Dr. Maruta Lietiņa-Reja (Ray)
DIVVALODU AUDZINĀŠANA SABIEDRĪBĀ UN MĀJĀ
Vai kādai tautai ir kas dārgāks par viņas tēvu valodu? Šī valoda glabā visas viņas gara mantas, tradīcijas, vēsturi, reliģiju, dzīves ziņu, visu tautas sirdi un dvēseli. Atņemt tautai valodu nozīmē tai atņemt viņas vienīgo dārgumu. Valoda ir tā, kas rada un veido tautas sirdi.
(Herders − Briefe zur Beförderung der Humanität)
Jaunās Gaitas 111. numurā Brunis Rubess izvirzīja ļoti svarīgo jautājumu par to, kas būtu darāms, lai aprisē pieminētās latviešu un jaukto laulību ģimenes padarītu latviskākas. *) Kā svešvalodu skolotājai un divvalodu ģimenes loceklei man šķiet, ka šis un citi Bruņa Rubesa minētie jautājumi būtu vislabāk apsveŗami un atbildami divvalodniecības ietvaros.
No laika gala tautas zem sveša jūga vai trimdā ir bijušas norūpējušās par savas valodas paturēšanu un saglabāšanu. Latviešu tauta nav izņēmums. Uz Amerikas plašās skatuves jau ir nospēlēti vairāki cēlieni valodas drāmā, sākot ar pirmajiem immigrantiem, kuŗu starpā bija gan valodas glabātāji , gan tādi, kuŗi, lai kļūtu par amerikāņiem, pūlējās savu tēvu valodu pēc iespējas ātri atmest. Latviešu situācija nav īpatna un neatšķiŗas no citu etnisko grupu likteņiem. Tādēļ, varbūt, mēs varētu mācīties no iepriekš notikušā un no Amerikas zinātnieku, valodnieku, sociologu un psīchologu pētījumiem un atzinumiem.
Šai rakstā pieskaršos divvalodu resp. etnisko grupu likteņiem Amerikā, un apskatīšu latviešu valodas stāvokli šeit pirms 1960. gada. Pēc tam pastāstīšu par nesenajām pārmaiņām, kādas ir notikušas Amerikas sabiedrībā attieksmē pret divvalodu etniskām grupām. Visbeidzot papētīšu, ko šīs pārmaiņas var dot latviešiem, un kas būtu jādara latviešu sabiedrībā un mājā, lai nodrošinātu latviešu valodas pastāvēšanu. Ir pierādījies, ka valoda pazūd pirmā, turpretim kultūras atliekas: tautas tērpi, dejas, ēdieni un svētki vēl turas ilgi. (1) Taču tas viss ir vairs tikai atblāzma no dziļās, bagātās kultūras, kas saistās ar valodu. Paturot dzīvu valodu, mēs paturēsim arī dzīvu kultūru, bet ne otrādi. Ar vārdu „kultūra” šeit ir domātas visas tautas gara mantas: vēsture, reliģija, pasaules uzskats, ētika, tradīcijas, paražas, tērpi, ēdieni, kā arī literātūra, māksla un mūzika.
19. gadu simtenī un 20. gs. pirmajā pusē Amerikas paidagogi par savu uzdevumu uzskatīja immigrantu pārskološanu. 1909. g. ASV valodu ideoloģija izteikta ar šādiem vārdiem: „Izglītības galvenais mērķis ir saskaldīt un sašķelt immigrantu grupas un kolonijas, asimilēt un amalgamēt šos ļaudis, iekļaut viņus mūsu amerikāņu rasē un ieaudzināt viņu bērnos, cik vien tas iespējams, anglosakšu taisnības, kārtības un valdības izpratni.” (2) Immigrantam nebija tik daudz jāpielāgojas citai tautai un ļaudīm kā ideoloģijai, kas, kaut arī laika tecējumā mainījusies, vienmēr ir izturējusies noraidīgi pret tipiski eiropisko nacionālismu, kuŗa neatņemama sastāvdaļa ir tauta ar savu īpašu valodu. Immigrantam tātad bija jāpārrauj visas saites ar savu pagātni, valodu, kultūru, dzīves izpratni un pēc iespējas drīzā laikā jākļūst „amerikānim”. No tā, cik viņš ātri spēja pielāgoties un iekļauties jaunajos apstākļos, atkarīga viņa materiālā labklājība. Jo viņš mazāk izskatījās pēc svešinieka, jo labāk runāja angliski, jo straujāku viņš varēja sagaidīt augšupeju darbā un sabiedrībā.
