PROFESORA VĪZIJAS
Arnolds Spekke, Atmiņu brīži. Ainas, epizodes, silueti. Stokholmā: Zelta Ābele, 1967. 604 lp. $12.00.
Dr. Spekkes Atmiņu brīži ir ūnikums latviešu literātūrā. Tā nav parastā tipa memuāru grāmata. Viņa atmiņu fragmenti ir galvenā kārtā tīri personiskas dabas - attieksmē pret paša karjēru, pārdomām un pārdzīvojumiem. Viņš bijis ļoti intelliģents cilvēks, kas daudz lasījis un kam bijusi ļoti vērtīga un plaša bibliotēka. Diemžēl, šajā grāmatā viņa pārdomu pasaule visumā maz atplaiksnās.
Latvijas universitātē Spekkem bija "saraušanās" ar latviešu valodas sargiem Endzelīnu un Plāķi, kas atspoguļojas arī Atmiņu brīžos. Ar lielu baudu Spekke ir atļāvies savā darbā sirmā vecumā ārdīt Endzelīna un viņa pēcnācēju attīrīto un izsmalcināto latviešu valodu. Šajā ziņā Spekkes darbs ir "vienreizējs". Lasītājs var priecāties par viņa drosmi, smieties vai sarūgtinājumā raudāt. Minēsim tikai dažus valodas "stila ziedus" - apštempelēta apliecība, bode, tante, grostante, štāte, kliņķis, ķīķerēt, lūrēt, gaļas rikte, furāža, vokzālis, čumedans, uzfrizēta gaspaža, gaužām distingēts princis, anoianitātes stāžs, kulants (domāts zirgs!). Spekke dzirdējis tautasdziesmas dziedam "absolūti bachiskipolifoniskā uzbūvē", "saspicējis ausis", pielikts "pie pavadīšanas", nianses "iznākušas sevišķi fīnas". Citur viņam "runāšana gājusi pie sirds", "cēlis priekšā latvisko viedokli", bet "lietas, palikušas karstas". "Viņa draugs vēl cara Krievijā bijis "fine boy", pašam kabatā bijis maz "cash", bijis jānoslēdz "gentleman agreement".
Jāievēro, ka Spekkes cilme bija tikai daļēji latviska. Viņa ģimenē ir arī "krieviņu" (faktiski somugru cilts) asinis. Viņa agrā jaunībā "latviešu augstākās aprindas runājušas vācu valodā" (13- 14), tēvs bijis "vācisks draudzes gans" (16), pirmo publikāciju Latvijas universitātē lasot latviski, jaunais Spekke "nav juties drošs" (163). Jāatzīmē arī fakts, ka kopš 1932. gada profesors Spekke dzīvojis ārpus Latvijas.
Spekkes teikumiem bieži nav sākuma, citiem trūkst beigu, teikumos ir arī īpatnējas darbības vārdu formas. Spekke par to raksta: "Man nepatīk, ja citi maisās pa manu tekstu rindām, nemīlu es, ka man dod stilistiskus padomus" (214). Viņam padomu vairs nevajadzēs! Tālāk viņš raksta: "Cilvēka rakstīšanas veids, viņa stils, taču ir no cilvēka visīpatnāko īpašību rindas, kā staigāšana, runāšana utt. un tādēļ stilistiskie labojumi otra cilvēka tekstā var ļaunā brīdī līdzināties gaišiem ielāpiem uz tumšas drēbes" (214). Kādā citā vietā viņš raksta: "Es nevienam ļaunu nedaru, savas ģimenes tradicijas veidojot, kā man patīk un man atļaujas nevienam nav jāprasa" (160).
Katrs jau, protams, var savas ģimenes tradicijas veidot, kā patīk, bet ja Spekke savā grāmatā norāda, cik viņš varonīgi pārstāvējis Latviju un latviešu tautas intereses, tad jāprasa, kāda tam jēga, ja katra latviešu ģimene vārēs kropļot un ārdīt latviešu valodu pēc saviem ieskatiem, tos piesārņojot ar "anglismiem", krievismiem, vācu vārdiem un teikumu konstrukcijām. Latviešu tautas galvenais mantojums un identitātes pamats ir latviešu valoda. Ja tās nebūs, nebūs latviešu tautas, un nebūs jēgas runāt par Latviju kā nacionāli territoriālu vienību.
Spekke raksta, ka uzskatījis savu diplomātisko "amatu kā tiešu turpinājumu pēdējai, starptautiski atzītai, brīvās Latvijas valdībai un ... centies darīt to, ko viņa darītu, ... ja spētu aizstāvēt un celt latviešu tautas tiesības un godu (538).
Pamatos Dr. Spekke bija zinātnieks. Sakarā ar viņa nopelniem zemnieku savienības labā un personiskās lojālitātes dēļ Kārlis Ulmanis panāca Spekkes iecelšanu par sūtni Italijā brīdī, kad Spekkes nelabvēļi gatavojās viņu "izēst" no universitātes, kā to redzam arī pašā Spekkes grāmatā. Spekkem palīdzīgs sakarnieks bija pazīstamais latviešu dzejnieks Edvards Virza, kas bija Spekkes radinieks, un ko ar Spekkes ģimeni vienoja interese franču kultūrā. Postenis Italijā bija izraudzīts pa daļai prestiža dēļ, pa daļai lai veicinātu un atbalstītu Spekkes zinātnisko darbību ārzemēs, sevišķi Italijā. Ulmanim izdarot apvērsumu un pārorganizējot Latviju uz autoritāriem principiem, radās vēl cits iemesls. Spekke pats to apraksta savā grāmatā (243). Viņam bija jāiepazīstas ar fašistu valdības formām un jātulko korporātīvās valdības likumi, statūti un kārtības "ruļļi" Viņa pūļu pamatā Ulmanis tad veidoja savas kameras.
