LILIJAS ĒRIKAS JUBILEJAS VAKARS

1976. gada 23. decembrī latviešu skatuves mākslinieki un tautieši pulcējās Rīgas Drāmas, agrākā Nacionālā teātŗa, telpās, lai piedalītos vienreizēji izcilā notikumā − savas ilggadīgi iemīļotās un dziļi cienītās aktrises Lilijas Ērikas 70 skatuves darba gadu atceres uzvedumā un godināšanā.

Šis notikums ir pelnījis sevišķu uzmanību un atzinību ne tikai latviešu, bet arī visas Eiropas teātŗa vēsturē. Ne tikai daudzie, ražīgā darbā un izcilos panākumos aizvadītie gadi, bet arī mākslinieces pašreizējā, vēl arvien neapsīkstošā intensitāte un darba spraigums, iestudējot jaunas galvenās lomas, ir šīs uzmanības centrā.

Ar panes Konti lomu savas jubilejas uzvedumā, poļu autora Osvalda Zachradnīka lugā Zvanu solo, viņa šo izcilo atzinību ir vēlreiz neapšaubāmi apliecinājusi.

„Eiropas Dāma ar lielo ‘D’„ − šis kollēgu un tautiešu aktrisei veltītais apzīmējums, kuŗš izskanēja šī vakara suminājumos, ir nepārprotams Lilijas Ērikas darba un personības atzinums.

Zīmīgs raksturojums ir viņas agrākā 80 gadu jubilejā pašas teiktie vārdi: „Darbs, talants, protams, ir vajadzīgi. Bez tiem vispār nekā nav. Bet es novēlu jums izturību. Tad, kad ir skaistas lomas, un arī tad, kad to nav. Izturību! Un tādu mūžu kā manējo.”

Līdz ar Liliju Ēriku atzinību un gandarījumu pelnī arī pārējie mākslinieki un visa mūsu tauta par latviskā gara saglabāšanu un vēlreizējo apliecināšanu šinī jubilejas vakarā, kuŗa norise kā formā, tā arī saturā bija īsti latviska un rietumnieciska, kaut gan latvieši savā galvas pilsētā ir vairs tikai skaitliskā mazākumā. Lilija Ērika ir dzimusi Rīgā 1893. gada 27. janvārī teātŗa mākslinieku ģimenē. Tēvam, aktierim un režisoram, Aleksandram Freimanim, tāpat arī mātei, aktrisei Hermīnei Freimanei, pienākas sevišķa loma un atzinība Lilijas Ērikas talanta ievirzīšanā un izkopšanā. To iespaidojuši arī citi, pazīstami skatuves mākslinieki: Jēkabs Duburs, Aleksis Mierlauks, Dace Akmentiņa, Jūlija Skaidrīte, Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Eduards Smilģis u.c.

Savu māksliniecisko debiju Lilija Ērika uzsāk Rīgas Latviešu teātrī 1906. gada 25. decembrī, 13 gadu vecumā ar lomu Ērkšķrozīti. Tālākā dzīvē un darbā liela nozīme pieder Rainim. Seko vesela lomu virkne Raiņa drāmās: Saulcerīte − (Zelta zirgs), Spīdola − (Uguns un nakts), Ārija − (Indulis un Ārija), Anda − (Pūt, vējiņi), Asnāte − (Jāzeps un viņa brāli), Lelde − (Spēlēju, dancoju). Vēl pieminama Mirdzas loma Aspazijas Vaidelotē, kā arī cittautu autoru darbos: Milforde − Šillera lugā Mīla un viltus Ofēlija − Šekspīra drāmā Hamlets, Hanna Lichta − N. Virtas Kaut kur Eiropā, Bernarda Alba − F.G. Lorkas Bernardus Albas mājā u.c.

