KOPDARBS BALTIJAS VĒSTURĒ

Baltic History. Arvids Ziedonis, Jr., William L. Winter, Mardi Valgemäe, eds., Columbus, Ohio: Association for the Advancement of Baltic Studies, 1974. 341 lp.

 

Šī ļoti vērtīgā grāmata ir tikpat kā klēts ar kādiem trīsdesmit apcirkņiem, - rakstu krājums par tematiem Baltijas vēsturē. Vairāk vai mazāk oriģinālpētījumi, ko kādi trīsdesmit autori nolasījuši trešajā Baltijas studiju konferencē 1972. g. maijā, Toronto. Tāpēc grāmatas nosaukums nav īsti pareizs. Grāmata nav pārskats par Baltijas vēsturi, bet gan fragmenti Baltijas historiografijā, kaleidoskops. Kad Jānis Krodznieks (Krīgers) sakopoja savus sīkos rakstus trijos sējumos, viņš lika virsrakstu: Iz Baltijas vēstures (1912-1914). Valodnieki tādu "iz" gan neatzīst, bet ir jau daudz citu iespēju latviešu valodā pateikt, ka grāmata ir rakstu kopojums, nevis noapaļots tēlojums par visu Baltijas vēsturi.

Vispār gribas redaktoru (Ziedoņa, Vintera, Valgemē) rūpīgo darbu cildināt. Izcili pamatīgs ir arī lietu, vietu, autoru un tematu alfabētiskais rādītājs. Konspektīvs un kodolīgs ir redaktoru rakstītais ievads, kā arī beigās pārskats par pašu konferenci. Lielākā daļa apceŗu iespiestas angļu valodā, deviņi raksti vāciski. Bet vai Baltijas studiju veicināšanas apvienības izdevumā nebūtu labi, ja daži raksti - līdzās angļu vai vācu tekstam - parādītos arī piemēram, latviski, igauniski, vai lietuviski? Tā būtu latviešu vai citu baltiešu valodas kultūras demonstrācija, arī pamudinājums cittautu pētniekiem mācīties baltiešu valodas.

Liekas, ar latviešu valodas nezināšanu jāizskaidro fakts, ka Viljems Örbans (Urban), rakstot par zemgaļu brīvības cīņām 13. gs., nekur nepiemin Viļa Biļķina klajā laistos pētījumus (par tiem skat. arī JG 108: 62-63), vai ka Heincs Matīsens, aplūkojot Polijas un Lietuvas polītiku un Kurzemes un Zemgales hercogvalsts tapšanu 16.gs. vidū, nekur nepiemin Arveda Švābes plašo apceri par Sigismunda Augusta Livonijas polītiku (pēdējais iespiedums rakstu krājumā Straumes un avoti, III, Pilskalns, 1965: 65 - 147).

Pēc manām domām, nav pareizi, ka, piem., Latvijas vietu vārdi angļu vai vācu tekstā atrodami tikai vāciskā rakstībā, kā to redzam 56. lp. (Ascheraden) un citur. Būtu gan jāievēro latviskā vēstures ģeografija. "Mitau was the key to Semigallia" (26) prasās, vismaz iekavās, pēc diviem latviskojumiem: Jelgava un Zemgale.

Grāmatā ir atbildes uz daudziem Baltijas vai specifiski Latvijas vēstures jautājumiem. Piem.:

-- Kā radās Igaunijas neatkarības deklarācija un kā to pasludināja (īsajā vienas dienas starpposmā pēc padomju iestāžu un krievu kaŗaspēka atkāpšanās no Tallinas un pirms vācu okupācijas spēku ienākšanas) - 1918.g. 24. februārī?

-- Kā darbojās 1917. g. martā dibinātā Rīgas strādnieku deputātu padome ,

-- Kā Latviešu valstsvīrs no Latgales - Francis Trasuns - lika lietā savu enerģiju un ideālismu Latgales apvienošanai ar pārējām Latvijas daļām?

-- Kā Lietuva zaudēja Hitleram Klaipēdas apgabalu?

-- Kā Maskava uzspieda un izmantoja savstarpējās palīdzības līgumus ar Baltijas valstīm, ievadot šo nāciju neatkarības iznīcināšanu?

-- Kā Somija veidoja savas attieksmes ar Padomju Savienību pēc Otra pasaules kaŗa?

Atbildes uz šiem jaunākās vēstures jautājumiem lasāmas grāmatā publicētajos Elmara Jerveso (Järvesoo), Brūno Kalniņa, Miķeļa Bukša, Juļus Slavena (Julius P. Slavenas), Edgara Andersona un Džīna Geidža (Gene G. Gage) pētījumos.

Protams, tie nav vienīgie raksti, kas šai grāmatai piešķiŗ paliekamu vērtību. Minēju tikai dažus piemērus, lai raksturotu krājuma kvalitāti un starptautisko nozīmību.

 

Benno Ābers