RAINERS MARIJA RILKE 4.XII 1875. - 29.XII 1926.
Dzejoļus tulkojis Gunars Saliņš. Skat. E. Zuzenas rakstu JG 108. n-rā. sakarā ar R.M. Rilkes simtgadi. |
|
DĀVIDS DZIED SAULAM
I
|
Dzirdi, ķēniņ, spēju atdarīt
Meičas, ko tu iepazini, zied,
Lai to atbuŗ tev šīs dziesmas taktis.
Tavām atmiņām šīm bezgalīgām |
II |
Ķēniņ tu, kas visu to jau zini
Tā ir it kā koks, kas novākts kails:
Liec, lai vairs pie arpas nedusētu; |
III |
Ķēniņ, slēpdamies tu tumsā grimsti,
Vai tu jūti, kā mums pārveidoties?
|
SONETI ORFEJAM
I
|
Tur
cēlās koks. Ai, kāda pacelšanās!
No
meža atpestītā uz to pusi
bet
gan aiz klausīšanās. Likās velts
vien
nojume, no tumšām alkām slieta, |
II |
Gandrīz vēl meitene, tā dzimst šobrīd
Un
manī dus. Un viss ir viņas miegs.
Tā
izdus pasauli. Kā pilnradīts,
Kur
viņas nāve? Vai šos motīvus, |
Mizo (Muzot) tornis Ronas ielejā, kur Rilke uzturējās mūža beigās.
|
|
III |
Ir Dievam viegli tas. Bet saki, kā
Nav
dziesma, ko tu māci, reibums īss,
viņš
mūsu
esmei zvaigznājus un zemi?
un
aizmirsti, ka dziedāji. To dzēš. |
V |
Tam pieminekli neceliet. Vien roze
pēc
citiem vārdiem. Atkal un arvienu
Ai,
kā tam jāpazūd, jums jāapjauš!
viņš
ir jau tur, kur vēl neviens nav bijis. |
VI |
Vai viņš ir šejienietis? Nē, abās
Aizejot gultā, maizi un pienu
viņu
tēlus kopā ar visu;
Zina
tam pieder neatņemama; |
XIV |
Ar puķēm, augļiem, vīniem dzīvojam.
ko atmet mirušie, kas zemi baro.
Vien miniet: veic tie to labprāt?...
Jeb kungi viņi, kam pie saknēm dusa, |
XXIX |
Daudzo tāļu klusais draugs, jel mani,
plosīgs, top šim ēdienam par sātu.
Šajā pārvarīgā naktī ries
Un ja šaisaulei tu aizmirsies, |
Pēdējais „Sonets Orfejam” (XXIX, 2. daļa) Rilkes rokrakstā. |
|
RUDENS DIENA |
Kungs, vasara bija krāšņa. Laiks nu klāt.
Liec,
lai ik auglis nobriest šoruden,
Kam
tagad mājas nav, to neradīs. |
DZEJNIEKA NĀVE
|
Viņš
dusēja. Un stāvos spilvenos
Pat
kas to pazina, tie nenoģida,
Ai,
viņa seja bija viss šis tālums,
Dzejoļus tulkojis Gunars Saliņš
|
Rilke Mizo torņa balkonā. |
Raronas baznīca Ronas upes ielejā Šveicē − tās torņa pakājē Rilke sev izraudzījās kapa vietu. | Krusts un piemiņas plāksne Rilkes kapa galvgalī ar dzejnieka pāšsacerētu ierakstu: „Roze, ai tīrā pretruna. Prieks neviena, miegu nedusēt zem tik daudz plakstiem.” |
Rilkes dzejoļu tulkotājs Gunars Saliņš pie Mizo torņa 1975. g.