Lilijas Ērikas 70 darba gadu jubilejas uzvedumā Zachradnīka lugā, kuŗu tulkojis Knuts Skujenieks, tēlota kādas pensionāru grupiņas sadzīve pašreizējos apstākļos Polijā. Tikpat labi šie notikumi varētu risināties arī Rīgā. Pie šīs grupiņas, kuŗa regulāri katru piektdienu pulcējas pensionāra Ābela (Kārlis Sebris) dzīvoklī, pieder minētā pane Konti (Lilija Ērika), viņas pavadonis Chmelīks (Jānis Kubelis) un pulksteņmeistars Reiners (Alfrēds Videnieks). Ābela, bijušā lifta vadītāja, gādībā un dzīvoklī mitinās arī viņa pieaugušais mazdēls Pāvels (Rolands Zagorskis). Šo mazo sabiedrību vieno cieša draudzības, savstarpējas cieņas un piederības apziņa veco tradīciju un sadzīves formu iespaidā. Dziļi izjūtama darba mīlestības, cieņas un vērtības apziņa un cenšanās pat vēl vecumā pēc individuālās pilnības un perfekcijas. Ne par velti nama tēvam ir jānoslēpj visi pulksteņi, arī lielais sienas laika rādītājs jāievieto skapī pirms ierodas viņa draugs Reiners, lai tādejādi atturētu viņu no pārmērīgas nodarbības, viņa nekad neapslāpētās dziņas iespaidā, pēc perfekti funkcionējoša pulksteņa mechanisma.

Šīs pašas dziņas apsēstībā pēc pilnības viņš pat mēģina kāpt kādas vecas baznīcas tornī, kuŗa kāpnes nav vairs lietojamas, lai salabotu laika rādītāju tornī un tādējādi vēstītu pareizu laiku katram gājējam. Šajā dzīvību apdraudošā pasākumā viņu aiztur milicija, uzskatot šo aktu par savā ziņā neprātīgu aizrautību un noved veco pulksteņmeistaru draugu dzīvoklī, lai noskaidrotu viņa identitāti. Arī milicijas klātienē vecie pensionāri neatkāpjas ne soli no savām tradicionālām savstarpējā respekta un pieklājības formām.

Panes Konti nepiepildītās ilgas atklāj kādu fantāzijas iedomu iespaidā pieņemtu realitāti. Viņa stāsta draugiem, varbūt arī pati tam dažkārt noticot, ka viņai esot dēls, ārsts, kas strādājot Šveicē pie kāda slavena medicīnas speciālista. Draugu smalkjūtība nepieļauj šo iedomu atklāti apšaubīt.

Dziļā draudzības apziņa viskrasāk izpaužas panei Konti par godu rīkotajās viesībās. Nekas netiek taupīts, lai sagādātu viņai lielāko prieku cieņas un draudzības apliecināšanā. Tiek spodrināts dzidrais kristalls, galdā celts labākais dzeramais, sagādāti skaistākie ziedi un sameklēta pat citkārt tik grūti dabūjamā īstā Ceilonas tēja. Vecais pulksteņmeistars godbijīgi atsedz savu lielāko dārgumu − kādu retu, neaplēšami vērtīgu, viņa paša precizitātes tieksmē perfekti noregulētu pulksteni, kuŗš tagad tiek nodots kā dāvana dziļā draudzības apliecinājumā panei Konti. Lai panes Konti prieks būtu vēl pilnīgāks, draugi pierunā Ābela mazdēlu Pāvelu piezvanīt, izliekoties, ka šī saruna nāk no Šveices un runātājs ir viņas dēls.

Viesību kulminācijas momentā, kad tukšotas tiek glāzes un dejojot tās pane Konti met pāri telpai, atskan zvans. Sākumā pane Konti ir pārsteigta, gandrīz dusmīga par šādu ālēšanos. Tomēr beidzot, jūtu uzliesmojumā un varbūt arī dzēriena iespaidā, tālākā saruna rit pārsteigti aplaimotā pieņemtās „reālitātes” gaisotnē. Šis pārdzīvojums tomēr ir par spēcīgu. Pane Konti pēkšņi zaudē samaņu un saļimst krēslā, klausulei lēnām izslīdot no rokām.

Draugus tas atstāj lielā neziņā un bailēs par panes Konti veselības stāvokli. Tikko taču viņa te dejojusi pilna prieka un dzīvības.

