Es esmu pārliecināts, ka patiesībai pašai par sevi ir tikdaudz
spēka, lai tā uzvarētu vienmēr un visur. Ir tikai jautājums, cik
daudz laika tas prasa. Kam nav šīs pārliecības, ka patiesībai
pašai par sevi ir tāds spēks, tam ir velti klausīties manā
referātā. Es runāšu šeit tikai par kultūru, par kultūru kā
autonomu parādību bez saistījuma ar kādām polītiskām
aspirācijām. Es zinu, ka daudzi no jums krata tūlīt galvu un
saka; mēs, polītiskie emigranti, uz visu varam skatīties tikai
polītiski. Dariet to, bet atļaujiet man šoreiz brīvību,
neskatīties polītiski uz kultūru. Vēlreiz, es esmu pārliecināts,
ka patiesība pati uzvar, un es esmu pārliecināts, ka kultūras
dzīve ir aptverošāka nekā polītiskā dzīve, un tādēļ es apzināti
nerunāšu par polītiskām aspirācijām.
Lai jūs labāk varētu sekot, tad es no visas dzimtenes kultūras
dzīves mēģināšu ieskatīties tikai dažos laukos un uzrādīt dažus
specifiskus vilcienus. To pašu es darīšu ar trimdas kultūras
dzīvi. Arī te es apstāšos tikai pie atsevišķiem laukiem, uzrādot
tanīs dažus specifiskus vilcienus. Pēc tam mēģināšu skatīties,
kas šai trimdas un dzimtenes kultūras dzīves situācijā varētu
būt kopīgs, kas atšķirīgs. Un pēc tam, kā sapņotāju tautai
piederīgi, mēģināsim mest kādus metus pāri uz nākotni un minēt,
kādai būtu jāizskatās rītdienai dzimtenes un trimdas kultūras
dzīvē.
Vispirms pašā sākumā man jānoraida tik daudzkārt dzirdētā teze,
ka mēs vispār par dzimteni neko nezinām, un tādēļ par dzimtenes
kultūru neko nevaram izteikt. Tas lielā mērā ir taisnība, ja mēs
runājam par dzimtenes daudz un dažādām aktivitātēm, kuŗas
apzināti tiek slēptas mūsu ieskatam. Bet vēlreiz atgriežoties
pie kultūras jēdziena, varam teikt, ka kultūru neviena tauta nav
varējusi apslēpt. To nevar apslēpt arī mūsu dzimtenes okupanti.
Latviešu kultūra, kāda tā pašreiz parādās latviešu tautas dzīvē,
nav noslēpjama. Tā ir viegli pieejama un viegli pārskatāma.
Nedzīvosim mītā, ka mēs nezinām, kāda izskatās dzimtenes
kultūra. Ja vien mēs paši negribam būt slinki, ja mums pašiem
nav aizspriedumu iepazīties ar dzimtenes kultūras dzīvi, brīvajā
pasaulē ir daudz iespēju to darīt.
Vēsturnieks A. Švābe pirms nomiršanas paspēja uzrakstīt
gadagrāmatā Akadēmiskā Dzīve nelielu rakstu par dzimtenes
vēstures pētīšanu. Šinī rakstā ir kāds zīmīgs teikums.
Pārbaudīdams vēstures darbinieku publicētos rakstus, viņš saka,
ka okupētajā Latvijā ir tikai viens īsts vēsturnieks, kas ir
zinātnieka vārda cienīgs. Tas ir Jānis Zutis, akadēmiķis un A.
Švābes pēctecis tagadējā Latvijas
universitātē. Pašreiz viņš ir jau miris. Šis Jānis Zutis
ir strēlnieks, kas palicis Padomju Savienībā, un tur izgājis
visu to skolu, kāda tur ir iespējama. Sasniedzis vēstures
doktora gradu, atgriezās pēc krievu okupācijas Latvijā un tapa
par jauno vēsturnieku audzinātāju un vienu no izcilākiem
pētniekiem. Es nezinu, cik no jums zina to. Viņš uzrakstījis
kapitālu darbu: „Baltijas jautājums 18. gadu simtenī”. Tas
iznāca 1951. g. Nav domājams, ka kāds, kas interesētos par mūsu
tautas vēsturi, varētu paiet gaŗām šim lieliskajam darbam par
18. gadsimteņa vēsturi. Šis pats Jānis Zutis, izaudzinājis
veselu baru jauno vēsturnieku arī Georgu Lībermani. Viņa grāmata
saucas jaunlatvieši un aptveŗ pāri par 300 lappusēm. Ko
tad jaunais vēsturnieks Lībermanis saka savā grāmatā?
