Jaunā Gaita nr. 111, 1976

 

 

RAINERS MARIJA RILKE

4.XII 1875. - 29.XII 1926.

 

Dzejoļus tulkojis Gunars Saliņš.

Skat. E. Zuzenas rakstu JG 108. n-rā. sakarā ar R.M. Rilkes simtgadi.

DĀVIDS DZIED SAULAM

 

I

 

Dzirdi, ķēniņ, spēju atdarīt
dziesmā tāles, kuŗām cauri klīstam:
zvaigznes redzi jūkot pretī rīstam,
un mēs beidzot tā kā lietus līstām,
un viss uzzied, kur šis lietus krīt.

Meičas, ko tu iepazini, zied,
nu tās sievas, pavedina mani;
jaunavības dvesmu apkārt mani,
slaidi zēni, trauksmi elpodami,
stāv pie durvīm, kuŗas slēgtas ciet.

Lai to atbuŗ tev šīs dziesmas taktis.
Bet man toni gūsta reibums ass:
Tavas naktis, ķēniņ, tavas naktis −,
un cik brīnišķas, kaut spēki zagti,
cik bij visas miesas brīnišķas.

Tavām atmiņām šīm bezgalīgām
traucos līdzi. Bet uz kādām stīgām,
teic, man tumšas kaisles elsas rast? −

II

Ķēniņ tu, kas visu to jau zini
un ar savas dzīves pārmēru
mani apēno un pazudini:
kāp no troņa nost un salauz tu
manu arpu, ko tā pārgurdini.

Tā ir it kā koks, kas novākts kails:
cauri zariem, kur tev augļi svērās,
dziļums it kā no tām dienām vēries,
kas vēl nāks −, un man to gandrīz bail.

Liec, lai vairs pie arpas nedusētu;
lai šī zēna roka kaut kam der:
vai tev liekas, ķēniņ, ka tā spētu
kādas miesas oktāvas jau tvert?

III

Ķēniņ, slēpdamies tu tumsā grimsti,
tomēr man pār tevi vara būs.
Mana tvirtā dziesma nenorimstas,
un mums telpā apkārt vēsums plūst.
Manu bāro, savu trako sirdi
saviem dusmu padebešiem tirdi,
tās, vienotrā iecirtušās, dzirdi,
tā kā viena nešķiramas kļūst,

Vai tu jūti, kā mums pārveidoties?
Ķēniņ, kur bij smagums, gars tik vien.
Tev pie manis, jaunā, pieturoties,
man pie tevis, vecā, varbūt notiek,
ka mēs riņķojam kā zvaigznājs viens.

 

 

SONETI ORFEJAM

 

I

 

Tur cēlās koks. Ai, kāda pacelšanās!
Ai, Orfejs dzied! Ai, ausī augstais koks!
Viss klusēja. Bet pat šai klusēšanā
bija sākums jauns un mājiens, maiņas loks.

No meža atpestītā uz to pusi
no migām drāzās zvēri iztrauktie;
un izrādījās, ne aiz viltus tie|
un ne aiz bailēm sevī bij tik klusi,

bet gan aiz klausīšanās. Likās velts
ik rēciens tiem un gaudas. Un kur bija
vēl tikko būda dziesmai mājas vieta,

vien nojume, no tumšām alkām slieta,
kam durvis grīļojas un visas sijas, −
tur tagad viņiem dzirdē templis celts.

II

Gandrīz vēl meitene, tā dzimst šobrīd
no dziesmas un no liras līksmošanās,
caur pavasaŗa vizmu ausī manā
sev iekāpj guļasvietu sataisīt.

Un manī dus. Un viss ir viņas miegs.
Šie koki, ko es apbrīnoju, zāle,
ko esmu jutis, sajūtamā tāle
un pat šis izbrīns, kas nu klusēt liek.

Tā izdus pasauli. Kā pilnradīts,
Dievs dziedošais, tās tēls, ka nebij kāres
pat pamosties? Tā piedzima un dus.

