Jaunā Gaita nr. 105, 1975

 

Edīte Zuzena

ALEKSANDRA ČAKA POĒMAS

 

Par poēmu latvieši sauc gaŗāku episku dzejoli, kam saturā izcila personība, kāds spilgts notikums vai parādība. Angļiem un frančiem ir cits poēmas izskaidrojums.

Aleksandra Čaka sarakstītās poēmas:

  1. Poēma par ormani. (1930. g.)

  2. Umurkumurs. (1931. g.)

  3. Mūžības skartie. (1937. g. un 1939. g.)

  4. Burvis. (1941.-1943. g.)

  5. Svečturis. (1941.-1943. g.)

  6. Matīss, kausu bajārs. (Rakstīta 1943. gadā, bet trūkst daļa no 4. un viss 5. cēliens.)

  7. Spēlē, spēlmani. (1944. g.)

  8. Saldais gredzens. (1930. g. beigās sākta, bet nepabeigta bērnības atmiņu virkne.)

  9. 1905. gads. (Daļa bērnības atmiņu par šo gadu sākta rakstīt 1943. gadā. Sākot ar 1946. g. Rīgā publicēti dažādi šīs poēmas fragmenti.)

 
 

POĒMA PAR ORMANI (1930. g.) *1)

Moto:

Ak, mana Rīga, vecā, sirmā Rīga,
Tu manu sirdi vienmēr augšup nes
Kā kādu pūku straujā bezdelīga, −
Tev sveiciens mans no visas dvēseles! (27)

Poēmā tēlots Rīgas tipiskais ormanis, ko pamazām no pilsētas centra izspiež auto:

Auto cēlais, nolakotais vaigs
Aizrauj visus − meiteni un zēnu,
Straujāks, asāks kļuvis mūsu laiks,
Mēs priekš viņa esam jau par lēnu. (29)

20. gadu otrā pusē Rīgā ienāk progress ar mechanizāciju, džezu, svešzemju šlāgeriem, modēm, mākslas novirzieniem utt. P. Aigars uzraksta savu godalgoto dzejoli „Traktors”, Ļaudis pārmaiņas apsveic, jauno pieņem, veco pamet:

Vakaros zēni uz
ormaņu atsperēm braukt vairs nav kāri:
visi par šoferiem slaveniem vēlas tik kļūt. (17)

Tai laikā Rīgā cirkulē kāda parodija par ormani, kur „Salauza mani sasodītā pilsēta, mūžīgi neredzēt dzimtenes mēnesi.” Arī J. Grotam ir dzejolis „Sniega naktī”, kas sākas ar rindu: „Orman, vecais, nu uz krogu kuŗu?”, ko skandinājuši jaunieši un mākslinieki Šīrona restorānā. Bet Čaks poēmā par ormani šo, kā Grots saka, modernās pilsētas aizejošo siluetu − ieliek vesela laikmeta pārmaiņās.

Čaks jau savos 20.-to gadu agrajos dzejoļos spēcīgi peldējis pret straumi, pret vispār pieņemtajiem uzskatiem sabiedrībā, (ne polītikā). Čaks pārmaiņu izvērtē ne ar pozītīvā uzsvērumu, bet cildinot negatīvo, pametumu − šai gadījumā godinot ormani. Te ir iedīglis patiesībai, kuŗas pierādīšana vijas cauri daudzām Čaka poēmām un beidzas Matīsā: „Tas arī labs ir, kas ir slikts.”

Poēmas sākumā Čaks rada lasītājā pamestības, visa aizejošā, pesimistisku noskaņu: „Rudens jau, rudens ielās un parkos. (11).. bet tikai − pazoles cauras. (12) Kokiem no salnas lapas kā asaras kritīs.” (12) Ormani tēlo kā pārvietoto personu: „Vai viņš dzied par sava tēva sētu / Latgalē, kas zilos mežos kļūs? / Katram patīk kādreiz veco rētu / Dziļi sirdī kaut kur sāpam just.” (16) Tad poēmā ienāk pats Čaks, un ar dažu pēdējo divlatnieku, laķeņu un cilindra švītību iezveļas ormaņa dzeltenajā plīša kulbā, un abi brauc uz krogu, jo „Dzejnieks un ormanis, abi / Saderas jau labi: / Abi tie mirstoši, auto tos māc − / vāc / projām kā sētnieks ar slotu.” (19) Ormanis, ne auto, ir apkārtnes vērotāja, dzejnieka draugs, jo iemīļotajās, slikti bruģētās Pārdaugavas ieliņās „nebrauc nekad te aiz cienības ormanis rikšiem.” (16) Tālāk, pāri Daugavas tiltam, cauri Vecrīgai, pa Kaļķu ielu ceļas vārdu piemineklis dilstošai Rīgas panorāmai, Domam, Kristapam, ģildēm, gardovojam, cveišpenneram, kas viss summējas ap sākuma moto − ak, mana Rīga... kur arī vecais, drūpošais senatnīgums ir cildināms, ir labs.

Izbraucot Brīvības bulvāri, dziesma apsviežas otrādi: labais pārironizējas par slikto: „Tagad mums brīvība ir, / Brīvības bulvār’s vēl klāt, (19) bet „Peļķes uz bulvāra pārklātas visas ar eļļu − tumšbrūnu kā jodu. / Benzīns kā riebīga kokote valda, / (19) Senais „sniegs kā krējumsiers, mīksts un čaugans” (28) tagad „pēc stundas jau sajaukts ar smiltīm, guļ brūns kā kakao.” (17) Top ironizēts arī par pašiem rīdziniekiem. Kad dzejnieks draugu ormani ieaicinājis sev līdz krogu, kur abi iedzer, viņš aizstāv savu likteņa brāli pret šofera nievām: „Dzer, dzer, ormani dzer, / Drīz tava nāve būs klāt, / Drīz tavu kulbu un ķēvi, / Un tevi / Vedīs uz Daugavu slīcināt!” (24) Bet „Norāva rupji kā lupatu vecu / mani no ķebļa / un / izsvieda laukā / kopā ar ormani.” (26)

Ormanī uzmesta arī vissmagākā Čaka dzīves un dzejas problēma, kas risināta visās Čaka poēmās, līdz atrisinās Spēlmanī:

Ai, šī laime ...Kamdēļ pēc tās tīko −
Rīts vai vakars − dziļi krūtīs sirds?
Kamdēļ diezgan nav ar prieku sīko
Un ar spuldzi, kas virs galvas mirdz?... (17)

 

 

UMURKUMURS (1931. g.)

Poēma no Rīgas nesenās pagātnes

Moto:

Dzīvi es mīlu kā gaismu un dzeju,
Tomēr, ko ņemu, viss iet kā uz galu. (34)

Umurkumura nosaukums ir savilkts no 2 vācu vārdiem Hunger und Kummer − bads un raizes. Ap gadsimta maiņu Rīgā ik rudeni svinēja tautas svētkus kāda kaŗa aplenkuma − bada un raižu izbeigšanās piemiņai. Toreiz latvieši vēl bija vācu amatniecības cunftu zeļļi. Manu māmiņu kā mazu meiteni veduši uz umurkumuru. Viņai prātā palikusi galvenā atrakcija − rāpšanās sacensība puišiem pa gludu, vēl zaļām ziepēm nosmērētu stabu, kur pašā galā, Čaka vārdiem runājot: „Ozolkronī: četras bikses (domāti uzvalki), podiņš ļoti labas vikses, zābaki, ko pastaigāt un vēl klāt: pieci rubļi akurāt.” (38)

Poēma stāsta par Johannesu, latviešu zelli Jāni − īstu sapņu Jāni un viņa krāšņo sapņu saduršanos ar rēgaino īstenību. Beigās arī Jānis uzraušas stabā jau pāri pusei, kad pienāk čakiskas beigas: „Cumtinglingling, viņš stabā kāpj, tad krīt un nositas.” Umurkumurs lasās kā tiešām krāšņa „poēma no Rīgas nesenās pagātnes”, bet īstenībā Umurkumurs ir caurmēra mākslinieka dzīves būtības notēlojums. Kā tādu šo poēmu šeit izgaismosim. Nav nejaušība, ka Umurkumurs sarakstīts reizē ar monografiju par gleznotāju Jāni Plaši. Čaka draugos daudz gleznotāju, bez Plases, Jānis Liepiņš − poēmas Spēlē, spēlmani zīmējuma autors, kam Čaks uzticēja savu intīmāko dzejoļu paglabāšanu, Niklāvs Strunke, Kārlis Baltgailis, Aleksandrs Junkers − mazais Saša, (Čaks − lielais Saša), Tīdemanis, Mārtiņš Zaurs − Čaka pēcnāves maskas glabātājs un citi. Saprotams Čaku visur lenca rakstnieku un skatuves mākslinieku pulks. Ka Umurkumurā slēpjas tagadnes parallēles, to jau nodod teiciens: „Ai, kas futbols un kas hokejs pret šo veco staba spēli!” (40)

Uzmanīgi lasot, var risināt domu, ka mākslinieka dzīve bads un raizes vien ir: sapņošana, mākslas darbu radīšana attur viņu no praktiskajā dzīvē ar latiem vērtējamā darba, un rezultāts − bads, ka pat sieva aizbēg pirmajā gadā. (33) Un ar paša mākslas darba radīšanu arī raizes vien ir; nemaz neminot kritikas un izpratnes pretestību, radīšanas procesā mākslinieks jūtas darām ko vienreizēju, bet, kaut arī iznākums varens, īstā mākslinieka izjūta ir − pabeigts darbs no tevis nokrīt kā „čiks” − jārāpjas atkal stabā augstāk un augstāk − kamēr nositas. Šis pēdējais brīdis Čakam tad vairs nav svarīgs, tāpēc tad tur tikai viens teikums.

Kāds tad ir pats Jānis, savdabis mākslinieks? Jau toreiz − hipija tips; „Bārdu dzen reti, un zābaku smēri kurpes tam neredz. (33) Bikses bez buktēm un savādā krāsā, vai nu tā darba vai svētdienas diena.” (34) Viņš vairāk kontemplātīvs nekā radošs; ļaunu nevienam nedara, bet labu arī ne. Atbildības trūkumu un neuzņēmību rāda rinda: „Vienmēr tam g-a-d-ī-j-ā-s principāls īdzīgs.” (33) Un „Pārāk pie alus un degvīna sienas.” (33) Jāņa pretspēlētāji ir četri caurmēra mākslinieki, kas iet barā, uzdzied, uzspēlē, meklē bohēmu klubā − pagrabā − māksliniekam jāuzdzīvo.” (35-36)

Iesim, puiši, ko tur skumt;
Kas ar to top gudrāks!
Tumsā vienmēr tumšs ir jumts,
Saulē mirdz kā sudrabs. (37)

− vai tad mākslā prāta vajagot? Lai uzkāptu stabā gan: „Tas lai nāk, kam rāpties prāts, / rāpties prāts,”(38) Sacensība sākusies. Čaks sīki tēlo rāpšanās piepūli un pūļa reakcijas: „Stabā kāpējs veiklāk lien par žurku... Un, kad viņš jau aizkļuvis līdz pusei, / Kļūst arvienu gausāka tam gaita. / Pūlis, pārņemts ziņkārības, klusē, / Uzvaru vai atkāpšanos gaidot. Spēkiem zūdot, kāpējs smagi elpo... / Vēl to griba dzen uz priekšu spiesties... / Stājiens − vēlreiz. Un tad slīdums it kā / Atpakaļ. Pār pūli pāriet: a-a-ā.” (42-43) Svētku sākumu Jānis aizsapņojis. Tad pēkšņa iedoma: „Reiz nu es klusā un vienkāršā darbā / Nespēju laimi un mieru sev iegūt,” (45) Viņš mēģinās ar rāvienu. „Varbūt man − mūžīgam nelaimes putnam − / Izdosies uzrāpties stabā ar smīnu? (45) Reiz izšķīries kāpt, viņš aizmirst visu pārējo. Sarežģīta ir sagatavošanās kāpienam. Vērtētāji „noskatās uz Jāņa vājām drēbēm, / Uz zābakiem, kur pirksti ārā lien, / Uz to, ka augums viņam līdzīgs slēpei, / Vēl padomā, tad norūc: „Labi, lien!” (48) Amata brāļi uzmudinoši māj un uzsmaida. Jānim arī jautā: „Kādas cunftes?” − (Kuŗai mākslinieku biedrībai, skolai, novirzienam piederīgs?) Pārbauda rokas, zābakus (amata rīkus, paņēmienus). Pūlis sākumā Jāni nievā viņa izskata pēc, bet kad Jānis stabā jau pusē, apsviedīgais pūlis dzied, uzmudina saucieniem un solītiem uzvaras labumiem, tāpat kā Jānis pats tos no rīta iztēlojies. (50) Te:

Trūkums Jāni
padarījis vārgu.
Bads. (Hunger, pēc kuŗa nāk Kummer.)
Galva griežas,
acis telpā dziest, un
Jānis − krīt. (51)

Cumtinglingling, cumtinglingling,
Tad krīt un nositas. (52)

Vismaz nāvē Jānis ir varonis. Viņš krīt, ne nošļūc vai noslīd. Bieži mākslinieku atzīst tikai pēc nāves.

 

 

MŪŽĪBAS SKARTIE (1937. un 1939. g.) *2)

Moto:

Kāda milzīga gaismas strēle
MŪŽOS VAĻĀ PUSPARAUTS LOGS!
− Tie ir − latvieši, − čukst visu mēles.
Telpā izplaukst jauns, mirdzošs koks.

Tie ir − strēlnieki, kuŗu vairs nava
Un kuŗu nebūs otrreiz vairs.
Tikai viņu mūžīgā slava
Tautu sargās kā karogs kairs. (413)

Pusparauts logs − caurvējš, kustība! Tas vajadzīgs varoņu piemiņai. Ne skumjas, ne stinga apbrīna, bet rīcība viņu garā un līdzībā. Darbosimies, izsmelsimies līdz galam kā strēlnieki, katrs savā − cīņas −laukā, tad arī mēs skarsim mūžību. Ar savu dzīvi aktīvi godināsim strēlnieku piemiņu.

To mums norāda Mūžības skartie.

Motīvus atsevišķiem dzejojumiem 20 poēmas nodaļās Čakam devušas virsnieku un strēlnieku liecības, rakstveida piezīmes (286) un dienasgrāmatas. (100) Un tā visi kaŗa stāsti rindojas svaigā kustību, darbības, domu un jūtu plūsmā.

Pieber visu upes labo krastu
pilnu baltu žilbinošu odu... (223)

līdz:

Mana dusma
Rūgta, ilga,
Nāc un pārņem latvju zemi...
Iemet katra vīra sirdī
Cīņas seno, karsto raugu. (101)

Mūžības skartajos jau vērojama saskarsme ar Spēlmanī rādīto dzīvības visuma aptveri:

Dusma,
Māci nīstot mīlēt visu
Sevi, tevi, tautu, katru zvirgzdu, auzas skaru,
Pasauli un viņas risu. (106)

Katrā nodaļā ir kāds dzīvības raugs, kaut arī rādīta nāve, līdz pēdējā nodaļā īpatnēji, spilgti tēlots „streļcu” brauciens atpakaļ uz dzimteni, ko Čaks pats piedzīvojis. Tur pirmā rinda : „Nīkst zilos laukos netīrs krievu miests.” (379) Tālāk: „Un čekas karogs jēls kā vāts jau noliecoties sveikas vēlē. (383) Un Slokas kaujā: „Tie krievi vēl, kas palikuši pāri, trīc upes meldros. (92) Šo un līdzīgu rindu dēļ Mūžības skarto nav nupat Rīgā izdodamos Čaka kopotajos rakstos, tie nav pat pieminēti. Toties grāmatā Redzu un dzirdu Čaku (Rīgā, 1970) tos slavē Čaka laika biedri (13, 56, 64-65, 142, 148, 197, 203), gan ar piebildēm , kā „Čaks bija spiests šīs pretpadomju pieskaņas poēmā iemontēt, tā vēlējušies ulmaniešu lielkungi, un tad tikai poēmu iespieda.” (46) Literātūrā un Mākslā gan vēl 1971. g. 23. oktobrī atrodams pagaŗš K. Ozoliņa A. Čaka dzejas apskats, un viena trešdaļa tur veltīta tieši Mūžības skartajiem ar izmeklētiem citātiem un mazāk uzbāzīgu Čaka polītisku aizbildinājumu.

