Pāvils Klāns
JAUNĀ LATVIEŠA VIETA - PA KREISI NO VIDUS?
Ja uz brīdi atbīdām malā ikdienu un ar to saistītās laikmeta problēmas un izkristallizējam viņu pārlaicīgo kvalitāti, mūsu nacionālās dzīves pašu pēdējo, pašu augstāko principu, tad atrodam to - skanīgu, krāšņu un starojošu - mūsu valodā; tā ir dzīva kā ūdens, no kuŗas plūsmas atkarīgs viss, patiesi itin viss, kam vien kāds sakars ar mūsu nacionālo eksistenci. Tā iespējama tik ilgi, kamēr iespējams to izpaust. Kur valoda beidz skanēt, tur mirst kultūra un izdziest tās tautas mūžs, kas viņā runājusi. Un otrādi - kur kāda sabiedrība vairs nerunā savā valodā, tur tā beigusi radīt, un tās instruments tai vairs nav vajadzīgs. Par dažiem šīs mūsu nacionālās eksistences uzdevumiem lai man atļauts sacīt savu sakāmo kā vienam no tiem, kam rūp, lai viņa instruments būtu labā kārtībā, kam rūp, lai viņa tauta nebeigtu radīt - tās ir arī jūsu visu rūpes, citādi mēs šeit nebūtu kopā.
Dzejnieka Jāņa Petera viesošanās Ziemeļamerikā rada uztraukumu "trimdas cietoksnī", (tāpat kā Pāvila Klāna referāts Minsterē).
... Ir iespējams un vajadzīgs atklāti un bez aizspriedumiem diskutēt par visu, kas mums tuvs, diskutēt ar visiem bez uzskatu un paaudžu izšķirības, un darīt to godīgā pārliecībā, ka tādā veidā gribam pakalpot gan tautai, pie kuŗas piederam, gan paši sev, kas no tās šķirti un dažā ziņā jūtamies jau pat saraduši ar situāciju kā viņā, tā šajā pusē. Minsterē man bija izdevība norādīt, ka mūsu ģimnazija, varēdama atskatīties uz 31 gada mūžu, paveŗas laikā, kas ir gaŗāks nekā viss mūsu valsts patstāvības laiks, tajā ir mācījušies daudzi simti jauno latviešu, un tie paņēmuši sev līdz dzīvē kaut ko arī no tās garīgās un nacionālās ievirzes, kas simtiem citu skolnieku un studentu priekš turpat 60 gadiem lika ķerties pie ieročiem pašu valsts celšanai.
Katras diskusijas pamatā ir sava izejas baze. Mūsu gadījumā to var raksturot šādi: tajā aktīvitātē, ko dēvējam par darbu mūsu tautas labā, pēc zināma stinguma iestājies pagrieziens ar mudinājumu meklēt jaunus ceļus šī uzdevuma sekmēšanai. Maksima paliek tā pati - Latvijas brīvība. Bet lai ilgā cīņa par šo tik augsto un tālo mērķi neapsīktu un neapniktu, jāsprauž tuvāki, praktiski vieglāk un drīzāk sasniedzami mērķi, un jāatrod jaunas, efektīvākas un, galvenais, interesantākas darba metodes - Šī doma patiesībā nav jauna, tā staigājusi no mutes mutē jau vairākus gadus, jauns ir tas, ka tā beidzot formulēta PBLA oficiālā viedoklī, kas publicēts pagājušā vasarā "Latviešu dienās" Toronto un ieteic galvenokārt visāda veida sakarus ar tautu Latvijā.
Tik svarīgs notikums mudina aplūkot situāciju, kādā atrodamies pašreiz, lai spētu orientēties turpmāk ejamā ceļā, un te vispirms sastopamies ar mūsu attieksmēm pret okupēto Latviju, kādas tās veidojušās līdz šim.