vasarā. Jautrītes Saliņas uzņēmumi |
Voldemārs Avens |
|
PLIKNIS IET LEJĀ PA KĀPNĒM
(„Nude descending a staircase”)
|
Cerēt jau var, jo istabā ir logi un sienas – vieglprātīgas. Simt sveču gaismu dedzis virs stikla melīgā taustu vaiga smilšpapīru. Ārā mīksta tumsa. Rit slīpi lietus piles. Rīb vilcieni. „Šach māt, Dušamp. Es tevi arestēju.” Un tad mēs kāpām uz leju, uz leju kā japāņu vēdekļi, kā pāvu astes, kā slaveni izvirtuļi. Bet neviens mūs neapturēja, negleznoja, nepakāra, ne ielogoja, neprasīja paraksta. Mēs gājām pa kāpnēm uz leju uz izeju, uz izeju, bet droši nebijām kādu. Ugunsgrēks sākās vakar un nebeigsies drīz.
|
KUR IR MEŽS |
Kājas pārliktas pār gultas malu žūst, žāvējas zeķes. Galva uzkāpusi jumta korē. Rokas apmīļo pilsētu. Tikai prātiņš mazs, sīks, sarāvies tamborē, un tamborē, un tamborē. Neviens nekā nesaprot, zirgu neiegrožo. Ak, mīļie, nav jau dziesmu svētki – cilvēce iet bojā!
Kur ir zvēri, Kur ir sieva, kur kurpes, kur mežs?
|
AKTIERIS
|
Tukša skatuve kā izlaizīta bļoda, Dekorācijas – minimālas:
no sidraba stiepulēm izliekts erota trijstūris viens §
Otrs:
kā milzu asara apaļš logs un sēdošs suns ar mēnesi.
Runā mēļš rīta svārks. Atbild – mētelis novalkāts. Zemē nomesta kožamgumija. Un tā – kādu stundu...
Suflieris čukst: neaizmirstiet bumbieŗkokus, patosu un sievu cēlās krūtis.
Mēs saprotam, mēs dzirdam, tikai mute – aizlipusi, izslāpusi, maskā sažuvusi.
|
Guna Ikona
|
|
* * * |
Domu spilventiņi miega pagalvī vienaldzīgs aizplīvo mākonis tumsas spārnu ielokā mēness skaita savu litāniju (reiz bija, biju)
sabiezē dienā sacītais dūmu cilpu vīteņiem aptinas žņaudzējčūska klusi
aprij lidoni izrakstītām zvīņām laistoties pārtop raibā paklājā vasaras zaļos dobumos
snauž vārdi radību vēju nemodināti nevītero jaunu dienu skaņām
auglības sēklu meklējot apmaldījies cilvēks par jaunu mācās putnu dziedāšanu
|
TAURIŅŠ |
Tārpam pieaug spārni, un viņš kļūst tauriņš,
paceļas, lido līdz ar putniem pāri rāmam līmenim –
atcerēdamies, ka ir tikai kāpurs, krīt un noslīgst dzelmē.
Bet citi vai tādēļ nelidos?
|
NO CIKLA „DAUDZŽUBURAINOS CEĻOS”
|
Šīs dziesmas var rībināt atrakta mamuta galvaskausa bungām ar patiesību vibrācījām starp skrejošiem gadu simteņiem, atskaņot kā uz sencīgās kokles trīspadsmit stīgām – noapaļotās notis iešaujas dzīves orbītā, meklējot atbalsi zvaigžņu lokos.
Neredzētie atvērumi svaigā rīta acīs, kad temas piepildījums izgaro starp nocietinātās pieredzes kauliem. . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . . Mesiana zvaigžņu mūzikā kā komētu astes aizlokās skaņu spirāles, dun debesspīdekļu skarbās toņkārtas, plašos lokos riņķo notis – šalc laika telpa.
Mēness kustībām seko paisums un ūdeņi aptver zemeslodi, bezbailīgi griežas planētas kā ķermeņi asins straumju ceļos. Kosma vibrācijas sadrebina snaudošās smadzeņu šūniņas.
