PROFESORA VĪZIJAS

Piezīmes prof. E. Andersona recenzijai par A. Spekkes atmiņu grāmatu Atmiņu brīži Jaunās Gaitas 104. numurā.

Atsaukties uz Andersona rakstu pamudināja apsvērums, ka daļa Jaunās Gaitas lasītāju ar Spekkes memuāriem nav iepazinušies un pieder pie paaudzes, kas Spekkes skatījumā tēlotos latviešu kultūras un vēstures 7 gadu desmitus nav vai tikai daļēji ir dzīvojuši līdz. Spekke par tā laika apstākļu izpratni raksta: "... ka daudziem mūsu dienās, tiešām grūti saprast, kur nu vēl garīgi pārdzīvot laikus..." Mūsdienu jaunajai paaudzei Andersons par šo kultūras personību un nacionāla darba izcilu veicēju sniedz apzināti negātīvu raksturojumu. Šo pamattendenci nelīdzsvaro daži pozitīva rakstura iespraudumi, kā piemēram, - "Viņš bijis ļoti intelliģents cilvēks, kas daudz lasījis ...". Recenzenta pienākums, analizējot un vērtējot kādu grāmatu, ir izcelt darba nopelnus un īpatnības, kā arī uzrādīt trūkumus. Autors vai recenzijas lasītājs savukart reaģē uz recenzenta vienpusībām un tendencēm. E.Andersona "Profesora vīzijas" nav recenzija parastā nozīmē. Viņa rakstā vijas cauri izteikta nepatika pret grāmatas autoru. Recenzenta nelaipnais prāts tikai tagad 8 gadus pēc grāmatas iznākšanas parādās atklātībā, kad Andersons, zīmējoties uz grāmatas mirušo autoru, ne visai smalkjūtīgi aizrāda, ka "viņam padomu vairs nevajadzēs."

Spekkes atmiņās bērnības un jaunības laika izjūtas un refleksijas rakstītas tā laika un vides ikdienas sarunas valodā ar raksturīgiem aizguvumiem no vācu un retāk arī no krievu valodas. Tā ir visai zīmīga parādība div- un trijvalodu izplatībai un šo valodu mijiedarbībai. Spekke sniedz interesantu latviešu kultūras posmu, kuŗā spilgti izteicas latviešu sava laika saskaršanās ar baltvācu un reizēm arī krievu tautības piederīgiem darbā un sadzīvē. Viņš, piemēram, raksturo "lingvistisko seju" viņa vidusskolas pēdējos gados Jelgavā (62) "...mēs runājām tā teikt trijās vietējās valodās uz reizes ...". Tautību savstarpējas attieksmes šeit atspoguļojas valodā.

No vēsturnieka Andersona varēja sagaidīt aizrādījumu uz tādas kultūrvēsturiski zīmīgas parādības cēloni un izveidošanos. Viņš turpretim saskata šeit tikai dzimtās valodas piesārņošanu un sniedz no sakarības izrautu vārdu virkni kā Spekkes valodas "stila ziedus" un latviešu valodas "ārdīšanas" paraugus, par kuŗiem varot "smieties vai sarūgtinājumā raudāt." Spekkes bērnības un jaunības vides valodas īpatnības laika tecējumā izzuda, bet daļēji arī saglabājās. Valodas reliktu veidā Spekkes "stila ziedi" reizēm sastopami vēl starp trimdas latviešu ikdienas dzīvē lietojamiem vārdiem, kā štempele, čemodāns, štāte, bode, tante, lūrēt, švaki u.c. Līdzīga parādība vērojama trimdā, kur latviešu ikdienas valodā it viegli iezogas patvēruma zemes valodas vārdi un jēdzieni. Recenzents izceļ Spekkes it kā "saraušanos" ar latviešu valodas sargiem Endzelīnu un Plāķi. Minētā saraušanās zīmējas uz Spekkes uzvārda rakstību un abu valodnieku aicinājumu Spekkem vismaz izmest laukā vienu k. Spekke tam pretojās, argumentējot to ar īpašvārdu vēsturiskas rakstības loģiku (160). Spekke it kā "ar lielu baudu ir atļāvies ārdīt Endzelīna un viņa pēcnācēju attīrīto un izsmalcināto valodu". Tiktāl Andersons, Spekke turpretim par Endzelīna valodas tīrīšanas centieniem izsakās visai atzinīgi: "Sakarā ar latviešu valodas tīrīšanu no vācu un krievu uznestiem slāņojumiem, kur nelaiķim Endzelīnam ir nekad par zemu nenovērtējami nopelni..." (160). Citi recenzenta aizrādījumi uz Spekkes valodas savdabībām kritizēti jau agrākās visai pozitīva rakstura recenzijās.