Šo ideoloģiju īsi apzīmē par „kausējamā katla” (melting pot) ideoloģiju. Varbūt retais zinās, ka šis apzīmējums cēlies no 1908. g. populārās lugas The Melting Pot, kuŗas autors Israels Zengvils (Israel Zangwill), kas pats nebija amerikānis, bet
anglis. Viņš, no tālienes uz Ameriku noraugoties, tur cerēja saredzēt ideālistisku amalgamāciju, kur tautas un rases sakūst, lai izveidotu jaunu pārcilvēku − superman, amerikāni. (3)
Patiesībā situācija ASV bija daudz citādāka. Amalgamācija, kur divas vai vairākas grupas savienojas, lai izveidotu jaunu grupu, Amerikā nav notikusi. Drīzāk gan ir notikusi inkorporācija, kur viena grupa zaudē savu identitāti, iekļaujoties otrā, lielākā grupā, kuŗa savukārt patur savu identitāti nemainītu. (4) Taču arī inkorporācija nav bijusi pilnīga, Jo no kā tad sastāv lielā amerikāņu tauta, ja ne no immigrantiem un viņu pēcnācējiem no visām četrām debess pusēm, un kas tad ir amerikāņu kultūra, ja ne drumstalas no tā, ko immigranti sev atveduši līdz? Nekad šeit nav bijusi stipra, dominējoša, vienveidīga kultūra, un tāpēc jau pirms laba laika pat ievērojamais Amerikas paidagogs Džons Djuijs (John Dewey) atzina, ka immigrantu bērni „nevis pārāk ātri amerikanizējas, bet pārāk ātri denacionālizējas, t.i. zaudē savas tautas nacionālo raksturu. Viņi pazaudē savu tradiciju labās un pozitīvās vērtības, savu tautas mūziku, mākslu, literātūru.” (5) Un, protams, arī valodu. Un to ir darījuši arī latvieši. 1960. gadā valsts uzdevumā izdarītajā aptaujā par immigrantu valodu saglabāšanu atklājās uztraucoši fakti. 1960. gada tautas skaitīšanā, kuŗā latviešu un lietuviešu valodas runātāji ir skaitīti kā viena grupa, atklājās, ka starp 1940. gadu un 1960. gadu latviešu un lietuviešu valodas runātāju skaits ir samazinājies par 24,4%. (6) Arī skaitliski ir atrasts, ka trešā paaudzē valodas pratēju skaits strauji krītas. Kur pirmā latviešu un lietuviešu immigrantu paaudzē bija 99,043 runātāju un otrā 99,000, trešā ir vairs tikai 8,000, kas sevi uzdod par valodas runātājiem. (7) Amerikāņu zinātnieks Džošua Fišmens (Joshua A. Fishman) savā monumentālajā darbā Language Loyalty in the U.S. pēc aptaujā savāktiem datiem ir mēģinājis izrēķināt un paredzēt, kādas dažādo valodu grupām ir izredzes savu valodu saglabāt. No 23 izpētītajām valodām latviešu un lietuviešu valodas ierindojas bēdīgā 17. vietā. Pirmā vietā bija spāņu, tad sekoja vācu, itāliešu, franču, poļu, holandiešu, ungāru, žīdu, ukraiņu, krievu, grieķu, norvēģu, zviedru, slovaku, slovēņu, serbo-kroātu, lietuviešu un latviešu, portugāļu, čechu, arābu, dāņu, rumāņu, somu un igauņu. (8)
Vel ir arī citi dati, kuŗi mums nav labvēlīgi. 1960. gada ASV valdības projekts („Language Resources Project”) izsūtīja aptaujas 1885 etniskām skolām, starp kuŗām bija arī latviešu skolas. Kad aptaujā skolotājus aicināja uzdot 2 visvairāk „respektētās” valodas, tad vairums uzdeva franču, spāņu un vācu. Neviens pats latviešu skolu skolotājs neuzdeva savu − latviešu valodu. (9) Turpretim mazs procents lietuviešu, ukraiņu un poļu nominēja savu valodu kā respektējamu. Kopskaitā tikai 21% no etnisko valodu skolotājiem uzdeva savu tēvu valodu par respektējamu valodu. Ir arī zīmīgi: kaut gan vairākums uzdeva franču un spāņu valodas par respektējamām, taču pašu franču minoritāte Jaunanglijas pavalstīs un spāņu minoritāte dienvidrietumu pavalstīs savas valodas neuzdeva par respektējamām valodām. Šie dati ir apliecinājums, ka lielākā daļa immigrantu, ieskaitot latviešus, cieš no mazvērtības sajūtas.