Saprotams poēmā caurcaurēm visspēcīgi kvēl naids pret vāciešiem:

Dambim acis iegail senā naidā,
Naids šis dziļš, bezgala grimis elpā,

Asinīs. To izšaut nevar. Nomirt
Var ar to un nīst vēl tālāk nāvē. (255)

No kaŗa vadoņiem tur rāda Briedi (51, 58, 66, 122, 126), Auzānu (113, 186, 213), Franci (131, 161, 165) un Vācieti (139-149) ar viņa slaveno sprediķi Piņķu baznīcā. Apraksts par sprediķa teikšanas procesu iedegas apziņā tikpat spilgti kā pati runa.

Kad jaunībā lasīju ievadnodaļu „Lūzums”, brīnījos par lielo pesimismu, pat bezmērķību „Visa mana dzeja zilonis bez snuķa” (19), par saldējumu − zēnu dienu kārumu ar paralleli: „Uz sienām miklums vēss, mokas pārsāpēs.” Nesapratu, kāds tam sakars ar strēlniekiem, līdz atradu:

Tas visvairāk cieš,
Tas, kas SEVĪ kādreiz vīlies,
Kur lai SEVI projām sviež? (22)

tam pretī:

Kapli ņem un augšā celies,
Un lai tavā gļēvā sirdī
Izsit dziļas trakas upes
CITU bads un ilgās rūpes. (23)

Ko −

Tu savas šaubas jautā,
TU, kas kļuvis SEV par klaju?
Gremdē sevi savā TAUTĀ,
Mācies VIŅAS sāpes sajust.

Klausies savas TAUTAS dunā,
VIŅAS līksmi sāpjā runā,
VIŅAS varoņos un nāvē. (24)

Te bija Čaka dzejas lūzums, lūzums no es uz citiem, visiem, tautu. Šeit gribu sākt pierādījumu savam tālākam gala secinājumam, ka Čaks ir pilnīgi apolītisks cilvēks un dzejnieks. Pirmo pamatojumu tam dod P. Jēger-Freļmane Laika 1971. g. 31. jūl. rakstā „A. Brigaderes pasaulē”! Kad Annas Brigaderes komitejas loceklis Kārlis Egle šai sakarībā bija jautājis: „Saki, kas tu īsti esi, komūnists vai nacionālists?”, Čaks vilcinādamies atbildējis: „Es esmu latviešu tautas dzejnieks.” Tas nozīmē − esmu tikai savas tautas interprets. Tālāk − lasot A. Johansona grāmatu Visi Rīgas nami skan atklājas, ka diskusijās par Annas Brigaderes prēmijas laureātu izvēli aizrādīts, ka Annas Brigaderes prasītā „nacionāli ideālistiskā” nokrāsa Čaka balādēs neesot saskatāma. Bet J. Grīns (Laikā 1955. 18. aug.) saka, ka Mūžības skartie izceļas kā viens no vērtīgākiem un patriotiskākiem dzejoļu krājumiem. Auglīgas pretrunas! Gaišu pierādījumu dod arī Ojārs Vācietis dzejolī „Čaks (II)” *3)

Un plīstoša stikla šķindoņa...
Visādi gorodovoji
Joza pa dzejnieka dvēseles lecektīm,
Paši ķerdami
Savus murgus.
Un plīsa lecekšu stikli
Kā ledus pār agrām peļķēm.

Bet tajās lecektīs Čaks
Audzēja cilvēkiem
Retas puķes
Ar neatkārtojamu smaržu
Jūtiet,
Cauri gadiem un kaŗiem, un nāvēm
Šī smalkā un dīvainā smarža
Dzīvo.

Atgriežoties pie tautas Mūžības skartajos, lasām: „Strēlnieki lepnie, jūs, zēni no Latvijas pļavām un mežiem, ... Strēlnieki lepnie, jūs, zēni no Nordeķu priedēm, Zvaigžņu un Rēveles ielām,” ... (30, 31) Par tiem viņš dziedās. Tomēr citās nodaļās savukārt redzam, ka pulki sastādās no atsevišķiem indivīdiem, tagad kritušiem, kam katram sava ikdiena, „sava meitene Šarlotes ielā, uz kino neaizvesta,” jo „ − bez smīna es guļu joprojām vēl dūņās, uzlicis galvu blakus miroņa gurniem.” (39)

„Vaļā pus parauts logs” tāds, kuŗam vējš strauji raujas cauri, tāda ir poēma Mūžības skartie. Ja logs būtu atrauts līdz galam, pa viņu ieplūstu Medeņa Varenība (1936). Abi darbi ir par strēlniekiem, abi sarakstīti gandrīz vienā laikā, abiem piešķirtas Annas Brigaderes literatūras prēmijas.

Varenība
Latvju tauta! No šī kalna sevī manu
Tavu domu, tavu spēku kustēšanu.
Stāj ap mani veļu pulki, −
Pagātnes paudēji, nākotnes tulki.(137) *4)

Mūžības skartie
Tagad modies augumos un sirdīs
Šķēps, kas pārdurs asā gaitā zemes,
Tā kā ābolu un bērza lapu,
Sāļains piktums blakus maigai rozei
Strēlniekiem gul katrā viņu skatā,
Kustībā. Kāds sazieds latvju tautai! (336)

Un J.Rudzītis saka: „ka Medeņa talants ir kulminējies Tecilā (ne Varenībā. E.Z.), sevišķi jau tajā daļā, kas veltīta strēlniekiem; kaut ko tamlīdzīgu nav devis neviens cits strēlnieku dzejnieks. Arī Čaks ne.” (1961. g. Starp provinci un Eiropu, 207) „Medeņa īstā vieta ir lauku sēta.” (Rudzītis 81). Bet Čaks ir urbānists. Ir pilnīgi neiespējami salīdzināt šo Čaka un Medeņa dzeju un stilu, kaut arī tema viena − strēlnieki. Atrastos tikai atšķirības, kā, piemēram, pretstatot Veltas Sniķeres un Valdas Mooras dzeju.

Vērtējumos tā tad viss atkarīgs no paša kritiķa redzes leņķa.

 

N O R Ā D E S

*1) Visu poēmu citāti no Aleksandra Čaka Rakstu 2. sējuma, apgāds „Liesma” Rīgā, 1972. g.

*2) Citāti Mūžības skartajiem no „Daugavas” izdevuma Stokholmā, 1950. g.

*3) Ojārs Vācietis Dzegužlaiks, dzejoļi, apgāds „Liesma” Rīgā, 1968. g.

*4) Jānis Rudzītis Starp provinci un Eiropu (77. lp.) apgāds „Ziemeļblāzma”, 1971. g.

 

 

 

 

Jaunā Gaita nr. 107, 1976

 

 

Edīte Zuzena

ALEKSANDRA ČAKA POĒMAS

 

Šoreiz apskatītas poēmas Svečturis un Burvis. Citāti ņemti no Aleksandra Čaka Rakstu 2. sējuma, apgāds „Liesma”, Rīgā, 1972 un 3. sējuma Rīgā, 1973.

Maigonis Osis. Illustrācija poēmai „Svečturis” A. Čaka Rakstu 2. sējumā (Rīgā 1972. g.).

 

Svečturis pirmo reizi iespiests Dzejas dienā 1968. g. Burvja pirmpublicējums ir tikai 1972. A. Čaka Rakstu 2. sējuma 79.-92. lp. ar piezīmi kommentāros  (II-640.), ka „Sarakstīts vācu okupācijas laikā. Manuskriptam precīzāka datējuma trūkst. Nozudušas arī dažas lapas 2. nodaļas sākumā.” Uz kopoto rakstu sakārtotāja un redakcijas kolleģijas „rūpību” norāda fakts, ka pēkšņi tomēr „trūkstošais fragments” (126 rindas) atradies un ievietots Rakstu III sējumā 492.-496. lp. Te kommentāros (III-574.) lasām: „Poēmas pilnīgākais rokraksts atrodas pie M. Grīnfeldes. Pēc pirmās nodaļas fiksēts poēmas sacerēšanas laiks: 1943. g. 20. septembris.” 

Kommentāri par Svečturi (II-640) vēstī, ka „Arī šis dzejojums sarakstīts okupācijas gados un, tāpat kā Burvis simboliskos tēlos rāda autora nesamierinātību pret okupācijas varu, aicinājumu atriebt iekaŗotājiem.” Bez šī pēdējā apgaismojuma nezin, vai abas šīs poēmas ieraudzītu dienas gaismu, jo tās pieskaitāmas darbu kategorijai, par ko II-556. lp. kommentāros lasām „Nav ievietoti dzejoļi, kas radušies personības kulta ietekmē.” Bet tieši Svečtura un Burvja pamatā ir Čaka personiskie pārdzīvojumi šajā laikā: viņa laulības iziršana un dziļi sāpošā tuva drauga nodevīga pārestība, kam seko sabiedrības vienas daļas vienaldzība, nicināšana, pat novēršanās no rakstnieka.

Jau senāk Čaka popularitāti radījis tas, ka viņš dzejo par norisēm, kas notiek katrā ikdienišķā cilvēkā, visādos viņa dzīves laikos, neatkarīgi no laikmeta. Fr. Bārdam un Čakam ir dzejoļi par to pašu temu: Bārdas „Idille” (Zvaigznes un zeme, 6. lp.) par mazo puisēniņu, ubadziņu liepalejas galā. Dzejolis rada žēlumu un tikai žēlumu lasītājā. Čakam ir „Puisītis un zilums uz vaiga”. (Zelta ielāps, 6. lp.) Tur Čaks pat nestāsta, kā radies zilums uz vaiga. Viņš tikai rosina lasītāja iztēli un izjūtu: sašutumu pret tēvu, līdzjūtību pret māti, noskurināšanos pret pagraba dzīvokli. Viens no tiem vai visi trīs vainojami zilumā. Lasītāj, izšķiries pats par sev tuvāko versiju, darini pats savu secinājumu. Tādā veidā jau Manā paradīzē Čaks vietām ieviesis pilnīgi jaunu literāru paņēmienu: izceļ tev priekšā faktus un tēlainus aprakstus, un tad tu, lasītāj, topi aktīvs un pēc savas personiskās būtības un tās mērauklām izšķiries, vai smieties, žēlot, priecāties vai nicināt. Čaks it kā pavēl: dari pats manu dzeju par savu. To nedrīkst sajaukt ar simbolu zīlēšanu un dažkārt dzejas darbam un tā autoram kaitīgo zemteksta meklēšanu starp rindām, par ko runāsim vēlāk. Čaka dzeja ir rosinoša dzeja, tāpat kā senāk bija pamācīga dzeja, vēlāk norobežoti tēlojoša − māksla mākslas dēļ − un tagad formāla, ritma un dzejas gleznu rotaļu dzeja.

Raudzīsim, kāds rosinošs lasīšanas prieks rodas Čaka Svečturī un Burvī. Kā daudzi citi, vīrs dzīvo mierīgu vientuļnieka dzīvi saskaņā ar dabu,

Es kļuvu laimīgs viens ar sevi
Kā tikko sadzījusi vāts.
Man mūža bezgalību devis
Bij pirmsākuma lielais prāts.

Es redzēju, kā gadi aiziet,
Kā mūži viens pēc otra irst,

- - - - - - - - - - - - - - - - -

Es redzēju, ka bezgalībā
Nedz zūd, nedz arī iznīkst kas:
Viss sadrūp laika vēsā zibā
Lai celtos atkal liels vai mazs. (96. lp.)

līdz −

Kails, apnicīgs bez mēra kļuva
Mans mūža negausīgais laiks.
Kā nolobīta miza žuva
Man liesā sirds un liesais vaigs. (96)

Pēkšņi, kā Raiņa aforisma variants:

Vai tu esi vajadzīgs pasaulē,
Un vai tev vajaga, ka pasaule ir?
− Kāds tevi mīl, un tu esi vajadzīgs pasaulē,
Tu kādu mīli, un tev vajadzīga visa pasaule, lai vienam to dotu.

Visu dzīvi pārvērš mīlama sieviete.

Un tad tu nāci: zelta dzirkstis,
Nakts, bezdibens un pēkšņs prieks.
Kā sapņi plūda tavi pirksti.
Par sauli tapa katrs nieks. (98)

Tālākā poēmas gaitā parādās, kas viņi ir un kļūst viens otram. Sieviete vīru pieņem tikai viņa slavas, panākumu, dzīves ērtību dēļ.

Pie tevis esmu atnākusi,
Tev tavu nemirstību veikt.

- - - - - - - - - - - - - - - - -

Es tevi nolikšu pār visu:
Tu būsi man mans svečturis,
Kas liesmot sāks ar saules dzisu
Un turēs pāri debesis. −

Tu mani satvēri un nesi.
Es ceļā vērtos svečturī.
− Vējš, manu sārto mēli nesit,
Laid viņas melno nakti rīt! −

Tu lepna atgriezies tai telpā,
Kur lejup sākts bij solis tavs. (99)

Kad beidzās deja gana dietā,
Tu gāji tālāk. Es tev līdz. (100)

Sievai apnicis viss, un tā atrod citu.

Salds vīrs tev tagad bij pie sāna.
Es, pacelts rokā, smags un kārs.

- - - - - - - - - - - - - - - - -

− Viss mans tu, − tā tu vīram teici.
Tev lūpas šķēla reibis smaids,
Kur sals bij kopā jaukts ar tveici
Un piemests klāt liels neļķu skaits. (100)

Es redzēju, vīrs tevi tvēra
Un, kļuvis liesma, sals un posts,
Līdz pelnam visu tevi dzēra.
Man trūka mutes izkliegt: − Nost! (101)

Vīram viņa sieva ir vienīgā, mīļā.

Par manu mūžību un sāpēm
Ir viņa lemta tikai man. (101)

Kas pārvērtis vīru stingušā, kaut dārgā zelta svečturī? Poēma to nerāda; viņa paša raksturs, lepnums un pārākums pretī partneres seklumam un izlaidībai, pārspīlēta smalkjūtība, aizspriedumi? Bet to poēma rāda, ka katrā cilvēkā ir jūtīga sirds, kaut arī no ārpuses viņš izliktos stingusi mēbele.

Es jūtu: savāds sarkans karstums
No tālām dzīlēm manī nāk.
Cērt mani kailu liesmu tvarstā
Ar katru mirkli varenāk. (100)

- - - - - - - - - - - - - - - - -

No vietas tās, kur biju uzlikts,
Es redzēju un kļuvu traks. (101)

Un arī stingušam reiz vadzis lūzt:

Ko spēj pret likteni un dievu
Kalts dārgakmenī svečturis?

- - - - - - - - - - - - - - - - -

− Jūs, liesmas, bēdziet! mirdzēts gana! −
No augstuma, kur biju likts,
Kā iesarkans un zibošs vanags
Es gāzos lejā ciets un pikts.

Es gāzos. Pretim nāca galva.
Es viņā dobji ieurbos.
Tā pajuka kā putnam spalva.
Tāds svečturim ir kliedziens: − Nost! − (101)

Sods līdzsvaro noziegumu − arī viņai atņemts tas, kas tai šķiet vismīļākais. Ar šo kulmināciju poēma varētu beigties, bet, ļaudams dziņai vaļu, atmaksādams ļaunu ar ļaunu, svečturis sevi pazemo. Viņš vairs nedrīkst spīdēt. Tam jāpazūd jūras dzelmē. Šinī poēmā mīļās vietā varētu būt draugs, draudzene, darba panākums, lietisks dārgums, kaut kas dedzīgi iekārots, iegūts, bet tad pēkšņi tev tas acu priekšā pazūd neziņā. Sabiedrisku normu, sava rakstura, nabadzības, negadījuma dēļ, no tevis neatkarīgu iemeslu dēļ, tu esi saistīts, stindzināts kā svečturis un nekādi nespēj palīdzēt. Katrs no mums savā dzīvē būs nonācis tādā situācijā, ka sāpes un dusmas tevī milzt kā augonis, bet tu nevari vai nedrīksti nekādi izrīkoties, un beigās tev ir tikai viena dziņa − gāzt.

