.

Sacerējis pantinieku artelis "Za pašu partiju"

GAISPRATIS

(GAIŠPRĀTIS)

"L a i k a" feļetonista P e r i s k o p a drūmās sajūtas par vecumu, žēlabas par bērniem un "Skabargu" mudinājums. I e s k a ņ a /Periskopa vecuma sajūtas/: Liek vecums visādīgi sevi matīt: Kauns pašam spogulī vairs skatīt. Gan nekļūšu es mūža beigās līks! /To nespēju, jo augumā es sīks/ Tak sāk jau sāpēs ieplakt sāni, Un arī mati šķiŗas plāni. Bet galvenais - man bērni dara Ik visu tik pēc sava gara. Tas sevi manīt liek kā ģikts - Kļūst cilvēks laipnīgs dikti pikts. S k a ņ a /Periskopa žēlabas/: Dēls, Gaišprāti, kas Džordžataunā, Kas "Jauno Gaitu" lasi lai, Tā iegrūzt savu tēvu kaunā! Nav pašam kauna, laikam, vai? Tev tikai 18 gadu, Bet ko tu man kā tēvam saki: NO ŠĪ BRĪŽA MAN TAVI PADOMI VAIRS NAV VAJADZIGI! /skat. "Laiks" Nr 78/ Kā vecumdienas nu lai vadu Bez padomdošanas? Tas traki! Tu neliec sev uz vārda garumzīmi, Ne arī jumtiņu uz "s" ! Kauns man pār emigranta ģīmi No šitādīgas paaudzes ! - - - bet pag' ! Nekas vēl nav par vēlu, Pats izglābšu es savu dēlu: viens, divi - plāksters mutei priekšā; uz acīm - saules brilles - blauks; un gramafonā plate iekšā, kas prātu atpakaļ tam sauks: JAUKI BIJA VECAUCĒ, KUR NEVIENS MŪS NETRAUCĒ - JO, KAS DOMĀ CITĀDĀK, IZSUTĀMO RINDĀ NĀK!.. Kamēr dēlam prāts kļūs gaišs, Vārdam garumzīmi vilkšu, Jumtiņu uz "s" turklāt - - - Un man acu priekšā būs Atkal: GAIŠPRĀTIS !   I z s k a ņ a /" Skabargu" mudinājums/: Ai, Periskop, mums ļoti sāp, Ka tev uz galvas bērni kāp'; Ka redaktors ar gudru krekšķi Tev apklusin' kā mazu rekšķi; Ka šādi tādi, nezin' kādi Tev piedāvā tik limonādi ... VAI ZINI TO?. . Nem, noliec gadus plauktā augstā, Tver vēlreiz karstu dzelzi plaukstā! Un nestāvi kā zaķis lakstos - Liec savu sparu c i t u r rakstos: Tad nekļūs smejams tas, kas jauns. Un tevi pazīt - nebūs kauns !

 

 

 

---

 

 

 

 

IV

Puiši un meitas

Par puišu un meitu attiecībām patiesībā nebūtu ko rakstit: viss, kas noticis senlatviešu laikos, notiek ari tagad, un ar cilvēces nesamērigi labprātigo atbalstu notiks arī uz priekšu. Mainijušies tikai daži tīri mēchaniski aspekti, piem., tas, kā puisis pie meitas nokļuvis. To gribu te apskatīt.

Senlatvietis šai ziņā bijis tikpat irracionāls kā pašreizējais anachroniski supersofistikētais un tomēr romantiski tikpat neldzigais modernais letiņš. Precību kārs senlatvietis izrīkojies pagalam aplam tā, ka:

                Pār jūru pāri braucu,
                Zeltenes lūkoties;
                Pie niedres laivu sēju,
                Pie auzas kumeliņ,

un bez lielām grūtībām pazaudējis abus savus braucamos. Un modernais latvietis, kas meties uz meitām? Viņš loti līdzigā veidā novieto savu automašīnu tur, kur to nedrikst atstāt un atgriežoties atrod, ka tā aizvilkta prom, pie tam vēl uz ipašnieka lēses. Ja niedres un auzas visnotaļ nepiemērotas laivu un zirgu piesiešanai, tad ūdens hidrants vēl daudz sliktāks automašīnām.

