JG redakcijai:

Pēdējā laikā trimdas latviešu laikraksti ir iespieduši daudzus memorandus un vēstules no okupētās Latvijas, bet Jaunajā Gaitā tie nav redzēti. Ziemeļkalifornijas Apskata š.g. 4. numurā lasīju PBLA priekšsēža Dr. I. Spilnera ziņojumu ALA-s valdes sēdē par vienu no šiem memorandiem:

Pilnīgi nepiedodama un kaitējoša ir bijusi Latviešu Nacionālā Fonda Zviedrijā rīcība, kur tā rokās nonākušais baltiešu brīvības cīnītāju memorands no Latvijas, adresēts Pasaules brīvo baltiešu un latviešu apvienībām un Uldim Gravam, ir ticis cenzēts un stipri saīsināts. Visur LNF ir izcenzējusi Ulža Gravas vārdu. Šādu cenzētu memorandu LNF ir nosūtījusi kā pilnīgu latviešu laikrakstiem. Es ceru, ka laikraksti šo kļūdu, kas nav viņu vaina, izlabos, publicējot pilnu tekstu un paskaidrojot, kur radusies cenzēšana.

Vai Jaunā Gaita varētu publicēt minētā memoranda pilnu tekstu?

Māra H., Kalifornijā

 

Redakcijas piezīme: JG redakcija nav saņēmusi memorandus ne no LNF, ne citām grupām, kas šos vēstījumus izplatījušas Rietumos.

 

 

JG redakcijai:

Mēs Austrālijā esam noskatījušies Rīgas labākās filmas, tikušies ar diriģentiem un sportistiem no Latvijas. Viss tas noticis bez uztraukumiem un trimdas saimes šķelšanas. Daudzi arī apciemojuši Rīgu un Siguldu un, redzot lielo sveštautiešu pieplūdumu, guvuši atziņu, cik svarīgi ir ieaugt latviešu kultūras lokā un palikt par latvieti. Ieguvēji bijuši jaunie, kas agrākos gados bez šīs dzīvās saskares daudz ātrāk asimilējās. Tagad, lasot starp rindām mūsu avīzi, nākas konstatēt, ka DV ne tikai šturmē PBLA, bet šie cilvēki veicina latviešu tautas šķelšanu un iznīcināšanu, kas ir lielo tautu interesēs.

Jānis Rudzītis 1965. gadā rakstīja: „Quo vadis Latvija Amerikā? Quo vadis, redaktora kungs! Vai nebūtu pienācis laiks apgūt kaut cik vairāk kultūras?” (Skat. JG 54. num. aizmugures vāku).

Ilmārs Krasts

 

Redakcijas piezīme: Nedomājam, ka par akcijām, kas sākās drīz pēc filmas „Nāves ēna” izrādes, kuŗu noorganizēja Marisa Vētras ierosmē 1959. g. tapušais JG draugu klubs, būtu vainojama DV organizācija vai laikraksta Latvija Amerikā redaktors. Šos uzbrukumus un trimdas šķelšanu veic gan atklāti, gan slēpjoties vairāki laicīgu un garīgu organizāciju darbinieki.

 

 

JG redakcijai:

Ļoti amizēja Vairas Vīķes-Freibergas sūkstīšanās JG 107. numurā („Apceres vācu valodā par latviešu folkloru un literātūru”) par dainu atdzejotājas vārda neminēšanu Acta Baltica XII sējumā ievietotajā H. Rātfeldera pētījumā par latviešu Jāņu dziesmām.

Strostot AB izdevējus, JG redakcija pielaidusi to pašu (lēti aizbildināto) kļūdu, it kā tai minētais Laika numurs nebūtu viegli pieejams... Kādēļ tad ir redakcija?

Minēto dainu atdzejotāja, starp citu, ir mag. phil. Selga Silkalna, kas arī jau agrāk šim vācu izdevumam tulkojusi latviešu dzejas paraugus un būs arī tulkotāja Rolfa Ekmaņa rakstam par Aleksandru Čaku Acta Baltica XVI sējumā.

