Jaunā Gaita Nr. 103, 1975

 

Rolfs Ekmanis

IEZĪMES LATVIJAS LITERĀRAJĀ DZĪVĒ: 1973

 

(1. turpinājums)

Sākums JG102

 

Apceres autors Rolfs Ekmanis izsakās: Nu jau veselu dekadu Arizonas valsts universitātē esmu rosījies slavistikas un baltistikas jomās, gan lasot zinātniskus kursus krievu 19. un 20.gs. literātūrā, literātūras vēsturē un valodniecībā, gan arī nododoties latviešu literātūras pētniecībai, par ko saņemts atbalsts no vairākām ASV universitātēm un organizācijām (American Philosophical Society: National Endowment for the Humanities). Patlaban sagatavoju jaunu kursu par PSRS nekrievu literātūrām (ukraiņu, moldavu, baltkrievu, gruzīnu, armēņu, uzbeku, protams, arī baltiešu), kas arvien vairāk piesaista manu uzmanību. Pēdējos gados esmu publicējis rakstus un recenzijas bez Jaunās Gaitas arī Akadēmiskajā Dzīvē, Acta Baltica, Books Abroad, Clio, Journal of Baltic Studies, Slavic and East European Journal, Lituanus. Apjomīgu nodaļu par iezīmēm latviešu literātūrā kopš Staļina nāves iespiedīs grāmatā Soviet Literature: The Non-Russian Side, ko laidīs klajā kādas angļu universitātes apgāds. Nobeigts plašāks pētījums Literature and Politics in Soviet Latvia.

 

 

LITERĀRAIS MANTOJUMS

tiek apgūts pamazām un ar lielu piesardzību. Pēdējā laikā valodas apklusušas par sen solītajiem folkloras kapitālizdevumiem. To vietā klajā laistas vairākas tematiskas folkloras materiālu izlases - 1973.g. veselas trīs un visas glītā mākslinieciskā ietērpā. A. Ancelānes sakārtotā un Daiņa Rožkalna illustrētā krājuma Sen to Rīgu daudzināja 7 nodaļas vēstī par Rīgas celšanu un tās nepārtraukto augšanu, par Rīgu tās cēlāju un zemnieku skatījumā, par gatavošanos ceļā uz Rīgu, par Rīgu kā tirdzniecības, amatniecības, administrātīvo un kultūras centru, par kaŗiem, kas norit gan par, gan ap Rīgu. Kvalitātīvās Astrīdes Meieres illustrācijas rotā krājumu Latviešu bērnu folklora, ko Vilma Greble sastādījusi nolūkā parādīt bērnu dzīves un darba attēlojumus latviešu folklorā, galveno vērību veltījot tai tautas poētiskās daiļrades daļai, kas izmantota bērnu audzināšanā. 11 nodaļās sakopoti materiāli par bērnu piedzimšanu, kūmībām, iemidzināšanu, ēdināšanu, pirmajiem soliem, apģērbu, dabas parādībām kā arī dzīvnieku un putnu pasauli bērnu uztverē, tikumisko audzināšanu, par "gudra padoma" iegūšanu vispirms mājās, pēc tam skolā, par spēlēm un rotaļām un bērnu patstāvīgām darba gaitām. Abos krājumos, kas katrs iznāk 50.000 eksemplāros, uzņemti dažādu folkloras žanru paveidi (tautasdziesmas, teikas, pasakas, nostāsti miklas, sakāmvārdi un parunas, rotaļas un spēles u.c.) un izmantoti ZA Valodas un literātūras institūta Folkloras sektora fondu nepublicētie materiāli, kas papildināti ar materiāliem no fundamentālajiem latviešu folkloras publicējumiem. Aiz katra folkloras varianta norādīts avots, kur materiāls ņemts. Grāmatu beigās pievienota paskaidrojošā vārdnīca folkloras leksikai. Atkārtotā izdevumā, bet ar jaunu Jāzepa Pīgožņa māksliniecisku sniegumu 40.000 eks. iznāk Darba vara lielu dara. Šajā pirmoreiz 1960.g. publicētajā izlasē sakopota 1271 tautasdziesma. Tās visas galvenokārt runā par tikumiskajām vērtībām, ko cilvēkam var piešķirt darbs. Turpat 50 lp. gaŗajā apcerējumā "Brīvs, radošs darbs un cīņa par to - darba tautas morālās dzīves pamats" sakārtotājs prof. Jānis Alberts Jansons (1892-1971) iepazīstina lasītāju ar senajām morālām vērtībām, atsedz latviešu tautas uzskatus par radošā darba un tikuma ciešajiem sakariem.

To, ka skolas izglītību nemaz neguvušais Reinis Kaudzīte bijis filozofs zemnieka drēbēs, liecina vairāk nekā 500 aforismu izlase Domu izteikumi (30.000 eks.), kas pirmoreiz apkopotā veidā parādās jau 1898.g., otrreiz 1940.g. Diemžēl, šajā izdevumā pazuduši 300 aforismi, galvenokārt tādi, kas cenzoru uzskatā nepakļaujas ideoloģijai. Oficiālais aizbildinājums - tas pats papīra trūkums. Salīdzinājumā Francijā aforismu krājumi izdoti vai visiem literātiem, kas vien tos sacerējuši (Larošfuko, Saions, Dekarts, Paskals, Labrijērs, Esprī, Samfors u.c.), bet "mēs nevaram"; izsaucas Jēzups Laganovskis, "75 gadus pēc pirmpublicējuma - pilnībā izdot pirmo un gandrīz vienīgo šī žanra sacerējumu krājumu mūsu pagātnes literātūrā tādēļ, ka, lūk, neļāva apjoms!" (K 5). Nelaiķa Kārļa Egles sakārtotajā Jāņa Poruka trissējumu Rakstu pēdējā sējumā var iepazīties ar 44 īsās prozas darbiem, to skaitā Veseli ļaudis, Ubagi gada tirgū, Sīmanis Gaigals, Baltās drānas, Brūklenāju vainags. Līdz šim vispilnīgākais paliek Poruka Kopotu rakstu 4. izdevums 20 sējumos (1929- 30). Raiņa 108. dzimšanas gadā jaunā izdevumā ar Gunāra Kroļļa illustrācijām nāk klajā Vētras sēja, kur sakopoti dzejoļi, kas radušies 1903. un 1904.g., kad, dzejnieka vārdiem izsakoties, "visi dvašojām drausmīgi skaistā priekšsajūtā un gatavojām lielo 1905. gadu". 80.000 eksemplāros iznāk bilžu grāmata Manu lellīti sauc Lolīti (māksl. F. Pauļuka), kur iekļauti 15 patvarīgi atlasīti dzejolīši no sižetiski monolitā krājuma Lellīte Lolīte. Viņas dzīve un gals (1924). Neviens no jau 10 gadus solītā Raiņa darbu akadēmiskā izdevuma sējumiem neparādās dienas gaismā, kaut arī ZA Valodas un literātūras institūta kollektīvs pirmos sējumus nodevis apgādam jau 1970.gadā. Džemmas Skulmes illustrētajā Annas Brigaderes Triloģijā (2. padomju laika izd., 50.000 eks.) iekļauti pazīstamie tēlojumi no mazās Anneles bērnības un agrās jaunības - Dievs, daba, darbs (1926), Skarbos vējos (1930) un Akmeņu sprostā (1933).