Lai rastu atrisinājumu šim neparastam stāvoklim, draugi nolemj atvērt panes ceļa somu, kuŗu Chmelīks vienmēr uzticīgi nēsājis līdz visās panes Konti gaitās. Somas saturā uzietais līgavas tērps netieši atklāj kādu citu, neparastu noslēpumu, proti, pane Konti nekad neesot bijusi precējusies. Nekas cits neatliek kā izsaukt ārstu un ātro palīdzību.

Pēc sava speciālā uzdevuma izpildīšanas dzīvoklī ierodas mazdēls Pāvels ar savu līgavu un pārsteigumā atrod to tukšu, kā arī steigā pamesto, atvērto ceļa somu ar līgavas tērpu. Jaunā meitene, to pielaikodama, kopā ar savu izredzēto sapņo par abu kopējo, daudzsološo dzīvi Amerikas technisko sasniegumu ietvaros un vēl neatklāto ērtību izdomā.

Draugu jūsmīgā godināšana panes Konti tēlā saplūst kopā ar Liliju Ēriku reālā dzīvē. Atkal viņa ir uz skatuves dzīva, priecīga, starojoša. Baleta dejotāju pāris sveic viņu ar uzvedumu un godinājumu. Aizmugurē, tālākā apgaismojumā parādās kollēgas, suminot jubilāri. Skatuvi dekorē lauru vainags un divdesmitā gadsimteņa zīme. Aiz mākslinieces novietojas septiņu gadu desmitu nesēji, pa pāriem nākot priekšplānā un nosaucot viņas galvenās lomas atsevišķo gadu desmitu ietvaros. Pēc tam seko atsevišķu kollēgu un draugu suminājumi un pateicības apliecinājumi. Arī viņas šī vakara uzveduma partneri pagodina jubilāri ar paprāvu, simbolisku „īstas” Ceilonas tējas sainīti.

Mākslinieces sejā lasām viņas pašas teiktos vārdus: „Tā ir laime, ja cilvēka sirdij, dvēselei, garam ir iespējams tiekties kalpot savam dzīves uzdevumam, to piepildīt.”

Arī trimdas tautieši vēl mūsu māksliniecei joprojām viņas uzsvērto izturību līdz ar tautasdziesmā izteikto vēlējumu:

Daudz baltu dieniņu...

 

Ligita Mārupe

 

 

 

 

ATSKAŅAS GUNĀRA PRIEDES LUGAI SIDNEJAS LATVIEŠU TEĀTRĪ

Gunāra Priedes lugas Zilā izrādes Sidnejas latviešu teātŗa inscenējumā izraisīja sabiedrībā plašas pārrunas, kas visasāk izpaudās Sidnejas latviešu teātŗa literārās sekcijas rīkotajā diskusiju vakarā. Diskusijas vadīja red. Aleksandrs Zariņš.

Referente Elga Rodze-Ķīsele norādīja, ka luga ir zemas kvalitātes (‘luģele’), tā piesātināta ar komūnistu propagandu un atzina par kaitīgu trimdiniekiem. Bez tam uzsvēra, ka Priede ieņem augstus amatus un vairākkārtīgi apbalvots.

Koreferente Ņina Luce turpretī noradīja uz lugas literāro un dramatisko kvalitāti un ieteica kā vēlamu parādību trimdā uzvest Latvijā rakstītās lugas, lai redzētu ko un kā autori raksta.

Ņ. Luces referāta fragmentu publicējam atsevišķi šai numurā.

Tālākās debatēs izraisījās šādas domas:

Agr. Bruno Plaude: Simboliska, dziļi nacionāla luga un salīdzināma ar Vakareiropas labākajiem paraugiem.

Grafiķis Mārtiņš Gauja: Mazvērtīga luga!

Jānis Pogulis: Grāmatas un skaņu plates mājās mēs varam lasīt un klausīties, bet lugu uz skatuves nedrīkstam vērot! Kādēļ?

Gaidu darbiniece Anna Kliešmete: Luga tik vāji uzrakstīta, ka pat neder propagandai.

Spodris Klauverts: Gunārs Priede lugā Zilā piemērojis Ibsena formas risinājumus, Teicams dramatisks darbs. Sirdsapziņas pārmetumu dēļ lugas varonis Juris meklē glābiņu latviešu tautas dainās.