Lasītājs Eiropā

 

 

JG redakcijai:

Varbūt derētu atgādināt, ka H. Rātfeldera vērtīgajā rakstā par latviešu Jāņu tradīcijām labu daļu no visa satura aizņem tautasdziesmu tulkojumi vācu valodā. Šie tulkojumi tātad ir svarīga darba sastāvdaļa, taču nekas šai rakstā neļauj pat minēt, ka tulkojumus nebūtu veicis pats autors. Tikai laimīgas sagadīšanās pēc man izdevās uzzināt, ka tulkotāja faktiski bijusi kāda cita persona. Lieki teikt, ka zinātniska rakstura darbs nedrīkstētu paļauties uz šāda veida nejaušībām. Principā autoram būtu bijis jāseko vienai no sekojošām zinātniskā darbā pieņemtajām formulām: 1) tulkotāja uzdota kā otra autore vai 2) tulkotājas līdzdalība atzīta un viņas vārds uzdots atsevišķā piezīmē. Šis otrs atrisinājums it sevišķi attiecas uz situāciju, kur līdzstrādnieks citādi pētījumā nepiedalās un pie tam par paveikto darbu ir saņēmis materiālu atalgojumu. Nelaime ir tā, ka minētajā H. Rātfeldera rakstā nav darīts ne viens, ne otrs un ka tā nenoliedzami ir kļūda.

„Eiropas lasītāja” atsaukšanās uz gadījuma rakstura ziņām, kas par šo jautājumu varētu (vai nevarētu) būt parādījušās jebkuŗos citos avotos jebkādā citā valodā, ir tātad pilnīgi nevietā. Runa šeit ir par kādu rakstu, kas parādījies vācu valodā Acta Baltica XII numurā. Visai informācijai, kas jebkādi attiecas uz šo rakstu, bija jāparādās tur un ne citur. Nevar prasīt ne no lasītājiem, ne no recenzentiem, lai tie spēlētu privātdetektīvus .

Nekādā veidā negribu šeit iebilst pret „Eiropas lasītāja” amizēšanos šai jautājumā − dzīvē nekad prieka nav par daudz un vai cilvēks amizējas vietā vai nevietā, tā viņa darīšana. Gribētu tikai atgādināt, ka apstākli, vai lasītāji dzied vai raud, vai raksta lasītāju vēstules, nekādi nespēj mainīt nožēlojamo faktu, uz kuŗu norādīju savā recenzijā. Fakts ir un paliek, ka H. Rātfeldera rakstā nav minēts, ka dziesmas nebūtu tulkojis pats autors un − uzdotā informācija līdz ar to ir un paliek nepilnīga un nepareiza.

Vaira Vīķe-Freiberga, Montreālā

 

 

JG redakcijai:

Man ļoti patika žurnālā Tilts publicētais Andra Jakubāna stāsts „Cements”. Diemžēl, trimdas skolās nemāca par rakstniekiem Latvijā. Tādēļ jaunieši nespēj orientēties Latvijas rakstniecībā. Būtu vajadzīga regulāra nodaļa žurnālā par literāriem notikumiem Latvijā.

Jaunietis, ASV

 

JG redakcijai:

Sakarā ar JG 107. num. 25. lp. labās slejas apakšējā rindkopā publicēto aicinājumu − JG lasītājiem izteikties par gadskārtējām Padomju Latvijas prozas izlasēm − pretjautājums: Kad tad ārzemēs Padomju Latvijas periodiskie izdevumi un grāmatas nav bijuši brīvi pieejami? Kad? A? − Padomju Latvijas attiecīgās iestādes taču ar savu publicistiku un literātūru no sākta gala ir apgādājušas ārzemēs katru, kuŗš vien to vēlējies. − Jeb te smalkā JG stilā izteikta kritika par attiecīgo nebrīvi ārzemēs? − No savas puses gan atļaujos ieteikt PL prozas izlašu tradiciju turpināt, jo − ko tad liks vietā? Tas tā. Atvadoties atļaujos vēl piebilst, ka arī pēc šī 107. numura spriežot JG turpina pačalīgi čāpot tālāk savu trimdiskās viduvējības gaitu. Nekas, arī sava veida tradīcija. Savs prieciņš jau tiek. Un − kur tie ātrie tikuši? − Vai ne? − Un kas vainas sētsvidū pakašāties?

Valdis J. Āboliņš