JG98 Dzeja. Gunars Saliņš, Aina Zemdega, Valda Dreimane, Litfi Ezkeks, Teodors Kalifatidess, Vava Sturmere

Gunars Saliņš

RĪGĀ VECPILSĒTĀ

Un viņa nāca rīta pakrēslā pa vēl tukšajām ieliņām,

spiezdama plaukstām savas pilnīgās krūtis, tā ka

piens pa bruģi plūda skanēdams,

un tad viņa gāja tālāk, un starp šim kailajām krūtīm važā šūpojās

smaga senlaiku rota - kā no atraktiem

kapiem;

un kāds virs ar zaļu

seju noskatījās viņā caur logu, caur tempļa

sienu - Dievs? Ar zaļo seju

Dievs?

Bet es redzēju viņu, šo sievieti,

noduŗam galvu un apskaidrotiem nolaistiem plakstiem

aizejam -

ar krūtīm kā zvaniem zvanot.

Un tad atgrūdās durvis, un parādījās citi - vienam

bija izgrauzts vēders,

bet kā no akmens tas

neasiņoja,

un zarnas

nekārās ārā, nē, kā iebojāta, bet

lieliska statuja viņš skrēja pa ielu tālāk, kamēr citi

klaunveidīgi radījumi dejoja locīdamies veco vārtu priekšā un

vārstīja savus

ar cirvi

pāršķeltos

pauŗus

ciet un vaļā

kā varžu

mutes.

Aina Zemdega

SENO PIONIEŖU SĒTĀ

Ar pakulu priekšautiem,

koka karotēm,

ratiņa paminām

tu sauci mani mājās, vecomāt?

Un slaucenēs, bļodās,

izkaltušos šūpuļos

tie paši dzīvības stāsti,

kas tavā sētā

tulznainu plaukstu,

bezvārdu mīlestības

ierakstīti?

Uz dēļu grīdām,

pionieŗu sievu staigātām,

tavi soļi skan,

un tavu dūraiņu dzīpari

sajukušus rakstus liek

uz sliekšņiem,

kuŗiem man jāpārkāpj -

tik ne tam vienam.

Apsien man savu pakulu

priekšautu, māt.
Auklē mūsu pastarīti!

Valda Dreimane DĪVAINĀS SAISTĪBAS
I	Snieg, un koks aizmirst savu seju un stāvu, nesaprot savas rokas bez upēm un lāmām, kailas ir viņa rokas – putni un mākoņi viņam tās pastāsta, putni un mākoņi gaŗām lido. Un kokam ir lapu sapņi visu cauru ziemu: tā sapņot, ka beigās tev saule paceļ plakstus un zied tavas rokas... Bet tu nevari, snieg, vien putns ielido koka sapnī kā lapa, viņa pēdas uz zemes mazi lūzuši krusti, krustos tavas domas: tā sapņot, ka tu ielido koka miegā kā lapa... Bet tu nevari, jo tava aizsalšana ir miegs bez sapņa, sniegs un krusti tev pāri – noslauki sniegu, laiks, no maniem spoguļiem, atveŗ stiklus kā sapņus, kur saskarties putnam, mākonim, kokam, atkausē manas upes, atslēdz jūŗas, kuŗās ieplūst: man atkal jāizlīst pa kādiem vārtiem!
II	Tumšā, tumšā nakts, kas peld ūdeņos, skaistā sieva, tās matos noslīkst mēness, zvaigznes ar zivīm jaucējas. Upes kā karogi plīvo. Tumšā un smagā, kā tev tādi mati kā dziļas upes? . Kā tev man tādi vārdi: mēness – zivs – zvaigzne ? Un upes kā karogi plīvo.
III	Es zinu, ka tur, kur ieplūst lielas upes, veidojas dīvainas saistības starp debesi un ūdeni Sen-Džons Perss Un to es zinu: ja divi brien jūŗā tur, kur ieplūst liela upe, viņi saskaŗas aiz saskaršanās, sadzirdas aiz dzirdes. Seni un smagi ir ūdeņi, kad vīri pārnāk, viņiem ir vienādas acis – lielā upe tajās, Lielupe, senupe, liedaga smilts kā sāls, kaiju un laivu šūpošanās, debesu dāsnums – tur, kur veidojas saistības, plūst dīvainas dzelmainas upes.
IV	Es sēžu Salacas iejomā, kalmju biezāji, ūdensrozes, vasaras elpa – visur pareizās krāsas un zīmes, bet man bailes pieiet pie ūdens, upes spoguļi satumsīs, aizsegsies rozes, jo manā sejā ne vairs tā maiguma, nedz tā spēka, kas manai zemei. Ir vēls, es pieceļos un aizeju bez skaņas: tik klusi staigā basām kājām pa mīkstu pļavas zāli, cauri neaizmirstulēm tik klusi staigā, tie, kam bailes brīnumu uzmodināt – mirušie tik klusi staigā.
V	Kad nokrīt migla un rasa, man jāpieturas pie smilgas: pelēkas ir puķes pļavā, melna zāle, grāvji sausi slāpst ūdens, meža malā dziesmas. Kādos ziedos es bridu, kas tā reibināja un smaržaini tinās ap kājām? Kur spēlējās mani sienāži, kur es mazgāju kājas, ar kādiem putniem saūjinājos? Tik ātri noveco nakts, ka man bailes paskatīties uz savu roku, bet tā tomēr ir, kas bijusi, un es esmu tur, kur biju – pietiek mazas smilgas, kas zemei piesien. Es pieturos pie smilgas.
VI	Vārdi nepasaka lielo ziedēšanu, tumšos dziļumus un dzidrumu kā avota ūdenim. Noplūc ziedu, ieskaties akas acī, pasmelies avota ūdeni plaukstā – padzēris, paliec dziļajā zālē un aizver acis, un ap tevi pļava san, un ap tevi vasara – tas ir, ko es domāju: kā pļava san, kā pļava san, kā san pļava... 1973