Viens no nozīmīgākajiem notikumiem mūsu kultūras dzīvē ir Aleksandra Čaka literārā mantojuma apzināšana piecsējumu izdevumā Raksti, jo daudziem viņa pirms 30 un vairāk gadiem sacerētiem darbiem kultūras uzraugi atļauj ieslēgt zaļo uguni pirmo reizi. Lasītājam pieejamas kļūst poēmas Spēlē, Spēlmani! un Burvis, dzejoļu krājumi Lakstīgala dzied basu un Debesu dāvana, nepabeigtais bērnības atmiņu cikls Saldā mala, jautrā pieccēlienu "spēle ar 4 līķiem" Matīss, kausu bajārs, kā arī daudzi atsevišķi dzejoļi un dzejojumi. Pērngad izdoto 3. sēj. veido padomju laika dzejoļu krājumi Zem cēlās zvaigznes (1948), Patrioti (1948) un Cīņai un darbam (1951), mīlas lirika, kas attiecas uz laikaposmu no 1938. līdz 1947.g. un veltīta galvenokārt Mildai Grīnfeldei, un kopā ar E. Adamsonu sarakstītā bērnu luga Nagla, Tomāts un Plūmīte (1931). Ar nožēlu jāpievienojas Ingrīdas Kiršentāles atzinumam, ka "aizverot Čaka Rakstu iznākušos sējumus, blakus priekam paliek arī rūgtums", jo tur "ir vairāk kļūdu un neprecizitāšu; nekā būtu pieļaujams un attaisnojams", īpaši 2. un 3. sēj. (LuM 13.4.74) - maldinoši kommentāri; izlaidumi; patvarīga pieturzīmju noņemšana vai pielikšana, tekstoloģiski sagrozījumi. Tāpat kā uz Jāņa Grota Kopotu rakstu (1968-71) un Brūno Saulīša Kopotu rakstu (1-11, 1972- 73) atsevišķiem sējumiem, literātūrvēsturnieki katrā ziņā nevarēs atsaukties uz dižā spalvas meistara Rakstu 3. sējumu. Tas ir sava veida viltojums, jo nav ievietoti dzejoļi, "kas radušies personības kulta ietekmē". Patriotu pārpublicējumā, piem., uzņemtas vārsmas par padomju tankiem, kas "pilni brīva vēja", par Ļeņina "mierīgo vaigu", par mazuli, kas saka "skaļi paldies Padomju Armijai", bet neatrast tādus dzejojumus kā Latvietis Staļina likumam ("Senāk bārs es soli liku, / Biju sauss un lūzis zars, / Tagad man tavs Zelta likums, / Staļin, mirdz kā rīta stars"), Staļinam, Pirmais kandidāts, Par Staļinu u.c. Katru 3. sēj. nodalu ievada atbaidoši negaumīgi Maigoņa Oša zīmējumi, kas caur un cauri degradē dzejnieka sūtību. Rakstu mākslinieciskā apdare ir nepiedodami necila, īpaši salīdzinājumā ar daudz teicamāk noformētajiem literāra brāķa producētāju sējumiem. 1959.g. Latvijā pirmoreiz publicē Jaunsudrabiņa trimdā sarakstīto Zaļo grāmatu, kas aptveŗ rakstnieka pusaudža gaitas. Pērn iznāk tās 3. izd. ar Sudrabkalna ievadu, kur "tautas vārdā" izteikts žēlums, ka "Jānis Jaunsudrabiņš neatrada ceļu uz dzimteni". RS literātūras mantojuma komisija pirmoreiz padomju varas gados nolemj atjaunot Lūcijas Zamaičas vārdu, publicējot satirisko romānu divās daļās Direktors Kazrags (1927), kur dzeloši atainots kāda departamenta direktors un viņa liekulīgās, mantrausīgās un garā trulās aprindas. Trimdā šā romāna 1.daļu, kur vairākas jau padzīvojošā resnīša kabinetā iesāktās intrigas beidzas viņa guļamistabā, laiž klajā "Latvju Grāmata" 1970.g. Erotiskas impresijas un dažādas "aizliegtas" temas Zamaičas trīs romānos, 8 dzejoļu grāmatās un 4 stāstu krājumos 20.-tos un 30.-tos gados daudzkārt satricina pilsoņus "no labā līdz kreisajam spārnam". Šos satricinājumus augsti novērtē Linards Laicens, kas 20.-to gadu sākumā nodibina ar rakstnieci tuvu draudzību, kas turpinās līdz viņa nolikvidēšanai, "līdz 1937.g., kad no Maskavas viņa vairs nesaņēma L. Laicena atbildes". (LuM 24.3). Kādā vēstulē, kas datēta 3.2.1925., Laicens raksta: "Tevi, Lūcij, ļoti ēdot pilsoņu dāmas. Tas nozīmē, ka Tu esi īstā vietā savu belzienu devusi". 1934.g. Zamaiču izslēdz no Rakstnieku un žurnālistu arodbiedrības. 1936.g. Direktoru Kazragu izdod Ļeņingradā krieviski 10.300 eksemplāros. Šim tulkojumam ievadvārdus sacer dzejnieks Pēteris Ķikuts, kuŗu arī gadu vēlāk apcietina čeka. Neraugoties uz to, ka pēc vācu ienākšanas Zamaiču uz īsu laiku iesloga Rīgas Termiņcietumā, Orvela vārdiem runājot, viņš kļūst par nepersonu līdz pat 1968. g., kad Emīlija Bērziņa, Anta Klints un Elza Radziņa nolasa vairākus rakstnieces darbus kādā sarīkojumā. Sakarā ar Zamaičas 80.dzimšanas dienu (un 8 g. pēc viņas nāves) Karogā (nr.2) pārspiesti vairāki fragmenti no grāmatām Es, Lūcija Zamaiča, un mani vārdi, 69^o33'11" Ziemeļu platuma un Mīlas kontrabanda. Jau 3.reizi kopš kaŗa iznāk Jāņa Grīziņa jaunatnei domātais stāsts par Grīziņkalnu un tā apkārtni pirms I pasaules kaŗa, Vārnu ielas republika (1929), šoreiz ar Brūno Saulīša ievadvārdiem. Sudrabu Edžus piecsējumu Rakstu pēdējā sējumā ietilpst izmeklēti dzejas darbi, kas radušies no 1882.-1940.g.; Jāņa Upīša sastādīta bibliografija un plašs biografisks apcerējums par rakstnieku, kas pēc I pasaules kaŗa neatgriežas Latvijā un pat mudina citus bēgļus darīt to pašu: "Tu neej turpu, sava stūra kārs; Kas visu mūžu bijis proletārs". 1935.g. PSRS plaši nosvin Sudrabu Edžus 75 g. dzimšanas un 55 g. literārās darbības atceri. Rakstnieka vārdiem izsakoties, piedalās tādi "Sarkanlatves īstie dēli" kā Eidemanis, Sviris, Fross, Jokums, Vīksne; Laicens u.c. Drīz vien viņi visi kā viens mirst "valsts nāvē". Pats jubilārs; kā ziņots Jāņa Niedres grāmatā Diena dienu māca (1965), paglābies gadījuma dēļ.

Es paliku dzīvs vienīgi gadījuma pēc, Sudrabu Edžus runā klusi, sagumis, un viņa baltie, gaŗie mati ,šķipsnām noguļas uz pleciem. Es tai reizē gulēju slims. Pie manis ciemojās Alvils Ceplis. Naktī ieradās viņi. Prasa pēc manis, bet man nav spēka piecelties... Tad viņu vecākais zvana uz iestādi: Te ir viens slims vecis un spēcīgs, jauns vīrietis. Ko darīt? Labi, ņemam līdzi jauno... (122)

Varavīksnē atlasīti 14 Augusta Saulieša dzejoļi no paša sakārtotā; bet nekad nepublicētā manuskripta Vakara cēliens. Dziesmas un stāsti, kas glabājas rakstnieka dzimtajās mājās Grašu Sauliešos. Turpat iespiesti 1972.g. mirušās Austras Dāles 3 nepublicēti dzejoļi; vairākas vārsmas ar Almas Saltupes (Mača; 1894-1967) vārdu (viņa bijusi laba paziņa Ziemeļniekam, Čakam, Rainim un Aspazijai), kā arī 9 neiepazītās literātes Ilzes Silmales (1915-65) intimu pārdzīvojumu piesātināti dzejoļi 1972.g. Līgo dienā 45 g. vecumā traģiskā nāvē mirst Rīgas radiofona diktors, mūziķis un apdāvināts stāstnieks Tālis Vaidars (Tālivaldis Silis). Vairāki viņa manuskripti paliek nepublicēti; to starpā drāma Ex libris, stāsts Metru virs zemes, operetes librets Armasa formula, kinokomēdija Pārdodams zārks, raidāmluga Sliedēm sava dziesma. Varavīksnē publicēts fragments no nepabeigtā romāna "par Rudiešiem".

Turpina iznākt Viļa Lāča Kopoti raksti (26 sējumos) - 8. sēj. ar romānu Akmeņainais ceļš un stāstu Rotaļa virs bezdibeņa un 9.sēj. ar piedzīvojumu romānu Senču aicinājums un stāstu Vēlais pavasaris. Šie darbi pieder priekškaŗa "reakcionārajam mantojumam". Tādēļ, kā kommentāros paskaidro Biruta Gudriķe, pirmoreiz Atpūtā publicētais Akmeņainais ceļš (1937- 38) šeit pārveidots, "lai pastiprinātu romāna sociālo skanējumu un pasvītrotu kapitalistiskās sabiedrības šķiriskās pretrunas" Arī Senču aicinājumā - Lāča ceturtajā romānā (Atpūta 1934)- "izdarīti daži būtiski pārveidojumi saturā, ar kuriem pastiprināts romāna sociālais skanējums"..

Turpina iznākt arī Brūno Saulīša Kopoti raksti 7 sējumos viņa meitas Gundegas sakārtojumā. Nule iznākušajā 2.sējumā ietverti dzejoļu krājumi Ir cīruļu un dziesmu laiks (1968) un Mūžīgā cerība (1971), vairāki krājumos neievietoti vai nepublicēti dzejojumi, kā ari dzeja bērniem.

Dr. Vitolda Valeiņa sastādītajā 415 lappušu antoloģijā jūras dziesmas ietverta daļa no plašā dzejas materiāla par jūŗu, no taūtasdziesmām un tautiskā romantisma pārstāvja Ausekļa "Jūras" līdz 1942.g. dzimušā Arvida Plauža "Piejūras pavasarim"-kopā apm. 100 dzejnieku jūŗas attēlojumi dzejā, ko rotā 14 latviešu glezniecības un grafikas darbu reprodukcijas, gan pirmspadomju, gan padomju. No paredzētā septiņsējumu kapitāldarba Latviešu dzejas antoloģija publicēti 4 sējumi. 3. sēj. kas aptveŗ laikaposmu no 1906-1917.g., pārstāvēti 34 dzejnieki, to starpā tādas slavenības kā Skalbe (kam veltīts vislielākais lp. skaits), Plūdons, Fr. Bārda, Jaunsudrabiņš, Brigadere, kā arī samērā maz pazīstamie - kā Latvijā, tā klaidā - Līvu Jurka, Zemgaliešu Biruta, Augusts Bračs, Biruta Skujeniece, Juris Pabērzs, Eduards Krustāns, Jānis Kārstenis un vēl citi. Valeinis citādi gluži erudītos ievadvārdos pasvītro, ka visi vērtējumi pamatoti ar ļeņinisko tezi par divām naidīgām kultūrām katrā nacionālā tautas kultūrā. Tāpat kā savā disertācijā, rodoties izdevībai, viņš cenšas demonstrēt cīņu starp divu pretēju nometņu literātūrām, starp revolūcionāri un demokratiski noskaņotiem dzejniekiem un "karojošajiem individuālistiem" un "dekadentiem". Viktors Eglītis noraksturots kā "nacionālisma ideologs, kas aicina karā par buržuāzisko Latviju", bet Fallija daiļradi cauraužot "nacionālisms, mistika, nekautrīga erotika un darbu pļāpīga stieptība". Lai labāk pierādītu savu tezi, kuriozā kārtā Valeinis dažviet ņem palīgā daudz vēlāk sacerētus pantus, piem., Sudrabu Edžus 1940. g. vārsmojumu Sarkanai Latvijai - Padomju dzimtenei ("Vai tie kurši zemgalieši - mirdz, zvīļo padomjdruvu kvieši"). Neraugoties uz kaujinieciskajiem izteikumiem, krājumā tomēr ievietoti atsevišķi Viktora Eglīša, Fallija un vēl citu padomju varas gados līdz šim nepieminētu autoru darbi, un tas ir pats galvenais. Tādēļ arī stingrās līnijas aizstāvji sarāj Valeini par ideoloģisku kļūdu pielaišanu dzejdarbu un to autoru izvērtējumā.