Tā redzam, ka technika ir tā pati, mainijušies tikai apstākļi.

Kā tad senlatviešu puiši īpaši nokļuva pie savām izredzētām un kas ar to saistās?

Vispirms, ja iecerētā meita dzīvoja tai pašā mājā, satikšanās problēmas bija niecīgas. Problēmas gan, kā zinām no tautas dziesmas par vainadziņu un zobentiņu, bijušas citādā ziņā. Taču pašu māju romances lielā mērā attiecās uz "gājējiem" un arī vispār nebija populāras, laikam tā paša amerikāņu sakāmvārda dēļ, ka zāle zaļāka otrpus sētai. Meitās tāpēc jāts vai braukts. Protams, tādā veidā bija iespējams izrādit pasaulei un - īpaši - iecerētai meitai, jaunos braucamos atribūtus. Toreiz skaitījies varen eleganti iegāzties līdz ar milzu putekļu blāķi māju pagalmā, un, pieraujot zirga galvu pie pašas muguras, apturēt to spriža attālumā no staļļa durvim. Tikpat eleganti galu galā kā tagad: noņemt riepām desmit procentu mūža vienā rāvienā, nobremzējot, kā saka, uz feniņa daiļavas durvju priekšā. Un ka meitām tas viss tikpat daudz nozimējis toreiz kā tagad, to redzam šai tautiskajā ijabiādē:

        ... Nu tā man vairs nesolās;
        Nu solās tam puišam,
        Kam ir bēri kumeliņ,
        Ko man darīt, nabagam,
        Man nav bēru kumeliņ.

Tas, ka mūsdienu puiši, šo dziesmu dziedot, bēru kumeliņu vietā liek "Bjuik konvertibel", laikam nav nekāda sagadīšanās.

Protams, ne jau visas senlatvietes tādas bijušas. Tā, piemēram, kāds tautu dēls varējis solīt:

        Ligo mana ligaviņ',
        Šorudeni kājiņām,
        Tad uz citu rudentiņ',
        Tevi stalti vizināš'.

Sevišķi grūti ar transportāciju klājies tā sauktajiem dzērājpuišiem. Tautas dziesmas zina vēstit, ka tie, laikam taču to pašu grūto financiālo apstākļu dēļ, transportam lietājuši kuiļus un kazas. Vai nu šo satiksmes līdzekļu vai citu iemeslu pēc dzērājpuiši bijuši ļaužu galīgi neieredzēti, un ir pamats domāt, ka sabiedrība no tiem mēģinājusi tikt vaļā. Pārdomājot tautas dziesmu

        Balta puķe ezerā,
        Tā dzērāja līgaviņa,

secināms: vai nu citādi ļaudis būtu mēginājaši dzērājiem iestāstit, lai tie dzītos ezerā kādai puķei pakaļ, ja ne ar nolūku nabaga cilvēkus noslīcināt? Ak laiki, ak tikumi!

Katrā ziņā, ar zirgiem bija jāapietas prātigi, lai nesariebtu meitām, jo,

        Es neņemtu tā puisīša,
        Kas kuļ savu kumeliņu.
        Kas kuļ savu kumeliņu,
        Tas kuļ savu līgaviņu.

Visu laiku man bija pagalam neskaidrs, kādu sakaru, pie tāda secinājurna nākdamas, meitas atradušas starp sevi un zirgu. Paskatoties uz jaunajām frizūrām un ievērojot veco patiesību, ka modes atkārtojas, daudz kas tiek skaidrāks.

Tāpat kā tagad, meitām reizēm bijis itin sīvi jāsacenšas ar puišu auzu motoriem:

        Ko bij man nu darit,
        Nu man bija div' prātiņi.
        Viens prātiņš, sievu ņemt,
        Otrs, pirkt kumeliņu .

Neba jau nu daudz par iznākumu būtu jāprāto, jo:

        Kliedziet, ļaudis, kam ir vaļa,
        Vilks ēd manu kumeliņu.
        Es būt' kliedzis, man nav vaļas,
        Ligaviņa mutes dod.

Beidzot, jāatzimē, ka puiši līdzigi šolaiku mašinistiem zirgus lietājuši nevien turp aizkļūšanai, bet ari prom tikšanai. Kā gan citādi varētu izskaidrot veselu sēriju dziesmu, kas sākas ar

        Kumeļā sēdēdams,
        Meitu godu noskatiju ...