Litfi Ezkeks (Lütfi Özkök) DZEJOLI NO KRĀJUMA ĀRPUS
I	Mums ir jāaizdedz visas mūsu bērnības sveces lai sveicinātu Marku Šagalu
II	Neaizsedziet Kanaanas zvaigzne Jo ēzeļi un gaiļi grib dzīvot Un arī vijoles ar Dulcinejas acīm
III	Ak šie baltie lauki ar vējiem un dzejas tumšo pamestību, kur pēdējais pumpurs izplaukst mēļos gadalaikos
IV	Un visi šie sāls un vīraka novadi Visa dzīve pavarda un sirds siltumā Un šī roka mierīgi pār Piena ceļu Dienas apraktas skūpstos Un skūpsti aizmirstībā Kur eņģelis nonācis zemes virsū Un mūžība izdzēsusi sveci Zāle auga uz pieres
V	Izdzītības melnā vārpa Tur sapnis dara darāmo tur es ievācu ražu
* * *	Ak mana nolādētā klaiņotajā tatāra dvēsele\| Nerimtīga un acīs lēcēja Nemierīga un nelabojama Jūtīga pret katru vēju Augšup un lejup augšup un lejup Augšup un lejup Neaizmirsti Katra vara ir laupījums Karogi karogi vagaru pakalpi Cik jūs visi asiņu kāri
* * *	Kaut kur starp krāsmatām liecas sauleņu kāti pret augstāku rīta svīdumu Kas aizgāja vakar, jau izsmaržo jūŗas sāļumu Varvīksnas vārti ir līdz galam vaļā Liktenis pārvērsts par drauga roku Nu kliedziena vairs, ne asaras vairs Ardievu, tu siltum zināmā balsī Viņpusē mūrim ir augļiem to otru neievainojamais skaistums Vai es akls? ...
* * *	Viņa ir aizgājušu. Es paliku. Vientuļš kā saplīsis vējrādis pūsmās. Lietas peld ap mani un zūd. Nolādētā kārdinājuma garša deg man uz mēles. Katrs atmiņu sauciens iegūst magones veidolu. Viņa ir tagad rudens otrā pusē.
* * *	Katra ierašanās ir bēgšana. Vakara sirmās matu šķipsnas plivinās vējā Ilgu drudzis melnajā mutē Aizmirsta smarža no ziloņkaula sukas Lampā izdeg eļļa Aiz nogāzes aust diena Sapnis elpo zālē Tā viss beidzas un sākas no jauna. Gabaliņš pavasaŗa svīst uz rūts.
* * *	Es zinu upi, kas sarkanāka par asinīm Vīru, kas meta pirmo akmeni Dzejnieku, kas stāvēdams mira Ar vāļā acīm un ar smaidu, noliktu izaicinājumam pretī Esmu redzējis dienasgaismu uz mirušo augumiem Zemi, kuŗas smilts ir dzeltenāka par malāriju Salu, kuŗas debess ir zilāka nekā bērna acis... No zviedru valodas atdzejojis Andrejs Irbe