Kur viņas nāve? Vai šos motīvus,
pirms dziesma sevī sagruzd, būsi skāris?
Kurp liecas tā?... Vēl meitene gandrīz...

Mizo (Muzot) tornis Ronas ielejā, kur Rilke uzturējās mūža beigās.
1922. gadā viņš tur sarakstīja ciklu „Soneti Orfejam” un pabeidza „Duino elēģijas”.

 

III

Ir Dievam viegli tas. Bet saki, kā
lai seko cilvēks tam caur šauro liru?
Tā būtne pretmeti. Un templi tīru
liegts Apollonam celt sirds krustceļā.

Nav dziesma, ko tu māci, reibums īss,
ne tiekšanās pēc tā, ko tvert reiz gūstā;
ir dziesma esme. Dievam viegli plūst tā.
Bet kad gan esam? Un kad pievērsīs

viņš mūsu esmei zvaigznājus un zemi?
Ne tas, ai, jaunekli, ka mīli,
ja tev arī balss tad muti atpleš. Ņem

un aizmirsti, ka dziedāji. To dzēš.
Ir īstā dziesma cita šalkšana.

Ap it neko. Vien dvesma Dievā. Vējš.

V

Tam pieminekli neceliet. Vien roze
ik gadus viņa piemiņai lai zied.
Jo tas ir Orfejs. Viņa metamorfoze
no lietas lietā. Velti neminiet

pēc citiem vārdiem. Atkal un arvienu
ir Orfejs te, kad dzied. Viņš nāk un zūd.
Vai nav jau daudz, ja viņš par pāris dienu
var pie mums ilgāk nekā roze būt?

Ai, kā tam jāpazūd, jums jāapjauš!
Un kaut tam pašam bail bilst vārdu to, kas
šīs pasaulīgās esmes loku lauž,

viņš ir jau tur, kur vēl neviens nav bijis.
Vairs liras spraišļi nenospiež tam rokas.
Un pārkāpdams viņš ir jau paklausījis.

VI

Vai viņš ir šejienietis? Nē, abās
valstībās sakņo tā plašais gars.
Vītolu sakņu zintis kas glabās,
vēlīgāk lieksies tam vītola zars.

Aizejot gultā, maizi un pienu
nepamet galdā; tas mirušos sauc −.
Bet viņš, garu saucējs, kā vienu
zem savu plakstu maiguma jauc

viņu tēlus kopā ar visu;
viedi vēro viņš brīnuma risu,
zemes dūmi ko savij un augs.

Zina tam pieder neatņemama;
vai tas no kapa, vai tas no nama,
slavējams gredzens tam, sprādze un kauss.

XIV

Ar puķēm, augļiem, vīniem dzīvojam.
Tie nepauž tikai gadalaiku stāstu.
No tumsas mana kāpjam raibu klāstu,
un varbūt greizsirdības vizma tam,

ko atmet mirušie, kas zemi baro.
Par viņu daļu kas gan zināms mums?
Sen gādā tie, ka māla lāsmojums
ar viņu netveŗamo zīmi staro.

Vien miniet: veic tie to labprāt?...
Vai laužas, izmilzis no darba klusa,
šis auglis augšup mums kā kungiem māt?

Jeb kungi viņi, kam pie saknēm dusa,
un dāsni mums kaut ko šai augļa šķēlē
starp mēmu spēku un starp skūpstiem vēlē?

XXIX

Daudzo tāļu klusais draugs, jel mani,
visumu pleš tava elpa vēl.
Ļauj, lai tumšās siju lizdās zvani
tevi skanda. Tas, kas tevī kvēl

plosīgs, top šim ēdienam par sātu.
Nāc un ej kā mūžam mainīgs skats.
Kuŗa miņa dzeļ visskaudrāk prātu?
Rūgti dzert tev, vīnā vērties pats.

Šajā pārvarīgā naktī ries
burvju spēku un tā jēga kļūsti,
kuŗā satek prātu krustceles.