Tā arī šinī Čaka dzejas traukā katrs, var ieliet savu saturu. Paša Čaka svečturis tomēr turpina spīdēt.

 

*

Agrāk Čaks, rakstot par citiem cilvēkiem, gan lietoja I personu, bet savu īsto Es turēja it kā aiz stikla. Ar šīm un katru nākamo poēmu viņš kļūst personiskāks, iejušanās vietā nāk spēcīgs paša pārdzīvojums. Čaks kļūst autobiogrāfiskāks.

Pretēji iespiešanas secībai Rakstos, liekas, ka Burvis rakstīts pēc Svečtuŗa, jo ir sarežģītāks par to; pirms sievas pievīluma, vīru gandrīz nokauj viltnieka nodevība. Neaizmirsīsim, ka Svečturis un Burvis rakstīti kaŗa laika apstākļos, kas īpaši atspoguļojas Burvī. Toreiz dzīve arī dienā varēja kļūt viena vienīga šausmu nakts. Sākumā poēmai Burvis virsraksts ir bijis „Nakts” (III, 574.) Burvī svarīgākās notikšanas saistās ar nakti: sākumā baiga nakts parāda savu varu pār varoni; poēmas vidū akla nakts viņu pieveic, bet beigās viņš uzvar nakti ar burvja spēcīgo garu. Kaŗa ārkārtas apstākļos atsevišķus dzīvošanas procesus rāda kāpinātus − dzīvojam tiešāk, ašāk; no otras puses bezjēdzīgās situācijās dzīvojam it kā aplinkus, aprēķinos vilcinoties, izliekoties, melojot. Bieži rīkojamies baumu ietekmē:

Niknas zosis, baumas, klaigā.
Ielai cauri nedzen gans.
Ļaudīm metas īgnums vaigā,
Dūrēs naids un galvā tvans. (89)

Ļaunās baumas saēd visu
To, kas nomalei ir svēts;
Viņas rāmo dzīves risu,
Godu, kas top, liess un lēts.
Caurām dienām sīvo misu
Krogā dzerot, vīri rēc:
− Mūsu gājums nolādēts.
Mūžam tukšs ir maizes kurvis.
Bērni neēduši brēc.
Vainīgs pie tā visa burvis.
Lai viņš pats ir nolādēts. −
Sīvais sit, un vīri rēc. (90)

Labi, ka tuvumā dzīvo dīvainulis − burvis, kam visu vainu uzvelt.

Burvja saturā līdzīgs trīsstūris kā Svečturī; nakts viesis vīru aizvilina uz mežu, kur viņa dārgā it kā būtu briesmās, bet tur aizmuguriski to nokauj. Tad abi nodevēji atgriežas nosistā mājās dzīrot. Sasisto atrod veca, gudra burve, kopj viņu, izveseļo un gada laikā apmāca savās burvībās. Spēcīgs reģis kļuvis, vīrs apmetas vientuļš nomalē, kļūdams ļaudīm par biedu. Kādā naktī pie viņa atgriežas bijusī dārgā. Brīdi vīrs šaubās, bet tad viņu pieņem. Tikai tagad tas ir cits vīrs.

Burvī Čaks meistariski parādījis − pat jaucot pantmērā trochajus ar jambiem − baigu nojautu rašanos rēgainā naktī un brīžos, kad vēl nekas ļauns nenotiek, bet jaušams gaisā.

Vai tas murgs, vai savā ausī
Tiešām dzirdu žēlabas?
Atkal sāk viens durvi dauzīt.
Krustos, čukstot: kas tad tas?

Sveci aizdegt pirkstiem grūti:
Savāds gurdums acī nāk.
- - - - - - - - - - - - - - - - -

Brīnums mans: neviena nava.
Nakts krīt aci ārā lakt.
Vēju uzbāzīga skava
Grib kā lapsa liesmu zagt.

Skatu vēlreiz. Vai mans gals ir?
Tikko durvis bīdu ciet,
Dzirdu atkal aso balsi.
Tā kā šķēps man cauri iet. (80)

Pēkšņi gaisā ieslīd purvi.
Kāds uz sliekšņa kāju liek. (81)
- - - - - - - - - - - - - - - - -

Ceļš zem kājām skarbs un īdzīgs.
Lietus noskumis un vecs.
- - - - - - - - - - - - - - - - -

Krūtīs sirds − smags vaŗa zvans. (82)
Tumsa − nazis, vaļā vāzts.
Kaut mums staru, zelta virvi,
Mazu mirkli dotu kāds!
Ņem no pleca vīrs sev cirvi.
Plaukstās šļakstot iegulst kāts. (83)

Līdzīgi arī nakts viesa ļaunie nolūki spīd cauri viņa izdarībām.

Durvis − dziļa, dzestra aka.
Pāri slieksnim kāja kāpj −
Drūma un kā nāve smaga,
Iedzeltenā zābakā.

Vīrs kā kalns uz grīdas spodrās.
Acis − sārti. Mute − purvs. (81)

- - - - - - - - - - - - - - - - -

Pamāj vīrs ar skaisto bārdu.
Cirvis smīn un priekā trīc. (82)

Raksturīgas izjūtas ir sasistajam mirkļos starp dzīvību un nāvi:

Sit un sit. Vīrs tikai pasmīn.
Viss jau mūžos irst un drūp.
Manas smadzenes kā asni
Veŗas, elpo trīs un kūp.

Ko vairs tagad vairāk vajag:
Vieta man, kur izirt, ir.
Ne kāds nīdīs vairs, nedz vajās.
Klusumu nakts pāri šķiŗ. (84,85)

Slepkavas ievainotais bieži nevar izšķirt, kas sāp vairāk: fiziskā vaina vai nežēlīgā pārestība.

Es? Līdz galam vaļā pavērts,
Esmu dīvains, viens un tāls
Visai pasaulei pat nāvē.
Kaisls tuksnesis un sāls. (86)

Vecās burves gādībā atveseļošanās veicas.

Saule pāri lapām brien.
Spēku man pie kājām sien. (III-492)
Logā dzeltens māla pods.
Tajā brūns un smaržīgs ūdens. (III-493)
Zaķi mālā liek. Ceļ iesmā,
Lai tad cepas dziļi liesmā,
Maigi smaržodams kā zieds. (III-494)
Pamostamies. Padzērienu
Skaņu dod mums vaŗa kauss.
Kopā jaukts ar kazas pienu
Tas kā vīns ir skābs un sauss. (III-495)

Burves galvā visa senā tautas maltīšu, zāļošanas, gudrības un ticējumu un labestības pārpilnība. Tā aizņem, krāšņi ielocīta, poēmas trešo daļu, un tās nolūku labi raksturo Jāņa Petera dzejoļa „Akas” fragments:

Manas Latvijas sētās daudz aku −
zaļiem akmeņu grodiem un vecas,
- - - - - - - - - - - - - - - - -

Tās ir gudrās, tās ir teiksmu akas, −
nevajag aizmirst vecās un gudrās,
smelsim ūdeni − dziļo urbumu balvu,
lai asinis sadzeļ vēsās skudras
un noskaidro galvu...

Miesas atveseļošanās ir ātra, bet gara atveseļošanās prasa ilgu laiku, lai rūgto bezcerību pārvērstu gara spēkā.

Grūtās pārbaudēs un darbā
Aiziet vairāk man kā gads,
Līdz sāk skatīt mana acs
Logā, augstajā un skarbā
To, ko lēmums slēpj sev tarbā
Nepielūdzams kā pats bads.

Sāpēm jādod sava tiesa:
Pazūd zeme, pagaist svars,
Pāri paliek tikai gars.
Mana kārā, baltā miesa
Liesāka kļūst vēl kā liesa −
Melnā naktī uguns stars.

Topu reģis liels un varens.
Reizē zelts un plīvuris.
Manī plūst un cauri ris,
Pagaistot no sava svara,
Kā to dievs un sātans dara,
Viss. (87)

Šeit Čaks met divas idejiskas laipas: vienu uz Matīsu − „Tas arī labs ir, kas ir slikts” − vīra sākotnējā nelaime pārvērš viņu spēcīgajā Burvī; un otru „Sāpēm jādod sava tiesa: pazūd zeme, pazūd svars” pāri paliek tikai gars” − uz Spēlē, spēlmani.

Dzīves gudrais palaikam noslēdzas vientulībā. No vientuļnieka līdz dīvainulim ir tikai viens solis. Tādu nestabilā laikmetā tauta viegli pārvērš grēkāzī, kam uzvelt visu nelaimju cēloņus; „Vainīgs pie tā visa burvis, Lai viņš pats ir nolādēts.” (90) Tikai jaunajām sievietēm viņa „pestītāja roka” nostāda tās cilvēciskā līdzvērtībā, kas tās apmierina. Nobeigumā pie burvja glābiņu meklēt nāk arī viņa „sāpēs izmirkusi”, izdzītā, bijusī dārgā. Prasās izšķiršanās. Burvis dārgo pieņem, bet tagad, rūdīts dzīves speciālists būdams, pārvērš savu sirdi par cirvi − ieroci sevis aizstāvēšanai.

Es tumsu pārrāvu kā dziju
Un atpakaļ no kalna liju.

Kas mani nīst, tas mani mīlē.
Vai man šai savā tērpa vīlē
Kā pūkai rimt un gaist?
Es drebēju līdz pašām dzīlēm
Kā aukā gaiss:
Tā bija atkal viņa, mana.
Tāpat kā senāk pilna tvana.
Mans lāsts un mana noskumšana.

Ko darīt? Savu kalnu vēlu.
Es noliecos un augšup cēlu
No sava sliekšņa to.
Vai līdz ar viņu nāvi smēlu
Ko drīz sev dot?
Lai nosit manu smaidu, irbi:
Es kopā satinos ar virvi,
Sev sirdi pārvērsdams par cirvi. (102)

Maigonis Osis. Illustrācija poēmai „Burvis”. A. Čaka Rakstu 2. sējumā (Rīgā 1972. g.).

 

 

 

 

Jaunā Gaita nr. 108, 1976

 

Edīte Zuzena

ALEKSANDRA ČAKA POĒMAS

 

Apskatām poēmu Matīss, kausu bajārs, kas apakšvirsrakstā nosaukta dramatiska poēma, arī jautra spēle ar 4 līķiem.

Citāti ņemti no Grāmatu Drauga 1973. g. izdevuma, kas saskan arī lapas pušu iekārtojumā ar Čaka Rakstu (izd. Rīgā, 1972. g.) no 175.-516. lp, iespiesto poēmu. Kommentāros tā paša sējuma 642.-643. lp. lasām, ka − „darba rokraksts glabājas Z.A. Fundamentālās bibliotēkas rokrakstu un retumu sektorā. Darbs, atskaitot II cēlienu, kas iespiests žurnālā Karogs (l958. g. 8. num.) tiek publicēts pirmo reizi.” Netiek minēts, ka Matīsu par 157 lappusēm viscaur saīsinātu, iespieda jau Čaka darbu Izlasē II sēj. 1961. g.

Par šī darba rašanās grūtībām lasām Anšl. Eglīša rakstā (Laiks, 1973. g. 25. sept.).

Poēmas saturs:

I cēliena pirmajā ainā novecojis, izmisis leļļu teātra meistars − vecītis slēdz līgumu ar Drūmo kungu, ka atdos savu dzīvību, lai viņa izdomu lelles kļūtu par dzīvām būtēm − lugas personāžu. Otra ir krogus aina, kuŗā krodzinieks aicinājis arī vareno izdzērāju Matīsu. Tas ierodas drūms, pārvērties, pie galda nesēstas, bet stāsta, ka „Grib skaidroties un ciest”. Krodzinieks kūda ļaudis pret Matīsu. No iesākušās plūkšanās Matīss ar mežinieku izbēg. Krodzinieks ar Rīgas sardzi dodas abus bēgļus gūstīt uz Daugavas pārceltuvi pie Doles.

II cēlienā, gūstītājiem dodoties cauri lielajam purvam Rīgas tuvumā, krodzinieks satiek Matīsa māti − purva veceni, ar ko viņam it kā veci rēķini. Vecene krodzinieku nolād un pareģo, ka viņš vēl Matīsu lūgšoties. Krodzinieks purva veceni noduŗ. Savā pilī pans Ignats līdz nāvei pārdzirda kalpus, un pats gatavs nodzert visu pasauli. Tad viņš atceras savu meitu Irēnu, ko atrod kopā ar tās mīļāko, bruņinieku Knutu. Pēc īsas cīņas, kuŗā Knuts panu ievaino, viņam, vajātam jālec no balkona ezerā. Pans Irēnai noteic braucienu uz Rīgu nākamajā rītā, kur pans viņu sodīšot. Pārceltuves tuvumā, kamēr mežinieks grib iegūt pārcēlāja laivu, Matīss ierauga Irēnu, ko iemīl pirmajā acu uzmetienā un vēlas tai palīdzēt. Sadursmē ar tās kalpiem Matīss vienu kalpu noduŗ, bet abiem ar mežinieku izdodas laivā aizbēgt pāri Daugavai. Pa to laiku turpat pans Ignats, saticis Rīgas sardzes priekšniekā savu vecu draugu, kopā ar to dodas uz Rīgu. Tur Irēnu nodod sardzes priekšnieka sievas gādībā.

III cēliens notiek vientuļā meža būdā, kur Matīsam un mežiniekam pievienojas Knuts. Norisinās Matīsa pārvēršanās draudzības un mīlestības atbalstā. Kad atnāk Rīgas sūtnis, Matīss nevēlas doties uz Rīgu, līdz Knuts pierunā viņu glābt Rīgas godu un palīdzēt atgūt Knuta līgavu.

IV cēlienā dzeršanas sacīkste pana Ignata un Matīsa starpā. Sods zaudētājam − Matīsam jāprec Irēna, panam − nāve. Pans zaudē un mirst, nolādēdams visus un arī pats sevi. Matīss, uzvarējis panu un arī pats sevi, atdodams Knutam Irēnu, pats paliek tukšinieks. Viņš grasās iet uz purvu. Krodzinieks Matīsu brīdina no šī gājiena, jo „šķiet, liktenis vēl vienam mirt!” Ar to cēliens notrūkst.

Poēmas pirmajā lapā Čaks licis darba moto − tautasdziesmas četrrindi:

Kuŗu krogu es izdzēru,
Kam noskrēju kumeliņu?
Pats par savu naudu dzēru,
Pats skrēj’ savu kumeliņu.

Te gribas uzsvērt vārdu − pats. Tas ir tas, kas Matīsam jāsameklē − savs pats, sava personība. Rainim ir dzejolis „Pats”, bet tas uzsveŗ paša darbošanos: „Pats cīnies, palīdz, domā, spried un sveŗ. Pats esi kungs, pats laimei durvis veŗ.” Čaks iet soli tālāk: Par visu, ko dari, jābūt tava paša atbildībai.

„Ieskaņā” Čaks ierakstījis savu dzejoli Baironam, kas viss, bet īpaši ar pēdējo pantu:

Nekā es negribu vairāk,
Kā jūsu kaislību kairo,
Kas dara jūs lielu un traku,

Kas pārvērš jūs mūžīgā lodē,
Kas pārvērš jūs zibošā nazī.
Vienaldzība ir sodrējs;

Ar to var pietikt maziem (13)

rāda degsmaino perpetuum mobile „Pāraudzi sevi un savu dienu” (Č. dzejolī „Vēlēšanās”), Raiņa „Pastāvēs, kas pārvērtīsies” un Matīss: „Miers, tas dara sirdi aklu” (78) „Jūtu tikai − kaut kur jātiek. Esmu es kā mūžīgs jātnieks,” (184) „Vienmēr manī deg kā vaina, mūžam mani sauc un tirda,” (185) Vēl citi piemēri lugā parāda daudzpusīgi, ka nerimtīgā meklētāja Bairona gars ir neizmirstošs, universāls un vērtīgs.