Viņš saka, ka jaunlatvieši esot bijuši progresīvi, demokratiski
domātāji, kas veicinājuši demokratiskas apziņas veidošanos
latviešu tautā. Tālāk viņš saka, ka jaunlatviešu kustība ir
izcēlusies Vakareiropas kultūras iespaidā, un ka šīs kustības
izraisīšanā nav nekāda krievu iespaida. Protams, tā bija liela
uzdrīkstēšanās teikt, ka latvieši ir bijuši progresīvi
demokrati. Ilgi nebija jāgaida, ka uz šo Lībermaņa darbu asi
reaģēja tā sauktais akadēmiķis Jānis Krastiņš. Zinātņu
Akadēmijas Vēstis 1957. g. 12. numurā viņš iespieda rakstu
„Jaunlatviešu ideālizēšana.” Ļoti asos, noteiktos vārdos viņš
mēģināja piedēvēt visas vainas Lībermanim un nobeidza savu
rakstu ar to, ka Lībermanis apslēptā veidā pauž tos pašus
uzskatus, ko buržuāziskie nacionālisti pauduši Ulmaņa laikā.
Tā bija smaga apsūdzība, kuŗu tik „izcils vīrs” kā akadēmiķis
Krastiņš vērsa pret jauno vēsturnieku.
Savam laikam, savai tautai jaunlatvieši bija nepārprotami
demokrati, jo kā redzējām, viņi bija cieši saistīti ar
verdzinātās latviešu tautas pamatmasām cīņā pret baltvācu
feodālo kundzību, un neapzināti izteica to, ko tautas masas tik
vēl tumši juta. Nav noliedzams, ka tieši jaunlatvieši lika
pamatus latviešu nacionālajai demokratiskai kultūrai, viņi
stāvēja pie latviešu nacionālās kultūras šūpuļa, lika pirmos
ķieģeļus latviešu zinātniskajai domai, veica antiklerikālu cīņu,
izvirzīja demokratisku prasību pēc plašas
izglītības tautas masām, bija par laicīgu skolu, par tās
atdalīšanu no baznīcas. Jā, tie bija jaunlatvieši, kas konkrētos
vēsturiskos apstākļos palīdzēja atmodināt apspiesto latviešu
tautu no feodālā miega un panāca to, ka viņu sludinātās
ekonomiskās un nacionālās atbrīvošanās idejas iespiedās tautas
masu apziņā. Runājot P. Stučkas vārdiem, bija patiešām diženi un
nesavtīgi cīnītāji par tautas interesēm,
rakstīja Zutis. Es teiktu, es arī parakstītu šos pēdējos vārdus,
jo tādi patiešām bija jaunlatvieši. Jānis Zutis 1962. g. paspēja
nomirt. Bet vēsturē ir daudz tādu gadījumu, ka arī kapos
mirušajiem nav miera. Zuti gan neizraka no kapa, bet visas Zuša
grāmatas pašreiz dzimtenē ir atzītas par tik „kļūdainām”, ka tās
nav piemērotas bibliotēkām un grāmatu tirgum. Tādēļ tās ir
aizliegtas. Vēl vairāk! Zuša Vēstures Problēmas, kas sāka
iznākt 1957. g. līdz viņa nāvei paspēja iznākt piecos numuros,
5. jau pēc viņa nāves, bet viņa rediģēts un sastādīts. Es jau šo
sēriju arī noslavēju, ka tā ietveŗ daudz labus darbus. Pēc tam
iznāca 1962. g., tūlīt pēc Zuša nāves, vēl sestais sējums.