Un ja šaisaulei tu aizmirsies,
nekustīgai zemei teic: Es plūstu.
Straumei steidzīgajai: Esmu es.

Pēdējais „Sonets Orfejam” (XXIX, 2. daļa) Rilkes rokrakstā.

RUDENS DIENA

Kungs, vasara bija krāšņa. Laiks nu klāt.
Pār saules pulksteņiem sedz ēnas savas,
laid laukus, pļavas vējiem pārstaigāt.

Liec, lai ik auglis nobriest šoruden,
lai tiem vēl pāris dienviddienas staro,
līdz galam kveldē tos, un vīnķekaros
tumšsmagos saldmi pēdējo vēl dzen.

Kam tagad mājas nav, to neradīs.
Kas tagad viens, tam ilgi vienam mājot,
tas lasīs, rakstīs, naktis īsinājot,
un šurpu turpu nemiers viņu dzīs
pa tukšiem parkiem, lapām putinājot.

DZEJNIEKA NĀVE

 

Viņš dusēja. Un stāvos spilvenos
tā vaigs bij bāls un aizvērsies, kopš ziņa
par pasauli un pasaule no viņa
un visas viņa maņas, dziņas
bij laika plūsmā atrisušas nost.

Pat kas to pazina, tie nenoģida,
cik ļoti viņš ar visu bija viens,
jo viss − šie dziļumi, šī pļava ziedā,
šie ūdeņi bij viņa seja vien.

Ai, viņa seja bija viss šis tālums,
kas vēl pēc viņa tiecas, viņu sauc,
un viņa seja, kas nu līķa auts,
ir it kā pušu šķelta augļa bālums,
kas maigs un atvērts bojā ejai ļauts.

 

Dzejoļus tulkojis Gunars Saliņš

 

 Rilke Mizo torņa balkonā.

 

Raronas baznīca Ronas upes ielejā Šveicē − tās torņa pakājē Rilke sev izraudzījās kapa vietu. Krusts un piemiņas plāksne Rilkes kapa galvgalī ar dzejnieka pāšsacerētu ierakstu: „Roze, ai tīrā pretruna. Prieks neviena, miegu nedusēt zem tik daudz plakstiem.” Rilkes dzejoļu tulkotājs Gunars Saliņš pie Mizo torņa 1975. g. vasarā.

Jautrītes Saliņas uzņēmumi

 

 


 

Voldemārs Avens

Olivera Avena uzņēmums

PLIKNIS IET LEJĀ

PA KĀPNĒM

 

(„Nude descending

a staircase”)

 

Cerēt jau var,

jo istabā ir logi

un sienas – vieglprātīgas.

Simt sveču gaismu dedzis

virs stikla melīgā

taustu vaiga smilšpapīru.

       Ārā mīksta tumsa.

       Rit slīpi lietus piles.

       Rīb vilcieni.

„Šach māt, Dušamp.

Es tevi arestēju.”

Un tad mēs kāpām uz leju,

uz leju kā japāņu vēdekļi,

kā pāvu astes,

kā slaveni izvirtuļi.

Bet neviens mūs neapturēja,

negleznoja,

nepakāra,

ne ielogoja,

neprasīja paraksta.

Mēs gājām pa kāpnēm uz leju

uz izeju,

uz izeju,

bet droši nebijām

kādu.

Ugunsgrēks sākās vakar

un nebeigsies drīz.

 

KUR IR MEŽS

Kājas pārliktas

pār gultas malu

žūst, žāvējas zeķes.

Galva

uzkāpusi jumta korē.

Rokas

apmīļo pilsētu.

Tikai prātiņš mazs, sīks,

sarāvies

tamborē,

un tamborē,

un tamborē.

Neviens nekā nesaprot,

zirgu neiegrožo.

Ak, mīļie,

nav jau dziesmu svētki –

cilvēce iet bojā!

 

Kur ir zvēri,

Kur ir sieva,

kur kurpes,

kur mežs?