Baironu Čaks iepazina drauga Ādamsona tulkojumos žurnālā Daugava. Vinjonu Čaks iemīļojis viņa trauksmainās dabas dēļ. Sižeti Matīsam un Umurkumuram ņemti no senās Rīgas nostāstiem. Savā laikā Čaks tulkojis Brechtu. Kāpēc lai viņš vācu okupācijas laikā nebūtu pārlapojis starp citu arī vācu lielo garu Gēti ar vidus laicīgo Faustu un nolēmis uzrakstīt šim slavenajam darbam īsti grotesku parodiju: apgrieztu, latvisko Faustu − Matīsu, kausu bajāru?

Abas ir lasāmās lugas, īpaši Fausta II daļa. Arī Čaks to rāda, piem., II cēliena sākumā par skatuves ietērpu sacīdams: „Purvs. Ass, šaudīgs vējš... krūmi un zāle pilna baismīgas šalkoņas. Bezcerīgas debesis. Vējš dara rasu aukstu kā sniegu. Krūšu bruņas drūmi un skumji spīd...” Viss III cēliens ir tikai filozofēšana, bez jebkādas rādāmās darbības. Bet Gēte Faustu rakstījis prātnieciski, „kultūrāli”, izskaidrojoši; Čaks Matīsu − faktu gleznās, mutuļojoši dzīvīgi, aizraujoši. Gētes Fausta „ēna” manāma jau I cēliena I ainā, kas aizstāj Matīsā prologu. Literāro sacerējumu prologus vai ievadījumus lasītājs parasti pavirši pārbrauc, lai ātrāk tiktu pie galvenā − darba lasīšanas. Pēcgalā reti kad pie prologa atgriežas. Bet prologs bieži ir visa darba mugurkauls. Tā, piem., Matīsa prologā ietilpinātas visas lugas idejas. Arī Faustā kā pretspēlē vai gluži burtiski:

Skaista bija mana spēle.
Visu biju viņā devis;
Savu jaunību un prātu,
Alkas, ticību un mīlu.
Vai es pats to kādreiz vīlu? (16)

Kommt erste Lieb und Freundschaft mit herauf;
Der Schmerz wird neu, es wiederholt die Klage
Des Lebens labirinthisch irren Lauf (3)

(Citāti ņemti no: J.W. Goethe Faust. Philipp Reclam jun. Stuttgart, 1972.)

Tagad viens es tumsā sēdu.
Manos vārdos viņu atspulgs
Vāri vizmo, elpo viegli,
Taču visi gaŗām aiziet
Vieglā gaitā, lepnās drānās − (17)

Sie hören nicht die folgenden Gesänge,
Die Seelen, denen ich die ersten sang;
Mein Lied ertönt der unbekannten Menge,
Ihr Beifall selbst macht meinem Herzen bang, (3)

Parādās Drūmais kungs − Mefistofeļa līdzinieks.

Vecītis:

Tu esi vīrs tāds kā no elles. (23)

Bist du Geselle ein Flüchtling der Holle? (39)

Drūmais kungs:

Sen netīk man vairs drūmi vārdi.
Pats drūms, es mīlu jautru prātu. (17, 18)

Von allen Geistern, die verneinen,
Ist mir der Schalk am wenigsten zur Last. (12)

Viltnieks (Schalk) ir jokdaris ar nolūku kādu pamuļķot.

Cik skaists tavs vārds, tik pats tu neglīts.
Man tavas rokas pārāk zib. (18)

Was hinkt der Kerl auf einem Fuss. (63)

Vecītis gaužas:

Es nesapratu vairs, kas labs ir
Un kas ir slikts. (20)

Drūmais kungs:

Tas labi beidz, kas slikti iesāk. (18)

Un Mefistofelis atbild uz jautājumu, kas viņš esot:

Ein Teil von jener Kraft,
Die stets das Böse will und stets das Gute schafft. (40)

Vecītis prasa Drūmajam kungam norunas līgumu, tāpat kā Fausts Mefistofelim. Nāk apsveikumi jaunajam dzīves posmam:

Nāc, labā dzīve, pretim nāc! (24)

Ich gratuliere dir zum neuen Lebenslauf! (60)

Sagadīšanās apgrieztā tīšībā ir prologa nobeigums − Matīsā tas iesākas ar to, ar ko nobeidzas viss Fausts (II daļa), „Hinan”, tas ir „uz augšu”. Abās grāmatās to dzied koris. Faustā 3 balsis dzied: „Jūs uz debess laimību sirdīs pārvēršaties.” Matīsā pretstats.

Balsis:

Krīt zvaigzne bezgalības somā. Nāc, labā dzīve, pretim nāc! (24)

Tad abiem skan koris nobeiguma pantos:

No mūžības zeltaina saiņa
Doti tie jums.
Mūžīgā plūsmā un maiņā −
Tas viņu noslēpums.

Ir divi rožaini ciļņi:
Sākums un noslēgums.
Šūpo tos pasaules viļņi −
Mūžīgais noslēpums. (25)

Par šiem 2 pantiem Gunārs Saliņš (JG 98., 14. lp.) iztrūcinātā izbrīnā iesaucas: „Kaut kas tāds no Čaka spalvas?” Te tas ir − Fausta beigās:

Irdisches Welken
Ist nur ein Gleichnis.
Das Unerreichbare,
Hier wird’s Ereignis.

Unfassbar Göttliches −
Hier wird’s getan.
Das Ewig-weibliche
Zieht uns hinan.

Tas pats šūpojošais iekšējais pacēluma ritms. Prologā vēl ir zīmīgas analoģijas,

Faustā:

Greift nur hinein ins volle Menschenleben!
Ein jeder lebt’s nicht vielen ist’s bekannt,
Und wo Ihr’s packt, da ist’s interessant. (7)

Matīsā:

Mēs visi dzērāji un žūpas −
 Dzer katrs dzīvi, kā viņš prot. (19)

Tāpat Fausts meklē laimi veselām nodaļām cauri − ķeizara galmā, dailē, mākslās. Čaks to parāda vienā lapā − gada tirgū − ko cilvēks kāro: Darbu, hēdonisko baudu − uzdzīvi, mantu: ģērbus, naudu; daiļumu, laimi vispār, uzjautrinājumu − burvestību. Vecītis un lelles ir Čaka autobiogrāfiskā poēmas daļa. Čaks parāda, kas viņam ir Matīss:

Tas vīrs, kas plosās manā lellē
Un savā negausībā plats
Te gāžas debesīs, te ellē,
Mans cilvēk, tas tu esi − pats. (20)

Gētem ir teiciens: „Himmelhoch jauchzend, zu Tode betrübt.” − Te gavilē debesīs, te līdz nāvei noskumis.

Vecītis sevi ziedo, lai lelles − viņa dzīves vērtīgākie sapņi varētu sevi piepildīt; un vai pats autors nav sevi ziedojis, palikdams savai Rīgai uzticīgs: „Es esmu latviešu tautas dzejnieks,” uzticīgs līdz nāvei?

− Nē. − Ļaužu bars par mani smēja.
Bij viņu smiekls man kā gūsts.
Tie skābu vīnu mutē lēja,
Lai mana mēle gausa kļūst.

Smags izmisums pār mani krita.
Es pārtrūku kā pavediens.
Mans dzērums mani pašu sita.
Es redzēju: es atkal viens. (20)

Teiciens − tas arī labs ir, kas ir slikts − Faustā ir gatava formula, pēc kuŗas rīkojas Mefistofelis. Matīsam tas ir izaicinājums, kas pašam izdzīvojot − jāpierāda.

Ačgārni pretišķīgi ir galvenie varoņi: Fausts ir vecs, 4 fakultāšu absolvents, cienījams zinātņu doktors. Matīss ir jauns amatnieks, „viens no tautas” un iemīļots dzērāju karalis. Fausts atjaunojas miesīgi, un viņa saspīlētajam garam vajag atritināties un atslābt. Matīss, jauns būdams, gan atrod gara spēkus sevī, bet tiem jātop grodākiem. Un divējādi tāpēc ir ceļi, ko iet arī mūslaiku cilvēki savas personības izveidošanā. Fausts ieiet dzīves burzmā, dara pāri savai mīļajai, pat noduŗ viņas brāli, kā tas dzīvē gadās, kalpo ķeizaram un sabiedrībai un tādā veidā „izslīpējas”. Matīss pa Rīgas krogiem biedru barā kulstījies, aiziet dabas vientulībā, iegūst ceļrāžus draugus un pārdomās un pārrunās izkristallizējas. Gala iznākums viens un tas pats: vērtīga personība, kas var pastāvēt − velns Faustu nedabū; Matīss uzvar visu. Beigās gan Fausts ziedo sevi ar savu mantu − materiālu vērtību; Matīss − sevi un savu mīlestību, kas viņam ir daļa no sevis. Atšķirīgi ir arī abu mīlestības objekti: Grietiņa ir muļķe, naīva ciema meitene; Irēna ir gudra, slīpēta aristokrāte. Fausta mīlestība ir egocentriska, iekaŗojoša, sev pakļaudama, salauzdama. Matīsa mīlestība ir nesavtīga, kalpojoša, mīlas centrā ir partnere.

Autors pats sakārtojis lugas personāžu svarīguma ziņā leļļu uzskaitē: Matīss, Knuts, krodzinieks, pans Ignats, Irēna, mežinieks utt. (23) Fausts un Matīss, abi apnikuši savu līdzšinējo dzīvi un grib to pamest. Pirms tam vēl Fausts pēdējo reizi aiziet uz universitāti, bet Matīss uz krogu. Matīsa nodoms vairs turpmāk nedzīrot atduras viņa krogus biedru nesaprašanā kā sienā, kas parāda nodoma pēkšņumu.

Fausts un Matīss, abi pilsētnieki būdami, saviem meklējumiem pilnīgi maina dekorācijas − abi iziet laukos, dabā, pavasarī, kur visi dzīvības spēki raisās. Tikai Fausts aiziet „uzdzīvē”, Matīss − darbā. Pirmais solis uz kaut ko jaunu ir vecā nokritizēšana: „Es redzu: pasaule ir kliba.” (60) Un: „Es šaubās izmētāts līdz galam. Sirds mana dota niknam salam.” (61) „Ziedā pārvērst salnu”, ir viņa uzdevums.

Čakam piemīt visu pilsētnieku nelaime: laukus, dabu ieraudzīt kā atvaļinājumu, atpūtu, atspirdzinājumu, skatīt tikai daiļo vidi jūsmošanai bez problēmām, kas rodas lauku cilvēkam, tur darbojoties. Tas atspoguļojas visos Matīsa nedabiskajos monologos par dabu. Fausts toties savā slavenajā Vom Eise befreit sind Strome und Bache... (28), pastaigā ar Vāgneru (33, 34) un Valpurģu naktī dabu tūlīt saista parallēlēs ar cilvēka dzīvi. Matīsam ir sākotnējs nodoms „Es sajaukšos ar purva mālu.” (64), bet darbojoties mežā, viņš tam pāraug un drīz saka mežiniekam: „Nespēju kā tu es sakust.” (182) Gunārs Saliņš (JG 98., 10. lp.), attīsta domu, ka Matīsa teicieni (182-183) ir nepārprotama parafraze Raiņa dzejolim „Daba un dvēsele”. Rainim: daba nezina, cik tā liela, bet dvēsele zina, cik daba liela utt., bet tur trūkst ētiskā vērtējuma momenta, kas parādās Gētes dzejolī „Das Göttliche”:

Denn unfühlend
Ist die Natur;
Es leuchtet die Sonne
Über Bös’ und Gute,
Und dem Verbrecher
Glänzen, wie dem Besten,
Der Mond und die Sterne.

Matīss:

Visa pasaule ir auksta.
Dvēsele ir tikai karsta.
Kā lai savu elpu sūtu
 Zvaigznēm?
 Vai tās viņu gaidīs?
Spīd tās tikai.
Viņām esmu kā šī malka,
 Skaidas, uguns.

Nach ewigen ehrnen
Grossen Gesetzen

Müssen wir alle
Unseres Daseins
Kreise vollenden,

Nur allein der Mensch
Vermag das Unmögliche:

Er unterscheidet,
Wählet und richtet;
Er kann dem Augenblick
Dauer verleihen.
Er allein darf
Dem Guten lohnen,
Den Bosen strafen,
Heilen und retten.

Tāpēc laba mana plauksta,
Ja pat taureni tā tvarsta:
Viņa zin, kur maigo nolikt.
Tikai dvēsele ir karsta.
Tā var liesmā pārvērst oli
Tikai dvēsele zin runāt
Visā bezgalības dunā.

Esi dziļāks vēl kā aka,
Esi tāds kā bezgalība.
Asāks vēl kā trūdu smaka.
Patiesāks kā iznīcība.
Devīgāks kā mātes roka

Jautrāks par visjautro joku.
Liesmo vairāk vēl par liesmu.
Skani skaistāki par dziesmu.
Pārkāp naidu. Pārkāp sevi.
Aizmirsti ko citiem devi. (183)

Jau pie Daugavas Matīss kļūst romantisks:

Rīts rozi sev virs galvas tur.
Es laivas nemanu nekur.
Vien roze upē šūpojas.       (139)

Šī roze − Irēna, ko iemīl pirmā redzējumā. Draugs, mežinieks saaudzis ar savu mežu, sakusis ar dabu. Viņa nopelns ir atbrīvot, paplašināt Matīsa spējas. Bet Matīsu mežs, dabas simbols vairs neapmierina: „Miers, tas dara sirdi aklu.” (178), kad mīlestība to padarījusi redzīgu. Matīss pāri dabai tagad meklēs tālāk sevī, − dvēseli (ar augšējo citātu). Tagad palīgā nāks otrs draugs − Knuts. Knuts ir citas − bruņinieku šķiras cilvēks. Pats viņš saka: „Es dzejnieks jauns un kaŗa vīrs.” (205) Viņš mākslinieks, izsmalcināts, nojautas cilvēks, bet patmīlis. Pārliecināt var tikai katrs pats sevi, citi var dot šim procesam tikai derīgo atmosfairu. Šī noskaņas radīšana un piemēru rādīšana tad arī ir Knuta nopelns Matīsa izaugšanā. Kā tēls Knuts autoram ir mīļš, tādēļ personāža uzskaitē likts otrā vietā aiz Matīsa, pēc tam krodzinieks.

Mežinieks Knutam Matīsu raksturo: „Vīrs kā klints. No senas latvju purvu ģints.” (191) Bet Matīss rādīts aplami pārgudrs jau filozofēšanas sākumā ar Knutu:

Sirds − tas ir visa noslēpums.
Sirds − skūpsts, ko gars ir devis mums. (193)

un:

Vērā liec:
Kad tavi audi trūdēt ies,
 Gars līdz ar tevi nelieksies.
Pie rīta vējiem pakāpies,
viņš savu gaitu tālāk ies.

− − −
 Gars katrā priekā iekliegsies;
Aiz tevis līdz pat galam ies,
Viņš būs tavs velns un reizē Dievs. (194)

Šinī lappusē rakstītais „Gars” ir atsevišķs Čaka dzejolis, iespiests Karoga 6. num., 1966. g. un Rakstu II sēj. 636. lp. Arī gaŗajā Knuta monologā par sirdi ir daļa no dzejoļa „Paradīze” (Raksti 11, 614.), kas savukārt ievietots „Izskaņā” poēmai Spēlē, spēlmani. (Raksti II, 170.) Šie fakti pieminēti arī kommentāros Rakstos II,642.