Bet lūdzu ievērojiet: visa šī sērija
iznāca latviešu valodā, bet sestais sējums pirmo reizi krievu
valodā.
Kāpēc es jums to stāstu? Ko mēs no tā mācāmies? Tā ir gaužām
skaista pamācība mums trimdā. Tie, kas trīsdesmit gadus trimdā
ir stāstījuši, ka Latvijā nav objektīvas vēstures, ka Latvijā
nav karstu zinātnieku un nacionālistu, ka Latvijā viss ir tikai
komūnistu propaganda, tiem lai šis Zuša un viņa audzēkņu
traģiskais liktenis atgādina, ka dzimtenes latviešu vidū ir
izcili zinātnieki, un vēl izcilāki latvieši, kas savu karjeru un
dažreiz arī savu dzīvi un dzīvību ķīlā likdami, ir
pētījuši Latvijas vēsturi.
Pēc šī ieskata vēstures pētniecībā, ļaujiet man īsi apstāties
pie otra lauka. Tā ir literātūra un valodniecība. Mēs patiesībā
esam lepni, ka tas bija Endzelīns, kas atdeva mums latviešu
valodu. Endzelīna nopelni cauri laikiem paliks latviešu kultūrā
kā viens no vissmagākajiem stūŗa akmeņiem, uz kā balstīdamies
mēs veidojam savu latviešu kultūru, jo bez latviešu valodas
nav latviešu kultūras. Endzelīns palika dzimtenē jau ar
iebojātu veselību, un drīz vien viņam bija jādomā par savu
pēcteci. Šis vīrs saucas Artūrs Ozols. Daudzi no jums nav varbūt
viņa vārdu nemaz dzirdējuši. Cik es zinu, tad trimdas presē
latviešu, valodā par viņu nav tikpat kā nekas rakstīts. Man šeit
sevišķi jāpiemin divi viņa darbi. Viens darbs saucas Latviešu
tautasdziesmu valoda, sarakstīts piecdesmitos gados,
iznācis 1961. g. atsevišķā grāmatā. Tas ir pētījums par latviešu
tautasdziesmu dažādām leksiskām, etimoloģiskām, morfoloģiskām un
sintaktiskām parādībām. Otrs darbs iznāca pēc viņa nāves −
Veclatviešu rakstu valoda. Tā ir bieza grāmata, kuŗā Artūrs
Ozols, kas kopš 1950. g. bija latviešu valodas katedras vadītājs
Rīgas universitātē, apskata vissenākos latviešu valodas rakstu
pieminekļus. Viņš ir rakstījis arī daudz citu darbu, kas
izkaisīti dažādos speciālos periodiskos izdevumos. Man ir bijusi
laime un nelaime reizē, darbojoties ar latviešu tautasdziesmām,
ka es esmu bijis situācijā, kuŗā es neesmu varējis saprast savu
tēvutēvu valodu, jo dainu valoda ir veca valoda. Šīs grūtības
dažreiz mani jo smagi spiedušas manā darbā. Es esmu atļāvies
piesūtīt trīs trimdas valodniekiem, kuŗi ir ieguvuši šeit
ārzemēs doktora gradus, dainu tekstus ar piezīmi, ka diemžēl es
šos tekstus nesaprotu, un vai viņi man varētu palīdzēt tos
zinātniski izskaidrot? Viens no viņiem no Amerikas man godīgi
atbildēja: „Žēl, es arī tos nesaprotu un es jums nekādi nevaru
palīdzēt.” Otrs atbildēja, ka teksti, acīmredzot, ir sabojāti.
Tanīs ir jāizmaina dažas prepozicijas, jo lietotās prepozicijas
ir aiz negadījuma ieviesušās, un to vietā ir jāliek citas. Par
pirmo valodnieku ir jāsaka, ka tā bija godīga atzīšanās tanī pat
nevarībā, kuŗā es pats biju. Par otru valodnieku jāsaka − jā, ja
mēs tik vienkārši grozīsim prepozicijas, kuŗas rada grūtības,
nesniedzot motivāciju, tad mēs ar saviem darbiem tā vai tā nekur
netiksim. Būs citi, kas lasīs mūsu darbus un prasīs − kāpēc?