 

AKTIERIS

 

 

Tukša skatuve

kā izlaizīta bļoda,

Dekorācijas –

minimālas:

 

          no sidraba stiepulēm

              izliekts erota

                 trijstūris

                   viens

                      §

 

 

Otrs:

 

kā milzu asara

apaļš logs

un sēdošs

suns ar mēnesi.

 

Runā mēļš rīta svārks.

Atbild –

mētelis novalkāts.

Zemē nomesta kožamgumija.

          Un tā – kādu stundu...

 

Suflieris čukst:

neaizmirstiet bumbieŗkokus,

patosu

un sievu cēlās krūtis.

 

Mēs saprotam,

mēs dzirdam,

tikai mute –

aizlipusi,

izslāpusi,

maskā sažuvusi.

 

 


 

Guna Ikona

 

 
* * *

Domu spilventiņi miega pagalvī

vienaldzīgs aizplīvo mākonis

     tumsas spārnu ielokā

mēness skaita savu litāniju

     (reiz bija, biju)

 

sabiezē dienā sacītais

     dūmu cilpu vīteņiem aptinas

žņaudzējčūska klusi

 

aprij lidoni

     izrakstītām zvīņām laistoties

pārtop raibā paklājā

     vasaras zaļos dobumos

 

snauž vārdi

     radību vēju nemodināti

     nevītero jaunu dienu skaņām

 

auglības sēklu meklējot

apmaldījies cilvēks

par jaunu mācās putnu dziedāšanu

 

TAURIŅŠ

Tārpam

     pieaug spārni,

          un viņš kļūst tauriņš,

 

     paceļas,

lido līdz ar putniem

          pāri rāmam līmenim –

 

atcerēdamies,

  ka ir tikai kāpurs,

     krīt

un noslīgst dzelmē.

 

Bet citi

vai tādēļ

     nelidos?

 

NO CIKLA

„DAUDZŽUBURAINOS

CEĻOS”

 

Šīs dziesmas var rībināt

     atrakta mamuta

          galvaskausa bungām

ar patiesību vibrācījām

     starp skrejošiem gadu simteņiem,

          atskaņot kā uz sencīgās

     kokles

          trīspadsmit stīgām –

              noapaļotās notis

iešaujas dzīves orbītā,

meklējot atbalsi zvaigžņu lokos.

 

Neredzētie atvērumi

              svaigā rīta acīs,

     kad temas piepildījums

          izgaro starp nocietinātās

pieredzes kauliem.

. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . .

Mesiana zvaigžņu mūzikā

kā komētu astes

     aizlokās skaņu spirāles,

     dun debesspīdekļu skarbās

              toņkārtas,

          plašos lokos riņķo notis –

     šalc laika telpa.

 

Mēness kustībām

          seko paisums un

            ūdeņi aptver zemeslodi,

bezbailīgi griežas planētas

            kā ķermeņi

          asins straumju ceļos.

Kosma vibrācijas sadrebina

     snaudošās smadzeņu šūniņas.

 

Mūžīgās radību

     rotaļās dzimst

          jaunas pasaules un

     eksplodē sauļu sistēmas.

Nemaldīgā likumībā ietverts

          soļo cilvēks,

izplatījuma gaismu neapžilbināts.

 

 


 

Ieva Prīmane

 

 
* * *

Mīlestības vārdā

       krusta gaŗos kaŗos

       cik bruņinieku

mīlestības vārdā

       nenesa dāvanu

       nāvi

mīlestības vārdā

 

Mīlestības vārdā

       glāsti samezglojas

       valgos

mīlestības vārdā

       un tīklos

       un slazdos

mīlestības vārdā

 

Klusi

       svešinieks satveŗ

       pēkšņi palīdzību meklētāja roku

 

       šķērso tiltu

 

       atvadās

                 klusi

 

 

15. IX 76

 

 


 

Ārija Elksne

 

(No krājuma „Vēl vienai upei pāri”)

 

 

 

 

 

 

 

 

Ārija Elksne par dzejoļu krājumiem

Vēl vienai upei pāri un Klusuma

krastā (izdevums krievu valodā)

šogad tika apbalvota ar Latvijas

PSR valsts prēmiju. (Juŗa Krieviņa foto)

 

Ej mācies, draugs, no kokiem mežā

No zāles pļavā mācies, draugs, –

Nav labi pārāk tuvu zarot,

Nav labi pārāk tuvu augt.

