Hermanis Kreicers

AR RAINI VĒLĀ VAKARĀ

 

 

Viss, kas šai dzīvē ienāk, ar laiku izplēn un gaist. Lai cik skaļi un krāsaini notikumi un bangojumi, ar laiku − bijuši un izbijuši. Paaudzes ar saviem pūliņiem, cīņām, ilgām un dziesmām aizplūst kā palu ūdeņi. Nemitīgs gals un sākums, nepārtraukta tapšana un pārtapšana. Tek mirkļi, dienas, gadi, laikmeti.

Un tā viena diena atkal beidzas − vēlā, vētrainā vakarā. „Līst lieti, vēji pūš, un vakars vēls.” (Rainis)

Tu sēdi viens; klausies vēja un koku zaru ērģeļu mūziku; klausies, kā lietus rībina logu rūtis. Ir labi tādā „suņa laikā” būt zem jumta, sausumā un siltumā. Šis ir tavs labais, gandrīz vai svētais vakarēdiens. Izlaidies gan esi, vecais: tu sabrūvē sev groku no tējas, medus, citrona un ruma. Lēni malko gardo dziru un dalies pārdomās ar „prātīgu cilvēku” − pats ar sevi. Tiecies un aprunājies ar draugiem un nedraugiem, arī tādiem, ko laiks jau pārcēlis viņā krastā.

„Atskatoties jāpasmaida”, raksta vecais „austrālietis” Jānis Sarma. Ne tiesāt un sodīt, bet izprast un vēlīgi pasmaidīt par sevi, par dzīves raibumiem. Arī par to, kas kādreiz satraucis un skaudri sāpējis. Atskatoties jāpasmaida.

Laikam ierosinātāja ir vētra un dzeja, ka šovakar ciemojies ar Raini. Atkal skati viņa slaido augumu, viņa ērgļa galvu ar dziļi gulošām acīm un nopietniem domātāja vaibstiem, kur tikai reti pavīd kāds humorisks smaids. „Kam tīk, lai pasildās pie ģēnija šī aukstā”, par viņu raksta Ed. Virza.

Kā jau tas ar lieliem vīriem mēdz būt, arī Rainis ir daudz cildināts un diezgan arī gānīts. Jau ar pirmo dzejoļu krājumu (Tālās noskaņas zilā vakarā) viņš gūst daudz dedzīgu apjūsmotāju, sevišķi kreisajā jaunatnē. To slavē pat tāds labā spārna pārstāvis kā Andrievs Niedra. Bet reizē rodas arī pulgotāji. Kā dzejnieku viņu neapstrīd − esot „tīri labs.” Lai dzejo vesels par puķēm, strautiem, mēnesnīcu un zvaigznēm, bet lai nemaisās polītikā. Rainis nav reālists, bet domu un ideju paudējs. Savām lugām viņš vielu ņem no teikām un pasakām. Viņš sludina kreisas idejas, un tas lielā mērā noteic kā „mīlētāju”, tā „nīdēju” nostāju pret viņu. Dzejnieku pāris − Rainis un Aspazija sociāldemokratu partijai ir varens trumpis, ko ļoti reklamē. Tas ērcina un audzina labo grupējumu pretdarbību. Dzejnieku atgriešanos no Šveices trimdas un viņu pirmos soļus Latvijā sīki atreferē prese. Kāds humorisks žurnāls (laikam Svari) par to ironizē:

Rainis runāj’,
Rainis smējās,
Rainim iziet iegribējās.

Kāds profesors esot strupi nodeklarējis savu nostāju: „Es tādu Raini neesmu lasījis un nelasīšu,” Vai nav apskaužams vīrs − jau nelasījis, viņš zina, ka „tāds Rainis” neder?

Tie ir sīki adatas dūrieni, bet gadās arī pa belzienam. Kad izvirza Raiņa kandidatūru Nobela prēmijai, polītiskie pretinieki „aizšauj priekšā kāju” un kandidēšanu nobremzē. Vai tā nebija pamuļķā senlatvju velniņa zirga kāja? Vai Raiņa gods nebūtu arī mūsu tautas gods?