Draugs un dzejnieks Knuts ar šo dziedamo monologu tomēr noslīpē Matīsa domu un uzskatu dzidrumu. Matīss jau apguvis: „Nav tīkams tas, kas labs, bet skarbs,” (205), ceļā uz − labs ir arī, kas ir slikts. Knuts parāda, ka mīlestībā ir vienmēr jāpārtop par jaunu, jābūt mūžīgā kustībā, izaugsmē:

Kā tavai sirdij − arī man
No visa nemiers tikai tvan.
Bez gala gribu grūti mirt.
Tad atkal celties. Atkal nirt. (203)

Kad Knuts beidzis stāstīt savu mīlestības likstu un izrauga mežinieku sev palīgos, lai Irēnu atgūtu, Matīsu viņš noraida: „Tavs devums pārāk liels un kvēls” (213), kas liekas lišķīgs aizbildinājums. Tad Matīss lūgdamies izklāsta visu savu pašreizējo izaugsmi: „Es šajos mežos ierados...” (214) līdz atzīstas, ka

Es zinu, kas ir mīla.
− − −
Mana mīla sapnis vien.
Kapenes pret sauli slien.
            Līgojas kā atspulgs tāls.
            Daugavā bij zelts un sāls. (216)
Dzīlē iegrima kā kvēls
Viņas svešais, tuvais tēls. (217)

Ņem mani līdz!
Man sirds kā uguns lāse trīc.
Kam centies mani atraidīt?
Ļauj man ko labu padarīt!
            Es dzēris un es trakojis,
            Es mīlu sapnī paslēpis.
            Viens cirtiens − un būs atvērts viss. (218)

Knuts piekāpjas, ka ies visi trīs draugi. Abus mīlniekus spilgti raksturo katra atšķirīgā atsaukšanās parādībai − Irēnai sapņos. Matīss ir reālists, dedzīgs darītājs, nesavtīgs. (222, 223) Knuts sapņains, neaktīvs, egocentrisks.

Kad atnāk Rīgas sūtņi, Matīss atsakās iet uz Rīgu. Rīga ir viņa pagātne, kas jāaizmirst: „Par dzērumu jūs mani cēlāt, par manu sirdi nokāvāt.” (232) Ne vilinājumi, ne draudi viņu nedabūs uz Rīgu; pat ne izredze cīnīties ar panu Rīgas goda dēļ. Bet tad visu pretestību nojauc drauga Knuta lūgums: „Mana mīļā Rīgā mīt.” (246) Nu Matīss ies tūlīt palīgā. Pēc izšķiršanās:

Nāk sirdī miers.
Mēness zilgmē − rožains siers.
Divus graudus vienā likt.
BIEŽI LABS IR TAS, KAS SLIKTS. (247)

                    (izcēlums mans. E.Z.)

Pēc nekustīgās filozofēšanas III cēlienā nāk IV cēlienā aizraujošā dzeršanas sacīkste Matīsam ar panu Ignatu. Mazliet pārstatot Anšlava Eglīša vārdus: (Laiks, 1973. g. 29. sept.) „Ar plašu iztēles atvēzienu notēlota dzērāju lielīšanās, pošoties cīņai, pana greizsirdības izvirdumi − saspīlēts patoss līdz dziļākam pesimismam un atkal cerībai. Netrūkst kodīgas satiras. Viss tas ietērpts neparasti krāsainās Čakam īpatnējās salīdzinājumu un dažādu tīri verbālu triku nepārtrauktās virknēs. Darbu var atšķirt jebkuŗā vietā un priecāties par dzejnieka ērmīgo, spilgto izdomu, ieraujot lasītāju savā fantastisko, rēgaino noskaņu pasaulē.”

Sacīkšu sākumā atkal pārgudrs, bet krāšņs ir Matīsa monologs − viņā atrodam gan zvērastu, gan pareģojumu:

Jo es uz galvas nesu sārtu,
Ko nenoslāpēt jums nekad. (286)

Man nevajag ne jūsu smaida,
Ne jūsu naida, kas ir velts;
Sirds mana citu zemi gaida.
Dziļš ezers viņas slāpei smelts.

Te naktī jūsu visu priekšā
Es stāvu nomelnots un viens.
Kur kauss? (287)

Es nācis ar to spēku ziņu,
Kas dara spožu to, kas slikts. (288)

Es šoreiz sevi pārspēt gribu
Vai arī aiziet bojā pats. (290)

Top nolemts sods zaudētājam:

Kas Matīsam jādara būs?
Viņš panam par znotu kļūs.

Ja strīdu zaudēs pans,
Lai zobens pāri zib:
Pans tikai nāvi grib. (300)

Pēc pana, jau kā savas cilts pārstāvja bezkaunīgās nievas, (321.) arī Matīss nostājas uz plašākas, savas tautas bazes:

Šie akmeņi, uz kā tu stāvi,
 Gaiss, zāles, dzīles, ūdens − viss,
Šo laužu nākšana un nāve
Un viņu skurbās asinis,
Šo laužu ciešanas un sāpes,
Šo ļaužu sviedru recējums,

Tas viss ir manī, un es viņos
 Kā mūžos straume mirdzoša.
Mans spēks ir slēpts pat purvu ciņos.
 To atņemt nevar. Rīkstēm šaust
 Ir velti viņas plūsmu kvēlo
 Un audus, kur tā slepus ris.

Es tikai viena viņas smaile,
Viens asi pacelts dzelonis,
Kas neslēpts, vaļā pavērts, kaili
Mirdz baigi jums
kā asmenis.

Tu mani uzvarēt ne mūžam,
Pan, nevari. Tad jāuzvar
Tev ir šī zeme.
Pats Dievs vien veikt to tikai var. (322, 323)

Viss viņa zemes un tautas spēks ir Matīsa spēks − uzvarai. Pēc taisnības „jautrā spēlē” šie patētiskie panti neiederētos, bet tie ir tik organiski izaudzēti no iepriekšējās rēgainības, zīmīgām nojautām par kaŗiem, kas gaidāmi, un kāviem pie debesīm, un tā te sit augstu vilni Čaka paša patriotisms. Tālākie notikumi seko strauji, kaisli un smagi, − līdz pans mirst.

Matīss panu ir uzvarējis. Bet šī lielā uzvara ierauj viņu pašu milzīgā zaudējuma un uzvaras virpulī: savas uzvaras balvu − mīļoto Irēnu, viņš tai pašā brīdī zaudē, jo tā viņu nicina un nolād. Un Matīss izsaucas līdzīgi vīram Burvī nāves agonijā:

Neviens ne mūžam neizsmies
Vairs mani tā kā dzīve tagad.
 Viss ir pret mani sacēlies,
Gulst visam pāri sāpju vaga. (336)

Bet tad viņš iegūst vislielāko uzvaru, uzvaru pār sevi:

Lai manī dzīst un norimst viss,
Kad redzēšu es draugu smaidām.

Ko tomēr esmu solījis,
To visu pildīšu līdz galam,
Kaut sabrūk visas debesis,
Kaut manu sirdi atdod salam. (337)

Atdevis Knutam Irēnu, viņš sajūtas:

Kaut, tikai brīdi uzdzirkstot,
Kā gaisma tīrs reiz tomēr kļuvu. (337)

Šīs pēdējās lappuses var uzskatīt par lugas kulmināciju. Visi Matīsa mērķi sasniegti pilnīgi, tikai viņš pats paliek tukšinieks:

Draugs, mīla, gods un zelta slava
Kā rožu pelni plaukstā drūp.
Draugs, mīla, gods − nekā vairs nava,
Vēl tikai purvs, kur migla kūp. (341, 342)

Arī draugs, brīdi aizmirsis pateikties, nesaprot viņa upuri. (343) Te vēlreiz spilgta atšķirība no Fausta: Valentīna slepkavam, Grietiņas iznīcinātājam, gan pēc ziedošanās citiem, tiek dota alga − atpestīšana. Matīss pat pana nāvi nav gribējis (336), savu mīļāko viņš atdod draugam, − un paliek tukšā. Tā tas dzīvē notiek − laimīgas beigas rāda vairs tikai retās filmās.

Vislielākā atstātībā un nelaimē cilvēks glābjas pie mātes: „Es redzu seju, pilnu kroku. Prom! Prom!” (342) Viņš nezina, ka māte vairs nav dzīva. Kas notiks ar Matīsu pēc krodzinieka draudiem?

Matīsam ir divi pretinieki − pans un krodzinieks. Pans ir ārējo konfliktu un tautas izpriecas darināšanai, krodzinieks ir intrigants, fabulas virzītājs. Abi ir ļauni, velnam rada. Rīgas sūtnis raksturo panu: „Bet kā velnam seja baisa.” (242) „Tu dzērājs visu baigākais, kam alus vajadzīgs kā gaiss, kā citiem dvēsele un elpa.” (281) Pans ir ļaunuma iemiesojums, un tāds grib būt, ja tas saistās ar varenību un godu. Gods panam augstāks par visu citu, pat mīļoto meitu viņš tam ziedo. Bet pans savā naidā ir izturēts līdz galam kā Ibsena Brands:

Jūs visi − Irēna, Knuts, Matīss,
Tu, priekšniek, un tu, krodziniek, −
Jūs visi mani ienaidnieki,
Es nīstu jūs un nolādu.

Visvairāk tomēr sevi pašu
Es nīstu nevaldāms un ilgs,
Lai es ar savu uguns dvašu
Pats sevi aprītu kā vilks.

Lai manas ciešanas kā zobens
Man miesu plūksnās sagrieztu!
Jūs pats es saplosu ar zobiem
Un mirdams lādot nolādu! (339, 340)

Tāpēc arī dzīru tiesnesis viņu attaisno:

Pans mira tā, kā vīram nākas,
Viņš ir pat savā nāvē vīrs.
Tā degt un krist ir sava māka,
Ko spēj tik spēks − dziļš, kvēls un tīrs. (346)

Toties netīrs, apsviedīgi viltīgs, lišķīgs līdējs un gļēvs ir otrs Matīsa ienaidnieks − krodzinieks. Senāk abi it kā bijuši draugi. Matīss vēl liek krodziniekam būt mātei par atbalstu viņa projienē. Bet Matīsa māte, purva vecene laikam zina kādu krodzinieka ļaunu darījumu. Viņa saka: „Uz asins tekas solis glums” (99) un: „Par čūsku ļaunāks esi tu.” (101) Krodzinieks no viņas baidās. Viņa to nolād, kad krodzinieks veco noduŗ. Un vēlāk krodzinieks Matīsu vajā un iegroza apstākļus tā, lai Matīsam notiktu kas ļauns. Krodziniekam ar panu bijis nolīgums, ka zaudētāju Matīsu nodos krodzinieka varā. Lielās sacīkstes laikā krodzinieku nemana, tik lugas sākumā Sirmais kungs krodzinieku sauc par slepkavu, (82) un, kad Matīss izmucis, krodzinieks draud:

Bet tu, Matīs, pagaidi,
Gan tu vēl mani jutīsi
Kā slieka smagu papēdi.
Pat nāvi mana roka sit. (84)

Un:

Vēl Matīss paliek man
Ar savu trako kvēli.
Gan
Tam arī ņemšu mēli.
Es, velna krodzinieks,
Tik tad reiz kļūšu līksms. (305)

Tikko Matīss izsaucas, ka ies pie mātes uz purvu, krodzinieks atkal klāt un mēģina viņu no gājiena atrunāt, lai slēptu savu noziegumu purvā. (344) Matīss, kas it kā pareģojis savu bojā eju:

Nav bijis Matīsa un nava,
Un nebūs vairs starp jums nekad. (344)

un aizraida krodzinieku:

Nost, odze, netīra un gļēva
No velna sūrās paduses!
Viss atsities tu savā tēvā −
Bez goda un bez dvēseles. (344)

Vai šinī teicienā neslēptos norādījums, ka krodzinieks, kas ir vecāks par Matīsu, varētu būt Matīsa pusbrālis no cita − kāda ļaundaŗa, tēva, ko māte Matīsam slēpusi? Pašā sākumā arī krodzinieks tēlots Matīsam līdzīgs:

Sen zvaigznēm tālēs sava gaita,
Tās mūžam mums virs galvas kvēl.
Es kausus izdzēris bez skaita.
Dzert gribas tomēr mūžam vēl. (32)

Plaukst balta puķe alus smakā.
Vien viņa spēj mūs reibināt.
Nedz valgums kāds, nedz ūdens akā,
Kaut debesis tur smeltas klāt. (33)

Tik saldās dziesmās draugu vaigs.
Kā sapnī nāk un aiziet laiks.
Tik deja, jautrība un smiekli:
Es smeju līdz, un kļūst man viegli. (34)

Bet tikko krodzinieks mana, ka Matīss aizvilinās no krogus dzērājus, viņš draud pat ar nāvi. (84) Tāpat pašās beigās:

Reiz viss līdz galam jāizšķiŗ,
Mans zirgs par tavu ātrāks ir.
Lai purva, grieze mani dzird,
Šķiet, liktenis vēl vienam mirt! (347)

Te izlobās divi gala jautājumi: cik tad to līķu īsti būs? un kas ir piektajā cēlienā? Dažādiem iespējamiem minējumiem pretim stāv Čaka norādījums virsrakstā: Jautra spēle ar 4 līķiem. Te ir tas joks, ka „Jautrajā spēlē” nav itin neviena joka vai jautrības, par ko pasmieties! Jautrs gan ir visas šīs lugas nostatījums − šī Fausta parodija kā tāda. Līķu jau sakrājies liela kaudze: 1. mirst vecītis I cēlienā, lai lelles dzīvotu; kā 2. tiek nonāvēta purva vecene. 3. mirst Ints, pana pārdzirdīts. Kā 4. Matīss nodur vienu kalpu, atvairot abu kalpu uzbrukumu. Kā 5. mirst pans. Un vēl sesto nāvi pareģo. Varbūt vecītis nepieder pie lugas personām, un kalps Ints nemirst lugas darbībā, tikai pierāda pana nežēlību? Tādā gadījumā ir 3 līķi; kuŗš būs ceturtais? Ir divi kandidāti. Pirmais un drošākais ir Matīss pats. Savu nāvi viņš un krodzinieks vairākkārt paredzējuši. Patiesībā Matīss kļuvis lieks lugas darbībai. Sevi un savus mērķus viņš ir piepildījis un Rīgas godu atjaunojis. Matīsa idejiskais nobeigums ir poēma Spēlē, spēlmani. Vēl sarunās ar krodzinieku varētu noskaidroties „purva noslēpums.” Un tā kā „Uz asins takas solis glums” (99), kad Matīsam dzīvība atņemta, arī krodzinieks aizietu bojā. Pelnījis būtu. Tikai dzīvē ne vienmēr ļaunais saņem sodu. Īpaši ne kaŗa laikā, kad šī poēma rakstīta. Kāds tad paliek līķu skaits? Tīrie joki. Un kādi notikumi varētu piepildīt piekto cēlienu, kas solīts? To lai lasītājs dara pēc sava prāta. Tā saka Drūmais kungs un atkārto koris: „Mēs drīkstam visu, ko mēs spējam, un kas ir neiespējamais?” (24) Faustā viss beidzas mistiski, cēli; vai Matīss beigsies purva miglā? Gēte savam Faustam piešķīris neskaitāmas ainas 2 grāmatās; Matīsa fabula pārtrūkst jau 4. cēlienā, kad solīti pieci. Vai tas nav joks? Varbūt autora gribēts? Jo „it kā saplosītā, kaŗa laikā pakaisītā” − kā stāsta − lugas manuskriptā tomēr, liekas, netrūkst ne kripatas. Kādēļ lai trūktu nobeiguma?

Vācu Fausts savos 2 mūžos nesasniedz vairāk nekā latviešu Matīss vēl neticis līdz pusmūžam! Vai jums netop jautri?

Varu droši teikt, ka esmu uzmetusi tikai dažus šīs poēmas apskates leņķus.

Katru reizi, kad šo grāmatu aizveŗu, nāk prātā Veltas Tomas vārdi:

Palicis pāri
      neizdzerts malks
            dzīvības alku.

 

 

 

Jaunā Gaita nr. 110-111, 1976

 

Edīte Zuzena

ALEKSANDRA ČAKA POĒMAS

 

Šoreiz apskatīsim pēdējo poēmu „Spēlē, spēlmani”.

Moto:

Īsts, ko tu izdzīvo ar jēgu.

