Pāvils Klāns
JAUNĀ LATVIEŠA VIETA - PA KREISI NO VIDUS?
(Nobeigums)
Jautājums ir, kā mēs savā starpā novērtējam mūsu jaunatnes vietu modernajā latviešu sabiedrībā, un ko paši par sevi domā tie, kuŗu rokās pamazām pāriet un vēl pāries atbildība par trimdas dzīves pulsēšanu?
Ja esam vienisprātis par to, ka brīva polītiska domāšana nozīmē pastāvīgu orientēšanos visu lietu attīstībā, tātad garīgu kustību un permanentu atjaunošanos, (pretstatā konservātīvai dzīves ziņai, kas polītisku domāšanu saista ar pastāvošo vērtību saglabāšanu), tad atbildes meklēšanā par mūsu jaunatnes vietu esam guvuši zināmu virzienu. Ja orientējam šo virzienu pēc dažām faktu pieturām, gūstam ainu, kas atļauj secinājumus. Atcerēsimies žurnāla Jaunā Gaita sākuma gadus un šī izdevuma vaibstus arī šodien, sauksim atmiņā Eiropas Latviešu Jaunatnes Apvienības konsekvento vairīšanos padalīties LAK EC darbā, ielūkosimies Eiropas un citu kontinentu latviešu jaunatnes kongresu, kursu un sanāksmju aprakstos, pašķirstīsim ELJA-s žurnālu - tur atradīsim daudz garīga svaiguma, kas oponē konvencionālām sabiedriskās domāšanas normām, tā nonākot atšķirīgā situācijā no konservātīviem, tātad vecākās paaudzes domāšanas modeļiem. Un ja konservātivos modeļus novietojam kādā imaginārā vidū, tad šāda jauniešu pozicija vairs nav orientējama no tā pa labi, kas būtu neloģisks anachronisms, bet pa kreisi. Šāds ieskats pretendē būt par vienīgo pareizo, ja negribam diskreditēt mūsu jaunatni vispār un mūsu skolu, no kuŗas audzēkņiem sagaidām, ka tie domās un rīkosies polītiski un, tātad, virzīsies uz priekšu, nevis atpakaļ, pie pārdzīvotu laiku pārdzīvotām atziņām.
Lai šāds secinājums nenoderētu par šoku tur, kur mūsu sabiedriskie strāvojumi palikuši neizprasti vai nenovērtēti, jāatceras, ka kreisums - opozicija pret kādu pastāvošu garīgu vai polītisku kārtību - ir visas mūsu vēstures raksturīga pazīme. Auseklis un Kronvalda Atis, apellēdami pie nacionālās pašapziņas, darīja kaut ko, kas bija jauns un atšķīrās no ierastās pieticības; latviešu studentu korporācijas Rīgā un Tērbatā vērsās pret baroniem un krievu činavniekiem; 1905. g. revolūcionāri un viņu domu biedri saslējās pret cara patvaldību - arī Ulmanis bija tā laika soda ekspedīcijas vajāto vidū; latviešu strēlnieki piedalījās krievu imperijas gāšanā; brīvības cīņu dalībnieki - visnotaļ jauni puiši, vērsa ieročus pret padomju varas draudiem un feodālisma atliekām; pats Latvijas valsts dibināšanas fakts no tā laika grūstošo varu viedokļa bija viens vienīgs grandiozs kreisuma akts. Kā redzējām, šāds kreisums nav pretrunā ar nacionālo pārdzīvojumu. Arī mūsu sociāldemokrati trimdā rīkotās demonstrācijās iziet zem Latvijas nacionālā karoga.
Nevar sagaidīt, ka modernās latviešu jaunatnes ceļi būtu citādi nekā tie vēsturē iemīti, tā būtu dziļa vilšanās un milzu zaudējums pieredzēt tās izplēnēšanu anonimitātē. Bet nevar arī sagaidīt, ka tā, 36 gadus pēc Latvijas inkorporācijas, Latviju neredzējusi, garīgi spētu eksistēt no restaurācijas sapņiem, kādus sevī lolo tie, kas valsti izcīnīja vai tajā piedzīvoja sava mūža labākos gadus. Šāds ieskats nekādā gadījumā nenozīmē paaudžu plaisas kultivēšanu. Gluži otrādi - no mūsu jaunatnes varam sagaidīt, ka tā, atrazdamās vēl nezināmas nākotnes priekšā, būs kreisa diezgan, lai nostātos opozicijā pret to pastāvošo iekārtu, kas šodien apdraud tās mātes valodu, tautas garīgo un fizisko eksistenci.