Kādēļ vajadzējis uzņemt V. Eglīti, Falliju, Kārli Jēkabsonu un citus "dekadentus", jo viņi taču vērsušies "pret tautu", izsaucas Jānis Niedre. Iz tautas piemiņas vajadzējis zust arī "A. Niedras jaunromantisma epigonei" Tirzmalietei un Francim Kempam, kuŗa darbos sevišķi "klaji izteikts buržuāziskais nacionālisms" (LuM 23.3.74). 4.sējumā (red. K. Preiss un H. Rukšāns) iekļauti Iekškrievijā dzīvojošo dzejnieku darbi, kas sacerēti galvenokārt no 1917.g. līdz lielajām tīrīšanām 30.gadu otrā pusē. Zīmīgi, ka no 25 uzņemtajiem autoriem 15 gājuši bojā valsts nāvē starp 1937. un 1944.g., 6 pārdzīvojuši represijas, bet 2 izdarījuši pašnāvību. Atsevišķi publicē revolūcionārā romantiķa Eduarda Šillera (1894-1944) liriskās un satiriskās dzejas kopojumu Mana dziesma. Uzņemtie darbi tapuši laikposmā no 1911.- 1937.g. Traģiska ir Šillera biografija: proklamāciju izplatīšana Saldū 1905.g., ieslodzījums Ventspils un Jelgavas cietumos, izsūtīšana uz Jeņisejas guberņu Sibirijā, žurnālista gaitas strēlnieku literārā žurnālā Strēlnieks Maskavā u.c. latviešu periodiskos publicējumos Padomju Savienībā no 1918. g. līdz pat apcietināšanai 1937.g. Pēcrevolūcijas darbos viņš appanto gan pilsoņu kaŗu un "sarkano liesmu cīņas karogu", gan Dņepras spēkstaciju un pirmo traktoru, kas "konveijeriem plūstot peldēja kā bruņu kuģis jauns". Vēl 1937.g., kad viņa radošais darbs pārtrūka", Šillers paceļ savu balsi "kā karogu jo augsti" un balso par padomju valsti, "kur dziesmas brīvas, straujas, gaišas, skaļas, / kur cilvēks tagad dzīvei dziesminieks." Skolotāju un LSD Liepājas komitejas sekretāru Jēkabu Kalniņu (Mākonis, 1879-1918) cara policija arestē 1907.g. Līdz pat 1917.g. viņš atrodas apcietinājumā Smoļenskas katorgas cietumā, kur piektā gada revolūcionārs sāk pievērsties vārsmošanai un tēlojumu rakstīšanai (lielākoties krievu valodā). 1957.g. pirmoreiz izdod Mākoņa Izlasi, kam seko pērngada Mana pārgalvīgā dzīves dziesma - 200 dzejoļi, vēstules un dienasgrāmatu ieraksti. Visu to kursīvā apkommentējis I. Bērsons. Dzejoļiem literāras vērtības nav, ko apzinājies arī pats autors: "Kā liriķis vispārīgi esmu vājš. Man trūkst smalkākas virtuozitātes dzejas technikā", Lasāmākas ir Mākoņa filozofiskās un pašanalītiskās pārdomas. Nelielā krājumā ar nosaukumu Saullēkta dziesma atrodami LU studentu Jāņa Logina, Viktora Spuras un Jāņa Znūtiņa dzejiskie mēģinājumi. Visi trīs viņi kollaborē ar padomju režīmu 1940.g.; visus trīs nobeidz vācu lodes - divi krīt bēgot kopā ar sarkanarmiju, bet filozofijas vēstures entuziastu Loginu nošauj Biķernieku silā 1943.g. Ievietoto vārsmu vairumu raksturo oriģinālitātes trūkums, smeldzīga rezignācija, mīlas skumjas, filozofiskas pārdomas.

Memuāru literātūras žanrā vispirms jāmin 95 g. vecā Kārļa Kraujiņa No atmiņu skrīna, kur ietilpinātas 20 pa lielākai daļai jau agrāk periodikā publicētas kultūrvēsturiskas atceres un apceres dialogu formā - par Blaumani, Medeni, Laicenu, Štrālu, Austriņu, par Jāzepu Vītolu, Daci Akmentiņu, Jāni Misiņu u.c. kultūras darbiniekiem. No interesantas un negaidītas puses atklājas daža laba personība- "smēķkārīgais trioletu karālis" Krūza dzīvojis vienkārši, bezmēbelīgi, sludinādams "mazēdību"; Annai Brigaderei izslīdējusi no rokām somiņa; pirmoreiz ieraugot Blaumani, "šo dzīvē tik stalto vīrieti ar slaidiem locekļiem un ģeniālu sejas izteiksmi", bet Blaumanis nespējis saredzēt viņā sievieti, tikai aistēti un ētiski augstvērtīgu būti. Grāmatas guvums būtu daudz paliekamāks, ja redaktori būtu atturējušies no patvaļīgiem ideoloģiska rakstura uzfrizēšanas darbiem un tendences citātu izvēlē un norādēs, tā vietā koncentrējoties uz katra raksta pirmpublicējuma sacerēšanas laika uzdošanu. Pavisam kuriozs ir 1971.g. mirušajam Antonam Birkertam piedēvētais izteikums: "Pēc ulmaniskā apvērsuma viss slīdot uz leju, Rainis atgājis sāņš, redzams vairs tikai jaunatnes literatūrā; Jaunības Tekās". To Birkerts esot atklājis sarunā ar Kraujiņu 1935.g. vasarā - Raiņa dzīves gaitas beidzās jau 6 gadus pirms tam, un arī izcilais latviešu jaunatnes žurnāls beidza iznākt nedaudzus mēnešus pēc Raiņa nāves. Šā neveiklā iestarpinājuma trūkst Birkertam veltītā atmiņu stāsta pirmpublicējumā (K 1972, 6).

Pār vairākiem literātiem publicēti jauni biografiski materiāli - par Raini kā Dienas Lapas redaktoru (K 8) un viņa skolas draugu Leonu Daraškeviču (LuM 6.1); atmiņas par Andreju Upīti - viņa māsas (LuM 12.5) un Dambura (K 1). Damburs izceļas ar viņam pēdējos gados raksturīgo atklātību. Lai arī 1940. - 41.g. Upīts skaitās Karoga galvenais redaktors, pārējie redakcijas vīri, pa lielākai daļai pagrīdnieki, neesot ar viņa padomu sevišķi rēķinājušies. Upīts esot bijis nemierā ar mūžīgo slavas dziesmu dziedāšanu Rainim. Upīti aizkaitina tas, ka padomju kritika pilnīgi ignorējusi viņa grāmatu Sociālistiskā reālisma jautājumi literatūrā (1957). Uzzinām arī, ka viņa Romāna vēsture savā laikā apgādam iesniegtais 2. daļas manuskripts, "tur pailgāk nogulējis, tā ij palika neiespiests grāmatā". Pārāk maigi izklausās apgalvojumi, ka Upīts "no stiprākas glāzītes. neatsakās", ka viņa rakstos un spriedumos "mūža nogalē lika sevi manīt (...) bioloģiskais sairšanas likums".

Pavisam niecīga vieta ierādīta epistulāram mantojumam. Varavīksnē publicētas 7 Augusta Saulieša vēstules Antonam Austriņam un 2 - Kārlim Freinbergam. Daudz saistošu izziņu dod pērn mirušā Kārļa Egles Biografiskie materiāli (K 1-2), to starpā savas un citu vēstules, atmiņas, ieraksti piezīmju burtnīcās, dzejoli, miniatūras, Zināmu ieskatu Cēsu grāmatnieka Oskara Jēpes dzīves un darba gaitās dod 5 vēstules (K 8). Rakstnieces un tulkotājas Elīnas Zālītes 75.gadskārtā publicēti īsi izvilkumi no sarakstes ar igauņu prozistiem A. Tamsāri un F. Tuglasu (K 10), kā arī 3 viņas dzejoļi (LuM 20.10), bet sakarā ar tulkotājas Elzas Egles (dz. Junge) 85.dzimšanas dienu - vēstule vīra Rūdolfa vecākiem Druvienā (K 4). Stepons Seiļš atceras vairākus piemirstus latgaliešu preses izdevumus - "Pyrmo latgališu avīzi" Zvaigzne (1903), žurnālus Latgolas Skola (1921-38), Latgolas Lauksaimnīks (1921-25), un literārus izdevumus Zīdūnis (1921-40), Reits (1923-25), Dzimtenes'Skanas (1925), Straume (1932-40) (K 10).

1973. gadā visa Latvija dziedāja. Dziesmu svētku simtgades koncertā Rīgā lielākos aplausus saņēma "Jāņu vakars", bet no runātājiem kosma sūtnis - kosmonauts. Vai nav savādi, ka arī svešumā jaunie, kam ir "kaut kas no dzejnieka" visvairāk pieķērušies tautasdziesmai un izplatījuma temai?

