KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
0.
SĀBŖU DANCIS AP SĀBRI
Margināliju autoru GIR- jau gadiem esmu apbrīnojis viņa mākā izteikt asas kritiskas piezīmes tādā aplinkus ceļā − it kā dodot un ņemot, sakot jā un nē vienā mutes vērienā. Šo akrobatisko vērienu viņš 101. num. marginālijās arī veltījis manai recenzijai par Alberta Sābŗa daudzināto grāmatu Lokanums un spīts (JG 100. num.). Savā recenzijā es rakstīju, ka grāmata Lokanums un spīts visā pilnībā nav Latvijā rakstīta, bet pieļāvu varbūtību, ka pēdējā trešdaļa, sākot ar 104. lp., varbūt ir kāda Latvijas autora sacerēta. Pie šī secinājuma nonācu gluži intuitīvi, pa daļai stila izjūtas vadīts un pa daļai salīdzinot to polītisko literatūru, kas rakstīta pagrīdē padomju zemēs, ar to, kas rakstīta mūsu pusē. Starpība stilā un tematikā grāmatas beigās un sākuma daļā ir tik izteikta, ka nav jābūt nekādam izcilam analistam, lai to uztvertu. Viens otrs parastais lasītājs jau arī nonācis pie tāda paša secinājuma bez manas palīdzības.
Man nebija nekādas slepenas informācijas par grāmatu. Tādēļ ar gandarījumu lasīju GIR- tekstā, ka viņam tagad patiešām ir drošas ziņas, ka šī grāmata nav Latvijā rakstīta. Tiktāl mans secinājums ar GIR- spriedumu pilnīgi saskan. Bet, neskatoties uz to, GIR- pastāv, gandrīz vai īgns kļūdams, ka tomēr esmu sarakstījis aplamības, jo Alberts Sābris esot pēc viņa avotiem kāds izceļotājs, jāpieņem nesens, no Latvijas. Kā šis konstatējums var apgāzt manā recenzijā teikto, gluži nezinu − pieņemu, ka viltojuma raksturs pa daļai mainās, ja darbs ir kāda nesena un nevis jau ilggadīga klaidas Janka ražojums. Viltojums kā tāds tomēr netiek pilnīgi izdzēsts. GIR- tekstā ir arī vēl viens cits īpatnējs kvalificējums: „... šī grāmata tomēr vispār nebūtu viltojums.” GIR- saka „vispār”, bet nekur marginālijās viņš nesaka, ka visa grāmata ir īsta. Vai GIR- zina visus sīkumus, vai viņš ir tikai viszinīgs, to mēs varbūt uzzināsim nākotnē, bet, pieņemot, ka viņš zina visu, kādēļ viņš tik maz informē mūs par apstākļiem, kādos grāmata ir radusies? Grāmatu Drauga sludinājumi mums saka, ka grāmatas Lokanums un spīts autors ir latviešu Solžeņicins; GIR- saka, ka rakstu muļķības; Alberts Sābris klusē. Sābri, atsaucies! Atraksti man privātu vēstuli un pasaki, kādēļ tev jāklusē?
Ziemeļkalifornijas Apskata 1974. g. oktobŗa numurā kāds A.T. zina stāstīt, ka Alberts Sābris ir Ābrama cilts loceklis, dzimis Latvijā, kas tagad dzīvo Israēlā. Sābri, atsaucies! Iznirsti no Israēlas dziļumiem un pasaki, cik no tā darba tu uzrakstīji?
Lai neizplūstu, nobeigumā uzaicinu GIR- pirmkārt nākt atklātībā ar vārdiem, vietām un laiku un tikai tad sākt svaidīties ar tādiem it kā „visumā” profesionāliem apvainojumiem. Otrkārt, man jāsaka, ka joprojām palieku pie sava sprieduma, ka Lokanums un spīts „visumā” nav Latvijā rakstīts. Treškārt − tas ir divu autoru darbs.
Ja tas būtu, kā GIR- saka, kāda nesena emigranta darbs, izejot no manas analizēs būtu svarīgi zināt, cik nesena. Mana secinājuma pamatā ir lielā mērā pieņēmums, ka autors ir cilvēks, kas ir tīri labi apmuļļājies Rietumu literatūrā par Padomju Savienību, un ka grāmata nav rakstīta tādā garā un izejot no tādiem pieņēmumiem, kādi, es saprastu, būtu radušies Padomju Latvijas latviešu apziņas dziļumos. Varbūt GIR- visumā ir pārpratis manu apskati.
Andrievs Ezergailis
MARGINĀLIJU REDAKCIJAS KOMMENTĀRS
Par „Sābŗa lietu” JG 101. numura marginālijās sakarā ar Andrieva Ezergaiļa recenziju rakstījām: „...izgaismo: savstarpējās neuzticības un aizdomu garu trimdas latviešu sabiedrībā.”