Tai pašā aptaujā skolotāji uzdeva arī iemeslus, kāpēc viņi savu tēvu valodu uzskata par mazvērtīgu. Atbildes bija dažādas: 1) viņu valodu pietiekami nemāca amerikāņu ģimnāzijās un kolledžās, un to viņi iztulko kā valodas mazvērtības apliecinājumu; 2) viņu cilmes zemi Amerika vērtē negatīvi (sevišķi Poliju); 3) viņu pašu tautieši ASV valodu runā vāji vai nemaz (sevišķi žīdi un grieķi) un 4) iemesls, kuŗu uzdeva galvenokārt latvieši: rets ievērojams amerikānis, kuŗam ir svarīgs stāvoklis sabiedrībā, ne runā, ne arī kaut ko ir dzirdējis par latviešu valodu! (10) Šis atklājums rāda mūs kā tautu, kuŗa ir bijusi izslāpusi pēc „uzteikšanas,” pēc laba glaimojoša vārda no ārpasaules. Šķiet, mums pašiem ar savu pārliecību nav pieticis. Esam bijuši pārāk atkarīgi no svešinieku veltītas atzīšanas un uzslavas. Dzimtenē latvieši sīksti turas pie savas valodas, bet svešumā mēs to bez apdoma atmetam. (11)
Bet tā tas bija līdz 1960. gadam. Tagad Amerikā pūš citi immigrantu valodām daudz labvēlīgāki vēji, „Kausējamā katla” teorija ir atzīta par nepareizu, un etnisko grupu garīgo mantojumu, ieskaitot valodu, ar ASV valdības svētību skubina sargāt, glabāt un attīstīt. „Etniskums”(ethnicity) pirmo reizi parādās angļu valodas vārdnīcās šajā gadu desmitā. (12) Divvalodu runāšanu vairs neuzskata par slimību, no kuŗa pacientu var izārstēt, iemācot viņam angļu un liekot aizmirst tēvu valodu, bet gan divvalodu pratējus sāk uzskatīt par izlasi ar ievērojamām priekšrocībām, kuŗu mājas valoda būtu jākopj līdztekus angļu valodai. (13) Šī doma tiek atkārtoti izteikta gan zinātniskās grāmatās un žurnālos, gan populārajā presē. Nesen avīzē N.Y. Times pat parādījās ievadraksts, kas aizstāvēja divvalodu izglītību:
Children should never be discouraged from maintaining their native language. In fact, they should be helped to retain it and put it to effective use. Those who enter school with a knowledge of only English should be encouraged to learn one or more foreign tongues. (14)
Mūslaiku parādība ASV ir arī pastiprināta savas cilmes apziņa. Immigrantu pēcteči, nojautu vadīti, sāk sevi klaušināt par savām attieksmēm pret savu cilmi. Viņu jautājumi ir apmēram šādi:− 1) ko man nozīmē manas tautas vēsture? 2) ko es zinu par zemi, no kuŗas ir nākuši mani vecāki un vecvecāki? kāpēc viņi ir šurp braukuši? ko viņi ir piedzīvojuši? 3) ko nozīmē būt „amerikānim” ? Vai tas ir standartjēdziens un kas to ir radījis un noteicis? 4) par cik es pats esmu kļuvis vairs vienīgi „baltais” amerikānis, bez savas individuālas etniskas sejas un pagātnes? Un varbūt vissvarīgākais jautājums: 5) Kas es gribu būt? Kā es varu saliedēt savu personisko individualitāti ar tām saknēm, kuŗas mani saista ar ģimeni un ar manas cilmes tautas kultūru un arī ar Ameriku? (15)
Ar šīm domām pamatā dažādas etniskās grupas ir ierosinājušas ASV Kongresa lēmumus, no kuŗiem divi var attiekties arī uz mums. Pirmais ir „Bilingual Education Act,” pieņemts 1968. g. un ar $160,000,000 1977.-78. g. budžetu divvalodu klasēm un skolām. Otrs ir „Ethnic Heritage Studies Program Act,” pieņemts 1972. g. Ar šo lēmumu Kongress ir oficiāli apliecinājis ASV heterogēno sastāvu un atzinis, ka Amerikā, kuŗas tauta sastādās no dažādām etniskām grupām, dziļāka sava un citu grupu etniskā mantojuma izpratne radīs harmoniskāku un patriotiskāku tautu. (16) Tātad federālajā budžetā ir paredzētas summas etnisko grupu tautiskā mantojuma uzturēšanai un saglabāšanai.
