|
Jānis Krēsliņš DAŽU TRIMDINIEKU LIKTENIS JEB
LĪGO VAKARA BALĀDE
|
Uz akmens radzēm dīķī tup
Uz akmens radzēm dīķī tup
Nāk sargs rožsārtā cepurē
Mēs ēdīsim, mēs ēdīsim,
Uz akmens radzēm dīķī tup
To laime gaužām liela.
Uz akmens radzēm dīķī tup
|
|
V ZIEMSVĒTKI Jāteic, ka Ziemsvētki Senlatvijā un pašreizējos laikos ir līdzīgi tikai vienā ziņā: senlatvieši svētku gadījumos bijuši kolosāli izēdāji un izdzērāji tāpat kā modernie latvieši tagad. Ja šais laikos ap Ziemsvētkiem daža laba veikala īpašnieks, latviešiem patīkamo ēdmaņu vai dzeramos galīgi izpārdevis, slavē savu patronu par letiņu atsūtīšanu šai krastā, tad tas vēl nav galīgi nekas. Senlatvieši ar ēdamajiem rīkojušies tā, ka katrs godīgs amerikānis, to redzēdams, noģībtu uz vietas:
Eima, bērni, čigānos, Es zinu, ka šīs rakstu sērijas cienītās lasītājas tikko nodrebinājās šo lasot, jo Pepsi-Kolas reklāmas ir noteikti aistētiskākas par šo bellikōzo dainu. Tā redzams, ka pat ēšanā nu ir zināma starpība; tas gan nav nekāds brīnums: varbūt, ka cilvēks vienas paaudzes laikā pāries no karbonādēm uz tabletītēm, un tad nevarēs bez drebināšanās pieminēt ne liesu gaļu. Tāpat, ja mums, šai zemē dzīvojot, šad tad piemirstas, ka Ziemsvētkiem ir reliģiski pamati, tad mūsu senči to nemaz nav zinājuši, un tā − neziņā ar nomiruši. Tikko pieminēju čigānus jeb budēļus, kas tais laikos bija vispārpazīstama paraža dažādajos svētkos. Visādi pārģērbušies un maskoti, senlatvieši staigāja no mājas uz māju, un visur viņus pacienāja. Modernie latvieši šo jauko tradīciju ir izkopuši līdz pilnīgumam, pat atmezdami maskas un to, ka šādas lietas darāmas tikai svētku dienās. Tāpēc viņus arī nesauc ne par čigāniem, ne budēļiem. Vispār grūti šādā žurnālā pateikt, kā viņus sauc. Var tikai aprakstīt standartsarunu vīra un sievas starpā, šādiem ciemiņiem ierodoties: Vīrs: Ei, Līna, uzmet nu baltu galdautu, tie mūsu dullie nāburgi atkal vazājas ciemos! Sieva: Žēlīgs tētīts! Atkal! Vai tiem cilvēkiem nekā cita nav ko darīt? Būtu tak skatījušies tīvī, vai ko, vai... vai gaidījuši, ka kāds atnāk ciemos! Var droši pieņemt, ka līdzīgās domās daži saimnieki bijuši arī par mūsu čigānu priekštečiem. To liecina, piem., tautas dziesma:
Saimeniece siļķi cepa, Ziemsvētku dziesmās sastopamies atkal ar faktu, ka senlatvieši pratuši rakstīt:
Ziemas svētki sabraukuši, Lajam varētu likties, ka šis pantiņš ir neloģisks: kāds gan sakars kamanām ar rakstīšanu? Bet tā nav: tas taču bija laikā P.A.G.B! (Pirms Aleksandra Grahama Bella). Tagad mēs taksīšus izsaucam pa tālruni; toreiz Ziemas svētkiem transportācija bija jādabū ar rakstīšanu; tāpēc: (iz)rakstītas kamanas. Senlatvieši, starp citu, Ziemsvētkos nav dedzinājuši eglītes. Tā ir pamatīga atpakaļrāpulība, ievērojot, ka sveces viņiem bijušas. Tādā ziņā šā kontinenta ļaudis ir vēl atpakaļrāpulīgāki, jo viņiem pat tādu sveču nava. Galu galā labi vien ir, ka senlatvieši nav egles šim nolūkam lietājuši, jo kur gan citādi Tālavas taurētājs būtu varējis uzrāpties? Priedēs, kā zināms, uzremsties ir ļoti grūti, bet staltākie lapu koki, kā ozols, dzejolī tai vietā neder: par daudz balsienu. Un cienījamie lasītāji paši var iedomāties, cik smieklīgi izklausītos... un augstākās apses galā, vai:... dreb, šūpojas staltais alksnis, un brākš... Tāpēc senlatvieši rīkojušies varen prātīgi, savas egles saglabādami šādiem nolūkiem. Bez Tālavas taurētāja vēl eglēs dzīvojušas caunas, tikai ar to starpību, ka Tālavas taurētājs bijis nomodā, bet caunas − nē. Modernā latviešu lirika stāsta arī par caunām, kas dzīvojušas ozolos. Taču, šīs caunas bijušas zelta un dzīvojušas divkrāsainos mežos. Tādu informāciju grūti pārbaudīt, jo šie taču ir pētījumi latvju folklorā. Ir samērā neskaidrs, kur Ziemsvētki katru gadu palikuši, jo ir gan rakstīts, ka svētki atbrauc, bet nekur nav teikts, ka senlatvieši svētkus būtu arī izvadījuši kā, piem., Jāņus. Lieta noskaidrojas, ja ievēro t.dz. Nr. 33247: senlatvieši nav bijuši spējīgi izvadīt, tāpēc, piemērojoties cilvēka dabai, par to dziesmu nav.