Advokāts Otto Kārkliņš: Zilā govs lugā iesprausta bez jebkāda sakara. Nekādus simbolus nesaskatīju. Luga vāja.

Imants Ronis (grāmatu apgāda direktors): Trimdā dzīvojot mums jāzina, ko raksta drāmatiķi tēvzemē.

Austrālijas Latvieša teātŗa recenzente Astrīde Ploriņa: Lugas izrādi neredzēju. Izlasīju. Pilna netīras propagandas.

Sidnejas latviešu biedrības dibinātājs Mārtiņš Siliņš: Lugu vajadzēja izrādīt. Mēs nevaram dzīvot ar maisu galvā!

Literātūras kritiķis Hugo Kaupmanis: Daudz valodas kļūdu, rusicismu. Luga patika.

Režisors Imants Sveilis: Daudziem no mums liekas, ka līdz ar Latvijas atstāšanu 1944. gadā dzīve tur apstājusies, jo bez šīm gudrajām galvām kultūras dzīves attīstība nav iespējama...

Sabiedrisks darbinieks, tautsaimnieks Eduards Šmugājs: Man luga nepatika, taču uzvest to varēja, bet nevajadzēja sacelt vētru, kas darītu prieku Žanim Zakenfeldam un padomju iestādēm. Kad Sidnejas jaunieši iestudēja M. Birzes komēdiju Kalmāru konservi vai izrādīja filmas Mērnieku laiki un Pūt, vējiņi, tad nekādas protesta diskusijas nenotika un pat latviešu nama kaķis Pincis neņaudēja!

Daugavas Vanagu Sidnejas nod. valdes priekšsēdis Pēteris Upenieks: Neesmu lugu redzējis, ne lasījis, bet kaut kur līnija mums ir jānovelk!

 

Spodris Klauverts

 

 

GUNĀRA PRIEDES LUGA SIDNEJAS LATVIEŠU TEĀTRĪ

...Baltijas vācieši, kas gadu simteņus dzīvodami prom no savas tēvzemes, nepazaudēja ne savu valodu, ne nacionālo piederību, ne kultūru. Kā tas bija iespējams? Manuprāt taisni šī iemesla dēļ, ka viņiem nekad nepārtrūka saites ar savu tēvzemi. Pats par sevi saprotams, ka mūsu situācija ir atšķirīga, un tomēr mums būs arī kaut kas kopīgs. Kā mums, tā Baltijas vāciešiem tautas lielākā daļa dzīvoja tēvzemē. Divdesmit gadu laikā no 1955.-1975. g. parādījušās vairāk nekā divdesmit Gunāra Priedes lugas. Par viņu Teātris un Dzīve (1960. g.) 71. lp. raksta: „Par viņa dramaturģiju varam teikt, ka to radīja un izaudzināja tieši mūsu jauno cilvēku neatliekamā prasība un vajadzība mākslā redzēt pašiem sevi.” Gunārs Priede (dzimis 1928. g.) pats ir no šīs paaudzes, viņš nevarēja citādi kā dziļi, pat vārdos nepasakāmi izjust šo prasību un tai atbildēt ar saviem darbiem...