Ja mūsu tematā likts jautājums par vietu pa kreisi no vidus, tad vidu te domāts noskaidrot, orientējot mūsu sabiedrības vairuma viedokli pēc tā attieksmēm ar Latviju. Varam to apzīmēt kā tādu, kas svārstās starp rezervēšanos un noliegumu, tātad ne tādu, kas aktīvi un pozitīvi ieinteresēts kādā saskarē ar dzimteni. Tātad varam runāt par konservātīvu viedokli, kas turas pie pagājušu valstsdzīves priekšstatu, agrāko polītisko un nacionālo vērtību normu un viņu vietas saglabāšanas, pie kam mūsu valsts pēdējie brīvības gadi - ar 1939. gadu kā kulmināciju - mūsu sabiedrības lielas daļas domāšanā veido veselu polītisku un garīgu pagātnes viziju kompleksu ar emocionālu raksturu kā galveno pazīmi. No šejienes izaug zināms noliegums, pat pretīgums pret Latviju tādu, kāda tā ir šodien. Šī attieksme ir tik dabiska un tāpēc tik stipra, tik katēgoriska un neiecietīga, ka liedz lūkoties pāri vai gaŗām šai vēsturiskai 1939. g. kulisei un zināmā jūtamā mērā ietekmē mūsu polītisko domāšanu un rīcību arī tagad vēl pēc Toronto nozīmīgās deklarācijas.
Šāds nepatikas pārdzīvojums īpaši vecākajā paaudzē balstās uz vairākiem motīviem, kuŗu vidū varmācības un netaisnības noliegumam blakus guļ arī traģiskais fakts, ka tieši tur, Latvijā, un tieši mums, šāsdienas trimdiniekiem, nodarīta arī dziļa personiska pārestība, kam pievienojas sērīgā apzina par to, ka tur, Latvijā, palikusi mūsu pagātnes dzīve, toreiz vēl krāšņi ziedoša tagadne, kuŗas nu vairs nav. Vainu un atbildību par to mēs saprotamā kārtā atstājam okupācijas varai, taču izlaizdami no acīm, ka pagātne vispār nemēdz celties, un arī tad, ja mēs šodien dzīvotu paši savā brīvā valstī, mēs dzīvotu citādi nekā 1939. gadā un arī būtu kļuvuši vecāki un par dažu labu mūža illūziju nabagāki.
No šādas nostājas arī izriet mūsu diferencēšanās gan no satiksmes ar Latviju, ar tautu Latvijā, gan no tiem, kas tieši to vēlas.
Taču šāds noraidīgs viedoklis pret iespēju tiešas satiksmes ceļā ar savu tautu mēģināt tai palīdzēt - šāds viedoklis nerodas spontāni, tā veidošanos sekmē arī vēl citi, ne tikai emocionāli vai vispārējas dabas noliegumi vien.
Katrai sabiedrībai, arī trimdas sabiedrībai, ir sava struktūra, Tā ir labi noorganizēta un darbojas efektīvi. Tā ir vajadzīga un praksē izrādījusies par derīgu. Tās darbošanās nozīmē visas trimdas dzīves motoru, smadzenes un spēku. Pārdomas par šo funkciju raksturu rodas tur, kur jāsaduŗas ar motora dzinējvielas jautājumu. Tā kā organizatoriskas struktūras darbība lielā mērā atkarīga no līdzekļiem, tad materiālie avoti bieži vien ir garīgo aktīvitāšu, tātad arī polītiskas domāšanas un viedokļu noteicēji. Ja gribam šo domu pagarināt, tad nonākam pie secinājumā, ka vismaz vienā trimdinieku daļā tās domāšana ir materiāli, nevis idejiski ietekmēta vai pat atkarīga no līdzekļu devēja. Praksē tas izskatās šādi: ja jūs domāsit un darīsit tā un ne šitā, tad jūs no mums nedabūsit ne feniņa.
Tāda situācija ir nedabiska, jo kavē kustību tieši tur, kur tā visvairāk vajadzīga - kur jāattīsta pielāgošanās laikmetīgai aktuālai domāšanai un rīcībai.
Bet tā mums klājies jau ļoti ilgi. Visā mūsu trimdas dzīvē esam vilkušies notikumiem aizmugurē. Paši esam kavējuši savu iespēju izmantošanu. Latvijas pases dēļ mēs vilcinājām PBLA dibināšanu - kas tas šodien par apkaunojošu anachronismu vai ļaunu gribu no tā laika oponentu puses! Stājas dēļ mēs kavējām palīdzības saiņu sūtīšanu uz Latviju, lai nebalstītu krievu muitu. Diferencēšanās vārdā mēs kavējām tūrisma un individuālus braucienus uz Latviju, lai nenotiktu režīma atzīšana. Infekcijas baiļu dēļ mēs aizmiedzām acis pret Latvijā tapušām filmām, un viedokļa trūkuma dēļ mēs nedroši mīņājamies pie Helsinku konferences vārtiem un nezinām, vai mēģināt ieiet pa tiem vai ne. Tagad šie liktenīgie iebildumi lielākā vai mazākā mērā pārvarēti - bet ar kādiem pametumiem mūsu pusē? Ar kādiem izdevību un laika kavējumiem? Kas par to atbildīgs? Kāpēc stājas turētāji nekaisa pelnus uz galvas un nenožēlo grēkus? Kur paliek stāja pašiem pret sevi, lai ieskatītu kļūdas un tās vairs neatkārtotu?