Kā tas viss attiecas uz latviešiem un ko tas nozīmē mums? Mēs redzam, ka daudzi agrākie immigranti savu tautību un valodu ir zaudējuši, bet redzam arī, ka izredzes 1977. gadā savu tautību un valodu saglabāt ir labākas nekā mūsu priekštečiem. Arī Fišmens (Fishman) norāda, ka pēckaŗa ieceļotāji ASV, sevišķi tie, kuŗu dzimtenes ir aiz dzelzs aizkara, ļoti atšķiras no agrākajiem immigrantiem. Kur agrāk Amerikā ieplūda neizglītoti melnstrādnieki, tagad bēgļu lielākā daļa ir akadēmiski izglītoti ļaudis, kuŗi pazīst savas tautas literātūru. Viņi šeit iebrauca ar stiprām nacionālām jūtām; ar lielu garīgo bagāžu, kuŗā atradās viņu tautas vēsture, literātūra, māksla, centieni. Bez tam viņus vadīja diasporas doma un līdz ar to gara mantu glabātāju un uzturētāju misija. Fišmens tālāk saka, ka šie bēgļi, brīvībā dzīvodami, uzskata sevi par savas nebrīvās tēvzemes „īstās kultūras” glabātājiem. Un šīs jūtas, Fišmens turpina, iedarbojas ļoti labvēlīgi uz valodas uzturēšanas centieniem. (17)
Kad šo bēgļu sūtību apvienojam ar ASV jaunajiem likumiem un ar jauno, etniskām grupām labvēlīgo gaisu, tad latviešu sabiedrībai atliek tikai vēl enerģiskāk turpināt iesākto darbu un no valodas lojālistiem pārvērsties valodas aktīvistos. Nepietiek ar to, ka individuāli sabiedrības locekļi ir droši par savu latviešu valodu; nē − viņiem sadarbojoties ir jāpāraudzina tā latviešu sabiedrības daļa, kuŗa šaubās par latviešu valodas nozīmi un vērtību.
Vispirms, liekas, būtu jācenšas pārvarēt mazvērtības komplekss, ko daudzi izjūt savas valodas dēļ. No Fišmena datiem secinot, to vislabāk varētu paveikt, ja latviešu valodas prestižs mūsu pašu acīs celtos. Un prestižs celtos, ja latviešu organizācijas iesniegtu projektus attiecīgām federālās valdības iestādēm un, pamatojoties uz likumiem „Ethnic Heritage Studies Act” un „Bilingual Education Act”, pieprasītu un saņemtu atbalstu mūsu sestdienas skolām, mūsu iecerētai divvalodu ģimnāzijai, mūsu vasaras kursiem, mūsu skolotāju institūtiem un radio raidījumiem. Ja tādā veidā latviešu sabiedrība saņemtu ASV federālās valdības apstiprinājumu un leģitimāciju saviem centieniem, tad arī mūsu valodas vērtība pašu acīs celtos.
Vēl būtu arī jācīnās par latviešu valodas atzīšanu amerikāņu ģimnāzijās (t.s. High School equivalency) un kolledžās (t.s. College Advanced Placement and Credit). Latviešu valodas prestižu arī celtu latviešu valodas katedras nodibināšana piemērotā universitātē. Tāda varētu, varbūt, būt Indianas universitāte, kuŗai ir liela un ļoti atzīta folkloras fakultāte un atzītas svešvalodu un lingvistikas fakultātes. (18) Tas latviešu sabiedrībai izmaksātu apm. $250,000, bet būtu vērtīgs pasākums. Tāpat arī divvalodu skolas, mūsu divvalodu ģimnāzija, celtu mūsu nacionālo pašapziņu. Mūsu pašapziņu celtu arī, ja mēs piedalītos internacionālās konferencēs, kuŗu mērķis ir divvalodu-divkultūru audzināšanas iztirzāšana, un latviešu valoda tiktu pārrunāta kopā ar citām minoritāšu valodām. (19) Ir noteikti jāuzlabo mūsu mācību grāmatas.