Andersons aizrāda uz vienu Spekkes valodas īpatnību cēloni, proti "Spekkes cilme bija tikai daļēji latviska", jo Spekkes tēvs bijis "vācisks draudzes gans" (recenzents šeit norāda uz grāmatas 16. lp.). Andersons, pāršķirstot Spekkes atmiņas, nav centies tuvāk iedziļināties saturā. Tikai tā izskaidrojama visai elementāra paviršības kļūme. Andersons šeit sajaucis Spekkes tēvu Vecmuižas skolas skolotāju ar turienes vācu mācītāju Krausu, kuŗu Spekke visai interesanti raksturo (8). Andersona citētā lappusē (16) Vecmuižas skolā pieteikts krievu revidents. Spekkes tēvs sagatavojas revidenta pienācīgai saņemšanai un steidzas uz mācītāja muižu lūgt mācītāju Krausu (Andersona "vācisko draudzes ganu", kas viņa uztverē ir Spekkes tēvs) piedalīties revidenta uzņemšanā. Grāmatā ievietotā attēlā (9), kā tas nepārprotami izriet no paraksta, redzama nevis Spekkes tēva, bet gan vācu mācītāja Krausa ģimene. Attēlā redzams arī mācītāja dēls, tai laikā pazīstams baltvācu gleznotājs T.Krauss, kuŗa divi darbi reproducēti atmiņu grāmatā (6,19). Andersons bez tam apgalvo, ka Spekkes ģimenē esot arī "krieviņu" asinis, uz ko tāds norādījums pamatojas nav pateikts. Spekkes vecais tēvs Cīruļu Jānis bija Stelpes pagasta Cīruļu saimnieks (36). Cīruļi bija arī Spekkes mātes dzimtās mājas (101). Spekkes raksturojumam recenzents centies sameklēt datus Latvijas sūtniecības archīvos par viņa diplomātisko darbību. Spekkes diplomātiskās aktīvitātes esot "sagādājušas lielas galvas sāpes" Latvijas ārlietu ministriem. Nezinot šo galvas sāpju tiešos iemeslus, līdzīgas atsauksmes tikpat labi varētu raksturot arī minētos ārlietu ministrus. Sūtnis Spekke savos ziņojumos nebūs piemērojies konvencionālām diplomātiskam tradicijām. Andersons ironizē par Spekkes lietoto terminu "kungi komūnisti". Motīvācija tam lasāma grāmatas 48. lp., kur Spekke ar ironiju apzīmē kungus lieliniekus par bijušo kungu baronu izrīcības "apgarotiem turpinātājiem", tātad kungu baronu vietā stājas kungi lielinieki. Spekke neesot cietis "sāncenšus" vēsturē un referencēs nosvītrojis citu vēsturnieku vārdus, kā to liecinot viņa publicētie pētījumi un tuvāko līdzstrādnieku liecības. Neaizrādot uz konkrētiem tādas rīcības piemēriem un neminot tādu liecību sniedzējus starp nedaudziem Spekkes līdzstrādniekiem, tāds apgalvojums līdzinās ļaunprātīgai insinuācijai. Šī raksta autors pieskaita sevi pie Spekkes "tuvākiem līdzstrādniekiem" un var apgalvot, ka Spekkes raksturam tik nenovīdīga sīkumainība bija pilnīgi sveša. Spekke savās atmiņās (54) min Rīgas un Maskavas uzbrukumus viņa darbībai trimdā: "Tieku izsmiets, zobots, apvainots visādos noziegumos." Daži baltvācu vēsturnieki, kritizējot vēsturnieku Spekki, lieto apzīmējumus nepraša un diletants. Andersons ar lielu pārākuma apziņu iepretim "dažiem paštaisītiem vēsturniekiem", to starpā prof. Švābi un vārdā neminēto Spekki, un viņu "primitīvām un nezinātniskām metodēm", apvienojis recenzijā abus gadījumus, sniedzot tos, kā vēsturnieka Spekkes kritizētāju atsauksmes. Ar izbrīnu lasām, ka vēsturnieku Spekki apvaino pat "visādos noziegumos". Pastāv viena elementāra prasība recenzentiem recenzijās šķirt recenzenta teikto no tā, ko autors teicis. Andersons pārmet autoram Atmiņu brīžu tīri personisko dabu. Kuŗi memuāri ir citādas dabas? Tiešām žēl, ka "Rietumu tradicijās audzināts vēsturnieks" - visai cienītais prof. E.Andersons savā recenzijā ir pārāk vadījies no savām tīri personiskas dabas emocijām.

V. Ģinters

Dr. Edgara Andersona piebildes publicēsim JG 109. numurā.