Mūžīgās radību rotaļās dzimst jaunas pasaules un eksplodē sauļu sistēmas. Nemaldīgā likumībā ietverts soļo cilvēks, izplatījuma gaismu neapžilbināts.
|
Ieva Prīmane
|
|
* * * |
Mīlestības vārdā krusta gaŗos kaŗos cik bruņinieku mīlestības vārdā nenesa dāvanu nāvi mīlestības vārdā
Mīlestības vārdā glāsti samezglojas valgos mīlestības vārdā un tīklos un slazdos mīlestības vārdā
Klusi svešinieks satveŗ pēkšņi palīdzību meklētāja roku
šķērso tiltu
atvadās klusi
15. IX 76
|
Ārija Elksne
|
|
(No krājuma „Vēl vienai upei pāri”)
Ārija Elksne par dzejoļu krājumiem Vēl vienai upei pāri un Klusuma krastā (izdevums krievu valodā) šogad tika apbalvota ar Latvijas PSR valsts prēmiju. (Juŗa Krieviņa foto)
|
Ej mācies, draugs, no kokiem mežā No zāles pļavā mācies, draugs, – Nav labi pārāk tuvu zarot, Nav labi pārāk tuvu augt.
Koks koku negribot sāk nomākt, Un zāle zāles ēna rūs, Un galu galā pārlieks tuvums Par nelaimi un nastu kļūst.
Lai slavēts atstatums! Viņš vienīgs Ļauj galaktikām pastāvēt. Un atstatumu vēro sējējs, Kad tīrumā iet graudus sēt.
Spēj saglabāt visdārgāko: Starp mīlētājiem – mīlestību, Starp draugiem – mūža draudzību.
|
T.S.Eliots (1888–1965)
AUSTRUMU KOUKERA (East Coker)
Manā sākuma ir mans gals. Pamīšus Mājas ceļas un grūst, drūp, izplēšas, Pārvietojas, tiek iznīcinātas, atjaunotas, Kādreiz viņu vietā Ir klajš lauks vai fabrika, ceļš. Veca akmens jaunā celtnē, vecs baļķis jaunos ugunskuros, Vecs uguns pelnos, un pelni zemē, Kas ir jau miesa, āda un mēsli. Cilvēka un zvēra kauls, labības stiebrs un lapa. Mājas dzīvo un mirst: savs laiks ir celšanai, Savs dzīvošanai un radīšanai, Un savs laiks vējam izsist vaļējo rūti Un drebināt dēļus sienā starp kuŗiem pele aiztek, Un drebināt lēverainos audumus ar ieausto klusuma rakstu.
Manā sākumā ir mans gals. Nu gaisma slīd Pār klajo lauku, atstājot tumšu pēcpusdienā Zariem slēģoto dziļo gatvi, Kur tu žogam kļaujies, kamēr pajūgs garām brauc, Un dziļā gatve, kā apmāta pirmsnegaisa svelmē , Paģēr virzienu uz ciemu. Pelēks akmens siltā dūmakā neatstaro, Bet dzeŗ svelmaino gaismu. Dālijas dus dobjā klusumā. Gaida agro pūci. Šai klajā laukā, Ja nenāc par tuvu, ja nenāc par tuvu, Vasaras pusnaktī tu sadzirdēsi Klusās stabules un sīko bungu mūziku Un redzēsi viņus dejojot ap sārtu, Vīru un sievu saplūšanu dejā, kas ir laulība – Cēls un ērts sakraments. Pāros, jo tas nhe gir lab ka thas czilwhex vens gir, Turot viens otram roku jeb dilbu Tai saderreschanas zīmē. Apkārt un apkārt ugunskuram, Lēcot cauri liesmām, vai vienoti gredzenos, Svinīgi zemnieku iedabā, jeb zemnieciskos smieklos, Cilājot smagās pēdas smagās kurpēs, Zemes pēdas, augsnes pēdas, mītas lauku priekā, To priekā, kas jau sen zem zemes Baro labību. Rakstā, Ieturot soli savā dejošanā Kā savā dzīvē un dzīvīgos gada laikos, Gadskārtu un zvaigznāju rakstā, Slaukšanas un pļaujas rakstā, Vīru un sievu un lopu pārošanās rakstā. Pēdas ceļas un krīt. Ēšana un dzeršana. Trūdi un nāve.