Mēs nestāvam uz tik drošiem pamatiem kā lielās tautas, viņu vidū arī apspiestās tautas, kuŗām ir miljoni ļaužu un gadu desmiti laika. Mēs vairs nedrīkstam kļūdīties. Uz mums noskatās daudzas acis, kaut dažkārt licies, ka esam aizmirsti. Tā nav. Vismaz tik ilgi, kamēr eksistējam fiziski un garīgi un kā polītisks jēdziens.
Bet internacionālajā polītikā mēs joprojām esam kaut mazs, taču zināms lielums. Un emocijām polītikā nav nozīmes. Stāja ir emocionāls izpaudums. Tās vietā mums vajadzīgas galvas, smadzeņu darbs. Un pragmatiska rīcība - deklarāciju vietā. Diemžēl mūsu ignorance pret to, kas notiek pasaulē, ir bijusi un dažuviet vēl joprojām ir gluži fantastiska savā konsekvencē. Dažs priekš daudziem gadiem deklarēts viedoklis, kas vēršas pret satiksmi ar Latviju, joprojām karājas trimdas citādi mundrajos gaisos kā sēru karogs sen pārdzīvotu fražu kapsētā. Tāda nodilušas ideoloģijas manufaktūra nedrīkst aizklāt tās acis, kas raugās, kā mēs savu likteni kārtosim. Mums ir svarīgs mūsu prestižs. "Mums ir jācienī pašiem sevi, lai citi mūs cienītu", teica prof. Spekke. Ja tas nenotiks, mēs zaudēsim vēl atlikušos draugus. Mēs paliksim viņu atmiņā kā ubagi, kas pēc gadu desmitiem ilgas argumentēšanas pie pasaules neeksistējošās sirdsapziņas arvien vēl nav atjēgušies, ko tad īsti diedelēšanas vietā mēs vēl varētu darīt paši.
Cik gudri, cik veikli būsim? Kāda būs mūsu iniciātīva - tas lielā mērā atkarīgs no mūsu jaunajām galvām un sirdīm. Bet ne tikai no tām vien. Ja kāds laikus nevar atgūties un pielāgoties aktuālai situācijai, tad tur parasti nav tik daudz vainīgi gadi kā intelliģentas stostīšanās defekts. To var novērst.
Kā redzējām, mūsu domāšanā noticis zināms lūzums, un ir bijis pēdējais brīdis pamest vecās platformas un deklarēt jaunas. Jo laiks nestrādā mūsu labā. Un mēs vairs nedzīvojam ne savā valstī, ne pagātnē vispār, arī ne trimdas pagātnē, - esam nonākuši citā laikā un vidē, un laiks un vide, kā zināms, veido ne tikai individu, bet arī individu grupas un viņu kopas. Tas nozīmē, ka sava konservātīvisma dēļ nedrīkstam kļūt anachroniski modernā sabiedrībā, kas emocionālu priekšstatu vietā ieradusi rīkoties ar reālitātēm - jo līdz laikmeta savādnieku un īpatņu katēgorijai ir tikai viens solis, kas ir pietiekami plats, lai šķirtu mūs arī no mūsu šodien un nevis vakar augušās jaunatnes. Un šodiena, salīdzinājumā ar veciem laikiem, ir svētīga jau ar to vien, ka vairs nav tabu jautājumu, un vairs nav iespējams atgriezties pie agrākajām mērauklām ne polītiskās domāšanas, ne aizspriedumu novados, tāpat kā upe nevar atgriezties savā iztekā. Tā rodas vajadzība lokālizēt mūsu aktuālo atrašanās vietu. - Kas attiecas uz trimdas agrākiem gadiem, tad tur jau savu skaidrību guvām ar konstatējumu par mūsu konservātīvo domāšanu. Atliek mēģinājums orientēties mūsu jauno ļaužu pozicijā. Kā visā trimdas latviešu skaitā ir liels procents t.s. klusētāju, tā arī jaunatnes vidū pat vairums ir tādu, kas sevi nav parādījuši ne sabiedriski, ne polītiski. Tādēļ jāpievēršas tiem, kas kaut kā saistījuši uzmanību. Mēdz uzskatīt, ka šī mūsu jaunatne ir kreisa.