Cita uzdevuma latviešu skolai nav. Tā nav arī pārējai latviešu jaunatnei kā pēc skolas, tā ārpus skolas, atskaitot katra individa tiesības dzīvot šai skaistajā pasaulē pēc sava prāta un patikas, bet ar tādām lietām mums nav jānodarbojas.
Tātad nav runa par kādu mūsu jaunatnes uniformētu, organizētu, marksistisku kreisumu, bet par garīgu poziciju un polītisku orientāciju kādā evolūcijas procesā vispār un mūsu nacionālajā dzīvē īpaši. Tātad lietodami apzīmējumu kreiss, nedomāsim tūliņ par revolūcionāru dauzonību pēc vācu jauniešu parauga, bet par laikmetīgu, modernu viedokli mūsu domāšanā, rīcībā, attieksmēs pret ārpasauli, kāds tas var veidoties mūsdienu ļoti straujajā laika gaitā. No šī viedokļa kreisi ir arī visi tie, kas iestājas par atomspēkstacijām, par IBM elektroniskajām iekārtām, par Mitbestimmungsrecht uzņēmumos un ekonomiskiem uzlabojumiem pensionāriem - un viņu vidū savukārt ekstrēmie kreisie, kas izmanto domstarpības iedzīvotāju uzskatos, lai kurinātu nemieru.
Mums, īpaši latviešu jaunatnei, un latviešu skolai var būt vienīgi informātīva attieksme pret citu tautu problemām, bet mums nav jāangažējas to labā. Latviešu jauniešu uzdevums ir cits, kas tiem nav jāraksta priekšā, bet izriet no viņu cilmes un no viņu atrašanās šai skolā. Ceļš uz Minsteri tiem ir bijis brīvprātīgs, brīvprātīgām tātad jābūt, arī konsekvencēm, ko viņi ar to uzņēmušies. Vispārīgas izglītības iegūšana nav tas motīvs, kādēļ viņi šurp nākuši - to var saņemt jebkuŗā skolā jebkuŗā zemē arī ārpus latviešu skolas. Šī, tātad, ir izlases skola, sava veida cietoksnis, kuŗa iedzīvotāji uzņēmušies saistības kā pret tiem, kas gludinājuši ceļu uz šejieni, tā pret savējiem ārpusē, kuŗu vidū tie reiz ieplūdīs. Viņu loma ir jo lielāka, jo neizdevīgāks ir salīdzinājums starp 100 audzēkņiem brīvā skolā un pusotra miljona latviešu apspiestā dzimtenē. - Tie būs konstatējumi, kas droši vien dzirdēti jau vairākkārt, un ja tos atkārtojam, tad galvenokārt tādēļ, lai vēlreiz atgādinātu polītiskās ieinteresētības momentu, bez kuŗa arī vislatviskākā audzināšana nebūs nekas cits kā tautiska prievīte ap samulsušu galvu.
Mūsu visu acu priekšā norisinās traģēdija, kuŗas satriecošo apjomu nespējam pilnīgi aptvert tādēļ, ka tā izvērtusies relātīvi tālu un lēni - cilvēka mūža aspektā. Bet tikko vērtējam to no nacionāla viedokļa, drūmā aina kļūst satriecoša - mūsu tautas dzīvība ir apdraudēta. No šādas perspektīvas latviešu skola ir kā šūna, kam gādāt jaunu spēku novājinātam organismam . Viena tā to nespēs, arī kopā ar emigrāciju ne, bet bez mūsu skolas mēs visi kļūtu par tik nabagāki, par cik dzīvojam no ticības, ka pūles nav veltīgas. Tādēļ nav vienalga, kurp tiek novadīts vai kurp pats no sevis aizplūst šis spēks - vai cittautu jūŗā ap mums, kur jaunatnes nozīme pagaisīs asimilācijā, vai uz tautu.