Ai, bagāti Ziemas svētki, Nav taisnības pašreizējiem balamutēm, kas apgalvo, ka senlatvieši Ziemsvētkus svinējuši nedēļām ilgi. Tā jau ir jauka doma, un, pašlaik dažkārt apmierinoties ar vienu vienīgu svētku dienu, tā mums dod zināmu vikariozu apmierinājumu, bet taisnība vis tā nav.
Vai, lielie Ziemas svētki, Lai cik ilgi svētki šogad bijuši, novēlu, lai šīs rakstu sērijas cienījamām lasītājām un lasītājiem tie būtu lieli un bagāti!
Kam tie svētie svētki nāca,
SPECIĀLZINOJUMS „SKABARGĀM” (Viskonsinas un Ilinojas pavalstu pierobežā − L.S.) „SKABARGĀM” palīdzot, latvju folkloras gars sagrābis latviešu jaunatni loti stingri pat satiksmē ar sveštautiešiem. Kad Žanis Ātrums iebrauca no Viskonsinas Ilinojā, viņš uz vietas pārkāpa kādu Ilinojas satiksmes noteikumu. Kārtībnieks tūdaļ izrakstīja protokolu jeb „tiketi”, bet mūsu tautietis, domādams, ka no soda viegli izvairīties, jo viņam taču nieka lieta atgriezties pāri pavalsts robežai Viskonsinā, lielīgi paskaidrojis:
Raksti zaļu vai sarkan’, Taču notika pārrēķināšanās! Kārtībnieks ne tikai izrakstīja protokolu un, lai Žanim Ātrumam neveiktos ar prom tikšana, atņēma braukšanas atļauju, bet, būdams kulturāls cilvēks, uzrunāts tautas dziesmu pantmērā, atbildējis, protams, gan amerikāņiem raksturīgā dzejā, šādi:
Down where Adams Fifth street crosses,
IESPIEDKLŪDU VELNIŅA KAKTS
|
Tik ilgām slidināju,
Madarinu kalniņā,
Pēc R E I Ņ A
B I R Z G A Ļ A
|
Birst,
birst, birst... 
|
SKABARGU redakcijai: Nav noslēpums, ka pēdējā laikā „Rīgas torņi” dāvināti Eizenhaueram, senatoram Volteram, „trimdas Niksonam” Sventeckim. Rīgas torņi nu plaši pazīstami! Bet ir noslēpums, kāds būtu skats no Rīgas torņiem? G.Š. Ņujorkā, ASV Redakcijas atbilde: Skats no Rīgas torņiem ir šāds:
ČEKISTU STARPĀ
Zini, Ivan Petrovič, pēc 40 darbā aizvadītiem raženiem gadiem man jāsaka, ka sāku šaubīties, vai padomju cilvēku vispār var izaudzināt!