Trešais valodnieks man neatbildēja. Pēc tam es trīs mēnešus
domāju, ko darīt. Es rakstīju Artūram Ozolam. Pagāja vēl trīs
gaŗi mēneši, un es arī no turienes nekādu atbildi nesaņēmu. Pēc
trīs mēnešiem atnāca tomēr gaŗa vēstule ar pieminētās
tautasdziesmas teksta analizi. Šī viņa vēstule ir iespiesta manā
grāmatā. Es redzēju, ka manā priekšā ir Endzelīna izaudzināts,
cienīgs, augsts zinātnieks, latviešu valodas speciālists. To
apstiprina arī viņa te pieminētās divas grāmatas − Latviešu
tautasdziesmu valoda un Veclatviešu rakstu valoda.
Nav iedomājams, ka jel kāds no mums trimdā varētu lietpratīgi
nodarboties ar latviešu dainām, kas nepazītu Ozola Latviešu
tautasdziesmu valodu. Ja to kāds dara, tad viņam jāpiedzīvo
gaužām bēdīgs liktenis. Neko arī nelīdzēs, ja draugs teiks, ka
labi vien ir, jo mēs dzīvojam starptautiskā sakarā. Citi šā vai
tā par mums pasmīnēs. − Kāpēc tik izcila latviešu zinātnieka kā
Artūra Ozola darbs nav novērtēts vai tikai pieminēts trimdas
nopietnākajos izdevumos? Jūs zināt, kur es viņu sastapu? Divos
plaši pazīstamos vācu valodnieku žurnālos. Tur es atradu Artūra
Ozola zinātniskās darbības novērtējumu. Jūs teiksit − nujā, tie
rakstītāji Vācijā un Beļģijā droši vien arī ir komūnisti. Un ja
jūs neteiksit − komūnisti, tad, ka viņi tā kā tā no latviešu
valodas nekā nav sapratuši. Lēts prieks! Ja šie paši zinātnieki
raksta par trimdas latviešu darbiem, tad mēs viņus atzīstam par
zinātniekiem. Tad viņi nemaz nav sarkani. Taču viņi tādi kļūst,
ja raksta par Ozola darbiem.
Ar Ozola piemēru es jums vēlreiz gribu rādīt un sacīt: ar
vieglprātību un paviršību pret dzimtenes kultūras darbiem mēs
nekur tālu netiksim, jo starptautiskā sakarā mūs pašus mums
parāda kā spogulī. Kur slēpjas mūsu nevarība un kur slēpjas mūsu
kļūdas? Pirms apmēram kādas nedēļas, es saņēmu vēl vienu
recenziju no Vācijas. To raksta Getingenas profesors, kas daudz
uzmanības veltījis latviešu lietām. Viņš raksta recenziju par
otru Endzelīna skolnieci, kas pēc Ozola nāves vada latviešu
valodas katedru Rīgas universitātē − tā ir docenta Laua. Viņa
rakstījusi nelielu darbu: Mūsdienu latviešu literārās valodas
fonētikas jautājumi. Tas ir pirmais tāda stila darbs, kuŗā
iztirzāta visa latviešu valodas fonētika. Par šo darbu ir
uzrakstījis, kā es jums jau teicu, starptautiski pazīstamā
žurnālā kāds speciālists savas domas un atsauksmi. Man, to
lasot, bija dziļš gandarījums. Kāda latviete ir spējusi
uzrakstīt darbu, par kuŗu citās zemēs sveši cilvēki izsakās
atzinīgi. Ja es būtu dzīvojis pagājušā gadu simtenī, tad es
rakstītu; „kad atnāks latviešiem tie laiki”, kad mēs sāksim
saprast, ka mūsu pašu pirmais un svarīgākais pienākums ir
saprast un vērtēt objektīvi un bez aizspriedumiem visas kultūras
vērtības, iegaumējiet un atcerieties manus vārdus, ko rada
latviešu tauta. Es atgriezīšos pie šī jēdziena sava referāta
beigās.