Bet mēs nedrīkstam aizmirst, ka skola nekādā ziņā nespēj aizstāt latvisko audzināšanu, kuŗu bērns iegūst mājās. Skola var to tikai papildināt, jo skola kultūru var tikai mācīt, kurpretim latviskā mājā kultūra dzīvo. Zinātnieki, kuŗi pētījuši un novērojuši valodas saglabāšanu 5 etniskās kolonijās ( 1 franču , 2 ukraiņu un 2 spāņu), atrada, ka tur, kur vecāki valodas mācīšanu atstāja skolām un citām iestādēm un paši ar bērniem mājās sarunājās angliski, savu valodu zaudēja. (20) Mājās latviešu valodas runāšana ir izšķirīgais apstāklis valodas saglabāšanai − Tātad nākošais sabiedrības solis būtu vecāku „audzināšana” un pārliecināšana, bērnus no dzimšanas audzināt nevis par amerikāņiem, bet par latviešu-amerikāņiem, kuŗi mājās runā latviski.
ALA-s rīkotā austrumu apgabala skolotāju konferencē 1976. gada novembrī no pārrunām izrietēja atzinums, ka bērniem, kuŗi mājās nav latviski iemācījušies, reizi nedēļā latviešu skolā tiekoties, latviešu valodu iemācīt ir ļoti grūti. Gandrīz visi skolotāji sūdzējās, ka šo vecāku interese ir minimāla, un mājās vecāki nemēģina nostiprināt to, ko bērns iegūst skolā. Mēģinājumi šos vecākus vairāk ieinteresēt skolas darbā ir bijuši nesekmīgi. Sekas tam ir, ka bērns latviešu valodu mācās tik lēni un viņa sekmes ir tik vājas, ka viņš valodas mācīšanos drīzā laikā atmetīs. Ja vecāki, turpretim, mājās darbu turpinātu un radītu vidi, kuŗā bērnam ir nepieciešami runāt latviski, tad viņa sekmes būtu labākas, un jo labākas sekmes, jo bērns vairāk gribētu latviešu valodu runāt. (21)
Bet, diemžēl, kad bērnam jau ir 5-6 gadi, vecākiem mājas valoda un rutina ir jau tā nostiprinājusies, ka rets vispār spēj mainīties. Tādēļ sabiedrībai ir jābūt tālredzīgākai, un vecāki savam uzdevumam ir jāsagatavo pirms bērni ir dzimuši.
Piemēram, mācītājs var norādīt priekšrocības, ieskaitot vasaras nometni, kuŗas pieejamas latviešu valodas pratējiem, un grūtībām, kuŗas rodas, ja vecāki ar bērnu mājās latviski nerunā un bērnam valoda vēlāk skolā jāmācās kā svešvaloda. Tas būtu jādara nekautrīgi un ar visiem, arī jaukto laulību pāriem.
Talkā vajadzētu nākt arī citām latviešu organizācijām. Draudzē, korporācijā, dažādās biedrībās varētu apzināt vecākus, arī no jauktām laulībām, kuŗu bērni runā latviski un kuŗi būtu ar mieru dalīties savā pieredzē un savās metodēs ar gluži jaunajiem vecākiem. Amerikāņu sabiedrībā ir daudz šādu organizāciju, kuŗu mērķis ir palīdzēt otram pārvarēt grūtumus un atrisināt problēmas, sākot ar „Alcoholics Anonymous”, kas palīdz pārvarēt alkoholismu, un beidzot ar „La Leche League”. Arī mums derētu šāds brīvprātīgo pulciņš, ļaudis, kuŗi būtu ar mieru dalīties savā pieredzē ar jaunajiem vecākiem vai nu telefoniski, vai atļaujot jaunajiem vecākiem viņus apciemot mājās. (22) Jaunie vecāki bieži jūtas izolēti, bezpalīdzīgi un samulsusi, jo latviešu sabiedrība un viņu pašu sirdsapziņa prasa no viņiem ļoti daudz. Uzdevums būtu vieglāks, ja būtu šādi padomdevēji, ar kuŗiem savas šaubas un bažas pārrunāt un kas viņus varētu uzmudināt.
Būtu arī vajadzīgas rokas grāmatas vecākiem! Vispirms rokas grāmatās varētu sakopot visus argumentus, ar kuŗiem vecākus pārliecināt, ka divvalodu runāšanai ir pozitīvas sekas un noteiktas priekšrocības.