 

Koks koku negribot sāk nomākt,

Un zāle zāles ēna rūs,

Un galu galā pārlieks tuvums

Par nelaimi un nastu kļūst.

 

Lai slavēts atstatums!

Viņš vienīgs

Ļauj galaktikām pastāvēt.

Un atstatumu vēro sējējs,

Kad tīrumā iet graudus sēt.


Lai slavēts atstatums! Viņš vienīgs

Spēj saglabāt visdārgāko:

Starp mīlētājiem – mīlestību,

Starp draugiem – mūža draudzību.

 

 


 

 

T.S.Eliots (1888–1965)

 

 

 

 

AUSTRUMU KOUKERA (East Coker)

 

 

Manā sākuma ir mans gals. Pamīšus

Mājas ceļas un grūst, drūp, izplēšas,

Pārvietojas, tiek iznīcinātas, atjaunotas,

                                    Kādreiz viņu vietā

Ir klajš lauks vai fabrika, ceļš.

Veca akmens jaunā celtnē, vecs baļķis jaunos ugunskuros,

Vecs uguns pelnos, un pelni zemē,

Kas ir jau miesa, āda un mēsli.

Cilvēka un zvēra kauls, labības stiebrs un lapa.

Mājas dzīvo un mirst: savs laiks ir celšanai,

Savs dzīvošanai un radīšanai,

Un savs laiks vējam izsist vaļējo rūti

Un drebināt dēļus sienā starp kuŗiem pele aiztek,

Un drebināt lēverainos audumus ar ieausto klusuma rakstu.

 

Manā sākumā ir mans gals. Nu gaisma slīd

Pār klajo lauku, atstājot tumšu pēcpusdienā

Zariem slēģoto dziļo gatvi,

Kur tu žogam kļaujies, kamēr pajūgs garām brauc,

Un dziļā gatve, kā apmāta pirmsnegaisa svelmē ,

Paģēr virzienu uz ciemu.

Pelēks akmens siltā dūmakā neatstaro,

Bet dzeŗ svelmaino gaismu.

Dālijas dus dobjā klusumā.

Gaida agro pūci.

                      Šai klajā laukā,

Ja nenāc par tuvu, ja nenāc par tuvu,

Vasaras pusnaktī tu sadzirdēsi

Klusās stabules un sīko bungu mūziku

Un redzēsi viņus dejojot ap sārtu,

Vīru un sievu saplūšanu dejā, kas ir laulība –

Cēls un ērts sakraments.

Pāros, jo tas nhe gir lab ka thas czilwhex vens gir,

Turot viens otram roku jeb dilbu

Tai saderreschanas zīmē. Apkārt un apkārt ugunskuram,

Lēcot cauri liesmām, vai vienoti gredzenos,

Svinīgi zemnieku iedabā, jeb zemnieciskos smieklos,

Cilājot smagās pēdas smagās kurpēs,

Zemes pēdas, augsnes pēdas, mītas lauku priekā,

To priekā, kas jau sen zem zemes

Baro labību. Rakstā,

Ieturot soli savā dejošanā

Kā savā dzīvē un dzīvīgos gada laikos,

Gadskārtu un zvaigznāju rakstā,

Slaukšanas un pļaujas rakstā,

Vīru un sievu un lopu pārošanās rakstā.

Pēdas ceļas un krīt.

Ēšana un dzeršana. Trūdi un nāve.

 

Gaisma aust un jauna diena

Gatavojas svelmei un klusumam,

Jūŗā austrumvējš

Burzās un slīd. Es esmu vai nu šeit,

Vai tur, vai citur. Savā sākumā.