A.E. plašā replika to tikai apstiprina. Viņu joprojām nodarbina „eventuālā šmuce”, kas pielaista, grāmatu Lokanums un spīts reklamējot, bet nevis, kas grāmatā pareizi vai nepareizi. Virspusīgi uzrakstītas grāmatas ir bijušas, ir un būs kā par Padomju Savienību, tā par Hitlera Vāciju, Ulmaņa Latviju, mīlestību un putnu barošanu ziemā. Jāpiebilst, ka apgāda pienākumos turpretī ietilpst autora anonimitātes tiesību aizsargāšana, ja nu viņš izšķīries par pseudonimu.
Arī marginālijas nevajadzētu pavirši lasīt. JG 101. numurā tajās nebija teikts, ka mums „ir drošas ziņas”, bet gan, ka marg. redakciju „aizsniegusi diezgan ticama zina, ka šī grāmata tomēr vispār nebūtu viltojums”. Vispār (= überhaupt, at all) nav vārda visumā (= im ganzen, generally) sinonims, kā A.E., no replikas teksta spriežot, to uztvēris. Vispār lietājums pats par sevi pasaka, ka − šinī gadījumā − „ticamā ziņa” attiekušies uz visu Sābŗa grāmatu.
GIR-
ATBILDE LOKANUMS UN SPĪTS RECENZENTAM
Jaunās Gaitas 100. numurā Andrievs Ezergailis, recenzējot apgāda „Grāmatu Draugs” izdoto Alberta Sābra grāmatu Lokanums un spīts, atļaujas izteikt apgādam nepamatotus apvainojumus.
Jau virsraksts „Divi trešdaļas safabricējums” pauž recenzenta nostāju. Recenzents apgalvo, ka divi trešdaļas darba ir viltojums (pasvītrojums „ir viltojums” mans. H.R.), pārējais patiešām liekas rakstīts Latvijā. Šo pamatojumu Ezergailis bazē uz to, ka daudz no tā, ko viņš esot atradis Sābŗa grāmatā, viņš esot lasījis arī laikrakstā New York Times. Nav nekāds brīnums, ka šī laikraksta sovjetologi ir saskatījuši vienu otru parādību, kas tiem, kas dzīvo Padomijā, redzama ik dienas. Ar to pamatot, ka darbs ir viltojums ir vienkārši smieklīgi.
Tālāk Ezergailis pārgudri apgalvo, ka šo darbu rakstījušas divas personas, otras daļas rakstītājs (tas, kas laikam rakstījis Latvijā) esot „svabadāks”. Recenzentam esot grūti izlemt, kuŗas daļas rakstnieks ir labākais. Visu to Ezergailis apgalvo, it kā viņam zināmu faktu, nevis kā savas fantāzijas augļus.
Recenzenta uzdevums ir vērtēt grāmatu, viņš var to slavēt vai pelt, objektīvu kritiku neviens viņam nevar pārmest. Bet mētāties ar tukšiem, nepamatotiem apgalvojumiem, tādā veidā nomelnojot apgādu, tas nav recenzenta uzdevums. Kāda gan vajadzība apgādam viltot divas trešdaļas darba, ja viena trešdaļa ir autentiska? Kāda vajadzība vispār apgādam būtu „viltot” tādu darbu, ja manuskriptu pieplūdums tam ir tik liels, ka visus tas nespēj izdot un daudzi jānoraida? Pie tam vēl apgādam, kas gadu desmitus baudījis kā rakstnieku, tā lasītāju vislielāko uzticību?
Lokanums un spīts nav viltojums un, cik man zināms, nav arī divu autoru darbs. Vairāk, par nožēlošanu, atklāt nevaru.
Pēc tik pārliecinošiem apgalvojumiem aicinu Ezergaiļa kungu nākt atklātībā ar saviem pierādījumiem par grāmatas Lokanums un spīts viltošanu.
Helmārs Rudzītis
ATBILDE HELMĀRAM RUDZĪTIM−−
Lai gan Helmāra Rudzīša vēstule neko specifisku vai jaunu par grāmatas Lokanums un spīts izcelšanos nesaka, tā tomēr ir svarīga liecība debatēm, kas ap šo grāmatu izcēlušās. Domāju, Helmārs Rudzītis ir drusku pārsteidzies, domājot, ka manas apskates objekts būtu bijis neslavas celšana apgādam. Grāmatu Drauga nozīme emigrācijas kultūrā ir neapšaubāma un neizdzēšama. Nekur savā recenzijā nebiju teicis, ka izdevējs būtu zinājis, kā šī grāmata sarakstīta un kas to sarakstījis. Pēdējos gados vairāki slaveni apgādi ir bijuši upuri dažādiem viltojumiem. Manā recenzijā skaidri pateikts, ka rakstu uz intuicijas pamata. Tādēļ šķiet nevietā Rudzīša apgalvojums, ka kaut kādā veidā es būtu gribējis piemuļķot lasītājus. Intuīcijai kā zinību avotam ir gaŗāka un goda pilnāka vēsture nekā faktiem. Bez intuicijas mums nebūtu ne Platona, ne Sv. Augustīna, ne Konfūcija − ne arī to simtu dzejnieku, kuŗus Helmārs Rudzītis savos izdevumos publicējis.
Andrievs Ezergailis
