ilgoņa Bērsona "1923. gadā". Ieražu ietekmi uzdzejas tēlu latviešu precību un kāzu dziesmās aplūko folkloriste Maija Līgere (K 7).
Bibliografa Augusta Ģintera sastādītajā bibliografiskajā rādītāja Latviešu zinātne un literatūra nodokumentēti 1912.g. periodikā iespiestie raksti par vēsturi, socioloģiju, literātūru, mākslu, par latviešu kūltūras sakariem ar citām tautām u.c. Jau agrāk šajā Latvijas Valsts bibliotēkas serijā iznākuši trīs sējumi par laika posmu no 1908.- 1911.g. Valdemārs Ancītis turpina savu rūpīgo bibliografa darbu, par ko liecina Varavīksnē ievietotais bibliografiskais pārskats "Trijos gadu desmitos, 1940- 1969", kur ietvertas latviešu folkloras publikācijas, kā arī tautas un mākslas dzejas nošu izdevumi. Šī bibliografija ir 1970.g. Varavīksnē iespiestā darba turpinājums.
Kā turpinājums teātŗa vēstures zinātnieka Dr. Kārļa Kundziņa divsējumu Latviešu teātra vēsturei (1968-72), kur aptvertas latviešu teātŗa gaitas no sākumiem līdz 1940.g., jāuzskata ZA apgāda lasītājiem nodotā L. Akurāteres, L. Dzenes, V. Freimanes un V. Hausmaņa sacerētā Latviešu padomju teātra vēsture, resp. tās 1. sējums, kur konspektīvajām nodaļām par teātri krievu un pēc tam vācu okupācijas gados, kā arī par to aktieŗu gaitām, kuŗi aizbēga uz Iekškrieviju, seko samērā detalizēts latviešu teātŗa apskats ždanovščinas periodā. Atsevišķās nodalās aplūkota režijas un aktieŗu māksla, scēnografija, repertuārs un izrādes galvenajos teātŗos - Akadēmiskajā Drāmas (bij. Nacionālajā teātrī, Jāņa Raiņa Dailes teātrī, Jaunatnes teātrī, Liepājas teātrī, Jelgavas Drāmas teātrī un L. Paegles Valmieras Drāmas teātrī. Tekstam pievienota izrāžu un teātŗu dzīves chronika un ap 200 illustrāciju. Kaut arī kompartijas CK bēdīgi slavenās 1946.g. direktīvas par žurnāliem Zvezda un Ļeņingrad un "Par dramatisko teātru repertuāru un pasākumiem tā uzlabošanā" neostaļinistiskā garā novērtētas pozitīvi (tās likušas "skaidrāk apzināties mākslas polītisko un sabiedrisko nozīmību, izvirzīja partejiskumu kā noteicošo daiļrades principu"), no teksta tomēr bieži izriet, ka Brodeles, Vanaga, Rokpeļņa, Griguļa u.c. "dvēseļu inženieru" socreālistiskie produkti izcēlušies ar samākslotību, īstenības laķēšanu, falsifikāciju, fražainību. Daudz patiesāka ir L. Viduleja savā grāmatā Latviešu padomju opera 1940- 1970. Ždanovščinas posmu viņa apzīmē par "meklējumu un neveiksmju gadiem", pie reizes piemetinot, ka CK direktīvās tikuši izsacīti "arī atsevišķi netaisni un nepamatoti asi dažu talantīgu komponistu radošās darbības vērtējumi". Pirmajai latviešu padomju operai, Nilsa Grīnfelda Rūtai, autores novērtējumā "trūkst īstas, patiesas mākslas elpas"; Jāzepa Mediņa uzsāktajā, bet viņa nāves dēļ Marģeŗa Zariņa nobeigtajā operā Zemdegi, "ideju frāžainās deklarācijas un hiperbolizētais uzvaras gaviļu parādiskums nonāk tādā apogejā, ka zūd liriski dramatiskās operas pamatiecere". Anatola Liepiņa Saules lēktā (libretu sacer pats "populārais padomju dziesminieks" kopā ar A. Imermani), kam jāparādot krievu un latviešu tautu draudzība cīņā par padomju varu, "nav spilgtu, iezīmīgu tēlu, cilvēka domas un jūtas aizvieto uzspiestas deklarācijas un lozungi", kas mijas ar "banāliem mīlestības apliecinājumiem". Pat Marģeŗa Zariņa operā Uz jauno krastu (libretu veidojis Fr. Rokpelnis pēc Viļa Lāča demagoģiskā romāna motīviem) autore saredz diezgan daudz "tā laika publicistiskajā dzejā sastopamo štampu, frāžainības un augstos toņos sakāpināta patosa". Stāvoklis ievērojami uzlabojas pēc Chruščova pasāktās atstaļinizācijas, kad savus radošos spēkus sāk demonstrēt Latvijas Valsts konservātorijas 50.