Mūsu visu acu priekšā norisinās arī kāds cits process - zināmas stagnācijas iestāšanās trimdas dzīvē, kas procesu Latvijā netieši balsta, tam korespondēdams.
Mums visiem zināms, ka Latvija resp. Baltijas valstis nepretojās savai inkorporācijai, lai saudzētu dzīvos spēkus. Mēs arī trimdā gadu desmitiem runājām par sevis saglabāšanu Latvijai. Tagad, kad pienācis laiks šo postulātu apliecināt dzīvē - kaut arī citādi, nekā sākotnēji domāts, - daļa mūsu likteņbiedru norobežojas no iespējas palīdzēt savējiem dzimtenē - ar iebildumu, ka negrib atzīt okupācijas varu. Ka šis lozungs tai pašā laikā nozīmē akceptu tautas postam, tas paliek nesaprasts, neapjausts. Tā mums radušies divējādi - vecs un jauns viedoklis par satiksmi ar dzimteni, tas viens ir konservātīvs, tas otrs "kreiss", bet tie, kam no mums varētu būt kāds labums, pagaidām paliek izstieptām rokām. Vai tas tiešām ir tas, kā dēļ atrodamies svešumā?
Ievērojot trimdas skaitliski mazo sastāvu, ir vajadzīgs tās nedalīts spēks kāda uzdevuma veikšanai, tādēļ diskusijas par vai pret kontaktiem ar Latviju nevar saukt par šķelšanās pazīmi - pārrunas ir vajadzīgas, lai noskaidrotu kopīgu viedokli, un tur, kur nav debatēts nemaz vai par vēlu, rodas arī negaidītas sekas, kā rāda kongress Florefā, kursi Rīgā un Somijā. Pārrunas ir vajadzīgas, bet tās iespējamas tad, ja no tām ne tikai nevairās, bet ir arī vajadzīgā interese. Un interesei savukārt grūti rasties, ja pietrūkst dzīva priekšstata par to, kas ir mūsu tauta, zeme, un apstākļi, kādos tai jādzīvo. Šodien. Šis ir vienīgais punkts, ar kuŗa starpniecību nacionālais dzīvības impulss var pārlēkt kā kāda dzirkstele no celma uz atvasēm. Tas ir tiešs kontakts, intensīvs un intims. Un milzu kļūda ir, ka par to nav bijis iespējams runāt, kur nu vēl praktiski gādāt, priekš gadu gadiem. Diferencēšanās palīdzējusi nomērdēt interesi par mājām. Un kur interese izžuvusi, tur pavērušies vārti uz asimilāciju jaukajā, brīvajā, mums neproblēmatiskajā pasaulē. Mīdīšanās uz vietas nogurdinājusi. Jaunu saturu trūkums trimdas vienmuļībā kļuvis apnicīgs. Kā neizbēgama konsekvence sekojusi mēma novēršanās. Zaudējuši esam mēs visi.
Bet vēl jau mēs dzīvosim. Par to liecina skolas eksistence, liecina vairāk nekā kādas citas institūcijas eksistence trimdā - tas jāuzsveŗ! -, par to liecina pozitīvās pārmaiņas tās darbā un vadībā, un arī interese par jaunu skolu dibināšanu ienes jaunu gaismu emigrācijas ikdienā.
Ja paliekam pie ieskata, ka konservātīvais stājas viedoklis nav bijis pietiekami efektīvs mūsu dzimtenes labā, ne arī pietiekami stimulējis visu trimdas sabiedrību, atliek atzīt, ka atrodamies starp divām alternātīvām - starp dzīvās mūsdienu Latvijas priekšstata ievadīšanu trimdas dzīves saturos - un asimilāciju no otras puses. Citas iespējas pēc gadu desmitiem ilgas pieredzes liekas izslēgtas.