Īsts, kas ir sapnī izsapņots,

Ja viss tas tverts ar tādu spēku,

Kam bezgalīgums klātu dots. (169)

 


J. Liepiņa illustrācija A. Čaka dzejai

 

 

Spēlmanis ir Čaka radīšanas vainagojums, viņa summa summarum, arī, kā romantiķi sacītu, gulbja dziesma, jo pēc Spēlmaņa, kas sarakstīts 1944. g., Čaks devis tikai dzejoļus, gan laikmeta ierosinātus un publicētus, gan intīmas sirdsdedzes pantus.

Dzimtenes literatūras zinātnieki pamatoti aizrāda uz Čaka kopoto rakstu nepilnībām un paviršībām. Arī poēma Spēlē, spēlmani, *1) tur nav ievietota pilnībā, kas noteikti būtu labojams, izdodot šo Čaka ievērojamāko darbu šeit. Kommentāros (Raksti II, 640) ir sacīts: „Apmēram trešā daļa no šīs poēmas ar virsrakstu „Dzīvība” publicēta Čaka dzejoļu krājumā Zem cēlās zvaigznes *2) (no kurienes tā pārņemta krājumā Mana Rīga *3) E.Z.) Rakstos II poēma iespiesta — pēc manuskripta, kas glabājas „Raiņa Valsts literatūras un mākslas vēsturiskajā muzejā.” Bet vai nu tā būs? Fragmentā „Dzīvība” ir četri panti, un fragmentā „Spēlē, spēlmani”, kas ievietots Dzejas dienā 1971 *4) ir trīs panti, un šo septiņu būtisko pantu visā Rakstos ievietotajā poēmā „Spēlē, spēlmani”, trūkst.

Dzejas dienā ievietoto poēmas „Spēlē, spēlmani” fragmentu rotā gleznotāja Jāņa Liepiņa 1940. g. Čakam dāvinātā ogles zīmējuma attēls, kur redzams spēlmanis sēdus ar Ermonikām uz ceļgala un aizmugurē meitas augums dejas solī. Šis ogles zīmējums ir viena no daudzajām veltījumu lapām grāmatā, kur sakopoti apsveikumi A. Čakam un ko dzejnieks bieži pārlūkojis.
 

Klusa grāmata viz manā rokā.

Lapās dīvainas svītras zib.

Viņu brīnišķā sudraba lokā

Sirds man mūžīgi dzīvot grib.

Lapa lapā. Starp daudzām ir lapa,

Nāk tā pāri kā salds un rūgts lāsts.

- - - - - - - - - - - - - -

Ogles zīmējums solu rāda.

Uz tā redzams spēlmanis.

Sārta Ermonikām spīd āda,

Šalc tās saldāk kā debesis.

Mani tirda šī lapa kā moka,

No tās nespēju atrauties.

Vienmēr klāt tā man būs kā roka,

Tā man līdzi pat kapā ies.       (109, 110)

Šis spēlmaņa attēls ir poēmas ierosinātājs, un zem tās Virsraksta Čaks licis rindas: poēma par kādu ogles zīmējumu. Veltīta Jānim Liepiņam.

Zīmējuma notikuma rādīšana aizņem tikai divas no desmit poēmas nodaļām, t.i. 12 no poēmas 69 lapas pusēm. Lai notikumu stāsta pats Čaks:

Tad ejam mājās. Saimniekam

Tur labvakaru pasakām.

- - - - - - - - - - - - - -

Sāk kaislu deju spēlmanis.

Kā zelta ripa griežas viss.

Neviens vairs neklimst noguris.

Prieks visu pieres skūpstījis.        (137)

Un ienāk meitas augums stalts.

Sejs tai kā rožu ledū kalts.        (138)

Pirksti iet lokanu skrēju.

Spēlmanis līganu deju

Šalko. Es eju, jau eju.

Meita ar redzētu seju

Lēni sāk līgano deju.

Saļimst pirksti spēlmanim.

Tikai alts un basi dim,

Strauji rimstot. Vai tas viss?

Stāv kā stindzis spēlmanis.

Skatās, skatās, acis trīc.

Tikai mirklis visam tam:

Sitiens ķeblim rotātam.

Zibīgs acu uzmetiens

Tiem, kam kājas loka pliens,

Un uz ķebļa spēlmanis.        (140)

Straujā, trakā deja nāk

Telpā arvien varenāk.

Kad no pūļa ārā slīd

Stalta meita. Acis spīd.

Tā kā apreibusi šķiet.

Mute smej, un vaigi zied.        (141)

Brunči, brunči − mākonis.

Sāk vēl trakāk spēlmanis.

Tausti raustās, tausti kliedz.

Kāja plienu kopā triec.

Vai jau nav tas pārāk glums;

Līgavainim piere tumst.

- - - - - - - - - - - - - -

Puisis redz un zobus griež.

Pēkšņi dunci sijā sviež,

Vidū lec un meitu tveŗ:

− Spēlmani, beidz! Labāk dzer. −        (142)

Elpu tverot, pūlis stingst:

Puisim pļaukā ausis džinkst,

Meita brīva plienā slīd −

Augums lokās, mute spīd.

- - - - - - - - - - - - - -

Puisis Ermonikas tveŗ,

Sviež un, cik ir spēka, speŗ.        (143)

Tumst tagad vaigs

Spēlmanim. Viņš saka tā,

Balss kā biezā lakatā:

− Liecies mierā. Neaizkar.

Saimnieks tikai izdzīt var.

Tavai meičai, uzklausies,

Neesmu pat piedūries.

Spēlēt spēlēju. Kā tad.

Spēli neaizliegs nekad

Man neviens. Mans pavēlnieks

Spēles skurbums, spēles prieks.

Ļaudis, ļaunā neņemiet,

Meita pati nāca diet.        (144)

− Tava spēle indīgs tvans!

Līgava, kas dārgums mans,

Apmāta. Tavs darbs tas ir.

Nazim strīdus jāizšķiŗ.

− Puisis atkal neiztur.

− Kāda daļa nazim tur?

− Atbild rāmi spēlmanis.

− Visu izšķir liktenis. −

- - - - - - - - - - - - - -

− Nieki. Kas ir liktenis?

Lēmējs te būs asmenis.      (145)

Izšķiries, vai nazi tvert

Vai uz durvīm soli spert. −

SPĒLMANIS. − Iešu. Liela tava spīts.

 Tikai meiča nāks man līdz.

PUISIS. − Meli. Viņa paliks te. −

Māte čukst: − Vai tiešām tu...−        (147)

Atbild meita. Lūpas trīc:

−Jā, es iešu viņam līdz.

lešu turp, kurp viņš man liks.        (147)

PUISIS. − Kauču tu bez dvēseles

Tevi neatdošu es.

Kas man pieder, tas ir mans, −

− Labi. − Meitai pazib skats:

− Dari, kā tu zini pats. −

Iet uz durvīm spēlmanis.

Meitas solis līdzi ris.

- - - - - - - - - - - - - -

Paveŗ durvis spēlmanis.

− Stāt, − kliedz puisis aizsmacis.

− Saņem to, ko sirds tev grib.

− Glābies.

Nazis gaisā zib.        (148)

Krūtīs grūdiens. Sejā tvaiks.

Nozied gaisma. Stājas laiks.

- - - - - - - - - - - - - -

Pūlis trako, pūlis kliedz:

− Saimniek, puisi važās liec! −

Vāri čukstu: − Neaiztikt:

Tā bij nolemts, tā bij likts.−        (149)

Atkal jau zināmais trijstūris: divi vīrieši un viena sieviete kā Burvī, Svečturī un Matīsā. Tikai šeit fābulas kāpinājums ar tādu juteklīgi košu izkvēli, kādu tikai Čaks spēj tēlot. Vairāk kā Burvī un Svečturī šeit pastiprināta fatālisma − likteņa nolikuma stīga, kas jau ieskanējās Matīsā: *5) „Matīsa spēka straumē to nevar pelt, nedz arī žēlot, / Tā ir kā gars un liktenis.” (322,323) un citur. Spēlmanī: „Velti puisis meitu tur: / Liktenis līdz galam duŗ”. (143) „Mani tirda tāla balss. / Varbūt tas mans posts un gals, / Bet tā lemts, man jāiet ir. / Sirds no viena otru šķiŗ. − (148) Vāri čukstu: − Neaiztikt: / Tā bij nolemts, tā bij likts”. − (149) Kaut gan fatālisms parādās arī reizi poēmas sākumā: „Var jau paņemt un aizmest oli. / Nolikt svārkus un neaiztikt. / Bet, ko liktenis paguvis nolikt, / No tā vaļā vairs nevar tikt.” (111) viss dzejojuma saturs īstenībā ir sacelšanās pret likteņa nolikumiem. Uzbūvē Spēlmanis ir līdzīgs Mūžības skartajiem tai ziņā, ka zem kopējā virsraksta ir tematiski un stilistiski stipri atšķirīgi posmi Spēlmaņa ieskaņu un izskaņu lasot, kur pat spēlmaņa vārds nav minēts, tie liekas pilnīgi atsevišķi darbi. Tālāk − Spēlmanim spēlējot − izšķirami 3 posmi: tas, kas ievietots „Dzīvībā”, šeit ievietots pilnībā ar tur izlaistiem , „bērniem” nelasāmiem gabaliem, kā „dvēseļu elle un elks. (109). „Velti debess ar cauru tarbu / Šalko pāri, un grauj viņas skats”, (126) vai „Sātana spēlmanim − sātana spēle / Slepus čukst ļaudis un brīnā kalst./ Ermonikas − dievam nozagta mēle, / Kādam ķēniņam paņemta valsts”. (127) un visi 8 panti, kas apdzied „kairo sievu...”, „Sievas svārki jau plīvo gaisos...”, „Sievas krūtis jau līgo pār mani...” (113, 114). Tad no zīmējuma izkāpj pats notikums, ko dzejnieks, aizsnaudies redz sapnī, un trešajā daļā ir rēgaina galējo problēmu risināšana. Kamēr Mūžības skarto nodaļas baudāmas kā patstāvīgi dzejas gabali, Spēlmanis, kaut arī tā daļas liekas vēl atšķirīgākas, idejiski cieši saausts kopsakarā: sasāpējusi vajadzība − meklējums − atrisinājums.

Pieejas un satura dažādības dēļ Čaks te uzskatāms par celmlauzi tagadnes autoriem ar viņu dzejas un prozas daudzplākšnainību: realitātes pārcēlumiem, apziņas sadrumstalošanu un savu „subjektīvo” personisko īstenību.

Šo satura daudzplākšnainību Čaks mākslinieciski izceļ ar pantmēra maiņu: no sākotnējā pareģa jamba uz pārdomu daktili un notikumos ritošo trochaju.

Atšķeļot nost ieskaņu un izskaņu, visa poēma sadalīta 12 nodaļās. Virsraksti tām ir ieskaņas sākuma rindas. Tomēr saskaņa virsrakstu un attiecīgo nodaļu starpā pagrūti un ne vienmēr atrodama. Šie virsraksti atrodami tikai poēmas iespiedumā Rakstos II, bet ne „Dzīvībā” un Dzejas dienu fragmentos. Toties šinī ieskaņas daļā sakopota visa poēmas kvintesence; rindām pielieku virsrakstu numurus:

 1. Pats gribu tālu projām tikt:

 2. Es visu lūpās manu
     Vienu īgnu smīnēšanu.

 3. Kur miglas elpā lauki gaist,

 4. Viens iešu es bez stājas.

 5. Grib ceļu manas kājas
     Kā suni sev pa priekšu laist,

 6. Līdz atrastas būs mājas,

 7. Kur klusums pāri klājas.

 8. Tur palikšu es sevī viens
     Līdz galam visu mūžu.

 9. Kad mieru reiz sev gūšu,

10. Kā trakā svelmē kaltis siens

11. Tik tīrs un viegls būšu,

12. Pilns smaržu un pilns žūžu.

Kaut kāds misēklis noticis ar 11. nodaļas virsrakstu „Tāds tavs, meiča, noslēpums! / Noplok svītru viļņojums.” Šis teiciens nav atrodams Rakstos II tekstā, bet ar to loģiski nobeidzas Dzejas dienā iespiestā fragmenta notikuma beigas. (249) Bet tur savukārt trūkst iepriekšējā panta 3 rindas, kas atrodamas pantā Rakstos.(149) Viss šis poēmas posms pilnībā tad skanētu:

Telpā dunēt sāk kā zvans.
Elpā ieplūst smacīgs tvans.
Migla. Tikai meičas skats
Rokas aizkārts sarkans mats.
Kur es viņu redzējis?
Migla. Balta lapa ris.
Melnas svītras pamazām,
Sākumā kā ezers rāms
Līgo. Vairāk, vairāk. Līdz
Lapā meiča dejā trīc.              (149)
Tāds tavs, meiča, noslēpums!
Noplok svītru viļņojums.        (150)

 „Cilvēks jau nav tāds kā dzejnieks,” Čaks reiz teicis kādai savai cieši lūkojošai dejas partnerei. Nav grūti atrast, ka spēlmanis ir dzejnieka otrs labākais, garīgais Es, viņa gara spēks un rosme, viņa radošā izdoma un inspirācija, pat viņa „Sapnis”. Vārds Sapnis Dzejas dienas fragmentā teikuma un rindas vidū rakstīts ar lielo burtu. Spēlmanis saka dzejniekam:

Kāpēc lidot var zvaigznes un spāri,
Mīkstas pūkas un tava balss?
Lido zemei kā eņģelis pāri,
Un nekad tevi nenotvers sals.        (117)

Soļo spēlmanis savās driskās.

Ermonika kā putns to nes.

Pat no pekles ar to viņš izkāps.

Mirklī apies puspasaules.        (124)

Soļo spēlmanis. Es viņam līdzi

Tā kā pēdas. Kaut nāvē viņš ved.

Viss aiz muguras. Priekšā balts rīts ir,

Sārtu tiltu uz mūžību met...        (125)

Tam blakus vai aizmugurē nevarīgais viņa fiziskais Es − dzejnieks pats, ir niecīgs: „Es aiz muguras viņam kā izkapts − / Bālu seju un sevī līks.” (120)

Es līdzi. Un noskatos visā.

Dur zvaigzne kā zobens ass.

Rit pasaule savā risā.

Un es kas? Paliekas?        (132)

„Es aiz viņiem stāvā gurds.” (148) Bieži personificētās ermonikas ir autora dzejas darbi, ar ko viņš iziet ļaudīs:

Ermonika. Nekad tai nav gana.

Mūžam viņa kā zeme dirn.

Mūžam viņa kā zeltains vanags

Uz pleca šūpojas spēlmanim.        (124)

Ermonika, pasauļu strauts,

Paņem visu, kas dvēseli pūdē,

Aiznes bēdu, ja tās par daudz.        (126)

Ermonikas tausti kā vārdi sola

Cilvēkiem laimes atvarus.             (127)

Meldija, meldija jaukā,

Ermonikas maigums un sirds,

Tevī viss saplūst kā traukā

Un mūžīgā gaismā irdz.             (130)

Liekat visur „ermonikas” vietā „manas dzejas” un tad lasiet: 129. lp. pēdējo pantu, 130. lp. 1. un 5. pantu.

Meiča ir mūžīgās sievišķības iemiesojums, Meita parādās tikai zīmējuma notikumā kā reāla meita − puiša līgava. Spēlmanis, viņu vārdā minot, saka meiča, ar sevi sakarā to pārvēršot simbolā. Spēlmanis saka:

Meiča, tu un es, un viss

Tikai akls ierocis.

Viņu cilā dīvains spēks,

Ņem to dižums, tveŗ to grēks.        (145)

Trešās daļas krogū ienāk ideālā meiča:

Tur meiča iespurdzu kā irbe.

Ap viņu telpā dzirkstis ņirba.

Kā nevaldāma zelta virpa

Tā vidū segai iedegās.             (157)

Reālā meita vecīgo dzejnieku krogū izsmieklam moka, kā visi citi krogus viesi;

Es stāvēju kā skarbā salā,

Te meita, kas līdz šim bij malā,

- - - - - - - - - - - - - -

Ar knipām skaisto pirkstu galā

Kā bulta vidū iešāvās.

Bij viņa lokana un spēja −

Kā izausta no asa vēja.

Tā mani mēdīja un smēja

Ar savām gurnu kustībām.