 

 

 

Atdzejojis Jānis Krēsliņš


Pie J.Krēsliņa atdzejojuma jāpiezīmē, ka Eliota vecangļu
vārdiem atbilstošie veclatviešu vārdi ņemti no
1615.gada Rīgā pie Mollina iespiestā ENCHIRIDIONA.
A.K.

 

Tomass Sterns Eliots

 

 

 

 

ĪST KOUKERA (East Coker)

 

 

Manā aizsākumā ir mans gals. Pārmīšus

Ēkas slij un brūk, nīkuļo, uzpampst,

Tiek grūstas, sagrautas, uzpostas, citkārt turpat

Ir neskarts lauks vai arī fabrika, šoseja.

Vecs akmens jaunbūvē, vecs baļķa prauls

                                                          jaunliesmās,

Vecas liesmas pelnos, un pelnu pārslas zemē,

Kura to miesa, apģērbs un mēsli,

Kauls ļaudīs, lopos, stiebrs rudzos, lapa.

Ēkas dzimst un mirst: savs laiks ir iebūvei

Un savs, lai apbērnotos, un savs, lai dzīvotu,

Laiks vējam plandošā rāmī birdināt stiklus

Un pūdēt grīdu laukpeles treknajiem rikšiem,

Un plosīt tapešu lēveros klusuma devīzes cirtu. *

 

Manā aizsākumā ir mans gals. Nu gaisma krīt

Šķērsām pār lauku un iegrebj aleju

Alkšņu pudurā, kurš melnē novakarā.

Tur žogmalā nobēdz, kad garām čīkst pajūgs,

Bet taka tev uzplijas, un kusties

Uz pašu ciematu, kurš negaisa jausmās

Kā apmāts blenž. Spiedīgas dūmakas starus

Dzer pelēks laukakmens, zīž neatgrūzdams.

Dālijas klusuma dobumos snauž

Kā agras pūces.

                          Kad šai laukā tu

Iesi, bet ne par tuvu, lai viņi neiztrūkstas,

Tad dzirdēsi, kā skan vasaras pusnaktī

Vārgas dūkas un sīkas bungas,

Un redzēsi viņus ap ugunskuru,

Vīrus un sievietes sapārojušos

Dejā, līdz ar to sludinot laulību –

Brīnumainu un diženu mīklu.

Pa diviem saiklī, blakus, kā nākas,

Sadevuši plaukstas vai dilbus cieši,

Viņi teic saticību. Apkārt ugunskuram

Lēkšus pār liesmām jeb riņķī liesmām

Zemnieku iedabā drūmi vai draiski

Tie cilā smagajās tupelēs

Smilšpēdas, mālpēdas – lēkt priekā,

Sliet ilgo brīdi, kurš augsnē

Barojis rudzus. Laiks turēt,

Laiks ieturēt soli šai dejā

Un dzīvi mūža ritumā paturēt.

Savs laiks ir gadskārtām un savs ir zvaigznājiem,

Laiks govju slaukšanai un savs ir pļaujai,

Laiks sievietei ar vīrieti vaisloties,

Arī lopiem. Pēdas slejas un brūk.

Ēšana, dzeršana. Mēsli un nāve.

 

Saullēkts ziež krāsas. Cits rīts

Briedina klusumu, svelmi. Prom jūrā austrumvējš

Krunkojas, slīd. Esmu šeit,

Vai tur jeb visur. Manā aizsākumā.

 

 

 

* Eliota dzimtas ģerboņa devīze bijusi: „Klusē un dari.”

 

Atdzejojis Igors Jakaitis

Liesma, Nr.9 (210), 1975.

 

 

 

 


 

 

 

 

Valdis Krāslavietis

Valdis Krāslavietis pie Baltijas jūras.

MINIET PAŠI,

KAS VIŅI TĀDI BIJA...