Ko nozīmē asimilācijas draudi, par to runāts tiku tikām. Un ne tikai runāts. Jau tas vien, cik lielas pūles jāveltī pietiekama skolnieku skaita pulcēšanai Minsterē, rāda, ka pastāv kāds jauno latviešu noplūdums, kuŗa apjomu pat nemaz nepārredzam. Nezināms paliek arī, kas notiek ar pasaulē aizklīdušajiem ģimnaziju un kolledžu absolventiem, tāpat kā tikai skopi esam informēti par mūsu jauno akadēmiķu skaitu un gaitām. Tā gadās, ka no kādas mistiskas periferijas kādā telefona abonentu grāmatā, kādā vēstulē vai publikācijā uznirst tādi vārdi kā personiski pazīstamais Jēkabsons, kam nokritusi galotne 's', vai Bērsin, Kalning un Feldmann, ko atceramies kā Feldmani no Rīgas. Mūsu tautas mūžā skaluvācieša vai krievu puskoka lēcēja statuss nav svešs, modernos laikos krievu tekstos lasām, ka mums ir tādi autori Kā Andrej Upit, Jan Sudrabkaln un Anna Brigader, un arī Rudolfs Blaumanis savā laikā ar Pulieŗa muti smējās par skaluvāciešiem:
Hallo, kas ir pie telefong?
Ach so, Frau Mulding, jūs!
Muldiņš paliek Muldiņš, ar vai bez 'g', lai viņam un viņai vieglas smiltis. Bet ja piedzīvojam šīs parādības renesansi mūsu dienās un pievienojam tai tādus pēckaŗa lingvistikas paraugus kā dīpītis, dievputninš, letiņš un līdzīgus noniecinošus epitetus, kādus citas tautas sev parasti neadresē, rodas aizdomas, vai tas ir tikai tautas humora izpaudums vien. Jo mēs paši par sevi nekad neesam pratuši pasmaidīt, kā citas tautas to var. Angļi par sevi saka, ka tiem nedrīkst stāstīt anekdotu piektdienā, jo tad tie sāk smieties svētdienas rītu baznīcā; lieliska pašironija piemīt skandinaviem; frančiem un vāciešiem tās pilnīgi trūkst. Par ko vīpsnā citādi viegli ievainojamais latvietis?
Viņš pat nevīpsnā. Viņš vienīgi atklāj kādu nepamatotu mazvērtības kompleksu, nevajadzīgi ierindodams sevi tās sabiedrības apakšā, kuŗā spiests dzīvot. Kāpēc? Ungāru, čechu un poļu valodās ir līdzīgi akcenti un svītriņas kā mūsu, - ārzemju iespiestais vārds tos respektē, kā viegli varam pārliecināties, mēs turpretim no savas identitātes vairāmies. Kāpēc? Priekš gada pusotra bija izdevība Kopenhagenā sastapt Latvijas izglītības ministri Mirdzu Kārkliņu, jauku dāmu ar partijas biļeti rokas somiņā, - dāmu, no kuŗas uzvedības un ārienes un referātā cildinātiem latviešu dziesmu svētkiem varēja viegli nolasīt, ka viņa nav krieviete. Dienvidu Amerikā ir kāda pilsētiņa Tandila (Buenosairesas provincē) kuŗā dzīvo ap 180 gadu veca dāņu emigrācija, un tās ielās visbiežāk dzirdētā valoda ir dāņu. Kā iespējami šādi pretstati, kā var notikt, ka citādi sīkstais latvietis, kas pratis gadusimteņiem ilgi saglabāt savu pašapziņu, sāk pagurt dažos gadu desmitos?
Ungāru, čechu un poļu emigranti, par cik tie nav polītiski vai krimināli noziedznieki, turpina satikties ar savu tautu. Polijā darbojas bērnu vasaras kolonijas, uz kuŗām brauc arī poļu bēgļu atvases no Anglijas, Vācijas un Francijas; Mirdza Kārkliņa, augusi Krievijā, ik dienu dzīvo savā tautā un zemē; Tandilas dāņi priecīgu prātu, cik bieži iespējams, apmeklē Dāniju, uztur skolas un draudzes, lasa savu presi un grāmatas. Protams, šie ir visai atšķirīgi piemēri ar dažādiem motīviem aizmugurē, taču kopīgs tiem ir viens moments - ne tikai sakari, bet cieša sadzīve ar savu tautu. Mūsu trimdas grupa, vitāla un garīgi stipra, toties maza skaitā, pie šādas dzīves gudrības nav varējusi tikt, pati sev tīšu prātu nogriezdama ceļu uz savas dzīvības avotiem. Vācu vēsturnieks Jirgens fon Hēns (Jürgen von Hehn ), ļoti labi pārzinādams latviešu un Latvijas vēsturi līdz šai pašai dienai, rezignēti nopūšas:
Agrākos gadusimteņos baltieši uzrādījuši apbrīnojamu spēju ar pielāgošanos pārdzīvot apdraudējumu un tomēr saglabāt savu nacionālo substanci. Ir jautājums, vai šodien, progresējot industriālizācijai un technoloģijai, tam vairs ir doti vajadzīgie priekšnoteikumi...