Kā to redzam Latvijas sūtniecību archīvos, Spekkes diplomātiskās aktīvitātes sagādājušas lielas galvas sāpes Latvijas ārlietu ministriem Salnājam un Munteram un pašam ministru prezidentam Ulmanim. Arī Atmiņu brīžos redzam, ka Spekkem ir nelāga tieksme likt lasītājam nodarboties ar pavisam nevajadzīgu mīklu minēšanu. Viņam nepatīkamā īpašība ir neminēt personas vārdos, bet runāt par "kādu grieķu kungu", "kādu italiešu kungu ", "pazīstamiem angļu kungiem", "draudzīgiem poļu kungiem" utt. Jājautā, kāda jēga tad šīs personas vispār minēt? Ļoti amizants ir viņa lietotais termins - "kungi komūnisti". Viņa uzspiestā mīklu minēšana ļoti saniknojusi ārlietu ministrijas vadību. Salnais un Munters nikni rakstīja, ka Spekke nodarbojas ar visādu nieku kulstīšanu, bet neredz nopietnus polītiskus notikumus. Viņiem tomēr bija jāuzmanās, jo Ulmanis Spekki aizstāvēja. Kādu reizi lasot Spekkes kārtēju ziņojumu, arī Ulmanim bijis izmisumā jāuzraksta uz ziņojuma malas: "Atradis jaunu Ameriku!", kad Spekke 1935. gadā viņam rakstījis par to, ka Vācija laikam sākusi nopietni bruņoties, ko viņam pastāstījis "kāds italiešu kungs!"
Pēc profesijas būdams romāņu filologs, Spekke līdzīgi vairākiem citiem dažādu profesiju kollēgām sāka nodarboties ar vēsturi kā Latvijas valdības un latviešu tautas cīņas ieroci ap 1932./33. gadu, kad Latvijas valdība atņēma vāciešiem Doma katedrāli un jau agrāk - Sakarā ar agrāro reformu. Bez tam jaunie latviešu dažādo profesiju zinātnieki gribēja izspiest baltvāciešus no Latvijas vēstures pārstāvētāju un rakstītāju pozicijām sakarā ar viņu šovinismu un patīrīt un latviskot Latvijas vēsturi, pasvītrojot tur pašas latviešu tautas lomu (sk. piem., 181.-83. lp. utt.). Cīnoties ar šovinistiem, daži paštaisītie vēsturnieki paši kļuva šovinisti. Pētījumu metodes bija visai primitīvas un nezinātniskas. Tā kā uzdevumu bija bezgala daudz un pietiktu vairākām paaudzēm, bet laika nebija, un viss šķita paveicams vienas paaudzes laikā, vairāki zinātnieki (ieskaitot prof. Švābi) bieži pārtulkoja vācu pētījumus un pielika citus, pretējus secinājumus. To var konstatēt katrs acīgs ar vēstures oriģinālavotiem un to pētījumiem labi iepazinies vēsturnieks. Protams, radās reakcija. No tās cieta arī prof. Spekke, kas to atklāj savā grāmatā: "Tiku izsmiets, zobots, apvainots visādos noziegumos .... (kritizētāji) nelamājas, bet cenšas mani iznīcināt ar savu glumos teikumos formulēto nicināšanu: nepraša, diletants, diezgan čakls seno mantu krājējs" (541-42). Spekke, būdams Latvijas diplomātiskais pārstāvis, ir daudz darījis, lai populārizētu Latvijas un latviešu tautas vēsturi gan latviski, gan angliski un italiski. Ar profesionālu mērauklu pieejot viņa publikācijām, tur redzam daudz trūkumu, ko nosedz viņa romāņu tradicijās veidotais īpatnējais, mazliet puķainais stils. Kā labs skaits vecākās un vidējās paaudzes latviešu vēsturnieku, Spekke psīchiski necieta eventuālus "sāncenšus" vēsturē. Publikācijās, kur viņam bija kāda teikšana, viņš referencēs nosvītroja citu latviešu vēsturnieku vārdus un publikācijas, kā to liecina viņa publicētie vai rēdiģētie pētījumi un tuvāko līdzstrādnieku liecības. Rietumu tradicijās audzināts vēsturnieks par to var pasmaidīt, saprotot psīchiski pārcilvēcīgu darbu apjomu uzņēmušos iepriekšējās paaudzes mentālitāti, kas drudžaini centās panākt šķietami neiespējamo, vienalga kādiem līdzekļiem.
Recenziju nobeidzot, jāsāka, ka lasītājs, tikko kautcik apradis ar Spekkes īpatnējo stilu, daudz interesantas vielas atradīs Atmiņu brīžos un jāizsaka tikai nožēla, ka Atmiņu brīžu vietā autors nerakstīja pašas atmiņas.
Edgars Andersons
Skat. V. gintera piezīmes JG 108.