Nebūtu par ļaunu koncentrēt mūsu dvēseles īgnuma uz kādu indivīdu ar „nopelniem”. Kāpēc uztraukties par Kroderi, sociāldemokratiem, Ulmani (goda vīrs jau sen miris), ja mums ir tik brīnišķīgs nīšanas objekts kā Vilis Lācis, kuŗš divkosībā un tautas nodevībā ar savu mazo pirkstiņu apēno nelaiķi Kvislingu? Vīrs, kuŗš neatkarības laikā, maskējot savus netīros nolūkus, sarakstīja pat lugu „Tālais ceļš’’ par partizānu cīnām 1919. gadā? Un nevis tāds vārgulis ka Kirchenšteins, kuŗu brīvam vīram būtu pat neērti sist. Lācis ir dūšīgs, resns un labi ģērbies. Es ieteiktu katrā dzeršanā uzsaukt tostu vica galam.
PADOMJU LATVIEŠU RAKSTNIEKAM
Tu raksti stāstus un rīmes
Tev dzīve uz augšu vien slienas,
Bet kādreiz,
|
Opera 4 cēlienos Anton ach Azzurauck I un Vittorio och Poppulo librets
OTRS CĒLIENS
Vadmotīvi: Andante mit lustīgo staccato et njaudo
Krēslo vakars. Aleja. Mājas un atkritumu tvertnes gar abām pusēm. Redzams viens Jūlijas stila balkons pa kreisi − augšā pie mājas sienas. POLICISTS uznāk no kreisās priekšā − paslepšus. Savu policista cepuri viņš apmainījis pret slepenpolicista platmali. Svārku apkaklīte uzsista kā detektīvam: redzams tikai policista deguns, divas gailošas acis un izteikts smaguma centrs jostas vietā.
Koloratūrdusmas resnam varoņtenoram
A − āāā − ā − a − āāAāā!
Naida ārija
Uz cīņu mosties, policist, A − ā − ā!
Uz cīņu mosties, kārtībniek, A − ā − ā! Rečitatīvs
Fī − fifi − fī, fī − fī − fī! Policists mēģina ierāpties milzīgā atkritumu tvertnē pa labi, pēkšņi taisot nepārsteidzošu atklājumu: Negaidīts rečitatīvs
A! Eē ē ē! Ah! Diskrēti: Par daudz man vidus speķa. Viņš steigā paslēpjas turpat aiz atkritumu tvertnes, iztraucēdams melnu kaķi (īstu), kas metas pretī nācējam alejas viņā galā. No turienes atskan
Miau duets MIERA TRAUCĒTĀJS: (tievs tenors)
Nost ar kaķiem, MELNAIS KAĶIS: (tai pašā laikā)
Eē ēņ ņ ü ü ü! MIERA TRAUCĒTĀJS uzskrien ar ģitāri rokā. Redzams, ka viņš varonīgi cīnījies: seja saskrāpēta kā sievietes nagiem, drēbes saviļātas un sarautas. Bet viņa acis mirdz laimē, kad viņš paveŗas uz tukšo balkonu. Viņš novietojas uz atkritumu tvertnes labajā pusē, ieņem romejisku pozu un sāk savu
Serenādi Nr. 1.
MELNAIS KAĶIS MIERA TRAUCĒTĀJS: O solamio! MELNAIS KAĶIS: M ī ī ī ā ā ā ā ū ū ū ū ū!
MIERA TRAUCĒTĀJS MELNAIS KAĶIS: M ī ī ī ī ī ī ā ā ā ā ā ā u u u u u! MIERA TRAUCĒTĀJS: Miomiomiomiomiomiomio! ORĶESTRIS (ffffff): M ī ī ī ī ī ī ī ī ī ī ī − aū ū ū ū ū! Miera traucētājs saķer galvu. Ģitāre nokrīt uz bruģa. Absolūts, traģisks klusums. Tad miera traucētājs saslejas uz atkritumu tvertnes, noraušas pēc ģitāres, uzkāpj atpakaļ un par jaunu romejiskā pozā sāk savu
Serenādi Nr. 2.
Še tumšā alejā, SEKRETĀRE (slaids mecosoprāns) iznāk pa durvīm zem balkona, koķeti nobeidzot tai pašā melodijā (Tur untero ad upitem mobilem):
Paldies par eleganci Sekretāre pazūd alejā. Miera traucētājs apjucis plēš matus. Pēkšņi atveŗas balkona durvis: tajās parādās mucveidīga kalpone, izkaŗ pār balkona margām mēreni lielu tepiķi un sāk to dauzīt drūmas, ritmiskas bungu rīboņas pavadījumā. Rīboņa pieaug uz ffff, kad miera traucētājs izmisumā atvēzējas ar gitāri un, skārda šķīvjiem (desmit) šķindot, trāpa pa galvu policistam, kas lēnām piecēlies. Bungu rīboņa pēkšņi apklust. Miera traucētājs sastingst. Policists glūn. Kalpone pazūd tikpat pēkšņi kā nākusi. Piepeši sākas:
Sazvērības duets
POLICISTS
MIERA TRAUCĒTĀJS Ai, labais miera sargs! Un manīm iesišanu Ak, šis ģitārkoks nav smags! Es tevi dzelžos kalšu Au−auau, auau, auau! Un sīkās druskās malšu!