Redziet: ja tas gods bijis tāds pavājš, tad tautu dēlam bijis jākāpj zirga mugurā, lai tiktu prom. Tas prasa laiku un izskaidrošanos, tāpēc bieži precinieks drošības pēc palicis kumeļa mugurā, lai varētu vajadzības gadijumā iespējami ātri pazust.

 

 

 

---

 

 

 

Toms Bezmērs Dziesma PAR ĻAUNUMU   Ir cilvēks pilns ar ļaunumu Kā dažkārt suns ar blusām. Un to var teikt, nav gardāks prieks, Kā iekost otram klusām. Bet izsalkuši bieži vien Vairs zobi nezin sātu: Kāds pats sev nikni iekodis Kā pazaudējis prātu. Visļaunāk tomēr klājas tam, Kas māca šādus kodējus. Nes asus ilkņus dažs labs stilbs, Un atriebības sodrējus.

 

 

 

 

 

---

 

 

 

 

 

POLICISTA ATRIEBĪBA

 

Opera 4 cēlienos

 Anton ach Azzurauck I un Vittorio och Poppulo librets

(ar Antona Acurauga I speciālievadrakstu Skabargām)

 

SPECIĀLIEVADRAKSTS

 

Lieli notikumi, kas saviļņo ļaužu prātus un pārveido vēstures gadu skaitļiem rotāto ģīmi, nāk pēkšņi. Pēc tam pasaule vairs nav tāda, kāda bija agrāk; iestājas jauns laikmets. Opera „Policista atriebība” atnes ar sevi jaunu laikmetu, jo tās rašanās ir liels notikums, proti, tā radās spontāni un pēkšņi, tā saviļņoja Antona A. Acurauga I un Vittorio och Poppulo prātus, tā pārveidoja līdzšinējos priekšstatus par operu, atveŗot jaunas dimensijas: ceturto, piekto un sesto.

Operas libreta sarakstīšana mani raušus ierāva literatūras un mūzikas pasaulē. Toreiz − tas bija 1953. gadā − gatavojos vēl ļoti nopietni galdniecības inženiera amatam savā pagrabā, kad mani iztraucēja Vittorio och Poppulo, noklupdams lejā pa kāpnēm un varonīgā altotenorā saukdams: „Tā ir cūcība kvadrātā, kubā; tā ir kvadrātsakne no vienkāršas lielceļu laupīšanas!” Amerikā šādus vārdus cilvēks lieto tikai tad, kad viņš dusmīgs, tas ir, kad viņa taisnības sajūta spēcīgi ievainota. Ja tas notiek, tad var būt tikai viens vainīgais − taisnības sargs policists, jo vienkāršs cilvēks nevar ievainot to, gar ko tam maza daļa. Bet policija Amerikā cilvēku taisnības sajūtu normāli aizkaŗ tikai šīs sajūtas attiecībās ar automašīnām, kas ir katra cilvēka mīļākais piederīgais. Sievas un bērni nāk pēc tam, un tos policisti liek mierā. Vēl vairāk − ir skaidrs, ka neviens policists neuzdrošinātos dot kāda cilvēka taisnības izjūtai izšķirīgu triecienu, kamēr cilvēks pats var to aizsargāt, atrodoties savā automašīnā. Tādos gadījumos policisti ir vienmēr taktiski laipni kā veikalnieki. Pavisam citādi tad, kad īpašnieki nevar aizsargāt savas mašīnas, kad tās stāv vienas ielas malā. Amerikā par mašīnu novietošanu bieži vien jāmaksā, iemetot naudu pulksteņautomātā, kurš gluži kā šacha pulkstenis norāda atlikušo laiku, izkaŗot sarkanu karodziņu, kad laika vairs nav. Lieki teikt, ka policija Amerikā līdzinājās vēršiem Spānijā: tikko pulksteņautomātā rēgojas sarkans, viņi pārvēršas mežonīgās fūrijās, kas atņirgtu muti, ļaunu spīdumu acīs metas pie nabaga nevainīgās mašīnas, lai izrakstītu pavēstis jeb biļetes, kuŗas mašīnas īpašniekam dod tiesības 14 dienu laikā nomaksāt dolāru par laika (ar mazo - l) zādzību. Citiem vārdiem, man bija zibeņātrumā skaidrs, ka kāds policists aplaimojis Vittorio antīkā Merkurija logu slaucītāju ar šādu niknumā rakstītu pavēsti. Nebūtu arī jābrīnās, jo Vittorio principā nekad nemaksā par laiku (ar mazo - l) un Amerikas Nestvēsi. Vittorio ir šachists un, kad nonāk laika trūkumā, neatzīstas par godīgi uzvarētu.