Ja vecāki žēlojas, ka divvalodu runāšana nevēlami iespaidos bērna intelliģences attīstību, tad varam teikt, ka visjaunākajos pētījumos, kuŗi ir izdarīti Kvebekā ar 10 g. veciem bērniem, ir atklājies, ka divvalodu bērnu intelliģences līmenis ir daudz augstāks nekā vienvalodniekiem un viņu sekmes skolā vispār pārākas. (23) Zinātnieki to izskaidro ar lielāku smadzeņu veiklību, kuŗa attīstās, ja vienai lietai ir vairāki apzīmējumi. Tas palīdz arī bērniem abstrakti domāt, tātad palīdz arī matemātikā, jo domas nav vienmēr saistītas ar konkrētiem vārdiem. Vienvalodnieku domāšanas process, turpretim, vienmēr ir saistīts ar valodu. Divvalodnieki uzrāda visos pārbaudījumos labākas sekmes, jo arī viņu garīgā pasaule, kuŗā ietilpst divas kultūras, ir plašāka un bagātāka nekā vienvalodnieku viena kultūra. Jau pagājušajā gadsimtā lielais vācu cilmes amerikāņu avīžnieks Kāris Šurcs (Cari Schurz) rakstīja: „Neviens izglītots cilvēks, nē, pareizāk sakot neviens pie pilna prāta, nespēj noliegt, ka vairāk kā vienas valodas prašana paplašina mūsu garīgos apvāršņus, palīdz iegūt derīgas zinības un tādā kārtā bagātina mūsu izglītību.” (24)
Ja vecāki žēlojas, ka viņiem žēl sava mazā bērndārznieka, kas, latviskā mājā audzis , pirmo dienu amerikāņu skolā ne vārda nesapratīs un jutīsies atstāts, tad varam atkal minēt zinātniski pierādītu faktu, ka bērndārznieki spēj ļoti labi savai jaunajai videi un valodai divu nedēļu laikā piemēroties.(25)
Ja vecāki žēlojas, ka viņu bērns izaugs ar saskaldītu personību, ja viņam „uzspiedīs” (26) latviešu valodu un kultūru, tad varam atkal norādīt uz zinātnieku atzinumiem. Sociologi ir pārliecināti, ka cilvēks spēj piederēt vairākām grupām: ģimenei, draugiem, kollēgām utt., un viņš var būt vienlaicīgi lojāls pret visām, ne mirkli neiestiegot nedrošībā un šaubās. (27) Tā nav vis piederība vairākām grupām, bet gan neziņa un nedrošība par piederību, kas rada problēmas. Tādēļ ir neizsakāmi svarīgi, lai cilvēks justos kā līdzvērtīgs loceklis visās grupās, kuŗām viņš pieder, ieskaitot savu etnisko grupu. Un viņš tai pieder no dzimšanas, pašam to nemaz neapzinoties, ja šo piederību vecāki nekopj un neattīsta, tad cilvēks abās sabiedrībās − kā latviešu, tā amerikāņu − vienmēr jutīsies kā nomalnieks, kā pusaudzis, kuŗš nav vairs ne īsti bērns, ne pieaugušais. (28) Problēmas un grūtības bērna psīchē radīsies tad, ja vecāki izliksies, ka starpības starp latviešu cilmes amerikāni un, piemēram, itāliešu cilmes amerikāni nav. Mums ir jāmāca mūsu bērniem, ka viņi atšķiras no citiem; viņi nav ne labāki, ne sliktāki, bet citādi kā viņu amerikāņu skolas biedri, un viņu spēkos ir radīt līdzsvaru starp savām dažādajām identitātēm, ieskaitot latvisko un amerikānisko. Varbūt šeit varētu piemetināt, ka būtu labi, ja vecāki saviem bērniem izmeklētu tādus latviskus vārdus, kuŗus arī amerikāņi pēc iespējas pareizi var izrunāt. Var viegli iedomāties, ka nesmalkjūtīgs amerikāņu skolotājs pirmā dienā mazo „Oļģertu” pārkrista par „0llie” vai ko nejēdzīgāku, un bērns, zaudēdams savu latvisko vārdu, zaudē arī daļu no savas latviskās identitātes. Tāpat vecāki arī varētu palīdzēt bērniem profesiju izvēlē, pēc iespējas izvēloties tādu, kas ne tikai atbilst bērna spējām un interesēm, bet kuŗā arī viņa „etniskums” nekaitētu, bet tiktu atzinīgi novērtēts.