Bet Rainis nav pieņemams arī sociālistu komūnistiskajam novirzienam. Viņu izsmej un kaunina Bērziņš-Ziemelis (1916. g.) un Bostonā iznākošais Rīts (1920. g.). Pēc viņa pēkšņās nāves visi Latvijas polītiskie grupējumi godbijībā noliec galvas viņa priekšā; visi, atskaitot komūnistus. Māsas vīrs Pēteris Stučka nekrologā raksta, ka Rainis neesot komūnists, bet „nacionāls sociālists”; esot pagriezis darba tautai muguru un darba tauta viņam.

Savukārt Rainis vairākkārt ir vērsies pret komūnistiem. Kaut vai 1920. g. 18. aprīļa publiskajā runā: „Mēs stāvam uz tautiskiem pamatiem; topam un augam kopā ar savu tautu... Komūnisti lieto terroru. Mums ar tādiem nav nekādas darīšanas”.

Un kā nu ir tagad, pēc raibiem gadu desmitiem un visādām vērtību pārvērtēšanām?

Komūnisti viņu pilnā mērā ir ieskaitījuši savējos un novietojuši savā panteonā, gan izcenzēdami no viņa darbiem to, kas padomju propagandai neder. („Buržujiskā” Latvija Raini necenzēja.) Tātad rehabilitēts līdzīgi Staļina nogalinātiem komūnistiem. Kā tā? Lieta vienkārša: liels koks; „nemaldīgai” partijai šķita gudrāk to pievākt sev, nekā atmest.

Atskaitot retus gadījumus (piemēram, ar Raiņa ģīmetni Gaŗezerā), trimda viņu atzīst un pieņem.

Tā nu abos krastos Rainim celts pa piemineklim; abos krastos dzied tās pašas dziesmas ar viņa tekstiem, uzved tās pašas lugas, skandē dzejoļus. Vai nav jocīga, spocīga pasaule?

Bet kam tad tu, Raini, būtiski piederi? Kam uz tevi lielākās „tiesības”?

Un atkal tu pārstaigā sava vēlīnā ciemiņa Raiņa mūža stāstu, lūkodams saskatīt raksturīgos vaibstus viņa garīgajā sejā. Tas ir pieelektrizētais laiks, ap gadsimta maiņu, kad plašajā krievu cara valstī milzt un briest 1905. gada vētra. Pazemē gruzd revolucionāra zemdega, šur, tur izšaudamās jau virspusē. Pie mums Latvijā tuvās revolūcijas ieskaņas ir izteiktas. Uznirst dedzīgā Aspazija un dzejā un lugās pauž nemieru ar veco pasauli un tās kārtību.

Kaut vai dzejolī „Lūgšana”:

Ak, kā žņaudzas krūts!

Ak, kā žņaudzas krūts!

Milijoni gaužas,

Savas sāpes sūdz;

Tev pie kājām glaužas,

Pīšļos Tevi lūdz.

Tēvs, kur Tava sirds?

Tēvs, kur Tava sirds?

Gaisu iztīra

Tavi pērkoņi,

Puķes veldzina

Tavi mākoni.

Tikai cilvēcē

Tas pats, tas pats:

Valda pasaulē

Sāpes, trūkums, bads.

Ak, kā žņaudzas krūts!

Ak, kā žņaudzas krūts!

 

 

Ērgļu pagastskolas skolotājs, jaunais, maigais dzejnieks Kārlis Skalbe publicē dzēlīgas ironijas pilnu pasaku „Kā es braucu Ziemeļmeitas lūkoties.” Tā laika iekārtu viņš dēvē par Miera un Pieticības salu jeb Trekno cūku zemi. Tādu dumpīgu dvēseļu tolaik ir daudz.

Aspazija arī atklāj Raiņa dzejnieka talantu un mudina neturēt sveci zem pūra. Tā dažos gados juristu Pliekšānu pāraug dzejnieks Rainis, un top revolucionārā noskaņojuma lielākais jundītājs.

Vai vecā kārtība, ko noteic tumsonīgā valsts un tumsonīgā baznīca, lai paliek, tā teikt, no mūžības uz mūžību un āmen? Nē, tā jānoārda un jāceļ jauna, labāka! Rainis deklarē:

Tā nevar palikt un nepaliks, −
Līdz pašiem pamatiem jauns viss tiks!