MELNAIS KAĶIS (tālumā): Mīauau, mīau, mīau!
Ai dzīve, dārgā, jaukā! Un dāvināšu brīvi, Spīd atkal saule laukā! Tumst.
Ai, viltība un maldi Pret tiem, kas mani skalpē. Tik skaldi un tik valdi! Ak negribi man klausīt Ai, nesāc mani lādēt Un manus vārdus ausīt? Un manām ausīm skādēt! Par miera traucēšanu Ne mūžam netrakošu, Tev došu tupēšanu! Tev mūžam pakalpošu! Tad tūlīt stājies darbā Tik tā mans dārgais priekšniek! Lien iekšā šajā kārbā Es kļūšu kārbas iekšnieks Un turi ausis vaļā, Un, dzenot projām miegu, Kad mani ļauni paļā. Es notēlošu spiegu. Miera traucētājs ietilpst atkritumu tvertnē. Policists veŗas visapkārt: Rečitatīvs
Šie nelieši te dzīro, A−ā−ā! Kļuvis pavisam tumšs. Orķestrī pēkšņi ieskanas tāli motori un bremžu čīkstēšana. Policists, rokas berzēdams, aizlavās priekšā pa kreisi. Orķestris pāriet uz „E anticho spirito” melodiju, kas sākumā klusa, tad arvien spēcīgāka, beigās nepārvarama. ČETRI CIETĒJI, TRĪS MEITENES UN SEKRETĀRE uznāk svinīgā gājienā, ar kabatas baterijām apgaismojot ceļu un dzirkstošām viskija pudelēm apslacinot slāpstošās rīkles.
Dzīru maršs
Il
anticho spirito in blaschem mēs tveŗam, ČETRI CIETĒJI (kopā) PIRMAIS CIETĒJS latvisks bass (zems):
Sniedz man šurp, skukīti, alu, OTRS CIETĒJS senlatvisks bass (zemāks):
Sniedz man šurp, jaunava, kausu, TREŠAIS CIETĒJS sanskritīgs bass (vēl zemāks):
*Surumphum *burumhum *durumphum, CETURTAIS CIETĒJS indoeiropeīgs kontrabass (uz galējās dzirdes robežas): *Šļļur r m m m m m m m m m m m Šai laikā sekretāre ieskrējusi savā dzīvoklī un no balkona met lejup alus skārdenes (pilnas), ko dzīrotāji lielā priekā uztveŗ. Miera traucētājs pa tam bažīgi pacēlis atkritumu tvertnes vāku. Kvarteta beigās viņš ļoti neuzkrītoši dzied: Rečitatīvu
Ko redzu, ko dzirdu, ko jūtu,
Koris atkal turpina:
Il anticho spirito in blekchem mēs tveŗam, TRĪS MEITENES UN SEKRETĀRE (kopā): PIRMĀ MEITENE lakstīgalīgs koloratūrsoprāns: āāāā
āāāā āāāāāāāā! īīīīīīī Hīī ī īī īīīīīīī!
Mmmmmmmmmmmmmmmmmmm...
OTRA MEITENE apaļīgs alts:
Sniedz man šurp, jaunekli, roku, TREŠĀ MEITENE: cielavīgs koloratūrkontralts ķīīīī ķiķi Ķiķiķi ķi ķi! Hihi hihihī ī ī! hihi hī hī u! Tututu tu tu tututu! Hī hī Hī hī Hhhhhhhhhhhhi!
SEKRETĀRE slaids mecosoprāns:
Ņem mani, puisīt, uz rokām,
* Arī otrā cēlienā zvaigznīte nav domāta, lai izteiktu piezīmes, bet gan vienīgi − lai norādītu, ka minētās skaņas sava vecuma dēļ ir rekonstruētas. Šādas skaņas ir māksla izrunāt, bet, domājams, indoeiropieši to tomēr darījuši.
|