Un ja vecāki žēlojas, ka latviešu valodai un kultūrai nav vērtības, ka tās viņu mīlulītim nespēj neko dot, ko viņš jau nesaņem no amerikāņu kultūras, tad atkal varam balstīties uz amerikāņu zinātnieku atzinumiem un norādīt, ka amerikāņu kultūra, ir masu kultūra, kuŗa ir mainīga un šaudīga, kuŗā jaunais nomaina veco ar apmulsinošu ātrumu. Etniskā, latviskā kultūra, turpretim, ir nemainīga un pastāvoša. Tikai tā var jaunietim dot nepieciešamo stabilo pamatu, lai viņš varētu izaugt par pilnvērtīgu sabiedrības locekli. (29)
Visbeidzot ar vecākiem ir jārunā par ideāliem, kas dod mūsu dzīvei jēgu, un jāatkārto ukraiņu cilmes jaunieša vārdi. Viņš, amerikāņu sabiedrībai izskaidrodams ukraiņu otras paaudzes jauniešu nostāju, atgādināja, ka jaunieši vienmēr ir tiekušies pēc ideāliem kā vecos laikos bruņinieki. Bruņinieki cīnījās ar pūķiem un mošķiem, lai atpestītu sagūstīto princesi. Amerikā ideālu ir maz, ukrainis teica. Amerika var bez mums iztikt, turpretim sagūstītā Ukraina gaida mūsu palīdzību! (30)
Un ja nu vecāki mūsu argumentus akceptē un nolemj mājās bērnus ievadīt latviskā pasaulē, bet mums jautā, kā to darīt, kā „iemācīt” latviski arī jaukto laulību bērniem, tad vispirms būtu jāsaka, ka viņiem latviski nav jāmāca, bet konsekventi, vienmēr un visur no dzimšanas ar bērnu latviski ir jārunā. Nekāda speciāla „mācīšana” sākumā nav vajadzīga. Arī jaukto laulību ģimenēs bērns iemācīsies latviski, ja viens no vecākiem ar bērniem vienmēr runās latviski.
Kad bērns jau latviski runā, tad jaunākie pētījumi norāda, ka ir ļoti vēlams, lai bērnam mājās iemāca latviski lasīt pirms viņš sāk mācīties lasīt angliski. Tas palīdz bērna apziņā nostiprināt latviešu valodu kā rakstu valodu ar savu literātūru. Savādāk bērns var sākt angļu, t.i. grāmatu valodu uzskatīt pārāku par latviešu, t.i. tikai sarunu valodu. (31) Sekas tam var būt, ka bērns iedomājas, ka arī tie, kuŗi šo „otras šķiras” valodu runā ir „otras šķiras” cilvēki, no kuŗiem būtu prātīgāk nošķirties. Lai iemācītu lasīt, burtu plāksnes un darba burtnīcas ir lieliskas. Vēlāk var lietot ābeces, lasāmgrāmatas. Pēc tam, visus skolas gadus parallēli angļu valodai būtu jāturpina arī mācības latviešu valodā.
Tad vel vecāki būtu jāmudina dzīvot līdz latviešu kultūrai, vest bērnus uz latviešu sarīkojumiem, lasīt latviešu grāmatas, svinēt latviešu svētkus un kopt latviskas paražas. Ir jālūdz vecvecāku palīdzība, un viņi ir jāiesaista bērnu audzināšanā. Ja vecvecāki nedzīvo ģimenē ar bērniem un mazbērniem, varbūt bērni varētu pavadīt nedēļas nogales vai kādas brīvlaika nedēļas pie vecvecākiem. Jo būs vairāk laužu, ar kuŗiem bērni varēs latviski sarunāties, jo stiprāka kļūs viņu valoda. Kur tas ir iespējams, bērni ir jāved latviešu skolā, uz vasaras nometnēm, jāmudina viņi rakstīt latviski vēstules draugiem un radiem un, ja iespējams, jāved apciemot Latviju. Vienmēr ar lepnumu ir jānorāda uz latviešu panākumiem un latviešu valoda un kultūra ir jārāda kā līdzvērtīgas citām pasaules valodām un kultūrām.
Mēs nedrīkstam aizmirst, kas ir noticis ar citām minoritāšu valodām ASV, ja tās ir bijušas pamestas savam liktenim. Tāda pat izzušana un izmiršana draud arī latviešu valodai, ja mēs sabiedrībā un mājā nebūsim ne tikvien valodas lojālisti, bet gan valodas aktīvisti. Neaizmirsīsim Natana Gleizera (Nathan Glazer) vārdus:
The only hope for the maintenance of the valuable resource of foreign language facility still available to us is for language loyalists and others interested in language maintenance to learn the techniques of using rational organization and public commitment in support of their goals. (32)
*) Brunis Rubess, „Krustmeitas kāzas,” Jaunā Gaita 111. num, 23. lp.