Līdzi pārējai revolucionārai dzejai tautā iet viņa varenais „Pazudušais dēls.”

Līst lieti, vēji pūš, un vakars vēls.
Viņš − vienās skrandās tērpts un basām kājām.

Jūs domājat, ka pazudušais dēls
Nāk sagrauzts atpakaļ uz tēva mājām.

Bet vai jūs neredzat, ka viņa tēls
Ir lepni nesalauzts? Ap viņa vājām
Un kuslām miesām − skrandains purpurkvēls.

Ne, nenāk viņš, lai jūgā plecus liektu, −
Viņš nāk kā tiesātājs, lai jūs iz tempļa triektu.

Tu skaiti dramatiskās rindas un smaidi: var jau būt, ka Rainis tās rakstījis vēlā vētrainā vakarā, bet var arī būt, ka gaišā, mīlīgā dienā, tikai iejuzdamies tādā vakarā. Jo tā ir dzejnieku daļa un vaļa − pārkāpt īstenību, samazināt vai palielināt lietu skaitu un samērus, mainot notikumu īstās sakarības. Dažkārt viņi dikti nopūlas samuldēt ko īpatu, atšķirīgu. Neliegsim viņiem to. Svarīgais ir iznākums − dzīva dzeja vai nedzīva izērmota papīra vai plastikas puķe. Rainis devis briljantu dzejoli.

Tā nav skaistā Jaunās derības līdzība, kur pazudušais dēls pēc maldiem un vilšanās kā nožēlnieks atgriežas laipnā tēva pajumtē. Šis ir nežēlīgs soģis un atriebējs. Jo:

... Un zini: augstākā ideja
Tā nepazīst cilvēka žēluma.

Tas nāk ar niknu, asiņainu pastardienu vecai kundzībai.

Tās akmens kaudzes,
Ko cēlāt jūs tvert,
Tās kritīs uz jums
Jūsu asinis dzert.

Kur tad jūs bēgsit,
Kuŗš kalns jūs glābs,
Kad kalns un leja
Tik atriebt slāps?

Kuŗš ezers, jūŗa
Jums tversmi dos?
Tie šļāks pār zemi,
Jūs aizskalos.

Betlēmā zeme
Tad muti vērs
Un aprīs jūs
Un kūpēs sērs.

Tas nu ir noticis. Plašajā Krievzemē pazudušais dēls ir padzinis no tempļiem kungus un priesteŗus un tos burtiski iznīcinājis. Nu it kā būtu iestājies „tas jaunais laiks, kas šalkās trīs”. It kā būtu cēlusies „pils un karaļmeita”, un tā nu auž „jaunus gaismas audus.”

Jaunie gaismas audi
Līdzi saules segai
Silti apņems visus sāpju bērnus.

Jo:

Saule zemi ara,
Arkl(i)s − zaļa vara;
Nogāž zemē senos māņus,
Uzceļ augšā zemos slāņus.

Tas viss it kā būtu piepildīts. It kā. Bet īstenība, kā zinām, ir pavisam citāda − baiga. Grūti izprast, kā kustība, kas nāca ar lielākiem brīvības un taisnības saukļiem , varēja izvērsties tādā vampiriskā varmācībā.

Vai tu, dzejniek, to biji domājis?

Ja Rainis būtu palicis tikai Pazudušā dēla, Pastarās dienas un Vienīgās zvaigznes lokā, viņš būtu talantīgs, bet vienpusīgs un nikns revolūcijas saucējs. Tikai un ne vairāk. Bet tas nav viss Rainis. Citi darbi ievelk viņa portretā citus, pavisam atšķirīgus vaibstus. Sirdsskaidrā Baiba, Gatis, Antiņš, Vizbulīte, tāpat cildenie varoņi Lāčplēsis, Indulis, Tots un pārējā lirika skan citos toņos. Noraidīta tiek pastardienas atriebe.

Tēvs, lai kritušiem ir slava!
Lāsts pār tiem, kas viņus kāva!

Dēls, lai neatskan vairs lāsti, −
Lāsti beidzās līdz ar kaŗu.