Šādiem priekšnoteikumiem ir jābūt. Un tos nevar sagādāt neviens cits kā mēs paši. Ir jābūt pielāgošanās un izturēšanas priekšnoteikumiem, kas nozīmē mūsu cīņas metodi. Nāk klāt tās reizes, kad varam izdarīt arī uzbrukumus.
Spēle jāturpina, mums nemaz nav citas iespējas. Un nav piedzīvots, ka kāds, kam pēdējā stundiņa nav vēl pienākusi, liktos cisās un sacītu: tagad es būšu beigts. Apgriezīsim spēļu kārti otrādi. Čigānietes - kāršu licējas Latvijā teica: "Pīka dūzis, tā tava nāve." Bet mēs pacelsim, sirds dūzi. Un spēlēsim ar galvu un sirdi.
Mums nav parlamenta, kur izdiskutēt savus priekšlikumus valdībai, nav ari cita foruma, mūsu avīzes ir piesardzīgas savu konservātīvo abonentu dēļ un tāpēc nepieder gluži brīvas preses paraugiem, - nav ideālākas vietas, kur uzsākt kādas pārrunas par mums tuvām lietām, kā skola, vienīgā vieta visā emigrācijā, kur sapulcējas vairāk jauno nekā veco.
Šīs pārrunas, kam novēlams turpinājums arī ārpus skolas, lai kalpo vienprātībai, ne šķelšanai; lai tās aicina būt kreisiem krietnā, konstruktīvā, nacionālā nozīmē; lai tās rosina revidēt novecojušus uzskatus un nākt ar jauniem; lai palīdz atrast īstos rīkus īstajam darbam; lai saved kopā paaudzes, kur tās atsvešinājušās.
Kā būtu, ja reiz notiktu otrādi? Ja vecākai paaudzei un tās centram ar visiem konservātīvisma krājumiem nebūtu vienmēr jāmeklē, jāaicina un jālūdz jaunā paaudze, bet jaunieši paši reiz uzmeklētu savus gādniekus un aizbildņus, ceļa rādītājus un rēgulētājus un noliktu tiem priekšā savu ideju, savu plānu, savu vēlmju katalogu?
Pielaižot, ka debates par attieksmēm ar Latviju turpināsies un paplašināsies un jaunās paaudzes domas tajās ienāks ar spēku un pretenzijām, jāvēlas, lai tās būtu iespējami lietišķīgas un iztiktu bez tīši demonstrēta kreisuma vienīgi etiķetes dēļ - ekstrēmiem, ārišķībām un ākstībai nopietnā laikā un nopietnā lietā nav vietas. Bez tam jāprot redzēt arī robežu, kur vēl kalpojam mūsu nacionālajām interesēm, un kur tām vairs nepakalpojam, bet pat kaitējam. Vislabāk ir sasēsties ap tīru galdu - kas grib, lai tiešām kļūst par ekstrēmu kreiso un aiziet, tā vismaz netraucēdams pārējos.
Ieejot īpašās detaļās attieksmē pret jaunatni, jāatgriežas pie pamatdomas par satiksmes nepieciešamību ar Latviju kā visu turpmāko impulsu devējas. Latviešu jaunatnei ar to turpmāk būs jānodarbojas intensīvāk un mērķtiecīgāk nekā Līdz šim, individuālo gadījuma apmeklējumu vietā mēģinot noorganizēt rēgulārus grupu vai delegāciju braucienus ar mērķi rast tiešus un personiskus kontaktus Latvijas pārvaldes organos un jaunatnē. Protams, šādiem pasākumiem jādod līdz rūpīga iepriekšēja sagatavošana.
Līdz šim nemaz nav tikusi skaidrota iespēja gūt personisku, valsts vai partijas viedokļu izpaudumu kādai Rietumos publicējamai intervijai vai sarunai, kas ir kas cits nekā lasīt to pašu padomju oficiālajos izdevumos.