Tai ermonika līdzi skrēja

Ar visu balsu dzēlībām.

Man acis aizdegās kā sārti.

Viss manī pavērās kā vārti.      (166)

Meita Spēlmanī nav Burvja un Svečtuŗa sieviešu tēlu līdziniece; dzejnieks vēršas gan pret krogus vīriem un spēlmani, bet pret meitu viņš savu roku nepaceļ. Čaks aizvien savā dzejā atšķīris divējus sievietes tēlus − meiču-ideālu un īsto sievieti-meitu. Bet tas ir cits temats par to, ko Čaks prasa mīlestībā.

Jau Čaka pirmajā dzejoļu krājumā Es un šis laiks dzejolī „Sāpju mūžība” ir vārdi:

Cilvēku dvēseles sāpes būs mūžam kā saule virs zemes:

Viņas mīt cilvēku saknē, no kuŗas viss izaug kā palma.

Ja vēl 1929. gadā Čaks veikli pārkāpa grūtumiem:

Ai, dienas man kā draugi projām steidza!

Ceļš bija grūts un smags kā nāves sods,

Bet manas lūpas tomēr dzīvi sveica

Par visu to, kas bija viņām dots. *6)

Tad desmit gadus vēlāk tumšie brīži uznāk biežāk:

Miers, kur tu esi?

Sāpes uz mani mūžam medības rīko. *7)

Arī:

Vai uzrakstīt vairs varu kādu dzeju

Un noskūpstīt līdz noreibumam lūpas?

Man sirdi auklē noguruma šūpas

Un kājas lēni, lēni slīd uz leju. *8)

Laulības dzīves sarežģījumi, draugu pazemojumi un kaŗa gadu grūtības kveldina atziņu:

Dzīvi sirds mana jūt kā rīksti.

Dzeltens akmens smadzenes māc.

Velti turos pie darba es sīksti:

Mūžam visu man izjauc kāds.

Ko es ņemu rokās, tas sadrūp

Un ar putekļiem telpā zūd.

Zinu labi, man atņems katru,

Ar ko alkstu es kopā būt.

- - - - - - - - - - - - - -

Mani zābaki nes mani allaž

Tur, kur kāpes uz leju iet.

Un uz manu solu gala

Posta zīle bez rimas dzied.        (106)

Tad:

Visu mūžu trenktais un viltais

Sēstas pukotā krēslā. Ir laiks.        (109)

un sāk šķirstīt atmiņu grāmatu:

Lapu putenis pajūk un smejas,

Svītru jaukums atnāk un zūd.

Mainās koki, laiki un sejas,

Ne jau pazust, bet mūžīgi būt.        (110)

Gadiem ejot, ceļas kardinālie jautājumi: te es esmu, es daru, es varu, bet kas būs, kad manis vairs nebūs; kas paliek aiz manis? Mans skolotājs Dr.phil. J.A. Jansons savā laikā Rīgā teica: „Meitenes, jaunībā jūs savai dzīvei nospraudiet mērķi - zvaigzni un domājiet, ka ar katru gadu jūs soli pa solim tai tuvosities. Gadi iet, un pamazām jūs redzat, ka ar katru gadu jums soli pa solim no šī mērķa jāattālinās.” Tā ir vispārcilvēcīga raize. Rīgā tagad dzejniece Elza Vēciņa vaicā: „No kurienes saules mūžu ņemt?” Un Harijs Heislers līdzīgi: „Nost mieles un nīgrumu: Nost ar bēdām! Uz zemes šīs ir jāpaliek pēdām.”

Dzejnieks turpina raudzīties atmiņu grāmatā:

Šādā mirklī pat sāpe top laba,

Nāves sūrums aizmirstas .

Lapa lapā. Starp daudzām ir lapa,

Nāk tā pāri kā salds un rūgts lāsts.        (110)

Sāpe - labums? Nāve - izdzīvošana? Kā salds var būt rūgts? Ilgas - miers? Visi pretstati! Nu līdz galam jāatrisina Matīsa problēma, ka „arī labs ir, kas ir slikts.”

Viss tas pelēkos audeklos rādīts,

Viss tas cilvēku vārdos likts

Pāri ilgiem tūkstošu gadiem

Sargāt sirdi no tā, kas slikts.

To tu, cilvēka izdoma devi.

Lielais sapnis, kas nāk vienmēr

Kad kāds nīkst un grib pāraugt sevi,

Kad par šauru tam kļuvis mērs.

Tas tavs dvēseles zelta putns,
Kas, ar pasauli uzspurdzis, viz.
Zilgmē pacelts un apgāzts uz mutes
Tavu ilgu spogulis.             (107)

Tavs sapnis, tava izdoma, tavas dzejas jūsma un spēks − spēlmanis palīdzēs sīkās ilgas vērst lielākās, nozīmīgākās, tās pacelt vērtībā līdz debesīm un tad pavērst atpakaļ uz zemi, lai spīd visiem...

Nāc, es saucu,Tad ņemu visu
Apgriezt apkārt un nolikt tā,
Ka man naids top par velgu misu,
Rūpes sasienas lakatā.             (108)

Nu spēlmanim − radošajam garam ar ermonikām - iedvesmotājiem darbiem dota vaļa, un abi ar dzejnieku izies pasaulē apvienot pretstatus:

Spēlē, spēlmani, spēlē kaislāk.

Labi zini ko vēlos es:

To, ko nevar rast miņā un gaisā

Neiespējamas pasaules.        (115)

Abiem ir vēlēšanās savos darbos un dziesmās iziet cauri pasaulei aizmūžā, kā vēlāk sacīts:

Kāpnes, lai uz viņām stāt,

Piecel bezgalībai klāt.      (151)

Spēlē, spēlmani, spēlē kaislāk.

Mani nežēlo. Aizved vēl

Tālāk, tālāk par putniem gaisā

Tur, kur gaisma un dziesmas vien kvēl.        (114)

Kur nekā vairāk nava un nebūs,

Kur ir visām robežām gals,

Kur vairs auglis un miesa nepūst,

Katrai lietai tur zelta balss.

- - - - - - - - - - - - - -

Tikai dziesmā mazliet to var sajust,

Tikai vārdā mazliet to var kost.

Manā priekšā ir debesu klajums,

Kāpnes atpakaļ noņemtas nost.        (115)

Debesu klajumā, pašā augšā viņi paliks, kad augstākā atziņa būs sasniegta, un atpakaļ kāpšanās no tās būs lieka. Tā viņi iziet savā gaitā līdzīgi visiem citiem dzejniekiem vispirms dabā, tad cilvēku dzīvē. Ermonikas dziesmai ir tāds spēks, kas rada brīnumus, vieno pretstatus ar nolūku slikto vērst labajā, kā tas rādīts posmā „Dzīvība”, un par ko Zinaīda Lazda teikusi: „‘Dzīvībā’ Čaks mūs noved līdz reliģiskai ekstāzei, sintētiskam universālismam.” *9) Kad „Tumsa uz ceļa par gaismu kļūst; zāli vairs negriež izkapts, bet pati uz ceļiem krīt; no govīm vairs nebaidās burkāns; zūd tālums starp sapni un mēslu; roka ar paceltu nazi atpakaļ kaltusi krīt.” (123-130) Tā ir paradīze. Tur var tikt tikai mirušais. Un tas nebūtu dzīvais Čaks, ja tas pēc sasniegtās pilnības pēkšņi neredzētu „pār Spēlmani nāvi” (133), un līdz ar to nāk cilvēciskās bailes:

Bet, spēlmani, es kur lai eju,

Vai lai mirstu līdz? −

Spēlmanis, pacēlis seju,

Kā liesma pretim man trīc:        (134)

Tikai atbildes sākums ir pazudušajos 3 pantos, kas atrodami „Dzīvības” fragmentā:

Postā, postā tu biji agrāk.

No posta ārā smelts

Saules dzeltenā smakrā

Tagad tu celts.

Vai neesmu seno visu

Kā virvi tev nocirtis nost?

Darbu un zemes risu

Vari kā rausi kost.

Pār visu tu pacelts augstāk

Un paliksi tur

Tava niecīgā plauksta

Jaunu dzīvi sevī tur.

Tu spārns, kas spēj tikai celties.
Un ceļu atpakaļ
Tavs sūrums un niecība velti
Kaļ.                           (109) *10)

Rakstos II ir tikai pēdējais atbildes pants:

17

− Kas celies par radītāju,

Auj zelta pastalas,

Var pasauli uzcelt kā māju,

Var zust kā nekas.               (134)

Pēdējais pants − šī Spēlmaņa atbilde ir poēmas atslēga. Abi ceļinieki turpina gaitu, jo, bez dabas un pasaules − ļaudīm, pūļa, katram cilvēkam ir sava individuālā dzīve: „Bet, kas sirdij vairāk sveŗ, / Katra laimei dziļāk der” (150), kā tas rādīts arī Mūžības skartajos. Nu izraisās ogles zīmējuma notikums. Meita, izgājusi pie brutālā līgavaiņa, būtu postā, bet Spēlmaņa meldijas vara to novērš. Jūsu iebildumam, ka spēlmani taču galā noduŗ, un tas mirst, atgādinu Matīsu, kad tas sevi drauga labā iznīcina, viņš saka: „Kaut tikai brīdi uzdzirkstot, / kā gaisma tīrs reiz tomēr kļuvu.” (M. 337) „Viss kā melnā tumsā zūd.” (146) Bet meita savu ceļu zina. Otrs atbalsts, bet reizē arī nedrošība top atkārtots divas reizes: „Laiks, nāc ceļu vaļā šķir!” (152) Pēc pamošanās autors sevi mierina:

Dažreiz labāk pacelties

Kad pardaudz viss sirdī liess;

Svied pats sevi augstumos,

Tas tev jaunu dzīvi dos.

Kāpnes, lai uz viņām stāt,

Piecel bezgalībai klāt.

Lapā atdzīvosies viss.         (151)

Līdz ar Laiku, viss atšķetināsies.

Līganu, lokanu deju

Dzirdu. Un eju, es eju,

Pārvērsdams dzīvi un dzeju.        (153)

Šaubas te mainās ar ticību, kas rada noskaņu pēdējai daļai. Kad Laiks atšķirs ceļu? Cik ilgi vēl? Kā es notrūkšu? Baisajiem jautājumiem Čaks devis atbildes mistiskās sarunās un rēgainos, dramatiskos notikumos poēmas beigu daļā. Tā jālasa lēni un atkārtoti, topot par ieguvēju katrā lasījumā. Meitas pretrunīgā loma jau apskatīta. Bet kādēļ spēlmanis ar meitu ir krogū, un abi reizē parādās arī zīmējuma lapā? Kādēļ dzejnieks un spēlmanis strīdas, viens otru apvaino, pat apdraud viens otra dzīvību? Kādēļ spēlmanis neatceras dzejnieku un notikumu ar puisi un meitu? Par kādu godu spēlmanis runā, un kur viņš pats galu galā paliek? Kādēļ dzejnieks, asmeņa nāvīgi trāpīts, veļ nokļūst krogus saimnieka un dzērāju varā galējam izsmieklam un ciešanām? Vai un ko viņš uzvar, kad beidzot īsti miris? Kā Mūžības skartajos minēts, dzejoļu krājumā Lakstīgala dzied basu uzmests un Matīsā risināts, tā tagad problēmas jāatrisina līdz galam. Savas dzīves norēķinu dzejnieks sāk atkal no paša sākuma:

Nekā es dzīvē neredzēju:

Es sevi aizmirst nevarēju.

- - - - - - - - - - - - - -

Sev vaicāju: vai sapnī biju?

Es sevi attinu kā dziju

- - - - - - - - - - - - - -

Un tad es atkal ieraudzīju,

Kas darāms vēl, un kas jau veikts.        (154)

Atkal daba, pēc tam ļaudis dzīves krogū.

Arvienu tālāk gāju laukā.

Es grāvjos izplūdu kā traukā,

- - - - - - - - - - - - - -

Reiz stājās ceļš pie viena kroga.

- - - - - - - - - - - - - -

Es galvu piebāzu pie loga:        (155)

Arī novecojis spēlmanis ar skaisto meitu tur ierodas. Meitas nozīmi jau agrāk iztulkojām.

Es skatījos: tie abi bija.

Tiem pāri savāds klusums lija.

Un it kā neredzama dzija

Ap visiem trim mums apvijās.        (156)

Gadu gājumā spēlmanis ar meiču no dzejnieka atšķīrušies: „Viņš man un meičai darbu liedza, / Kā apgānītus naktī trieca.” (160) Zīmējuma loksni viņš visu laiku nav vaļā vēris, tikai nēsājis sev līdz, tās spēku neizmantodams. Tāpēc spēlmanis ar meitu dzejniekam liekas tikai nievājami klaidoņi, un viņš pieņem, ka arī lapā tie izdzisuši. Lapu attaisot:

Vīrs vīram sauca: Lapā arī

Tie tomēr ir − tāpat kā te.

Teic, kā tu izskaidrot to vari,

Tu, nekaunīgais lielmute!      (160)

Spēlmanis pats to pamato:

Nē. Pēdās mums reiz cilvēks skrēja.

- - - - - - - - - - - - - -

Viņš sauca mūs un jautri smēja.

- - - - - - - - - - - - - -

Viņš ņēma mūs un uzzīmēja.

Tā ir šī lapa, viņa prieks.        (161)

Agrāk:

Plīvo spēlmanim rokas līdzi:

- - - - - - - - - - - - - -

Prieks uz lūpām kā zvirbulis zib.        (111)

Arī Matīss saka: „Gars katrā priekā iekliegsies.” (M.194) Ja nav vairs prieka, straujuma un kustības dzīvē, nav Spēlmaņa. Viņš paliek lapā. Bet ja jau vienu reizi Spēlmanis no lapas izcēlies un spēcinājis radošo garu, viņš to var atkārtot:

Spēlē, spēlmani, visu mūžu,

Visu mūžu un vēl aiz tā.      (123)

Pats Spēlmanis saka:

Ja pasaule kopā gŗūtu

Un zustu kā puteklis mazs,

Es tomēr vēl spēlmanis būtu

Uz savas Ermonikas.      (133)

Gadiem ilgi pa dzīvi staigājot, dzejnieks gan spēlmani atkārtoti meklējis: „Es viņiem ilgi pēdas dzinu,” (158) bet to nav atradis, tādēļ arī spēlmanis atvaira visu pazīšanos ar dzejnieku, jo tagad tam vairs nav ne prieka, ne kustības, ne aizraušanās: „Es skatu tikai seju vecu.” (162) Dzejnieks liek spēlmanim atcerēties pagājušo. Bet apstāšanās, atskatīšanās uz bijušo, spēlmanim − inspirācijai ir nepieņemama. Tas ir sastingums. To spēlmanis nedarīs:

Mēs esam nabagi kā liesa,

Gods tomēr nav mūs atstājis.        (159)

Spēlmanis gan piedāvā dzejniekam visu, kas vecumā pienāktos − mantu, mākas un maņas:

Ja gribi, ņem, tev visu dodu:

Šo gredzenu, kas zeltā liets,

Šo dejai iemācīto odu,

Vien mani mierā, mierā liec.        (163)

Kā sākumā spēlmanis aicināja dzejnieku dzīvē:

Nāc man līdz, abi kopā iesim

Vienas kājas, viens siržu puksts.        (118)

Tā beigās dzejnieks ar spēlmani vienojas nāvē:

Es tavā vietā nāvi ciešu.

To saku, lai te visi dzird.