Un tāpēc, ka es, lūk, nekūkojot

kā citi kūko,

bet dziedot pats savu dziesmu,

un tāpēc, ka viņiem nepatīkot

mans pagāniskais smīns

manā pagāniskajā ģīmī,

viņi nodošot mani elles liesmām

ar visām rīmēm.

Iznākšot vismaz līme.

 

Ar līmi jau šo to var saturēt.

                   Uz kādu laiku.

 

Bet pirms tam viņi gribot mani,

kā saka, mājas kārtībā

drusciņ pacepināt uz sārta.

 

It kā ar sārtiem kāds būtu

zemes riņķošanu apturējis.

 

Es teicu – par miesu un kauliem

jums vienmēr vēl vara,

bet par dvēseli manu es nebaidos:

ko lai dara? –

latvieša ticībā nemaz nav tādas elles.

 

Tas viņus gauži sarūgtināja.

Viņi nobalsoja, (protams, ar aklamāciju,

kā jau tas pienākas kārtīgai nācijai),

ka zeme ir plakana, un, murminot

kaut ko par nepateicību un pasaules algu,

viņi devās gulēt

                   ar izslietu galvu.

 

 


 

Inārs Brēdrichs

 

 
SENDAUGAVA

jūnija rīts

zilus tīklus pār

Daugavu plivina

pirms lēkta stundā

un iebalti plīvuri slīd

ap torņiem un

namu jumtiem

pirmajam sārtumam

viļņaini pretim

bezvējā ūdens

spoguļo pāļus un torņus

bet nolaistām burām

stāv balta jolla

un masta krustu

kā saucot pēc

jaunās dienas

austreņiem rieteņiem

slej mostošam

zilgumam pretim

jau duna sāk dzimt

Rīgas akmeņos

un kaut kur aiz

Ķengaraga stars

pirmais duras

mākonim cauri

pie jollas baltā

sāna kazradzēns piesit

asti un kaija to redzot

no pāļgala pakaļ tam ienirst

bet klusē vēl Pēter's un Doms

un Jānis pusgaismas stundā

un tikai bezburas masts

ar debesīm agrumā runā

 

BURĪKLA

Savijies, savijies

Manos vārdos, manās mīklās,

Atvijies, atvijies

Manās lūpās, manās dzīslās

 

Līdz pusnakts tuvumam,

Naktsvidus gaišumam

Meklētam, aptvertam,

Dziļumos atvērtam

Abiem mums iestaigāt

Viensotru ieaijāt,

Viensotru piepaijāt,

Viensotrā šķetināt

Rītā ko retināt,

 

Ardievas māt.

 

 

(5.3.75)

 

AICINĀJUMS AR

PIESACĪJUMU

 

Vēstuli man neraksti. Brauc pati,

Ja par daudz ap tevi biezē gaiss,

Ja tev tiecas prāts, kur netveŗ skati,

Nenomāc, kur rītos vakars nākamais.

 

Tikai neaizcērt aiz sevis durvis. Plati

Vērtas atstāj pati sev tās citdienai,

Kad vairs manu roku nevīs tavi mati

Un pār vaigu taku vilks tev asara.

 

ANONIMITĀTE

Saules pulksten's zvana

Ēnu pirkstiem sīkiem,

Diena tevi nēsā Palankīnā dīkā.

Nēsā tevi diena

Vienlīdz augšup, lejup,

Tikai neparāda

Atspulgā tev seju.

Neparāda tikai,

Kurp tā tevi nes tā

Pretim mēnesnīcai,

Zilā naktī plēstai.

 

GRANADA

Katram

Mums sava Granada

Vismaz krūtīs,

Ja ne ap mums.

Katram

Mums jāiznes cauri

Dzīvei likteņa

Vēlējums.

Ne

Predestinācija

To sūta

No debesu mēmajām tālēm,

Bet automāts

Smadzeņu gaiteņos

Pirkstiem

Aukstiem un bāliem.

Vai tas

Mūsu pašu,

Vai panteistiska dzirksts?

To redzēsim, kad

Mūs pašus dzēsīs šis pirksts.

 

 

 

Jaunā Gaita