„Tā ir cūcība, cūcība, cūcība,” Vittorio atkārtoja. „Antonio, mums tūlīt jāraksta traģiski dramatiska opera visiem policijas netaisnības upuriem par godu.” Tā es no galdniecības inženiera kļuvu rakstniecības korifejs.

Zināms, mums bija grūtības, jo Vittorio ir dedzīgs itāļu operas stila aizstāvis, kamēr es stāvu un krītu − vairāk krītu − par Vāgnera vāgnerisko mūzikas drāmu. Šīs niecīgās disonances dēļ laikam arī Vittorio mani turēja par vācieti, jo tikai vācieši krītot par lielo izdzīvotāju Vāgneru. Galu galā šis pārpratums deva lielu idejisku uzvaru latviešu kultūras interesēm, kas tikai norāda, cik neizdevīgi izlikties, resp. būt latvietim, lai kalpotu latviešu tautas interesēm. Bet par to vēlāk.

Mūsu idejiskās disonances rezultātā radās jauna, revolucionāra Harmonija, kas ņem savus elementus nevien no divpadsmit pamattoņiem, bet bieži vien no skaņām un idejām ārpus normālās dzirdes un līdzšinējās pieredzes aploka. Pēc itāļu operas parauga operā ir ārijas, pēc vācu mūzikas drāmas parauga šīs ārijas caurvītas ar zīmīgiem vadmotīviem. Mākslas pasaulē šis ir pirmais vācu un itāļu operas apvienošanas paraugs; diktatori Hitlers un Musolīni tā kaut ko neiespēja. Šī idejiskā harmonija mums palīdzēja atrast jaunus laukus, kuŗos neviens operu libretists nebija staigājis. Pirmo reizi vēsturē dziedātāju balsis klasificētas nevien dziedāšanas augstumam, bet arī smalkākajām kvalitatīvajām niansēm. Orķestris papildināts ar superreālistiskām skaņām, lai labāk, nekā tas līdz šim bijis iespējams, sniegtu operas idejisko noskaņu klausītājiem un piepildītu visas spraugas starp divpadsmit pamattoņiem.

Bet tas vēl nav viss − operā triumfējusi latviešu tauta un tautas radošais gars. Lai izvairītos no nacionālistiska šovinisma, nolēmām galvenos varoņus neņemt ne no vācu nedz arī itaju tautas vidus, bet gan no kādas sīkas, varoņus raksturojošas tautas. Neuzbāzīgā un pavisam neuzkrītošā veidā iespēlēju Vittorio rokās tautas dziesmu sējumus, kas viņu objektīvi pārliecināja, ka latviešiem jābūt lielākajiem autobraucējiem un auto mīlētājiem, jo nevienā citā tautā nav tik daudz dziesmu par kumeliņiem, kumeliņu noskriešanu un citām līdzīgām izdarībām. Pēc Aristoteļa teorijas vadoties, cēlajā raksturā esot nepieciešams arī kāds neliels defektiņš, lai traģēdija izvairītos no seklas patētikas. Taisni šāds defektinš ir latviešiem − krogū izdzeršana, par ko arī stāstīts tautas dziesmās. Un tā, par vācieti uzdodamies, biju pakalpojis mūsu tautas labākajām interesēm, pirmo reizi latviešu rakstura pamatīpašības ievedot pasaules operā.

Operas traģēdija skaidri parāda mūsu tautas likteni, kas par spīti Skabargu pūlēm nepamet mūs arī trimdā − tekuļi un beguļi no netaisnības mēs esam un paliksim.