Izejot no parlametārisma tradicijām, par kreisu šim vārdam atbilstošā nozīmē var uzskatīt vienīgi latviešu sociāldemokratiskās jaunatnes grupu Stokholmā, kas ir polītiski organizēta un ārpus biedru skaita var balstīties arī uz savām simpatizētāju aprindām. Bez šīs grupas galvenokārt studējošā jaunatnē dažādās zemēs var sazīmēt pa kreisi orientētus ļaudis, kuŗu kopējā pazīme ir vispirms opozicija pret konservātīviem uzskatiem kā plašajā pasaulē, tā šaurajā trimdā, un otrkārt - publiski pausti uzskati, kas liecina par marksistisku domāšanu. Te ekstrēmas parādības ir Minsteres latviešu ģimnazijas absolventi Būmanis un Rozītis, un no kādiem agrākiem laikiem atvīd arī Āboliņa cīnītāja vaigs, kaut gan viņš sen jau vairs nav jaunietis. Arī ap viņiem grupējas savi domu biedri un balstītāji. Kā ar pārējiem? Par cik viņu kreisumu var nolasīt no opoziocionāras nostājas pret trimdas aktīvitātēm, kuŗu galvenā nesēja tomēr ir vidējā un vecākā paaudze ar nu jau laikmetīgāku domāšanu nekā priekš nedaudz gadiem?
Būt "kreisam" šodien ir moderni, tā ir eleganta etiķete, ar kuŗu var izcelties, atšķirties no citiem un pie izdevības provocēt savu apkārtni, arī tad, ja aiz šīs etiķetes nekā cita nav kā vien ādas jaka. Nav tālu tas laiks, kad miermīlīgus ļaudis kaitināja t.s. provos, kuŗu priekšteči bija t.s. Lederjacken, īpaši Vācijā pirms Hitlera, un viņu gara radiniekus atceramies arī no Latvijas kā t.s. vienaldzīgos, kas arī savu atšķirību no pārējiem mēdza uzsvērt ar ārieni - tie bija jauni puiši ar kūplām frizūrām, gaŗās žaketēs, šaurās biksītēs un kurpēs - t.s. porgās, kas bija pazolētas ar iespējami biezu krepgumijas zoli - 2,3 cm jau bija normāls elegances paraugs. Garīgi vai polītiski viņi ne ar ko neizcēlās, viņu sabiedriskā pazīme bija gandrīz sāpīga, dziļa, uzskatāmi parādīta vienaldzība pret itin visu, kas ap tiem; - labu šī tipa raksturojumu sniedzis publicists Arturs Kroders savās Atmiņās, kas nedaudz atšķirīgu šo pašu tipu rāda priekš I pasaules kaŗa. Ja ejam vēl tālāk pagātnē, sastopam t.s. Rīgas pašpuiku, kuŗa garīgā dzimtene bija Grīziņkalns, ārpilsētas vieta, kur 1905. un vēlākos gados apgrozījās revolūcionāri. No šiem daudzkārt arī polītiski ieinteresētiem ļaudīm vēlāk pa daļai komplektējās latviešu strēlnieku vienības. Viņu āriene bija tīši nolaidīga, galvā t.s. žoķene, papiross mutes kaktiņā, izaicinoša izturēšanās. Visi šeit minētie tipi piederēja pie zināmas grupu katēgorijas, un skaitliski tās nebija lielas. Tas ļauj secināt, ka jaunieši nekad nav bijuši tik ļoti uniformēti, turklāt tik plašā apjomā kā šodien, ka iespējams pat runāt par t.s. zilo ģenerāciju, atvasinot šo apzīmējumu no blue jeans modes. Īpašu uzmanību jaunatne pievērsa sev priekš kādiem gadiem ar nemieriem universitātēs un revolūcionārām demonstrācijām ar nolūku grozīt sabiedrisko iekārtu, par kuŗas ļaunumu proklamēja kapitālismu ar t.s. etablēto sabiedrību galotnē. Modes pazīmes kļuva arī par polītiskām pazīmēm. Visvairāk no šī laika mūsdienu jaunatnei pielipis kreisuma apzīmējums, un latviešu jaunatne tur nav bijusi kāds ievērības cienīgs izņēmums.