 

Jubilejas iegansts ir vairākiem rakstiem par mūsu kultūras darbiniekiem. Andris Bergmanis (K 6) un Valdemārs Ancītis (LuM 26.5) atceras 1961.g. mirušo Jāni Medeni, kam būtu palikuši 70 g. Katram rakstam pievienoti 5 līdz šim nepublicēti dzejoļi, kas sarakstīti īsi pirms viņa izsūtīšanas, kā ari pēc amnestijas 50.-to gadu vidū un beigās. Sakarā ar Linarda Laicena 90.dzimšanas dienu parādās daudzas jubilejas rindas, kur pa lielākai tiesai no rakstnieka iznācis standartizēts postamenta varonis. Laiž klajā ari vairāku vēstuļu pirmpublicējumus - Kurcijam (K 11), Paeglem un Zamaičai (LuM 17.11), dzīves biedres Olgas atmiņas par viņa pēdējo dienu Latvijā un Laimoņa Stepiņa informātīvu apceri par rakstnieka darbu tulkojumiem krievu, baltkrievu, ukraiņu, igauņu un lietuviešu valodā (K 11). Vienīgi Damburs uzdrošinās pieskarties Laicena traģiskajam dzīves galam - klātesot Linardam Laicenam, Robertam Eidemanim, Andrejam Kurcijam un viņiem līdzīgiem, raksta Damburs, latviešu literārā dzīve "būtu situsi vēl augstāku vilni. Tomēr tas nu, diemžēl, traģiskā pārpratuma dēļ nevarēja notikt". Ne mazums darbu laisti klajā kopš Laicena rehabilitācijas. Bet ir vēl daudzi padomju gados nepublicēti oriģināldarbi un tulkojumi. Tādēļ, kā pasvītro Damburs, vajadzīgs pilnīgs Laicena rakstu akadēmisks izdevums. Daudz kas esot zudis uz visiem laikiem, jo rakstnieka "bagātais personiskais arhīvs gājis bojā un vairs nav atgriežams" (K 11). 70.gadskārtā pieminēts Izidors Kūkojs, kas darbojas līdz latgaliešu publicējumos PSRS līdz pat valsts nāvei 1937.g. (K 6). Vairāki raksti parādās par mūsu teātŗa tēvu Adolfu Alunānu (Z 19; K 10). Nāves dienas 50. gadskārta tiek atzīmēta Krišjānim Baronam, kas veselus 37 g. no savas 87 g. ilgās dzīves veltījis 217.996 tautas dainu savākšanai, sakārtošanai un izdošanai. Konstantīns Karulis apkommentē Barontēva kladi, kas satur interesantus viņa dzīves un latviešu kultūras vēstures materiālus (K 3). Latviešu kultūras darbinieku "simtgadnieku klubā" tiek ieskaitīts Ermanis Pīpiņš-Vizulis, kas sāk savu darbību jaunās strāvas laikā, strādā Dienas Lapas un tās pēcteču redakcijās un 1912.g. nodibina demokratisko žurnālu Domas. Viņa piemiņai rakstus sacer Saulcerīte Viese (K 5) un A. Vilsons (Varavīksne; LuM 12.5). Šim pašam klubam pievienojas ari Jukums Paļevičš, viens no radikālākajiem Tērbatas universitātes Pīpkalonijas biedriem, kuŗa mūžs apraujas jau 1900.g. (K 6; LuM 19.5); latviešu jaunatnes literātūras celmlauzis, serijas Jaunības bibliotēka sakopotājs un žurnāla Jaunības Tekas (1909-30) noorganizētājs Andrejs Jesens (K 4; Draugs 4; LuM 14.4); pazīstamais grāmatu izdevējs Ansis Gulbis, par kuŗa nopelniem Raiņa un Aspazijas tulkoto Gētes rakstu izdošanā raksta Ojārs Zanders (Varavīksne; K 12); Dāvids Bundža, kas 1897.g., sākoties jaunstrāvnieku arestiem, nokļūst ārzemēs, kur izdod marksistisko žurnālu Auseklis, bet jau 1901.g. mirst Nicā no diloņa; jaunstrāvnieku dzejnieks un Dienas Lapas korrektors Zvanpūtis (Dāvids Vilkers) (K 11). Atmiņā iespiežas vairāki valodniekiem Kārlim Milenbacham (1853-1916) (LuM 20.1, un 13.10) un Jānim Endzelīnam (1873- 1961) (K 2) veltīti raksti Dzimšanas dienas atzīmējot, periodikā publicēti nedaudzi visvecākās paaudzes dzejnieku darbi - Kārļa Kraujiņa 60.-to gadu vidū sacerētas vārsmas (K 6) un Antona Bārdas mīlas un dabas lirikas cikls ar 14 sešrindu "mazām dziesmiņām".

Par to, ka mūsu kultūras darbinieki tiek turēti godā, liecina arī piemiņas vietu atzīmēšana, izkopšana, kā arī dzejas dienas septembŗa otrā nedēļā. Pie Dzelzavas jaunuzbūvētās skolas ēkas atklāj piemiņas plāksni Doku Atim sakarā ar viņa 100.gadskārtu, un skolas priekšā svētku dalībnieki iestāda 100 rožu dēstu. Eduarda Veidenbauma 100.dzimšanas dienā 3.oktobrī Cēsu Tautas teātŗa dalībnieki godina dzejnieka piemiņu Liepas kapsētā un iedibina jaunu tradiciju - katru turpmāko sezonu sākt ar Cēsu radošās intelliģences vakaru. Pērngad tur uzved literāri mūzikālu kompoziciju Ceļā, kas ilgst trīs stundas bez pārtraukuma, "taču publikas interese neatslāba, zālē valdīja saspringts klusums" (K 12). Bet nav neparasta arī nevērība pret sava novada kultūrvēsturi un tās pieminekļiem. Oktobŗa vidū atklāj piemiņas plāksni Valmieras puiku un Cepļa autoram Pāvilam Rozītim, Valmierā un kilometrus 4 tālāk - Kocēnos - Apsīšu Jēkabam. Šie notikumi, kā sūdzas rakstnieks Miervaldis Birze, nebijuši sagatavoti ne ar pienācīgu cieņu, nedz to nozīmes izpratni.

Ja arī pieļautu, ka daudziem tai dienā 'uzmanības centrā' bija pēdējie nenovāktie kartupeļi, tad vienu gan nevar attaisnot - to, ka nepiedalījās neviens latviešu valodas skolotājs, nebija organizēta vecāko klašu audzēkņu ierašanās. Ja skolotājiem šāds notikums tik vienaldzīgs, tad grūti iedomāties viņu degsmi klasē, vēstot par latviešu literatūru kā tautas kultūras sastāvdaļu un dzīvības koku.

Imanta Ziedoņa iniciātīvā piemiņas plāksni atklāj Griezes Jaunzemjos, kur 1902. g. vasarā Krišjānis Barons brāļa Anša mājā kārtojis Dainu 2. sēj. Ikšķile var lepoties ar jaunu memoriālo mūzeju "trauksminieku" dzejniekam, prozistam un kritiķim Jānim Plaudim, kas pērngada 28.10 būtu pārkāpis 70. gada slieksni. Vairāki viņa darbi vēl joprojām palikuši nepublicēti, to skaitā vācu laikā sarakstītais paprāvais, pa daļai autobiografiskais "ziemas romāns" Sila runcis par mežstrādnieku dzīvi. Tā fragments iespiests oktobŗa Karogā. Iejūtīgā piemiņas rakstā I. Kiršentāle gaužas, ka "lielos metienos iznāk vāji oriģinālromāni un tulkojumi", bet "Plauža biografiskajam romānam par Jāni Ziemeļnieku izdevniecības plānos neatrodas vieta. Kāpēc?" Arī viņa dzeja vēl vienmēr "lielā mērā neaizsniedzama" dzejas cienītājiem" (LuM 27.10).

 

 

Daudz vētru latviešiem pāri gājušas... Bet 30 gadus pēc 2.pasaules kaŗa šausmām un postījumiem Latvijā aug bērni, koki un mājas. Dzejnieki dzejo par stārķiem, tauta dzied...

Augšā: bērnu dziesmu svētki Rīgā.

Pa kreisi: celtnieki un architekti rūpējas par mājām. (Viens no viņiem - Gunārs Melbergs nesen rakstīja Mākslā: "Kālab to, kas veidojies laikā, attīstības procesā, mēs šodien gribam fiksēt un apstādināt? 'Tu esi skaists! Jel kavējies...' Bet mēs taču zinām, ka Fausts nomira, neizteicis šos vārdus!")