 
 

PERSONAS:

Policists Pirmais cietējs Otrs cietējs Trešais cietējs Ceturtais cietējs Pirmā meitene Otrā meitene Trešā meitene Miera traucētājs Sekretāre Tiesnesis Cietumsargs

− resns varoņtenors − latvisks bass (zems) − senlatvisks bass (zemāks) − sanskritīgs bass (vēl zemāks) − indoeiropeīgs kontrabass (uz galējās dzirdes robežas) − lakstīgalīgs koloratūrsoprāns − apaļīgs alts − cielavīgs koloratūrkontralts − tievs tenors − slaids mecosoprāns − bargs baritons − smīnīgs koloratūrbass

 

Vieta: Amerika

Laiks: Centrālais standartlaiks (ja šo operu izrāda Eiropā, tad tā sākama septiņas stundas ātrāk).

 

P I R M A I S   C Ē L I E N S

 

Vadmotīvi:      „Fi-fifi-fī. „

                    „La-la-la-lā.”

                    „Khamph dhamphan?”

                    „Ā - ā - ā! At-rie-bī-ba!”

                    Presto mit furioso gracioso.

 

Iela ar automašīnām (īstām). Katras mašīnas priekšā pulksteņautomāts. Vienam pulksteņautomātam rēgojas sarkans karodziņš, norādot faktu, ka braucējs vai nu aizkavējies krodziņā, vai arī viņam pietrūcis sīknaudas. Krodziņš pa labi ar uzrakstu „De Ole Kroge”. POLICISTS uznāk no kreisās, milzu ātrumā griezdams rundziņu labajā rokā. Kreisajā viņš nes milzīgu biļešu bloku: Koloratūrsvilpojums resnam varoņtenoram. (Con mucho lufto)   Rečitatīvs svilpojumā   Fi-fififi-fī, Filīfī-fifi, fīīīīī, fi-fifi-fi! Fi-fifi-fī, fi-fīfi-fī-i!   La-la-la-lā ārija (A la-la-la-lā mode de la-la-la-lā Barbaro de Sevillo)   Es esmu pilsētas galvenais kārtībnieks, − Lalala, lalala, lalala, lala! − Neliešus noķert man svētdienās ir liels prieks, − Lalala, lalala, lalala, lā! − Bet cik grūta dzīve ir policistam, Letiņu zēnus ķert mēģinot, ķert mēģinot. Es esmu pilsētas galvenais miera sargs! − Lalala! −   Mieru kas traucēs, tiem jāmaksā sods jo bargs, Lalala, lalala, lā! − Mieru kas traucēs, tiem sods jo bargs! No agra rīta līdz vēlai naktij Pūlas tie sagādāt sirdssāpes man; No agra rīta līdz vēlai naktij Pūlas tie sagādāt sirdssāpes man. Pudeli kvasa − La, la, la, la, la, la! − Meitas tiem prasa − La, la, la, la, la, la, la! − Sāpīgi. Ak, cik grūta dzīve ir policistam, Visus šos blēžus ķert mēģinot: Sarkanas gaismas Liekas tiem zaļas; Skrienas un drāžas, Nekad tiem nav vaļas. Paveŗas pulkstenī.   Rečitatīvs Pēc mana pirmā runda Pagājusi atkal stunda; Ņirdzīgi. Nu varu atkal biļetes rakstīt, Uz slaucekļu ragiem tās bakstīt. Ierauga sarkano karodziņu. Klakšķina mēli, izraksta biļeti, ko piesprauž pie vainīgās mašīnas logu slaucītāja.   Biļešu ārija (Moltissimo njirgissimo) Kā Damokla zobens pār papliku pauri, Tā karājas biļete − laiks jau ir cauri. Šis Achila papēdis braucējiem cēliem, Ir mātēm, ir meitām, ir tēviem, ir dēliem. La-la-la-lā! Lāaāāāā! Draudzīgi uzsit nākošās mašīnas motora vākam. Nu, Trojas zirgs, cik ilgi tev vēl laiks? Ā! jau karodziņš rēgojas baigs. Vēl dažas minūtes − lai tavi karotāji kur, Uz slaucekļa tev biļete būs jāsatur. La-la-ia-lā! Lāāāāāā! Lēnām, tīksminādamies gaida un gaidot sāk jau izrakstīt biļeti Trojas zirgam. Tai brīdī, kad sarkanais karodziņš