Gaisma aust un jauna diena Gatavojas svelmei un klusumam, Jūŗā austrumvējš Burzās un slīd. Es esmu vai nu šeit, Vai tur, vai citur. Savā sākumā.
Atdzejojis Jānis Krēsliņš
|
Tomass Sterns Eliots
ĪST KOUKERA (East Coker)
Manā aizsākumā ir mans gals. Pārmīšus Ēkas slij un brūk, nīkuļo, uzpampst, Tiek grūstas, sagrautas, uzpostas, citkārt turpat Ir neskarts lauks vai arī fabrika, šoseja. Vecs akmens jaunbūvē, vecs baļķa prauls jaunliesmās, Vecas liesmas pelnos, un pelnu pārslas zemē, Kura to miesa, apģērbs un mēsli, Kauls ļaudīs, lopos, stiebrs rudzos, lapa. Ēkas dzimst un mirst: savs laiks ir iebūvei Un savs, lai apbērnotos, un savs, lai dzīvotu, Laiks vējam plandošā rāmī birdināt stiklus Un pūdēt grīdu laukpeles treknajiem rikšiem, Un plosīt tapešu lēveros klusuma devīzes cirtu. *
Manā aizsākumā ir mans gals. Nu gaisma krīt Šķērsām pār lauku un iegrebj aleju Alkšņu pudurā, kurš melnē novakarā. Tur žogmalā nobēdz, kad garām čīkst pajūgs, Bet taka tev uzplijas, un kusties Uz pašu ciematu, kurš negaisa jausmās Kā apmāts blenž. Spiedīgas dūmakas starus Dzer pelēks laukakmens, zīž neatgrūzdams. Dālijas klusuma dobumos snauž Kā agras pūces. Kad šai laukā tu Iesi, bet ne par tuvu, lai viņi neiztrūkstas, Tad dzirdēsi, kā skan vasaras pusnaktī Vārgas dūkas un sīkas bungas, Un redzēsi viņus ap ugunskuru, Vīrus un sievietes sapārojušos Dejā, līdz ar to sludinot laulību – Brīnumainu un diženu mīklu. Pa diviem saiklī, blakus, kā nākas, Sadevuši plaukstas vai dilbus cieši, Viņi teic saticību. Apkārt ugunskuram Lēkšus pār liesmām jeb riņķī liesmām Zemnieku iedabā drūmi vai draiski Tie cilā smagajās tupelēs Smilšpēdas, mālpēdas – lēkt priekā, Sliet ilgo brīdi, kurš augsnē Barojis rudzus. Laiks turēt, Laiks ieturēt soli šai dejā Un dzīvi mūža ritumā paturēt. Savs laiks ir gadskārtām un savs ir zvaigznājiem, Laiks govju slaukšanai un savs ir pļaujai, Laiks sievietei ar vīrieti vaisloties, Arī lopiem. Pēdas slejas un brūk. Ēšana, dzeršana. Mēsli un nāve.
Saullēkts ziež krāsas. Cits rīts Briedina klusumu, svelmi. Prom jūrā austrumvējš Krunkojas, slīd. Esmu šeit, Vai tur jeb visur. Manā aizsākumā.
* Eliota dzimtas ģerboņa devīze bijusi: „Klusē un dari.”