Illustrācija O.Lisovskas grāmatai Pie jūsu mīlestības. (A. Čakstes uzņēmums)

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

LATVIEŠU LITERĀTŪRA PASAULES ARĒNĀ

PSRS RS Latviešu literātūras padomē Maskavā 17.maijā notiek pārrunas par latviešu dzeju krievu valodā, bet 20, un 21. novembrī Rīgā pulcējas ap 50 latviešu literātūras tulkotāju, izdevēju un propagandētāju - pašmāju un no Lietuvas, Igaunijas, Ukrainas, Gruzijas, Moldāvijas un Krievijas. Piedalās arī pazīstamais Polijas baltu filologs Dr. Staņislavs Františeks Kolbuševskis, kas kopā ar brāli Jaceku Varšavā atdzejo Raini. Vairums runātāju izsaka ne tikai saīgumu, bet asu satraukumu par latviešu literātūras izplatības likteņiem, par tās gaitām citās republikās un arī ārpus padomju imperijas. Statistikas dati rāda, ka mūsu literātūras tulkojumu skaits citās valodās pēdējos gados ir samazinājies. Lielākā daļa tulkojumu iznāk pārāk mazos metienos. Ļoti nepieciešamas dzejas un prozas antoloģijas spāņu, vācu, franču, angļu, portugāļu, čechu, ungāru u.c. valodās. Mūsu dainas īsti neskan ne krievu, nedz arī kādā citā valodā. Plānošanas stadijā gan esot dainu atdzejojumu konkurss. Lielākā tulkojumu tiesa, maigi izsakoties, ir viduvēja. Ir vēl pārāk daudzi "kaila parindeņa principa aizstāvji, - kam kūtrums mācīties valodas" (LuM 26.5). Oficiāli suminātais Rainis vāji pārtulkots pat krieviski, nemaz nerunājot par citām valodām. Drāmaturga Gunāra Priedes vārdiem izsakoties, "tulkots Rainis daudz, taču lielais vairums tulkojumu nepaceļas spārnos, tie neaizrauj; tikai aptuveni informē, un Raiņa darbu bezgala bagātā un daudzveidīgā pasaule joprojām pa īstam pieejama vienīgi cilvēkiem; kas dzejnieku lasa oriģinālā". Pēteris Pētersons savukārt pasvītro, ka pasaules drāmaturģijas virsotnēm piederošās Uguns un nakts krievu tulkojums (V. Roždestvenskis) neatsedz traģēdijas daudzšķautnaino būtību, un patiesība tā neesot aizgājusi pāri Latvijas robežām. Tas pats ar Induli un Āriju un Jāzepu un viņa brāļiem. No krievu literārās intelliģences pārstāvjiem dažkārt jādzird šādas domas: "Rainim noteikti esot jābūt lielam dzejniekam, lai arī tulkojumos tas tā nelasoties". Un viena no nopietnākajām nelaimēm: tikai reti citās tautās iziet labākie darbi. "Tulkotas ne vienmēr tiek galvenās, labākās grāmatas", sūdzas Semjons Botviņņiks no Ļeņingradas. Viens no 1973.g. notikumiem ir apgāda "Zvaigzne" publicētā dzejoļu izlase vienlaicīgi latviešu un angļu valodā Iepazīsimies - Let Us Get Acquainted, kuŗas 318 lappusēs 9 dzejnieku darbi - Čaka, Grota, Griguļa, Saulīša, Ziedoņa, Vācieša, Auziņa, Čaklā un Līvzemnieka. Kopumā krājums ir reprezentabls, labā tulkojumā un pieņemamā poligrafiskā apdarē ar gaumīgām populārā vidējās paaudzes mākslinieka Aleksandra Stankeviča illustrācijām. Visus 96 dzejoļus angļu valodā pārcēlusi pazīstamā Anglijā dzīvojošā mūsu literātūras, pirmām kārtām dzejas angliskotāja Ruta Spīrsa (Speirs). Priekšvārdos apgalvots, ka krājumā ietilpināti tieši šie 9 dzejnieki un tieši tie viņu dzejoļi, kas atdzejotājai likušies vistuvākie, visnepieciešamākie. Bet kādēļ tad par grāmatas sakārtotājiem uzdoti Jānis Anerauds un Jānis Cērps? Nav arī noslēpums, ka, piemēram, Vizma Belševica, kuŗas darbi Spīrsas tulkojumā iespiesti dzejas un prozas izlasē Amberland (1967) un Dzimtenes Balss angļu valodas pielikumos ar tādu pašu nosaukumu (1966, 2 un 4), ir tulkotājai daudz tuvāka par dažiem uzņemtajiem autoriem. Varbūt Knutam Skujeniekam ir taisnība, ka vistuvākais autors Spīrsai bijis Čaks (LuM 25.8). Neraugoties uz viņas rūpīgi apsvērto katra vārda iedarbības spēku, viņas iedvesmes kvēli un talantu, šo rindiņu rakstītājs tomēr nespēj uzlādēties ar Čaka dzejas īpatno, dziļi subjektīvo emocionālitāti, lasot angļu versijas. Starp nopietnākajiem trūkumiem un ačgārnībām vispirms jāmin apvainojoši niecīgais metiens - 2 000 eksemplāri! Jau dažas dienas pēc izdošanas grāmata kļuvusi par bibliografisku retumu un ir pat saņemtas vēstules no Rīgas ar izmisīgiem lūgumiem mēģināt to sameklēt ārzemēs un nosūtīt uz Latviju. Bet arī ārpus Latvijas dzejoļu krājumu var atrast tikai pavisam retas bibliotēkas plauktos; pavisam retā literāro izdevumu izziņas fondā. Jāceŗ, ka drīzumā parādīsies 2. uzlabots laidiens - vismaz 30 reizes lielākā metienā. Tādā gadījumā grāmatas sakārtotājiem derētu ņemt vērā, ka divvalodu izdevumos tekstu mēdz novietot blakām lappušu atvērumā. Tagad dzejoļu tekstus ļoti grūti salīdzināt; jo angļu teksts bieži atpaliek par vairākām lappusēm. Pagrūti izprast atlases disproporciju. Kādēļ, piem., ievietoti veseli 13 Griguļa dzejoļi un 11 tikpat viduvējas Līvzemnieka vārsmas, bet tikai 4 dzejas meistara Auziņa darbi un viens pats mīlas liriķa Grota dzejolis? Daudz intelliģentāks iespaids rodas no 200 numurētos eksemplāros Anglijā publicētā krājuma Windows: Latvian Poems Translated by Ruth Speirs (Reading: Whiteknights Press, 1972), kur katrs ar 8 vārsmām divkrāsu iespiedumā pārstāvēti Čaks un Vācietis, bet katrs ar 3 - Ziedonis, Čaklais, Līvzemnieks. Parasti ir pieņemts ļaut atdzejotājam rakstīt ievadvārdus; un Spīrsa, šaubu nav, būtu sacerējusi ar interesi lasāmu un vēsturiskos faktos balstītu eseju par mūsdienu latviešu dzeju. Tagad izlasi ievada pavisam mazvērtīgs Ilgoņa Bērsona ietilpināto dzejdaŗu raksturojums (Grots ir "latviešu Jeseņins", Čaks "Krievijā Sarkanās Armijas rindās aizstāvēja 1917.gada Oktobra revolūcijas idejas" utt). Ruta Spīrsa tur aprakstīta kā iejūtīga Rainera Marijas Rilkes darbu *) atdzejotāja un "latviešu padomju" dzejas propagandētāja. Viņas "nepadomju" panākumi, protams, noklusēti. Lai tikai pieminam tādus izcilus angliskojumus kā Knuta Lesiņa The Wine of Eternity: Short Stories from the Latvian, ko laiž klajā Minesotas universitātes apgāds 1957. g. ar pašas tulkotājas eruditiem priekšvārdiem; Jāņa Andrupa un Vitauta Kalves Latvian Literature (Stokholmā: Zelta

 

*) Tie iespiesti tādos publicējumos kā An Anthology of German Poetry f rom Holderlin to Rilke; Atlantic Anthology; Citaciel; Personal Landskape; Springtime; New Roads; The Listener; 'The New Statesman; Nine, Poetry London.

 

Ābele, 1954), kā arī atsevišķus trimdas rakstnieku darbus - Anšlava Eglīša, Linarda Tauna, Gunara Saliņa, Veronikas Strēlertes, Jāņa Veseļa, Friča dziesmas, Veltas Sniķeres, Valdemāra Kārkliņa, Pēteŗa Aigara u.c. Bibliografijas nodaļā būtu bijis lietderīgāk apvienot latvisko pusi ar anglisko, uzdodot krājumu latviskos nosaukumus ar to angliskojumiem iekavās. Ļoti noderētu katra dzejoļa pirmpublicējuma atzīmēšana. Protams, tad atklātos, ka ne Čaks, ne Grots un pat ne Grigulis nav simtprocentīgi "padomju" dzejnieki. Visupēdīgi, aplams šķiet grāmatās nosaukums, jo tas nemaz neliek domāt par dzeju krājumu. Tas tik tiešām, Skujenieka vārdiem izsakoties, "atgādina tūrisma bukleta virsrakstu". Apgāds "Progress" Maskavā laiž klajā bērniem domāto The White Deer: A Latvian Folk Tale Fainnas Salasko tulkojumā un ar Nikolaja Kočergina illustrācijām.

Pašā gada sākumā Ungārijas grāmatnīcās parādās Budapeštas apgāda "Eiropa" klajā laistais latviešu pasaku krājums A Laima és a két anya: Lett népmesék (Laima un divas mātes. Latviešu tautas pasakas. 1972, 2.900 eks.) Brodskas (Erzsébet Brodszky) pārcēlumā. Austrumvācijas apgāds "Aufbau-Verlag" publicē E. Vilka stāstu grāmatu Regen im Dezember (Decembŗa lietus) un japāņu valodā Tokijā iznāk Margaritas Stārastes bērnu grāmata Zīļuks ar autores illustrācijām.