1. Joshua A. Fishman, Language Lojalty in the United States. The Maintenance and Perpetuation of Non-English Mother Tongues by American Ethnic and Religious Groups. (The Hague: Mouton & Co., 1966), 399. lp.
2. Judith Herman, ed. The Schools and Group Identity. Educating for a New Pluralism. (New York: Institute on Pluralism and Group Identity, 1974.) 13. lp.
3. Chester C. Christian, Jr. „Social and Psychological Implications of Bilingual Literacy,” pētījums António Simőes, Jr. (red.) grāmatā The Bilingual Child. Research and Analysis oj Existing Educational Themes. (New York, San Francisco, London: Academic Press, 1976). 26. lp.
4. Nathan Glazer un Daniel P. Moynihan. Ethnicity: Theory and Experience. (Cambridge Mass.: Harvard Univ. Press, 1975), 115. lp.
5. J.C. Eisele, „John Dewey and the Immigrants.” History of Education Quarterly, 1975, 15, 70. lp.
6. Fishman, 44. lp.
7. Fishman, 42. lp.
8. Fishman, 46. lp.
9. Fishman, 121. lp.
10. Fishman, 122. lp.
11. Fishman, 361. lp.
12. Vārds „ethnicity” pirmoreiz parādās Oxford English Dictionary 1972. gadā, un American Heritage Dictionary 1973. g.
13. Christian, 27. lp.
14. N.Y. Times, 1976. g. 17. dec. ievadraksts: „Bilingual Issue, Cont’d.”
15. Herman, 15. lp.
16. Title IX, Elementary and Secondary Education Act, Statement and Policy, Sec. 901.
17. Fishman, 28. lp.
18. Indianas universitāte ir arī izdevusi latviešu mācības grāmatu 3 daļās: Indiana University Latvian Language Course.
19. Šādas konferences ir notikušas 1971. g. Čikāgā, „Conference on Education and Teacher Education for Cultural Pluralism”, 1967. g. Moncton universitātē, „International Seminar on Bilingualism”, un 1962. g. Skandināvijā, „Meeting of Professors on Behalf of Ethnic Groups and Languages in Danger of Becoming Extinct” Man nav zināms, vai šais konferencēs ir piedalījušies arī latvieši.
20. Fishman, 202.-203. lp.
21. Leon Jakobovits, „The Psychological Bases of Second Language Learning,” pētījums grāmatā Teaching the Bilingual. New Methods and Old Traditions, Frank Pialorsi, red. (Tuscon, Arizona: University of Arizona Press, 1974,) 112.-115. lp.
22 Ja piem. Anna pēkšņi vairs latviski neatbild, vai tas nozīmē, ka vecākiem nu ir jāsāk ar viņu angliski runāt? „Nebūt ne,” vecāku padomdevējs varētu viņus nomierināt, „Tā mums arī kādreiz iet ar mūsu Pēteri. Runājiet vien latviski, un Anna drīz atkal sāks latviski atbildēt.”
23. Wallace E. Lambert. Language, Psychology, and Culture. (Stanford, Calif.: Stanford University Press, 1972), 139. un sekojošās lp. un 152. lp.
24. Stanley Feldstein un Lawrence Costello, redaktori, The Ordeal of Assimilation: A Documentary Historj of the White Working Class. (Garden City, N.Y.: Anchor Books, 1974), 98. lp.
25. Wallace E. Lambert un G. Richard Tucker. Bilingual Education of Children: The St. Lambert Experiment. (Rowley, Mass.: Newbury House Publishers, 1972), 211. lp.
26. Ir pierādījumi, ka bērni, kuŗi no mazotnes mājās ir runājuši citu valodu, neuzskata to par valodas uzspiešanu. (Fishman, 185. lp.)
27. Hermann, 20 lp. citē Kurt Lewin, Resolving Social Conflicts, (N.Y.: Harper & Row, 1948).
28. Herman, 20. lp.
29. Fishman, 399. lp.
30. Stephen Shumeyko, „From the Ukrainian Point of View,” Feldstein un Costello grāmatā, 404.-408. lp.
31. Christian, 17. lp.
32. Fishman, 368. lp. Natans Gleizers (Nathan Glazer) ir Harvardas universitātes „Professor of Education and Social Structure”.