Teodors Kalifatidess (Theodor Kallifatides)
PAR BRĪVĪBU	Jau ilgi es esmu bijis koks, bet neviena upe neskalojās gar manām saknēm, nevienam putnam nevajadzēja manu zaru;\| esmu redzējis, ka cilvēks nošķin zemei lapas, esmu redzējis kaŗus nākam kā plosītājus rudeņus, bet ar katru rudeni apvāršņi plētās plašāki un brīvāki, Brīvība ir koks; tai šķietami nevajag ne ūdens, ne gaisa, tikai asinis, un varbūt pa asarai.
LAIKS	Laikam tagad ir cita seja, tas ir ceļā uz augstajiem kalniem kā nomaldījusies kaza, tas ieraksta savu vārdu sniegā un gaida uz augšāmcelšanos. Laiks vairs nemet ēnu, stīvi blenž ziedā, bet to neredz, līdz ziedam pieaug spārni, un laikam − ēna. Laikam jāspēj pašam piespiesties iet. Laiks bez mitas pats dodas nāvē.
RĪTS	Dzejas iesākums ir izbrīnā, ne zināšanā; un izbrīns − tā ir iemīlēšanās. Visi gudrie vārdi par Dzīvi ir neīsti, jo dzīves nav, dzīve top. Es sāku ilgoties pēc tevis tikko tu biji iemigusi, mēs bijām runājušies vai nakti ilgi, mūsu spilveni bija sviedraini zvēriņi, kas baiļodamies gaida spriedumu; pa logu saklausīju gaismu nākam, tā salaidās lapotnē, iesēdās ievājā; kritis koks pastiepa sen nokaltušu kāju kailajai, pieticīgajai saulei pretī, un rīts bija klāt. Vēl viens rīts tavam miegam kaimiņos; un tava sakustēšanās − bumerangi, kas vienmēr atgriežas pie tevis, sevī noslēgušies un tomēr brīvi kā bezgalības zīme, mūsu patērētāju biedrības emblēma.
SOLĪJUMS	Māt, es pošos uz citām zemēm, citām pilsētām, un citām debesīm. Savu mīlestību es sūtīšu tev reizi mēnesī ar Zviedru Tirdzniecības Bankas čeku. Fabrikās un kafejnīcās man jābrien it kā pa ērkšķiem pa valodu, kuŗa nav mana. Es laistīšu tavas puķes ar ūdeni, asarām un asinīm, bet nekas jau neaug, kur nav tavu roku. Savu mīlestību es nosūtīšu ik mēnesi ar naudas čeku. Bet daudz es nevaru aizsūtīt; laikrakstos raksta, ka šādā veidā aizplūstot milzums ārzemju valūtas. Uz simt kronām mēnesī man ir tiesības, bet ja grib vairāk, tad jālūdz atļauja no Valsts Bankas. Atliek cerēt, ka tēva bēres neizmaksāja vairāk. Pasveicini manus draugus, ja tur vēl kāds ir. Tavs dēls. Atdzejojis Andrejs Irbe

Vava Sturmere (Wava Stürmer)
*	Ej pa līkumaino ceļu un Svedjenabai cauri, šķērso astoto lielceļu, trīs ceturkšņus vēlāk būsi pie jūŗas šauruma. Meža zosis, dzelzszāle un cūkausītis, perlamutra ūdens starp akmeņiem. Dievnama zvani skan visskaistāk, kad tālu zvana. Grīšļos aiŗu laiva, braukt jūŗā ar to vairs nevar. Bet jūŗa arī tāda, ka vairs nevar. Ņem apsēdies uz soliņa laivas vidū, pērnruden tas vēl nelūza. Purva rūsa uz akmeņiem. Smaržas asas un sūcošas. Svētdiena. Varbūt, ka jaudāsi.
*	Šovakar dziedu par viņiem, kas jau viņā krastā, kam cieta zeme zem kājām . Kāpēc viņi tik klusi? Kā mums būs iet − kā akliem, vai kā izredzētiem? Pa kuŗiem satrunējušā tilta dēļiem staigāt, svētais brāli? Saki mums kaut ko! Jel neklusē vairs! Tavs skaistais smaids, pats zini, nelīdz mums, kas esam šajā pusē.
(SOMIJA)	Mūsējo sauc par labklājības zemi. Un, protams, labuma ka vai. Vakardienas cepienu tikai retumis vairs ceļ galdā. Siera klubi. Vīna brālības. Veikalu pirmā prece − zāles pret liekiem taukiem, katrā dzīvoklī pa treniņritenim. Atkopušies esam pa šiem divdesmit gadiem− ar Amerikas palīdzību un no Krievijas žēlastības, un ar mūsu pašu starptautiski pazīstamo sisu. Daļa labuma arī no Zviedrijas, (bet tai pašai atkritis savs gabals). Vienruden atrada 48 vīriešus un 1 sievieti zem tiltiem galvaspilsētā, nomirušus aiz bada un saltuma. Bet tie jau bija tādi, kas nemēdz būt skaidrā un nemīl darbu, neuzņēmīgi un neveseli, un galu galā pie visa paši vien vainīgi. Sievietes ir dāmas šachā, vīriem visa teikšana aptīrīšanas plānkomisijā un valdībā, un viņi nosaka, kā tautai vajag. Pa sievišķim sēž pašvaldībā. „Mēs augstu novērtējam viņu darbu,” lielā augstsirdībā apliecina runas vīri. Bet par paveikto alga sievietēm joprojām ir zemāka nekā vīriem, un viņas par to nekurn. Jābūt tak maigām, sirsnīgām un dumjām, jādzemdē un jāzīda, un jāapslauka putekļi. Jo Dievs Tēvs tā ir nolicis. Bija kāds tūkstotis čigānu, bet tie nedrīkstēja dzīvot pie mums un ēst. Arī tad ne, ja tiem būtu ar ko tikt pie maizes, (bet, paldies Dievam, nebij jau!), jo viņi ir slinki un netīri, un negodīgi, un tad vēl runā tādā valodā, ko neviens nesaprot; un nav, kur to iemācīties. Kaut kas tāds ir patiesi bīstami! Prezidentu mēs vēlam katru sesto gadu un valdību, kad ievajagas. Kad atkal tā reize klāt, devalvējam marku. Un ik piektdienu, tai lielajā pirtsdienā, tauta iet pērties. Atdzejojis Andrejs Irbe