krīt, atveras „De Ole Kroge” durvis, pa kuŗām izskrien četri jauni cietēji. Viņi paskrien gaŗām policistam, ielec mašīnā un strauji aizbrauc, atstājot policistu ar izrakstīto biļeti rokā. Mašīnas motora troksnis atbalsojas orķestrī: tas piedod gāzi, spēlējot arvien straujāk un skaļāk (superkreščendo un ffff). Policists stāv kā sastindzis, tad, ierīboties pēkšņam bungu pērkonam, viņš kļūst zils no dusmām, bungu un motora kokofonijas desmit decibelu skaļuma brīdī kliegdams augstajā C. Ā!  −  Ā!  −  Ā! Atskan, orķestrim mazliet aprimstot (fff), auto tauŗu pūtieni, kuŗu pavadījumā policists paceļ dūri un dzied varonīgi cēlā balsī, vairākkārtīgi pārspēdams orķestri: At - rie - bī - ba! Auto tauŗu fanfāres pēkšņi pārtrūkst, orķestris strauji nomierinās, pārejot no fff uz ppp. Kaujas ārija. (Cum lufto futuristico) Kad nākamie sauks mūs par antīkiem gariem Un vēsturē rakstīs par mašīnu bariem, Kad skolnieki svīdīs pie vārdiem un gadiem, Kas šodien mums liekas par zināmiem radiem, Tad kārtības sargi, Izskatā bargi Tiks godībā celti, Akmeņi velti Un biļetes baltas Granitā kaltas. Jo biļešu ēra Tagadne sēra. Kad mēnesi apdzīvos cilvēku tautas, Tiks satiksmes raketes debesīs šautas, Kad Pegāzs būs kļuvis par jājamu lopu Un komētu astes par slaukāmu slotu, Tad kārtības sargi, Izskatā bargi Tiks godībā celti, Akmeņi velti Un biļetes baltas Granitā kaltas, Jo biļešu ēra Tagadne sēra. Kad kārtībnieks zemē sen lieks jau būs kļuvis Un plašajā kosmā sev darbu būs guvis, Kas izrakstīs biļetes mašīnu logiem Un gādās, ka ļaudīm nav jāmūk no spokiem? Kas kārtību turēs, Cietumos šķūrēs Šos braucējus trakos Rūtainos svārkos? Un kaucinās taures, Sirēnu aurēs? Ai, briesmīgi sēra Būs nākotnes ēra.   Rečitatīvs Uz cīnu mosties, policist! Tev būs tik kaut un būs tik sist: Kad pienāks laiki nākotnīgi, Tad varēsi tu gultā krist. NO kreisās uznāk četri cietēji, saslēdzas dārziņā ap policistu.   Zaķu kvartets (Molto expressione de gracio)   PIRMAIS CIETĒJS (latvisks bass): Kas dārzā, kas dārzā? Policists Šai dārziņā. Kas vārdā, kas vārdā? Kruķis, Štukass vārdiņā, Iesnu sekas bārdiņā. OTRAIS CIETĒJS (senlatvisks bass): Kas dārzā, kas dārzā? Tukša muca dārziņā. Kas vārdā, kas vārdā? Zierga galva vārdiņā, Puņķu pile bārdiņā. TREŠAIS CIETĒJS (sanskritīgs bass): *Khamph *dhamphan, *khamp *dhamphan? *Phlomosoth *šom *dhampanan. *Khamph *vhamphan, *khamph *vhamphan? *Kramphan, *Sthamphan „vhamphanan, *Phunkhum *philhan *bradhanan. CETURTAIS CIETĒJS (indoeiropeīgs kontrabass): *Āāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāāā ? *Oooooooooooooooooooooooo. *ŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪŪ ? *Rrrrirrrrrrrrrrrrrrrrrrrr, *Bēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēēē! Policists sagrīļojas, tad saslejas un visā savā korpulencē metas virsū cietējiem. Dārziņš pajūk, un cietēji lielās dvēseles mokās laižas ap stūri, kur draudīgi ierūcas spēcīgs motors. Milzīgi piepešā bungu un visādu citu sitamo pērkonā policists rēc: A!  −  ā!  −  ā! ! ! ! ! ! Pie trešā „ā” krīt   priekškars /Pārējie cēlieni sekos/