JG redakcijai:

Cepuri nost JG redakcijas darbinieku priekšā, kas savu enerģiju un brīvo laiku ziedojuši, lai mēs - lasītāji kļūtu mazliet bagātāki. Jūtos it kā man piederētu ne tikai vectēva mājas, bet arī Kurzemes baltie ceļi, pa kuŗiem baroni jāja un pa kuŗiem es kādreiz ceru aiziet meklēt circeņus sava tēva bērnības novadā.

Ieva R., Austrālijā

 

 

 

JG redakcijai:

Latvijā Amerikā (23.11.74) lasīju, ka LNAK valdes sēdē pārrunās par JG 100. numuru J. Grodnis jautājis: „Bet vai (JG) redaktoram dodama tāda vaļa?”. Valdes priekšsēdis T. Kronbergs esot skaidri pateicis: „Cenzūras tiesību mums nav.” Tas tomēr nav kavējis autoritārās sistēmas piekritējus publicēt nepamatotus uzbrukumus jūsu žurnālam. Piemēram, Olģerts Liepiņš savā Vēstneša 1974. g. decembŗa numurā raksta: „Kas tur ko brīnīties... Pakasiet Kronbergu (!) un zem viņa ādas varbūt dabūsit Būmani. vai Rozīti.” J. Lejiņš savukārt LA (25.1.75) raksta: „Atliek tikai smaga operācija. JG vadība nav mācējusi vai gribējusi noņemt latviešu tautai kaitīgu propagandu. Tāpēc tā būtu nomaināma.” Jānis Bērziņš Mančesterā saka: „JG 100. numuram uz vāka redzams zīmējums, kas man vistuvāk atgādina sarkanarmijas vinteni ar durkli, barbaru ieroci.” − Gribu jautāt, vai tendencioziem uzbrukumiem pret JG nav kādi speciāli nolūki? Kādas ir redakcijas domas?

J. Kalniņš, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Domāju, ka, nopietni iepazīstoties ar JG 100. numuru, lielākā daļa lasītāju varētu būt vairāk vai mazāk apmierināti, ja nebūtu 2 pavisam nevajadzīgu resp. nederīgu rakstu.

Pirmais raksts ir Kārļa Draviņa „Jaunas tautasdziesmas?” Lai gan tas uzrakstīts nopietnā analizējošā veidā, tomēr ir pavisam nevajadzīgs, jo analize rakstīta par kāda pornogrāfijas smadzeņu īpašnieka murgojumu. Otrs raksts ir Mārtiņa Būmaņa „Dažas piezīmes par trimdu”. Pārsteidz, ka redakcija atļāvusi vietu šim izfantazētam savārčājumam.

Edgars Ž. Elferts, ASV

 

 

 

JG redakcijai:

Dzejnieks Gunārs Saliņš Pašportretos 311. lp.) cita starpā saka, ka „Tikai dzeja, dzeja un mīlestība var noburt mūs un paglābt mūs no nāves.”

Esmu ilggadīgs Jaunās Gaitas abonents, ar interesi lasu un cenšos vērtēt šī kultūrai un brīvai domai veltītā rakstu krājuma saturu.

Bet mana saprašana un apjēgšana apstājās pie Gunara Saliņa JG 98. numura 31.lappusē iespiestā dzejoļa „Rīgā Vecpilsētā”.

Atceros, ka laukos kādreiz zemnieks vērtēja savu raibaļu pēc tās pienīguma.

Jaunā Gaita ar 98. numuru pacentusies ar tagad populāro, bet piedauzīgo plikskriešanu (streaking), blakus ievietodama kailas sievietes attēlu (Leons Balodis. Ziedi).

Atliek vienīgi apsvērt, vai ir vērts izdot savus pensionāra grašus par šādām „noburtām” lietām.

A.    Vilks, ASV

 

 

JG redakcijai:

Mācītājs Nikolajs Ozols latviešu ev. lut. misijas draudzes (Jamaica Plain, Mass.) apkārtrakstā saka:

Domāju, ka Katrīne Kūlmane ir Dieva izredzētais ierocis, lai palīdzētu nelaimīgajiem un cietējiem. Bet − vai arī mēs ikviens neesam izredzēti ieroči no Dieva, tikai − izslīdējuši no Dieva rokas un dzīvi ceļam uz pašu un ar pašu spēkiem, par Dievu nemaz nedomājot. Domāju, ka līdzīgi dziedināšanas dievkalpojumi varētu notikt ikvienā latviešu dievkalpojumā, ja 10-15 draudzes locekļu vietā klāt dievkalpojumā būtu kupla draudze, kas sirsnīgi aizlūdz Dievu par saviem ticības brāļiem un māsām, kam ir krusts un bēdas.

Arī Jaunajai Gaitai nevajadzētu Dievu un Viņa spēku par zemu novērtēt.

Irma Grebzde, Toronto, Ont.

 

 

JG redakcijai:

Lai rūķīši arī turpmāk palīdz Jaunajai Gaitai darināt otru simtu un svinēt košus svētkus, drošu 1975. gadu!

Aina Kraujiete, ASV