Vairākas vērtīgas grāmatas laistas klajā Viļņā "Vaga" apgādā - Aleksandra Čaka dzejoļu izlase Poezija. (5.000 eks.), ko atdzejojis V. Simkus, bet sastādījusi I. Čaklā; J. Jaunsudrabiņa tēlojumi Su meškere (Ar makšķeri. 15.000 eks. Tulk. A. Zirgulis); Jāņa Akurātera Samdinio bernioško vasara (Kalpa zēna vasara, 15.000 eks. Tulk. Kostas Korsakas) ar augstvērtīgām Domiceles Tarabildienes illustrācijām. Publicē arī Harija Gulbja lugu krājumu Teateina visi pas mane (Un visi nāks pie manis. Tulk. A. Bučis) un Zentas Ērgles stāstu jauniešiem Uno ir trys muškietininkai (Uno un trīs musketieŗi). Lietuviešu RS mēnešrakstā Pergale ievietoti 7 Čaka dzejoļi (nr. 8), bet nedēļas laikrakstā Literatura ir Menas Andŗa Jakubāna stāsts "Cements" (nr. 34) un Ēvalda Vilka stāsts "Dullā sieva" (nr. 11). Mūsu ziemeļu kaimiņu apgāds "Eesti Raamat" Tallinā publicējis Andreja Upīša romānus Uued allikad (Vecās ēnas) un Vanad varjud (Jauni avoti), katru 24.000 eks. lielā metienā. Igaunijas RS mēnešrakstā Looming iespiests R. Ezeras stāsts "Pīlādzītis" un nedēļas izdevumā Sirp ja vasar - A. Bela stāsts "Ilūziju zaļās buras". Ezeras grāmatu Vidblisk sonca (Saules atspulgs. 30,000 eks.) izdevis Ukrainas apgāds "Molodj" Kijevā. I. Rojas dzejoļu cikls "Zodiaka zīme" iespiests ukraiņu mēnešrakstā Vitčizna (nr. 8). Moldāvu ikgadējā tulkotās literātūras almanachā. Meridiāns ievietota 0. Vācieša poēma "Nodedzinātā Rūjiena" (atdz. V. Tulniks), bet viņa poēma "Einšteiniāna" publicēta izlasē 10 moderni dzejnieku A. Čokanu atdzejojumā. Vācieša dzejoļu krājums bērniem Kuturuk baaisa oonnyohha (Sasiesim astes) laists klajā jakutu dzejnieka Semjona Daņilova tulkojumā. Turkmēnijas literārā žurnālā Ašhabad (nr. 3) iespiests I. Ziedoņa dzejolis "Asfalts un ievas". Azerbaidžanas apgāds "Giandžlēk" izlaidis latviešu tautas pasaku Divi Pēteri ar veiksmīgām R. Elešrefa illustrācijām.

Tāpat kā iepriekšējos gados, visvairāk mūsu literātūra tulkota krievu valodā, kas kļuvusi par starpnieku starp latviešu literātūru un citām tautām. Krievu tulkojumi bieži vien kļūst par kaut ko līdzīgu katalizātoriem, par pirmo soli tālāk uz citām PSRS republikām un pasauli. Bet sakarā ar ļoti vājajiem tulkojumiem un tendenciozo atlasi krievu valodai var pārāk bieži piedēvēt nevis mūsu literātūras veicinātājas, bet gan tās aizkavētājas lomu. Ir arī izņēmumi starp vairāk nekā 650 krievu valodā iznākušajām grāmatām kopš 1948.g. Atdzejotājas Valentīnas Jelizarovas labā Ave sol un Gala un sākuma izjūta un izpratne ļauj krievu lasītājam ne tikai iepazīt, bet arī izjust Raini. Atzinību pelnī ari Plūdoņa (L. Kopilova), Adamsona (V. Andrejevs) un Čaka (pāragri mirušais Vladimirs Ņevskis) izlases, kā arī Auziņa un Vācieša grāmatas kollektīvos atdzejojumos. Kopš 1968.g. krieviski izdotas vairāk nekā 25 latviešu dzejoļu izlases un krājumi, bet vēl vienmēr paliek gaužām nepietiekams priekšstats par priekšpadomju (Bārdu, Aspaziju, Medeni, Laicenu, Poruku, Skalbi, Rozīti, Plaudi, Grēviņu, Ziemeļnieku, Austru Skujiņu, Viktoru Eglīti) un arī izcilākajiem mūsdienu dzejdaŗiem (Līvenu, Peteru, Egīlu Plaudi, Skujenieku). Gandrīz neticami, ka no tagadnes dzejniekiem visvairāk tulkots Valdis Lukss, bet no prozistiem - Vilis Lācis, Sakse, Birze, Andrejs Upīts; Gunārs Cīrulis (īst.v. Gabriels Civjans) A. Imermanis, Brodele un Grigulis. Katrā ziņā galīga nepatiesība ir Maskavas apgāda "Sovetskij pisatel" pārstāvja Arnolda Tamma apgalvojums, ka no Baltijas republiku rakstnieku darbiem "līdz šim viss labākais (un pat mazliet vairāk) ir izdots" krievu mēlē (LuM 24.11). Parastās grūtības sagādā literātūras uzraugi un cenzūras iestādes. Ļeņingradā nu jau daudzus gadus neizdota guļ 36 latviešu dzejnieku izlase Poeti Latviji, ko gan sola laist klajā šogad. Latvijas rakstnieki joprojām gaida ja ne jaunu literāru žurnālu, tad vismaz almanachu krievu valodā mūsu literātūras propagandēšanai. Jāpiezīmē, ka apm. puse no latviešu rakstnieku grāmatām krievu valodā izdotas Rīgā "Liesmas" (agrāk Latvijas Valsts izdevniecības) apgādā un tādēļ ir gandrīz nepieietamas vissavienības lasītājiem.

1973.g. krievu valodā nāk klajā Jāņa Poruka stāstu izlase Bitva na Knipske (Kauja pie Knipskas), Jaunsudrabiņa romāns Aija (50.000 eks.) "Chudožestvennaja ļiteratura" apgādā, Leona Paegles dzejoļu izlase Sokoļonoje plemja (Vanagcilts) G. Gorska atdzejojumā un atkārtotā izdevumā Viļa Lāča Sin ribaka (Zvejnieka dēls). Maskavas "Detskaja literatura" publicējusi Friča Bārdas dzejoļu grāmatu bērniem Kā linu druva sāka ziedēt (450.000 eks.) L. Kopilovas atdzejojumā un ar J. Pīgožņa illustrācijām. Tas pats apgāds laiž klajā 0. Vācieša bērnu dzejoļus ar nosaukumu Gde živjoš ti, son? (Kur tu varētu dzīvot, miegs?) 300.00 eksemplāros. No mūsdienu rakstnieku darbu tulkojumiem visizcilākie ir četri dzejoļu krājumi: Māŗa Čaklā Deņ travi (Zāles diena, 10.000 eks.) ar pasaules mēroga dzejnieka Andreja Vozņesenska ievadvārdiem (skat. JG 100:159-60), Imanta Auziņa Desjataja melodija (Desmitā melodija, 10,000 eks.)- abas "Chudožestvennaja ļiteratura" apgādā, Vitauta Ļūdēna Pilajuščij lug (Degošā pļava) "Sovetskij pisateļ" apgādā un "Liesmas" publicētā Montas Kromas dzejoļu grāmata Gubi. Ti. Gubi. Ja (Lūpas. Tu. Lūpas. Es) L. Azarovas atdzejojumā ar Vācieša priekšvārdiem. Vairums pārējo grāmatu liecina par tulkojumu tendenciozo izlasi un arī viduvējo kvalitāti - Alberta Jansona romāns Na voinu uchodil (Es karā aiziedams, 30.000 eks.); Egona Līva Čertov kraž (50.000 eks.), kur iekļauti romāns Velnakaula dvīņi, kinonovele Meldru mežs un stāsti: Harija Gāliņa - stāstu cikls Smertj v prodažu (Nāves ūtrupe) un Vizbuļa Bērces prozas izlase Za siņej pticej (Brīnumputnu meklējot). "Molodaja gvardija" izdod Padomju Savienībā ietilpināto tautu mīlas lirikas izlasi Mīlas dziesmas, kur ievietoti 36 latviešu dzejnieku darbi, to skaitā Kr. Barona, M. Kaudzītes, Veidenbauma, Aspazijas, Raiņa. Dzejas almanachā Rodņiki uzņemtas vairākas Jāņa Petera vārsmas. No krievu periodikā iespiestajiem darbiem ievērības vērti ir Vācieša (Lg 30.5) un Ināras Rojas (Volga 7) dzejoļi un E. Vilka stāsts "Izdzītais" (Rabotnica 4).

TULKOJUMI UN ATDZEJOJUMI

1973.g. izdotas apm. 40 ārzemju rakstnieku grāmatas; kuŗu kopējais metiens pārsniedz 1,5 milj. eksemplāru. Neraugoties uz neobjektīvitāti un uzspiestību atlasē un bieži viduvējo tulkojumu kvalitāti, krietna tiesa tulkotās beletristikas - gan grāmatās, gan periodikā - nenoliedzami bagātina mūsu tautas kultūru. Bet visa tā vēl ir par maz. Imanta Auziņa ieskatā, piem., ļoti nepieciešams būtu atdzejojumu almanachs, kuŗā līdzās klasikas un mūsdienu darbu atdzejojumiem "publicētu arī lokalizējumus, tulkojumus prozā, pārskatus par citu tautu dzeju un atsevišķu dzejnieku daiļradi, intervijas; rakstus par atdzejošanas jautājumiem" (DzD). Līdzīgas vēlmes jau dzirdamas daudzus gadus, bet kultorgu ausis palikušas nedzirdīgas.

Runājot par lietuviešu literātūru, vispirms jāmin klasiķa Jona Biļuna (Biliūnas, 1879- 1907) Laimes guntiņa, kur ietilpst 18 stāsti; rakstnieka un zinātnieka Mikolaiša-Putina (Vincas Mykolaitis-Putinas, 1883-1967) dzejoļu izlase Esības stunda (atdz. D. Avotiņa); Petkeviča (Vytautas Petkevičius, dz. 1930) oficiāli suminātais kaŗa laika epopejromāns Par maizi, mīlestību un šauteni (Apie duona, meilē ir šautuva; 1967), ko savā laikā daudzos turpinājumos publicē Komjaunimo Tiesa; un Mačukeviča (Jonas Mačiukevičius) Pulksteņi neapstājas (Laikrodžiai nesustoja, 1968). Skandinavu literātūra pārstāvēta ar diviem zviedra Sederberga (Hjalmar Söderberg, 1869-1941) romāniem - Doktors Glass (Doktor Glas, 1905) un Nopietnā rotaļa (Den allvarsamma leken, 1912) - E. Klienes tulkojumā; Pēra Lāgerkvista (1891) romāns Punduris (Dvärgen, 1944); dāņa Leifa Panduro romāns Dānis Ferns, kur atainota mietpilsoniskās sabiedrības liekulība. Skandinavi rakstniecībai daļēji veltīts aprīļa Karogs.