Proletariātam nav tēvijas, sludina marksisms un noraida nacionālismu un tā izpausmes. Rainis ir nacionālists; viens no pirmajiem sludina Latvijas neatkarību, kas tolaik vēl bija vairāk ideja nekā īstenība un „prātīgiem cilvēkiem” likās gaisīga iedoma.

Jā, mēs gribam tēvu zemi −
Brīvu, gaišu, patstāvīgu.

Zeme, zeme − kas tā zeme?
Ko tā mūsu dziesma prasa?
Zeme − tā ir valsts.

Klusi rokas uzliekam:
Brīvās Latves karogam:
Topi, audzi, brīvā Latve,
Brīvu tautu kopībā.

Un atbildot apsveicējiem savā dzimumdienā, rakstnieks saka: „Kad manis vairs nebūs, mūžos paliks viens vārds, ap ko visi vienosimies: Lai dzīvo mūsu mīļā, dārgā Latvija!”

Raiņa nacionālisms nav diezgan parastais mietpilsoniskais vai šovinistiskais nacionālisms. Viņš ir arī internacionālists, kas sirsnīgi balsta „brīvu tautu kopību.”

Mēs ne pret vienu nejūtam naida,
Mēs tikai negribam, ka mūs spaida.

Gaišs nacionālisms viņam saaudies ar gaišu internacionālismu, tautu draudzību un sadarbību.

Un sakāt nu, ka vēsture neatkārtojas: ko Rainis rakstīja pirms kādiem 60 gadiem 1. pasaules kaŗa laikā, varētu būt rakstīts par mūsu likteņiem 2. pasaules kaŗa laikā

Salstot klīst dvēselītes
No tās tālās dzimtu sētas,
Izšaudītas, izmīdītas,
Siltas vietas meklēdamas.

Zemju zemes, valstu valstis ,
Cik ir saules pagozī
Pilnas visas piekaisītas
Ar tām latvju klaidu dvēselēm.

Zvēri brīvi paņēmuši,
Brīves dēlus norējuši,
Brīves vārdu traipījuši.

Vai, pats to nezinādams, Rainis nav pravietis − pareģis? Tā taču veca lieta, ka, „siltas vietas meklēdami” (un atraduši), mēdzam aiziet no savas apspiestās tautas, pielaikoties un aizplūst svešos ūdeņos. Tiem latviešiem veltīta rūgta ironija:

Mūsu kungi, jauni kungi −
Kam tiem latvju tēvu zeme?
Tēvs pirks muižas krievu, vācu −
Tā tiem īsta tēvu zeme.

Mūsu kungi, jauni kungi −
Kam tiem vajag latvu mēles?
Naudu deva, iemācīja,
Cik gribēja, svešu mēļu.

Ne no mēles, ne no svārku
Tos latviešus nepazina.
Pirtī vest, slotām pērt,
Gan tad zinās, kur dzimuši.

Vēl maza puante Raiņa portretā. Pretēji marksisma šķiru cīņai viņš daudzina − vienību.

Mums visiem vienas sāpes
Un vienas cerības;
Kad es jums manas sūdzu, −
Jūs dzirdat savējās.

Un visiem maniem brāļiem,
Kur kuŗais izkaisīts,
Vai purvos, stepēs, smiltīs,
Vai sniegos projām dzīts −

Mums visiem vienas sāpes
Pēc mīļās tēvijas,
Un redzēt viņu zeļam.
Mums vienas cerības.

Rezumējot aprādīto, vērīgi ielūkojoties Raiņa garīgajā sejā, jāatzīst, ka viņš ir sirsnīgs savas tautas patriots, tikpat sirsnīgs internacionālists vārda labā nozīmē, humānists un ideālists. Varam atmest gudru filozofiju, tas pateikts arī pavisam skaidri un vienkārši:

Visu atdošu es projām,
Turēšu tik − labu sirdi.

Zīmīgā kārtā to pašu pauž viņa pēdējais četrrindis meitenes Olgiņas albumiņā;

Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?
Ved dzīvi tā, lai pēc nav jāteic − vīla!
Kā panākt to? Tad bauslis visupirmais
Un visupēdējais ir − tikai mīla.