Es tavu elpu savā liešu,

Lai varētu tu pats reiz mirt.        (163)

Un asmens, kas mērķēts spēlmanim, nāvīgi ievaino dzejnieku.        (164)

Jau kopējā gājiena sākumā, kad dzejniekam uznāk šaubas, spēlmanis saka:

Mans mūžs ir īsāks par čukstu,

Mirt gribu es spelējot,

- - - - - - - - - - - - - -

Lai tad kā stiklu man slavu

Zvaigznes nenāk un nesagriež.      (133)

Lai kaut kas paliek pēc manis. Bet kas un kā? Pirms Čaks dod atbildi, vēl viņa otram ES jāizcieš kas līdzīgs Dantes ellei. Nu ir vaļa krogus saimniekam. Tas tēlots līdzīgs krodziniekam Matīsā: „Pats saimnieks, sitējs pārbaudīts.” (155) Pats saimnieks vērša balsī rēca. / Tam zobos dega zelts kā spīts. (157) „Viņš ciešot, − saimnieks ņirgas āva.” (166) − „Jums viņu cildināt un godāt: / Viņš būs mums moku karalis.” (167)

„Ja poēma sarakstīta 1944. gadā, tad krodzinieks ir kāda laicīga vara, kas dzejnieku moka,” saka Rūta. Rūta ir mana draudzene, liela grāmatniece. Abas lasām un spriežam. Tikai katra grāmatās meklējam savu: Rūta sev tīkamu zemtekstu, es − cilvēcisko jēgu; ne filozofisko, polītisko, sociālo. Rūta ir dedzīga latviete. Toreiz, saņēmusi 1971. g. Dzejas dienu ar Čaka poēmas „Spēlē, spēlmani” fragmentu − zīmējuma notikumu, viņa jūsmoja: „Redzi, kādi simboli tur ielikti. Meita ir Latvija, puisis − apspiedējs un spēlmanis − brīvības alka. Meitai dejojot tur taču skaidri pateikts: ‘Pajūk sarkans, pajūk melns, pajūk nost no pelna pelns’. (Raksti III 142, Dzejas diena 236). Melnais ir vācietis,sarkanais − krievs. „Izlasot poēmu veselumā, Rūtas uzskati nemainījās. Te gribas citēt ar pseudonimu „Kanadietis” izteiktas domas *11) „Vai mēs sev nedarām pāri, pārlieku cenzdamies izraut no zemtekstu dziļajiem slāņiem to, kas atbilst mūsu vēlmēm? Un mūsu domāšana taču ir vēlmju pilna no reālās zemes līdz pašiem debesu augstumiem. Ja nu mēs apjēgtu starpību starp domāšanu vēlmēs un skaudru realitāti, vai mēs nepieķertu sevi lielā naīvitātē?” Līdzīgu domu izgaismo arī V. Nollendorfs Laika 1974. g. 7. sept. numurā. Jaucot mākslas izpratnes polītiku vai socioloģiju, visos laikos pazudināti vai pārglorificēti lielie gari dažādās mākslas nozarēs. Katrs lasītājs grāmatu „piegriež pēc sava ģīmja un līdzības”, tā dodams atbildi, vai grāmata viņam patīk vai nepatīk. Grāmata patīk, ja redzam tur atspoguļotu sevi, savas izjūtas, uzskatus un vērtību mērauklas. Sak’, es jau sen to sevī tā izjutu, padomāju, bet, lūk, viņš to pasaka tik skaidri, vienkāršos vārdos. Otrkārt, grāmata var patikt, ja tā pārsteidz ar ko pilnīgi jaunu, savdabīgu, kas izrauj no ikdienas, atpūtina. Čaks īsteno abas iespējas.

Viens Rūtas „tulkojums” gan ir asprātīgs − īss Latvijas brīvvalsts vēstures kurss, astoņos poēmas pantos. Tas sevī ietveŗ arī 3 Rakstos II neievietotos pantus, kas atrodami Dzejas dienu fragmentā. *12) Tādēļ te tas ir ar visu Rūtas zīlējumu:

 

 

1. Strēlnieki atgriežas
pēc I pasaules kaŗa.

 

Mēs gājām no mājas mājā.

Viss nāca kā atbalss līdz.

Bij mēness par zābaku kājā,

Par sarkanu svārku rīts.

 

2. Valsts materiālā atjaunotne.

Strauts gūlās par dvieli plaukstā,

Katls piepūties pakāpās,

Lai dvēseli savu vēl augstāk

Celtu pie mūsu nāss.

 

3. Jaunā Latvijas valsts.

Mēs bijām no visa brīvi

Kā lapas, kā vēji un gaiss.

Mēs rāvām sev līdzi dzīvi

Un pārkāpām visu, kas baiss.

 

4. Sākas Otrs pasaules kaŗš.

Nekas mūs vairs nespēja sagrābt

Ne nauda, ne sāpes, ne gods,

Viss, kas bij mīļš mums agrāk,

Šķita kā smagums un sods.

 

5. Okupācijas.

Lai celms mūsu vietā domā

Un dzirnavas sviestu kuļ,

Visa mūžība mūsu somā

Kā pakampts mednis gul.

 

6. Svešā vara ieilgst.

Mums ābeles − pilni grozi.

Sēnes sevi uz ceļa liek.

Neviens te nekā nevar grozīt,

Viss notiek kā jānotiek.

 

7. un

 

Tā runāja spēlmanis. Kājā

Spēks ceļam bij allaž trīts.

Mēs gājām no mājas mājā,

Viss nāca kā Sapnis līdz.

 

8. pants arī tur iederoties,
bet paskaidrojumi lieki.

Pie viena sola otru siet,

Lai kājas allaž tālāk iet.

Vai saule aust vai saule riet,

Svied, savu dziesmu tālē svied.

 

 

Atgriezīsimies pie Spēlmaņa pēdējā teiciena puisim:

Tu kā caura karote.

Varas nav tev; zudīs gods,

Prāts par daudz tev apmiglots. (146)

Tādi ir visi brutālie krogus vīri, kas moka dzejnieku, kad viņš jau it kā miris. Tā ir meistariska hiperbola, līdzīga latvieša naidam pret ienaidnieku (Mūžības skartie) „...nomirt var ar to un nīst vēl tālāk nāvē.” (255) *13) Tas pastiprina naida resp. ciešanu tēlojuma intensitāti. Apkārtnes cilvēku nezināšana, pārprašana, neiejušanās bieži vien sāpīgāka par fiziskajām vainām vai vecuma nespēku. Kur nu vēl, ja pārestību dara ar lišķību, tīšu izmantošanu un apzinātā ļaunumā kā krodzinieks un viņa ierosinātie dzērāji. Kā Umurkumurā šeit koši tēlota pūļa psīcholoģija: vajag tikai vienam iesākt, kad cits citu cenšas pārspēt nežēlībā: „Bet ko lai iesāk viens pret baru, / Ko lauzt var tikai degošs sērs?” (167) Galā:

Jums manas ciešanas un vārdi,

Es labi redzu, tīkams joks.

Tad nāciet: vaļā mani vārti,

Līdz galam atrauts ir mans logs.

Še, ņemiet, kas no manis paliek.

Bet pats es − dvēsele un gars −

Jums degšu pāri. Lauztiem paliem

Tā pāri kvēlo saules stars.

Jūs esat šauri savos priekos.

Un jūsu sāpēm sāpju trūkst.

Es visiem jums bez prāta liekos,

Jo jūsu prāts jums smags kā jūgs.        (168)

Pats būdams pārāks, dzejnieks paceļas pāri saviem mocītājiem, kā jau nobeigumā dzejolī „Vēlēšanās” *14)

Cel sevī kalnu, ko nezina citi,

Tad nebūs tev bargs pat visdziļākais kritiens.

Pat kritiens nāvē nav vairs slikts. Jau Spēlmaņa gala vārds puisim skan: „Dzīvs ir tas, kas arī trūd.” (146), jo:

Kas robeža? Tas tikai sākums.

No savas nāves nevairies.

Tu paver durvis, atcel vāku:

No jauna viss ir iesācies.

Īsts, ko tu izdzīvo ar jēgu.

Īsts, kas ir sapnī izsapņots,

Ja viss tas tverts ar tādu spēku,

Kam bezgalīgums klātu dots.

Čaks ir rūpīgi izvēlējies vārdus savas augstākās atziņas izteikšanai. Ar to tad viņš arī aiziet tālāk par Raini. Rainis saka Galā un sākumā :

...darini sevi caur gribu un domu:

Lai gals top sākums,

Lai noslēpums mostas,

Lai reiz no papēžiem atkāpjas nakts.

Bet nobeidz ar:

Sākuma mākoņi mācas un veļas,

Mūžību miglas vārās un ceļas.

Rainim gals gan ir jauns sākums, tikai viņam vēl ir neskaidrs un miglains veids, kā tas var īstenoties. Gribai un domai jābūt klāt, lai „Nenomirs gars, un mirdams nemirs.”

Čakam nav ne gala, ne sākuma, ne robežu, „pasaule skrej jūgta sevī”, t.i. pati savā likumībā. Lai tā un līdz ar to tu pats ar savu dzīvi neskrietu tikai pašplūsmā, bezmērķībā un šķitumā, tev vajadzīgi jēga, sapņi un spēks. Pārfrāzējot Kantu, Rainis ir „tīrā prāta”, Čaks „praktiskā prāta dzejnieks”. Raiņa domas ir kontemplātīvā, skaidrojošā prāta darbošanās, un viņam vajadzīgs gribas spēks prāta secinājumu īstenošanai. Čaka jēga, t.i. prāta nosacīta vērtības mēraukla ir viss priekšnoteikums tavai iziešanai dzīvē, lai tu tur pats izdzīvotu ar šo jēgu iespējami visu. Izdzīvotu visu un īpaši to, kas jau iepriekš ir sapnī, ilgās, iedomās, jūtu kvēlē izsapņots līdz galam, savdabīgā veidā nobeigts un par mērķi kļuvis. Tam tad var sekot, to tvert un veidot ar tādu spēku − intensitātes nozīmē, līdz tas top bezgalīgs, t.i. ar iespēju ritēt un veidoties vēl un vēl, un vēl tālāk. Tik nesakiet, ka Čaks par jaunu atradis nemirstīgo prāta, jūtu un gribas sintezi. Čaka „bezgalīgums” pārsniedz mūžības − pārlaicīguma jēdzienu ar kustības momentu. Bezgalīgums viņam ir neierobežotais laikā, telpā un kustībā. Gunars Saliņš to raksturīgi specifē par bezgala spoguliem. *15) Minot spoguļus, jāuzsver arī Čaka pamats savu atziņu celšanai: skaistums.

Tas ir skaistums, ko tagad tveŗu,

Roku darināts mūžības vaigs.

Un es neatdzeŗoties dzeŗu.

Balsī nogulstas sudraba tvaiks.

Skaistums − rieksts, ko es ēdu bez sāta.

Ūdens maigs. Tas kā zāle velgs,

Kuŗā pasaule mirdz nomazgāta.

Skaistums − dvēseļu elle un elks.

Ar šo atziņas galotni poēma varētu beigties. Kādēļ tai vēl pievienota svešāda „Izskaņa” − dziedājums par Paradīzi un par sirdi? Šis dzejojums atrodas Čaka rakstos četrās dažādās vietās. Viss pilnībā kā dzejolis ievietots Rakstos II 614. lp., ieskaitot to krājumā Lakstīgala dzied basu. Pirmie 8 panti publicēti krājumā Zem cēlās zvaigznes ar virsrakstu „Pārdaugava” paradīzes vietā, kas paturēts arī tekstā. No devītā panta līdz beigām, tikai mazliet pārveidotām rindkopām Paradīze ir visa Spēlē, spēlmani, izskaņa. Matīsā III cēlienā Knuts dzied par Paradīzi, sākot ar 14. pantu līdz galam bez pēdējām 4 rindām un ar vienu pārtraukumu. (M.198-202)

„Mūžam mēs nemiera bērni” − saka Bārda. „No ilgu slāpēm atkal un atkal dzeŗ” − Rainis. „Kad mieru reiz sev gūšu” − Čaks. Raiņa smago vaicājumu „Kalnā kāpējā”, kas kļūst vientulīgāks gads pēc gada, bet kam visas zemes ilgas krūtīs deg, − Čaks izlīdzina ar − sirdi, ko prāts no dzīves tomēr nespēj izslēgt: „Sirds, kur lai es tevi lieku? / Skūpstu, to var atdot citam. / Lāses − tās var palaist ritam, / Tikai tevi mūžam sitam / Jūtu dzīlē es bez mita.” (173) „Gadi kūst kā pārslas saujā. / Un no prieka pārāk straujā / Tikai sirds pēc sāpēm taujā. / Kur tu ņemsi mieru kaujā?” (172) Gadiem kūstot, arī sirds top rimtāka; izplēn cilvēka dzenuļi, spējas un mākas. Bieži tad cilvēks atraujas no citiem cilvēkiem apkārtnē, top nedrošs, īgns, truls, egocentrisks, šaurs, nelaimīgs, pat naidīgs un cieš; cieš tā, kā Čaks notēlojis ainu krogū. „Velti mana mēle taujā, / Izkūst viss kā lāse saujā. / Tikai sirds sāk sāpi straujāk.” (173) Bet arī sirds mainās:

Aiziet ziemas vēji asie.

Cīrulim pēc saules prasiet

Tikai es ar tevi sasiets.

Ko nevar atmest, jāņem līdz:

Zieds var nolūzt, zivs var aiziet,

Es no tevis, sirds, ne mirkli:

Tu man iedota par irkli

Iedota par spožu dzirkli.      (174)

Sirds ir tā, kas var iedot spožumu, vērtību sīkajām, vēl palikušajām ikdienas lietām ap tevi, kad tālumi vairs nav aizsniedzami. Ormanī Čaks uzmetis problēmu:

Ai šī laime... kamdēļ pēc tās tīko −

Rīts vai vakars − dziļi krūtīs sirds?

Kamdēļ diezgan nav ar prieku sīko

Un ar spuldzi, kas virs galvas mirdz?      (16-17)

Beigās sirds tev parādīs, ko prāts neaptveŗ, ka var pietikt ar prieku sīko, lai:

Bezgalība zvaigznes kāsē

Debesīs kā milzu vāzē.

Zili neredzami maisi

- - - - - - - - - - - - - -

Pasaules un tālie gaisi.      (174)

Tagad prieks un skaistums ir „Paradīze, saldā mala, / Medus maize, rožu sala, / Tālē redzu tavu seju, / Līksms es tev pretī eju,” (170) kas „Paņem manu rūgto sirdi, / Paņem manu naida kāri.” (171)

„Paradīze, mana māja”: tur saldmi dos viss vieglais, sīkais, dzidrais kā „rožu elpa, bites, blusas, tulpes kāja”, viss Čaka pārlaicīgo jēdzienu košums, līdz atgriežamies pie „Ieskaņas” nobeiguma burvības :

Kad mieru reiz sev gūšu,

Kā trakā svelmē kaltis siens

Tik tīrs un viegls būšu,

Pilns smaržu un pilns žūžu.

 

 

NORĀDES

*1)  Visi poēmu citāti no Aleksandra Čaka Rakstu II sējuma, izd. „Liesma” Rīgā, 1972. g.

*2)  Zem cēlās zvaigznes. Dzejoļu krājums 1948. g. Rīgā.

*3)  Krājums Mana Rīga, sakārt. J. Rudzītis, izd. Grāmatu Draugs, 1961. g.

*4)  Dzejas diena, izd. „Liesma” Rīgā, 1971. g

*5)  Matīss, kausu bajārs. Drāmatiska poēma, izd. grāmatu Draugs, 1973. g.

*6)  Laikraksts Latvijas Kareivis 1928. g. 9. dec.; Raksti II, 158. lp.

*7)  Žurnāls Daugava 1939. g. 1. num., Raksti II, 522. lp.

*8)  Raksti II, 586. lp.

*9)  J. Rudzītis, sakārtotāja piezīmes krāj. Mana Rīga.

*10) Poēmas fragm. „Dzīvība”, krājumā Mana Rīga.

*11) Žurnāls Mūsu Laikmets, Vācijā, 1969. g. dec. numura Kanadieša rakstā: „Dažas pārdomas par kādu importu.”

*12) Dzejas diena, 229.-230. lp.

*13) Mūžības skartie, Daugavas izdevums, Stokholmā, 1950. g.

*14) Jaunākās Ziņas, 1940. g. 2. martā un Raksti II, 546. lp.

*15) Gunars Saliņš „Bezgala spoguļi”, Jaunā Gaita 1974. g. 98. numurā.

 

Jaunā Gaita