Vācu literātūras jomā izdod Vilhelmu Tellu (1804). Drāmu par Šveices leģendāro savas dzimtenes brīvības cīnītāju Rainis sāk tulkot 1900.g. beigās Slobodskas trimdā par spīti krievu cenzūras attieksmei pret Fridrichu Šilleru, bet īpaši pret šo šedevru. Nāk klajā Bernharda Kellermaņa (1878- 1951) romāns Anatolas pilsēta (Die Stadt Anatol, 1932; tulk. E. Lūse), kuŗa darbība noris kādā Balkānu pilsētiņā; kur atrod "šķidro zeltu" - naftu; Franča Kārļa Veiskopfa (Weiskopf, 1900-55) reportāžas romāns Lisija jeb kārdinājums (Lissy oder die Versuchung, 1937; tulk. H. Grīnberga); kuŗa fonā Veimāras republikas perioda nobeigums un pirmie Hitlera valdīšanas gadi; Austrumvācijas rakstnieka Gerharda V. Menceļa (Menzel) biografiskais stāsts Pēdējās rūgtās lāses (Wermut sind die letzten Tropfen, 1958) par Heinricha Heines pēdējiem 13 gadiem emigrācijā Parīzē; kur ne daiļā sieva Matilde, nedz ari draugi nespēj dzejniekam aizstāt zaudēto dzimteni. No angļu valodas tulkotajiem darbiem pirmām kārtām jānosauc Hemingveja (Ernest Hemingway, 1899-1961) Raksti. To 3. sējumā ietverti Spānijas pilsoņu kaŗam veltīti darbi - luga Piektā kolona (The Fifth Column, 1958), romāns Kam skanēs zvans (For Whom the Bell Tolls, 1940) un īsāki raksti. 4.sējumā ir romāns Pāri upei koku paēnā (Across the River and into the Trees, 1950) un gaŗie stāsti Sirmgalvis un jūra (The Old Man and the Sea, 1952) un Bīstamā vasara (The Dangerous Summer) un beletristiskais aprakstu kopojums Mūžīgi svētki (A Moveable Feast, 1960), kas aptveŗ laikaposmu Parīzē no 1921. līdz 1926.g. Vizma Belševica ar lielu veiksmi tulkojusi Piekto kolonu un Sirmgalvi un jūru. (Pirmoreiz šī stāsta tulkojumu no krievu valodas daudzos turpinājumos pūblicē avīze Bauskas Darbs.)

Pārējie tulkotāji: D. Dzērve, I. Veide, M. Andersone, L. Rambeka. Abi sējumi iet tautā 45.000 eks. lielā metienā, Hemingvejs ir latviski visvairāk tulkotais 20.gs. amerikāņu rakstnieks. Krietnā metienā (60.000 eks.) sāk iznākt Džeka Londona (1876-1916) Kopoti raksti 10 sējumos. 1.sējumā ietverti stāsti no krājumiem Vilka dēls (The Son of the Wolf), Viņa tēvu Dievs (The Faith of Men) un Sala bērni (A Daughter of the Snows). Tulkotājos R. Ezeriņa, V. Brutāne, H. Lapiņa Detektīvžanram pieder pazīstamā amerikāņa Kurta Vonnegūta romāns Kaķa šūpulis (Cat's Cradle, 1963; tulk. A. Bauga), kur atainots viens no "ātombumbas tēviem"- kamēr viņa "bērns" iznīcina tūkstošiem cilvēku Hirošimā, zinātnieks vienā mierā taisa "mincītim šūpulīti" savā "suburbijas vilā". "Zinātne" izdod Harija Harisona stāstu krājumu Fantastiskā sāga, Kreitona (Michael Crichton) Andromedas celms (The Andromeda Strain) un Bredberija (Ray Bradbury) stāstu krājumu Pieneņu vīns. Populārā angļu prozista Kronina (Archibald Cronin, 1896) romānu Cepurnieka pils (Hatter's Castle 1931) par mantkāro despotu publicē jau 1959.g. ar nosaukumu Tirāns E. Egles tulkojumā. 2. laidiens iznāk 65000 eks. Daniela Defoe (1660-1731) nemirstīgais Robinsons Krūzo iznāk 4. izdevumā Mirdzas Ķempes pārcēlumā. Di Morjē (Daphne du Maurier, 1907) populāro psīcholoģisko romānu Rebeka publicē Valdemāra Kārkliņa tulkojumā. Pirmoreiz to izdod M. Rubenis Hamburgā 1952.g. Pasaulslavenās Po (Edgar Allan Poe) poēmas Krauklis (The Raven, 1845) meistarisku atdzejojumu devis Aleksandrs Pelēcis (DzD). Franču literātūras territorijā mūs ieved viens no Sandas (George Sand, 1804-76) pazīstamākajiem romāniem Konsuela (Consuelo, 1842-43; tulk. J. Abrams) divās grāmatās; Sagānas (Francoise Sagan, 1935) psicholoģiskais romāns Mazliet Saules... (Un peu de soleil dans l'eau froide, 1969; tulk. E. Lūse); Filipa Eriā busardelu triloģijas pēdējā grāmata Laiks mīlēt (1968; J. Abrama); Verna (Jules Verne, 1828-1905) Zangada (La Jangada, 1881), kas aizved lasītāju dēkainā ceļojumā pa Amazonas upi. Spānijas pilsoņu kaŗa notikumi atainojas spāņu prozistes un dzejnieces Susānas Marčas (March, 1918) romānā Ar katru dienu kaut kas zūd (Algo muere cada dia, 1955). Indiāņu un metīsu dzīvei Maraņjonas upes krastos pievēršas peruāņu rakstnieks indehenists Ciro Alegrija (Alegria; 1909-67) romānos Zelta čūska (El Serpiente de Oro) un Izsalkušie suņi (Los perros hambrientos), kas laisti klajā vienā grāmatā. Visus trīs romānus tulkojusi nesen mūžībā aizsauktā V. Kampara. Sakarā ar slavenā dzejnieka Pablo Nerudas nāvi vairākus dzejoļus no viņa milzīgā literārā mantojuma atdzejo Rainis Remass, Knuts Skujenieks un Egīls Plaudis (Z 21; PJ 28,.9, un 30.9; LuM 6,10). Pēdējais pārtulko arī Giljena (Guillén, 1902) populāro dzejoli "Garā zaļā ķirzaka" (LuM 30.6) - sakarā ar plaši pazīstamā no Havannas folkloras izaugušā Kubas dzejnieka ciemošanos Latvijā. Italiešu literātūru pārstāv Džuzepes Brunamontīni autobiografiskais gaŗais stāsts Debesis pār tribīnēm (Il cielo sulle tribune, 1967). Gandrīz viss Rumānijā ļoti populārās dzejnieces Magdas Isanosas (1916-44) devums ietilpst krājumā Karsts koka stumbrs, kam ievadu sacerējusi krievu rakstniece M. Aligere. Jaunā advokāte savas jūtu un pārdzīvojumu bagātās vārsmas raksta zinādama, ka drīz viņas mūžam jāapraujas no nedziedināmas sirdskaites. Lai arī "nenāks rīts", dzejniecei neeksistē nāve; iznīcība; beigas, ir tikai gaiša pārtapšāna. "Viss vienmēr pārtop, un šī ceļa garums kā staram, kas trīs, kā staram, kā staram". Neraugoties uz parindeņu lietošanu; no Montas Kromas atdzejojumiem dveš pretī Isanosai tipiskais bezēnainais vieglums, nepiespiestība, nokaitēts spīdums.

No moldāvu valodas, t.i., tās pašas rumāņu valodas uzspiestajā kirilikas rakstā, I. Ziedonis, 0. Lisovska un D. Avotiņa ar parindeņu palīdzību pārtulkojuši Viktora Teleukes vārsmas, kas iznāk krājumā Saules statujas. Kā sūrojas austrumromāņu valodnieks dzejnieks Leons Briedis, "bieži vien ir grūti pateikt, vai atdzejojums palicis parindeņa embrijā vai būtiski un galīgi pārkomponēts latviski" (LuM 11.8). Teleuke, kas publicējis plašu Raiņa lirikas krājumu un divas mūsdienu dzejdaŗu izlases moldāviski; šķiet, pelnījis daudz vairāk nekā ušņainām rindām pārsātinātu kopojumu. Laists klajā arī rumāņu prozista Teofīla Bušekana romāns Starpspēle (tulk. J. Bunduls). Par notikumu kļūst Knuta Skujenieka spīdoši atdzejotā (ar Leona Brieža palīdzību) tautas balāde Miorica, ko rumāņi un moldāvi ieskata par vispilnīgāko sava Weltanschauung atveidu - 123 ietilpīgās rindās un kas stāsta par nāvei nolemtu aitu ganu, "savākta visas tautas emocionālā pieredze" (LuM 11.8). Lielā latviešu drauga, moldāvu dzejnieka Grigores Vieru 5 vārsmas pārcēlis Māris Čaklais (Draugs 1).

No ungāru valodas tulkoti divi klasiķu darbi. Atzīmējot brīvības dziesminieka ("brīvība tu, skaistā, būtne saldākā šais debesīs") Sandora Petēfi (Sāndor Petofi, 1823-49) 150.dzimšanas dienu, Tartu Valsts universitātes mācībspēka somu un ungāru valodā Paulas Palmeosas sakārtojumā izdod izlasi 100 dzejoļi. Chronoloģiskā secibā tie aptveŗ visu dzejnieka dailrades periodu no 1842. līdz 1849.g. Neraugoties uz milzīgo atšķirību starp ungāru un mūsu gramatiku, neraugoties uz daudzām tādām poētiskām izpausmēm, kādu nav latviešu literātūrā; dzejnieks un somugru valodu speciālists Laimonis Kamara veicis neiespējamo, pavisam maz zaudējot no Petēfi dzejiskuma, ritma, temperamenta, kaislās dedzības. Vairākas Petēfi vārsmas atrodamas arī periodikā (K 1; L 1). Dzejnieka sirdsdrauga Jokaji (Mor Jokai; 1825-1904) grandiozo prozas eposu par ungāru brīvības cīņām 1848.g. Akmenssirds cilvēka dēli (A Köszivü Ember Fiai, 1869) pārtulkojusi E.Sakse.