Katru literāru mākslas darbu iespējams aplūkot no vairākiem aspektiem. Analizējot Zilo no sociālā viedokļa, mēs uzzinām, ka okupētajā Latvijā inženieris, arī sievai strādājot un saņemot mantojumā māju, dzīvo pārticis. Viņam ir auto, aizvien pilns ledus skapis un atvaļinājumus iespējams pavadīt ceļojumos gan šai-, gan viņpus dzelzs aizkaram. Mēs konstatējam, ka materiālās vērtības tādiem cilvēkiem ir primāras. Māte, ceļodama pa pasauli, daudz nebēdā par mājās atstāto desmit gadus veco dēlu. Vēl mēs uzzinām, ka līdz ar māju inženieris mantojis dainu sējumus, gan iespiestus vecajā ortogrāfijā, bet tam jau maza nozīme, dainas jau tik un tā neviens nelasa, tās vairāk kalpo greznumam. Mēs varam Zilajai tuvoties arī ar morālista acīm un konstatēt, ka visas četras personas dzīvo ar vainas apziņu. Juris dzērumā izraisījis auto nelaimes gadījumu, kuŗam par upuri kritis tēvs, vecmāmiņa un biedrene Svāne. Viņa vainas dēļ arī māte aizskrējusi no ģimenes. Māte Rasma vainojama, ka dzīves alkās pametusi savu dēlu, kā arī par nepamatotu vīra atstāšanu, kas eventuāli varēja būt par cēloni auto katastrofai. Linda mētājusies apkārt apšaubāmā sabiedrībā, un tai ir trīs gadus vecs dēls bez tēva. Vidvuds gluži kā Rasma pametis ģimeni, lai baudītu dzīvi. Līdz ar šo mēs esam pietuvojušies lugas mākslinieciskajam vērtējumam. Pats autors šai sakarībā izsakās: „Mani ideāli vai tas, ko es virzu, nekad nav iemiesots vienā cilvēkā. Dramaturģijas žanra aicinājums nav glorificēt kādu cilvēku.” (LuM) Tas nozīmē, ka Priedem nav pozitīvu vai negātīvu skatuves tēlu. Tātad, mākslas darbam varam piekļūt pa dažādiem ceļiem, bet pats svarīgākais un neiztrūkstošais ir mākslinieciskais vērtējums. Pēc Zilās izrādes parastais teātŗa apmeklētājs atzina, ka lugā nekas īsti nenotiekot un tā esot samērā gaŗlaicīga. Tas tiesa, lugas notikumos auto nelaimes gadījums bija jau norisinājies pirms priekškaŗa atvēršanās, jo pati auto katastrofa dramaturgam ir mazsvarīga, daudz nozīmīgāka viņam ir varoņu attieksme pret notikušo. Tā jau ir liela dramaturga varēšana − parādīt, kas norisinās pašos lugas varoņos, nevis to, kas notiek ar viņiem, vai tie mīl, cieš, precas, dzīvo vai mirst. Felicita Ertnere par Zilo izsakās: „No jaunākajām Priedes lugām patika Jāņi slimnīcā, bet it īpaši Zilā. Arī problēma Zilajā ir svarīgāka. Tikai autors to ir ieracis ļoti dziļi, pavirši lasot var nepamanīt galveno, pieķerties kam nevajag.”

Te būtu lietderīgi atcerēties tā saucamās absurdās Jonesko un Beketa lugas: Krēsli, Plikgalvainā primadonna, Godo gaidot, Olās mūsu nākotne u.c. Arī tur nekas nenotiek. Gribu piezīmēt, ka priekš desmit gadiem, rakstīdama Jaunās Gaitas 57. num. par moderno drāmu, lietoju apzīmējumu absurdais teātris, kā to darīja vācu, franču un angļu kritiķi. Tagad lai man atļauts šo apzīmējumu labot, jo tas īsti neatbilst lugās tvertajai vielai. Tātad − nevis absurdās, bet gan abstraktās lugas, kas, manuprāt, ir daudz precīzāks apzīmējums, jo lugās nekā absurda nav, bet gan daudz abstrakta. Šo domu manī ierosināja tieši Gunāra Priedes luga Zilā, kur reālais mijas ar abstrakto. Reālais ir sadzīves situācija, inženieŗu ģimene, auto nelaimes gadījums un slimais sakropļotais Juris. Abstraktais ir Juŗa garīgā problēma − sevis meklēšana, ko simbolizē zilā govs. Zilā govs kā mūžības patiesības apliecinātāja, kā no seniem folkloras krājumiem izkāpusi, apstādināja Juri trakajā skrējienā...

...Interesanti konstatēt, ka kopīgs ar absurdistiem Priedem ir arī lugu gaŗums, tās ir īsas un simbolikas piesātinātas. Beketam ir luga Godo gaidot, ko priekš dažiem gadiem izrādīja Sidnejas latviešu teātris (rež. Kārlis Gulbergs). Priede risina līdzīgu problēmu lugā Aivaru gaidot, kur, līdzīgi Beketa lugai, visi gaida kādu iedomātu ideālu, bet nesagaida.

Ņina Luce