Tā ir skaidras sirds valoda, pasaku trešā dēla Antiņa nostāja. Arī dzidra kristietība. Vai tas nemulsina, pat nesatrauc? Sociāldemokrats Rainis taču bija ārpus jebkuŗas baznīcas. Kāds viņam sakars ar kristietību? Tiesa gan, ar baznīcu viņam saskares nebija; savos darbos arī viņš nemin ne Kristu, ne kristietību. Bet svarīgāks par formu, trauku (baznīcu) taču ir saturs − mācība.

Šai sakarā pasmaidīšanai zīmīgs jociņš. Rīgas pilsētas valde atvēlēja necilu vietu, kur apglabāt nabagus un tāpat tos, kas nebija draudzēs un ko draudzes nelabprāt uzņēma savos kapos, arī zvērinātus ateistus. Tā izveidojās Rīgas pilsētas brīvkapi. Pakreisā pilsētas valde tos neiesvētīja, un tautā tos ņirdzīgi mēdza saukt arī par pagānu kapiem. Te guldīja arī Raini, un kapus oficiāli nodēvēja par Raiņa kapiem. Tos sāka izveidot un uzpost, taču pagānu kapu nosaukums arī vel figurēja. Tikai Ulmaņa laikā kapus iesvētīja un par zīmi uzcēla lielu koka krustu. Nu tā bija iesvētīta zeme, kur nebija neērti glabāt arī kārtīgus baznīcas cilvēkus.

Cīnīdamies pret „kapitālisma paliekām un reliģijas māņiem”, komūnisti krustu novāca. Vācu laikā, ja nemaldos, kapi atdabūja krustu, bet tagad tie, protams, atkal ir bez krusta.

Vai nav amizants krusta dancītis?

Bet pievērsīsimies vēl Rainim. Pats sevi viņš pielīdzinājis Jāzepam. Te visai zīmīgs ir nelielais Jāzepa pēdējais monologs.

Es redzu atkal savu dzimteni:

Tur stāvā klints, tur Dina, tur es kāpšu.

Es mirdams nemiršu − nāks saules sūtņi,

Tie man zem kājām spārnu segas klās,

Tie spožā saules zemē mani nesīs

Es iešu jaunā cīņā cīnīties.

Es savu spozmu vienošu ar sauli,

Es nākšu saskaņā ar visumu.

Ne nievāt pasauli, tik viņu saprast.

Ar ģintīm būšu viens un gūšu mieru.

Tur nebūs sienas vairs starp es un cits,

Starp taisnis, netaisnis, starp būt un nebūt.

Un tad es atnākšu jums atdot sauli.

Tu smaidi: dīvains prātojums. Krietni pašapzinīgs tas Jāzeps − Rainis. Nūjā, gribēja būt pravietis un tautas tribūns, tīkoja arī augstu amatu. Tas ir cilvēciski, un arī pravieši ir cilvēki, ne bez cilvēciskām vājībiņām. Neļausim sīkumiem noēnot gaišo lielumu. Arī monologā runā Raiņa lielums: ne nievāt pasauli, tik viņu saprast; nojaukt sienu starp es un cits. Sumināts un tencināts esi, Raini, par dižo devumu!

Nepārtraukti viens otram seko gals un sākums. Pusnakts. Diena mirusi, sācies jauns datums. Mitējusies arī vētra. Pilsēta elpo naksnīgu elpu. Tikai retumis to pārcērt spalgāki trokšņi − ugunsdzēšu, policijas vai ātrās palīdzības auto sirēnas, suņu rejas, bļaurīgu jauniešu klaigas. Pāri jumtiem aizšalc lidmašīnas, nesdamas šķiršanās sāpes un tikšanās priekus. Sāpes tiem, kas šķīrušies varbūt uz mūžu, priekus tiem, kas nu tiksies varbūt pēc gadiem. Viss − kā jau gala un sākuma plūdumā mēdz būt.

Bet ir lielumi (un arī mazumi), kas nepagaist un nāk līdz jaunos sākumos. Tu atvadies no Raiņa, zinādams, ka viņš ir tāds lielums, kas mirdams nemirst.