Romānā Vanaga deja (tulk. I. Birzvalka) latviešu lasītājs pirmoreiz tiekas ar poļu prozistu Julianu Kavalecu (Kawalec) un viņa īpatnējo rakstīšanas veidu. Satirisko stāstu kopojumā Karuselis. Mēs bijām pieci atklājas čechu provinces dzīve šā gs. sākumā. Grāmatas autors Karels Polačeks (1892-1944) gājis bojā Osvencimas gāzu kamerā, nespēdams pamest iemīļoto sievieti, kas bijusi žīdu tautības. Kopsējumā laiž klajā čechu rakstnieces Marijas Majerovas (1882-1967) romānus Pati labākā pasaule (Nejkąsnčjši svet, 1923), kuŗa centrā dzirnavnieka meitas Lenkas cīņa par sieviešu vienlīdzību un neatkarību; un Ogļraču balāde (Havirską balada, 1938) - par raktuvju strādnieku skaudro likteni. Poliglots Knuts Skujenieks pārtulko vairākas vārsmas no augšsorbu dzejnieka Kito Lorenca (1938) devuma, kas atdzejotāja ieskatā "vēlreiz apliecina to, ka literatūrā un mākslā nav provinces" (LuM 20.1). Mākslinieciski augstvērtīgi noformētajā izlasē Baltais sols pārstāvēti 20 bulgāru dzejnieki - no vecākās paaudzes Dora Gabes, Nikolasa Furnadžijeva un Antanasa Dulčeva līdz jaunākajiem Stefanam Canevam, Zdravko Kisjovam. Vislabāk "skan" K. Skujenieka, 0. Lisovskas, I. Ziedoņa un M. Misiņas pārnesumi. Pārējie atdzejotāji - D. Dreika, D. Avotiņa, M. Čaklais, J. Peters, 0. Vācietis, V. Oga. Jānožēlo, ka nav ietilpināti visā pasaulē pazīstamie klasiķi Ivans Vazovs, Pejo Javorovs un Hristo Botevs. Krājuma vērtība celtos, ja ārpusē būtu palikuši tādi pantojumi kā Hančeva Ļeņins ("Tā viņam bija jāatnāk, lai visur liels patiesības likums piepildītos"). Atsevišķi iznāk krājumā pārstāvētās Blagas Dimitrovas liriskais romāns Pastarā tiesa (tulk. E. Tjarve), kam pamatā divi ceļojumi pa Vietnamu kaŗa gados. Knuts Skujenieks pievēršas Dienvidslavijas kultūras pastarītes Maķedonijas dzejai, izcili pārtulkodams Aco Sopova (dz. 1923) ciklu Mana auguma lūgšanas (LuM 15.12), kā arī serbu dzejnieka Vasko Popa (1922) liriski klusināto, šķietami bezkaislīgo himnu varonībai un brīvībai, 107 rindiņu gaŗo poēmu par Kosovas lauku, kur 1383.g. pēc nelīdzīgas likteņkaujas pret turkiem serbi uz vairākiem gadsimtiem zaudē savu brīvību (DzD). Novelē Balāde par trompeti un mākoni (Balada o trobenti in oblaku, 1957) slovēnis Cirils Kosmačs (1910) runā par radošo intelliģenci.

No desmitsējumu Fjodora Dostojevska Kopotiem rakstiem "Liesmas" tulkotās daiļliterātūras redakcija izdod pirmos divus, kur ietverti literātūras milža agrīnie, galvenokārt 19.gs. 40.-to gadu beigās, uzrakstītie darbi - Nabaga ļaudis (Bednije ļjudji, 1846; tulk. Atis Ķeniņš), Dubultnieks (Doiņik, 1846; Oto Brikšķis), Baltās naktis (Belije noči, 1848; A. Ozola-Sakse), Ņetočka Ņezvanova (1849; J. Ozols), u.c. Nikolaja Karamzina (1766-1826) stāstu izdevumā Nabaga Liza, bez titulstāsta (Bednaja Ļiza, 1792), ievietoti vēl 4 pazistamā sentimentālista stāsti. Krievu dekadentu-simbolistu skolas archibīskapa, daudzrakstitāja (viņa kontā apm. 80 grāmatu) Valerija Brjusova (1873-1924) 100.gadskārtas atcerei veltīta lirikas izlase Zeme un sapnis. Visus 90 dzejoļus tulkojis un atlasījis - diemžēl ne pārāk prasmīgi Jānis Plotnieks. Laba tiesa Brjusova vārsmu atdzejojumi publicēti arī periodikā un Dzejas dienā. Nav tiesa, ka šī ir dzejnieka pirmā grāmata latviešu valodā, kā apgalvo kritiķis Arnolds Būmanis (K 12). Enciklopēdistam un poliglotam Brjusovam vienmēr ir bijis ciešs sakars ar mūsu rakstniecību. 1904.g. "Burtnieku" āpgādā Rīgā iznāk viņa Poēmas un noslēpumu atslēgas autora mācekļa Viktora Eglīša atdzejojumā. Brjusovs nodibina personisku kontaktu ne tikai ar Eglīti, bet arī ar Krūzu, Strālu, Ķeniņu, Austriņu, A. un P. Dālēm, Dambergu, Mēkleru, Kārsteni, Fr. Bārdu, kas gandrīz visi ir tulkojuši atsevišķus Brjusova darbus. Tāpat kā Andrejs Vozņesenskis (skat. JG100:159-60); Brjusovs daudzina Latviju kā zemi, kur "viegli elpot un dzīvot" (Latvju Grāmata 1928, 3). Viņš ir arī pirmais, kas plašāk iepazīstina krievu literārās aprindas ar latviešu literātūru, ievietodams rakstus viņa rediģētajā simbolistu izdevumā Vesi (1904-9), bet īpaši sastādīdams un rediģēdams (kopā ar Gorkiju) Sborņik latiškoj ļiteraturi (Latviešu literātūras almanachs. Petrograd: "Parus", 1916), kur citu darbu starpā ietilpinātas viņa paša atdzejotas dainas, 36 Raiņa dzejoli un Zelta zirgs, Poruka Rudens dziesma un trīs Fallija vārsmas. Krievijas vēstures lappuses paveŗas Vsevoloda Ivanova (1895-1963) stāstu grāmatā Ķeizariene Fike, kur bez Katrīnai II veltītā titulstāsta ietilpināta Cara Pētera nakts un Ivans III. No padomju laika devuma interesi izraisa Korņeja Čukovsķa Pasaku greznais 3. izd. Pasakas ātdzejojusi dzejniece Rūta Skujiņa 1941.gadā. Samērā veiksmīgs ir H. Heislera atdzejotais Aleksandra Tvardovska (1910-1972) pēdējais dzejoļu krājums No šo gadu lirikas (Iz liriki etih let 1959-67). Tā autors ilgus gadus vada kontroversālo, relātīvi liberālo padomju literāro mēnešrakstu Novij mir (Jaunā Pasaulē). Savu interesi saista Michaila Prišvina (1873-1954) Dabas kalendārs (Kalendar prirodi, 1925), Jurija Dombrovska trīs noveles par Šekspīra sarežģīto personību Melnīgsnējā lēdija un Michaila Solochova kollektīvizācijas romāns Plēsums (Podņjataja celina, 1932-60). Tad vesela rinda otršķirīgi un treššķirīgi darbi. Aleksandra Čakovska Blokādes 3.daļa aptveŗ 2 nedēļas Ļeņingradā 1941.g, rudenī. Arkadija Vasiļjeva dokumentālais romāns Pulksten vienos, jūsu ekselence vēstī par čekistu Martinovu, kas kā spiegs iefiltrējas ģen. Vlasova armijā. Jaunatnes morāles problēmas risinātas Nikolaja Dubova grāmatā Grūti vienam un A. Kaliņina Skaniet zvani. Vladimira Popova romāna Tikai cīņā gūst darbība risinās metallurģiskā rūpnīcā. Sibiriešu rakstnieka Viktora Astafjeva stāstu kopojumam Pēdējais sveiciens ir autobiografisks raksturs. Sergejs Sartakovs savos Barbina stāstos idilliski apjūsmo Sibirijas upi Jeņiseju, bet V. Ļipatova stāsti Teiksma par direktoru Prončatovu. Lida Varaksina pievēršas "vadītājiem" - fabrikā un lauku klubā. Vitalija Zakrutkina ar Gorkija prēmiju apbalvotajā gaŗajā stāstā Cilvēku māte (Matjer čelovečeskaja, 1969) vēstīts par vienkāršas krievu sievietes traģiskiem pārdzīvojumiem vācu okupētā ciematā.

No vērtigākajiem atdzejojumiem periodikā jāmin Marinas Dvetajevas (1892-1941; L 6. Atdz. I. Auziņš), Olgas Bergholces (1910-1973; Z I.0. Lisovska) un Vladimira Majakovska (1893- 1930; K 7; LuM 14.7. 0. Vācietis, I. Ziedonis, M. Čaklais) darbi. Ludmilas Azarovas vārsmas M. Čaklā pārcēlumā (DzD, L 1) liecina par jaunās krievu dzejnieces tiešo saskarsmi ar latviešu tautas dzīvi, ieražām.

 

(Nobeigums nākamajā numurā)