-to gadu absolventi. No 1956. līdz 1970.g. rodas 6 oriģināloperas. Marģeŗa Zariņa komiskā opera Zaļās dzirnavas, kuŗas spilgtākie tipi, asprātīgās situācijas un darbības fona sadzīviskais raksturojums pārņemts no J. Janševska romāna Dzimtene (1884-1925). Beggar's Story libretam tas pats komponists izlietojis Žaņa Grīvas noveli Zilās mošejas ēnā. Šīs operas mūziku raksturo brīva visu 12 skaņu rindas izmantošana, politonāli polifonā technika, skaņu kollāžas etc. Arvīda Žilinska Zelta zirgs un Felicitas Tomsones Pūt, vējiņi! ir pazīstamo Raiņa lugu tēlojumi mūzikas valodā. Abām augstvērtīgajām izrādēm jāpiedzīvo asi uzbrukumi no kultūruzraugiem, to skaitā mūzikologa Oļģerta Grāvīša. Pats Grāvītis komponē divas "vēsturiskas" sociālā pasūtinājuma operas, kas nepaceļas pāri pirmo pēckaŗa gadu ražojumiem - Audriņi, kam pamatā traģiskie Audriņu notikumi kaŗa dienās, un Sniegputeņos, kur no priekškara līdz priekškaram "komunisma un internacionālisma ideju iemiesotāji" strēlnieki parādīti pretstatā nodevīgajiem buržuaziskā nacionālisma paudējiem virsniekiem. Vidulejas ieskatā Grāvīša operu māksliniecisko iedarbību mazina šabloniskie teksti. Atklātībai nodots rakstu krājuma Teātris un dzīve 17. gadskārtējais sējums. Pēdējos gados šī nopietnā izdevuma apjoms stipri sašaurināts. 20.-to un 30.-to gadu teātŗa dzīve samērā uzskatāmi paveŗas ZA Valodas un literātūras institūta klajā laistajā rakstu krājumā Par teātri, kur ievietotas Jāņa Sudrabkalna 217 no vairāk nekā 600 teātŗa recenzijām, kas lielākoties publicētas Rīgas krievu priekškaŗa laikrakstos Sevodņa un Sevodņa večerom. Diemžēl, par īsti zinātnisku šo krājumu grūti uzskatīt tendenciozās izlases, gan arī ideoloģisko izlaidumu dēļ. Īsinājumu vietas gan vismaz atzīmētas. Neraugoties uz krājuma trūkumiem, "buržuāziskās Latvijas" Sudrabkalns ar savu publicista un kritiķa (tāpat kā dzejas) devumu parādās kā iejūtīgs aistēts, vajadzības gadījumā dzēlīgs un ass, īpaši salīdzinājumā ar "padomju" Sudrabkalnu - laipotāju, kompromisu meklētāju, nekonsekventu diletantisma apoloģētu.
Minētajiem literātūras un teātŗa pētniecības darbiem pievienojas ZA Valodas un literātūras institūta Zinātnisko vārdnīcu sektora kollektīva sastādītās Latviešu literārās valodas vārdnīcas 2. sēj., kas aptveŗ vārdus no babīts līdz fūzeļļa. Šo leksikografijas kapitāldarbu paredzēts izdot 8 sējumos. Tikai divu polītbēgļu darbi - Skalbes un Jaunsudrabiņa - atrodami starp ekscerpētajiem materiāliem, kas publicēti laikaposmā no 19.gs. 70.-tiem gadiem līdz mūsu dienām. Starp rakstiem par valodas stilu un leksiku H. Bendika rediģētajā Latviešu valodas kultūras jautājumu 9.laidienā viens no vērtīgākajiem ir A.Blinkenas "Valodas kultūra divvalodības apstākļos", kur valodniece vēršas pret krievu vārdu un gramatisko konstrukciju nekritisku ieplūdināšanu latviešu valodā.
Jāpiemin arī mazgrāmatiņa Fifty Encounters, kas laista klajā arī vācu mēlē kā Fünfzig Begegnungen. Tās iecerētais uzdevums ir dot plašāku ieskatu "ārzemju viesiem par 50 mūsdienu nozīmīgākajiem latviešu literātiem un viņu darbību. Diemžēl, šis teicamais mērķis īstēnots pavisam vāji. Neizteiksmīgā stilā uzrakstītais 160 lp. biezais kompilējums mudž no faktu neprecīzitātes, no nepilnības un tendences. Velti meklēt, piemēram, tādus vārdus kā Belševica, Bendrupe, Binde, Dreika, Kroma, Lāms-Eglons, Līvena, Ļūdens, Stērste u.c. Nezinātājam var likties, ka jau "buržuāziskajā Latvijā" izcilākie vārda meistari bijuši Grigulis, Sakse, Niedre, Balodis, Vilis Lācis, Lukss, Vanags, Lēmanis un Meinhards Rudzītis; ka "Lielā Patriotiskā kara" laikā visi īstie latviešu rakstnieki "pieslējās padomju ļaudīm, cīnoties frontē, vai arī darbojoties aizmugurē"; ka Latvijas literārā dzīve spējusi īsteni uzplaukt tikai Maskavas paspārnē etc, etc. Dažam labam "ārzemju viesim" liksies neizprotami, kādēļ 1929.g. mirušais "revolucionārā romantisma pārstāvis" Rainis ierindots latviešu padomju rakstnieku starpā. Latviešu valodas nepratējiem nesalīdzināmi labāka iespēja orientēties mūsu literātūrā būtu dota ar tādiem publicējumiem kā Tallinā izdotie Endela Mallenes pārskati Estonskaja ļiteratura 1971 un Estonskaja ļiteratura 1972. Šādas grāmatiņas, kur sniegta ne tikai informācija, bet arī vērtējums, iecerēts izdot par katru gadu krievu un vācu valodā.