Atdzejojis Igors Jakaitis Liesma, Nr.9 (210), 1975. |
Valdis Krāslavietis pie Baltijas jūras. |
|
MINIET PAŠI, KAS VIŅI TĀDI BIJA... |
Un tāpēc, ka es, lūk, nekūkojot kā citi kūko, bet dziedot pats savu dziesmu, un tāpēc, ka viņiem nepatīkot mans pagāniskais smīns manā pagāniskajā ģīmī, viņi nodošot mani elles liesmām ar visām rīmēm. Iznākšot vismaz līme.
Ar līmi jau šo to var saturēt. Uz kādu laiku.
Bet pirms tam viņi gribot mani, kā saka, mājas kārtībā drusciņ pacepināt uz sārta.
It kā ar sārtiem kāds būtu zemes riņķošanu apturējis.
Es teicu – par miesu un kauliem jums vienmēr vēl vara, bet par dvēseli manu es nebaidos: ko lai dara? – latvieša ticībā nemaz nav tādas elles.
Tas viņus gauži sarūgtināja. Viņi nobalsoja, (protams, ar aklamāciju, kā jau tas pienākas kārtīgai nācijai), ka zeme ir plakana, un, murminot kaut ko par nepateicību un pasaules algu, viņi devās gulēt ar izslietu galvu.
|
Inārs Brēdrichs
|
|
SENDAUGAVA |
jūnija rīts zilus tīklus pār Daugavu plivina pirms lēkta stundā un iebalti plīvuri slīd ap torņiem un namu jumtiem pirmajam sārtumam viļņaini pretim bezvējā ūdens spoguļo pāļus un torņus bet nolaistām burām stāv balta jolla un masta krustu kā saucot pēc jaunās dienas austreņiem rieteņiem slej mostošam zilgumam pretim jau duna sāk dzimt Rīgas akmeņos un kaut kur aiz Ķengaraga stars pirmais duras mākonim cauri pie jollas baltā sāna kazradzēns piesit asti un kaija to redzot no pāļgala pakaļ tam ienirst bet klusē vēl Pēter's un Doms un Jānis pusgaismas stundā un tikai bezburas masts ar debesīm agrumā runā
|
BURĪKLA |
Savijies, savijies Manos vārdos, manās mīklās, Atvijies, atvijies Manās lūpās, manās dzīslās
Līdz pusnakts tuvumam, Naktsvidus gaišumam Meklētam, aptvertam, Dziļumos atvērtam Abiem mums iestaigāt Viensotru ieaijāt, Viensotru piepaijāt, Viensotrā šķetināt Rītā ko retināt,
Ardievas māt.
(5.3.75)
|
AICINĀJUMS AR PIESACĪJUMU
|
Vēstuli man neraksti. Brauc pati, Ja par daudz ap tevi biezē gaiss, Ja tev tiecas prāts, kur netveŗ skati, Nenomāc, kur rītos vakars nākamais.
Tikai neaizcērt aiz sevis durvis. Plati Vērtas atstāj pati sev tās citdienai, Kad vairs manu roku nevīs tavi mati Un pār vaigu taku vilks tev asara.
|
ANONIMITĀTE |
Saules pulksten's zvana Ēnu pirkstiem sīkiem, Diena tevi nēsā Palankīnā dīkā. Nēsā tevi diena Vienlīdz augšup, lejup, Tikai neparāda Atspulgā tev seju. Neparāda tikai, Kurp tā tevi nes tā Pretim mēnesnīcai, Zilā naktī plēstai.
|
GRANADA |
Katram Mums sava Granada Vismaz krūtīs, Ja ne ap mums. Katram Mums jāiznes cauri Dzīvei likteņa Vēlējums. Ne Predestinācija To sūta No debesu mēmajām tālēm, Bet automāts Smadzeņu gaiteņos Pirkstiem Aukstiem un bāliem. Vai tas Mūsu pašu, Vai panteistiska dzirksts? To redzēsim, kad Mūs pašus dzēsīs šis pirksts.
|