Pilnīgi novārtā pamesta ir satiksme pašu jauniešu vidū, jaunu draudzību rašanai un savstarpēju individuālu apmeklējumu apmaiņai. Par vienu no dzīvākajiem un vismazāk apšaubītajiem kontaktiem ar dzimteni visā trimdas laikā izrādījusies vēstuļu apmaiņa un dāvanu saiņu sūtīšana - te jaunajiem trimdas latviešiem paveŗas nekad neizmantotas perspektīvas.
Ir notikuši mēģinājumi demonstrēt vai reproducēt trimdas latviešu kultūras veikumus dzimtenē, bet pirmās noraidošās reakcijas vai neizdošanās šo tendenci paralizējušas - šis darbs jāturpina ar ūdenspiliena neatlaidību, kas spēj izkalt dobumu klintī. Nav vienalga, vai šai virzienā notiek bāršanās pāri žogam, vai mēģinājumi rast kādu atrisinājumu, personiski tiekoties. Jaunais latvietis, ko no Rīgas viedokļa neapgrūtina nekādi pagātnes mantojumi, kuŗu dēļ tas būtu diskvalificējams, šai virzienā varētu būt sekmīgāks nekā līdzšinējā taustīšanās.
Un, beidzot, kāda no galējām varbūtībām, kuŗas teorētiskais raksturs kādā vēl nezināmā nākotnē var pārvērsties īstenībā, ja vien neapstājamies uz dzimteni pavērstā kustībā. Runa ir par visā pasaulē, tātad arī austrumu pasaulē, praktizēto viesu lektoru, viesu mācības spēku institūtu, kas dod iespēju apmainīties ar pieredzi un informāciju dažādās zinātnes nozarēs. Latvijas universitātē un zinātnieku kongresos jau referējis dažs labs latvietis, kādas Rietumu universitātes mācībspēks. Padomju vara ar savu zinātnieku sūtīšanu pasaulē ir atturīga, toties tā neskopojas ar māksliniekiem.
Kā redzējām, jau no jauniešu perspektīvas vien jo plašs ir interešu un uzdevumu katalogs, kam sagaidāma viņu pievēršanās. Tas te pasniegts kā ideju mets no tāda ārpusnieka puses, kas pats nav ne jaunietis, ne audzinātājs, ne ari pārstāv kādu no institūcijām, kas skolu uztur, bet ir ieinteresēts tautas dzīvē un trimdas gaitās. Kā tāds šis domu klāsts šeit nodots tālāk ar tādu pašu labvēlību, ko MLĢ un tās audzēkņi bauda no vecāku, sabiedrības un valdības puses. Reizē tas dalās arī viņu uzticībā un ticībā latviešu jaunajam cilvēkam, tā spējai izprast savu sūtību, redzēt savu ceļu, iet pa to un darīt darāmo kopā ar latviešu sabiedrību, kuŗā viņš dzīvo.
Nav tādu problēmu, kas uzreiz jānoraida tādēļ, ka tās pirmajā brīdī liekas neatrisināmas, un nav tādu, kas uzreiz jāatrisina tādēļ, ka tas iespējams. Vispirms tās jāsveŗ un jāpārbauda, un tas vislabāk izdarāms visiem kopīgi.
Kopsavilkumā jāuzsveŗ vēlreiz, ka laiks nestrādā mūsu labā, mums tā sāk trūkt, un arī darītāju rezerves nekļūst plašākas. Ir vajadzīgas jaunas aktīvitātes tagad, kamēr tas iespējams. Lai tās īstenotu, jāatbrīvojas no tādas domāšanas, kas savu laiku pārdzīvojusi, un te visas iniciātīvas un atbildība arvien vairāk pārbīdās uz jauno latviešu pleciem, no kuŗiem sagaidāma pievēršanās Latvijai visos iespējamos veidos kā tautas likteņa labad, tā trimdas dzīves labad. Pasaule skatās uz mums - kā kārtosim mūsu dzīvības problēmas?
Nobeigumam pievienoju PBLA prezidenta Ilgvara Spilnera vārdus; "Tik ilgi, kamēr runā, neviens nekaŗo. Bet ja visi vienmēr klusēs, tad nekas nekad nemainīsies."