Un tagad atļausimies iemest mazu skatu dzimtenes mākslā. Manā
priekšā ir liels un biezs sējums Latviešu padomju
glezniecība, izdots 1961. g. Priekšvārdus tam rakstījis mans
Tukuma ģimnāzijas skolasbiedrs, īsts un uzticams staļinietis,
Artūrs Lapiņš, vairākkārt apbalvots ar Sarkanā karoga un citiem
ordeņiem. Šinī ievadā
jūs lasāt, kā mans skolas biedrs kā ar zemi nolīdzina visu to
mākslu, kuŗas vidē viņš pats ir audzis. Visu brīvās Latvijas
mākslu viņš iežņaudz šķiru pretišķībā un apgalvo, ka māksla
toreiz ir kalpojusi tikai vienai, proti, bagātnieku šķirai, un
nekāda brīvas mākslas attīstība Latvijā nav bijusi. Mēs runājam
dažreiz par t.s. Chruščova atplūdiem, kad varēja arī brīvāk
izteikties. Rūdītais staļinists Lapiņš bija daudz gudrāks.
Gudrāks par citiem, gudrāks par Zuti, Lībermani. Pašā atkušņa
laikā viņš rakstīja, ka mums atkal „iezagās arī slimīgas
tendences, idejiski revizioniskas noskaņas mākslas novatorismā
un nacionālās specifikas jautājumos, kuŗa mūsu mākslā izsauca
vienu otru jau sen pārvērtētu iekšējo attīstības kavēkļu
recidīvu”. Skaista staļinistiska valoda ar visiem speciāliem
terminiem! Tā runā īsts staļinists. Viņš jau toreiz Chruščova
laikā zināja, kad viņš šos vārdus rakstīja, ka tas gan tā nebūs,
ka revizionisms un citas lietas atgriezīsies tanī mākslā, kuŗu
Kremlis ir uzticējis pārraudzīt viņam. Tā mēs saprotam, ka arī
nekāda galvas pacelšana nevarēja būt. Es neesmu speciālists
mākslas lietās. Tādēļ arī es nevaru izteikties par mākslu kā
tādu. Bet es parādīju šo pašu biezo sējumu savam kollēgam
Upsalas universitātē un teicu: „Redz kāds skaists mākslas
reprodukciju sējums! Vai tu gribi apskatīt un izteikties par
to?” Viņš to arī darīja. Grāmatu viņš diezgan rūpīgi izšķirstīja
un beigās īsi un kodolīgi teica: „Jā, tā ir māksla, kāda bija
starp 1910. un 1930. g., atskaitot, protams, atsevišķos
propagandas plakātus.” Es domāju, ka es varu uzticēties šim
mākslas vēsturniekam un speciālistam, ja viņš tā ir sacījis.
Viņš vienīgi apstiprināja mūsu skeptiskās domas. Tā mēs
skatāmies, un mums ir iemesls tā skatīties. Tāda ir Latvijas
tagadējā oficiālā māksla. Tā mēs esam divdesmit trimdas gados
domājuši un auguši. Taču jautājums nav tik vienkāršs .
„Grāmatu Draugs” izdeva Nujorkā skaistu sējumu − Edvarda Virzas
Straumēnus. Šajā grāmatā ir skaisti kokgrebumi. Ļoti
skaisti! Kas ir grebis šos kokgrebumus? Neviens cits kā
Aleksandrs Junkers. Jau mūsu brīvās Latvijas un Ulmaņa laikā
atzīts grafiķis. 1958. g. iznāca speciāla monogrāfija ar
Aleksandra Junkera darbu reprodukcijām. Cik ir no jums, kas to
ir redzējuši? Es līdz šim neesmu lasījis nevienu rindiņu
latviešu trimdas presē, ka Aleksandrs Junkers būtu kāds izcils
latviešu grafiķis. − 1943. g. iznāca skaista grāmata, proti,
Ilonas Leimanes Vilkaču mantiniece. Šo grāmatu illustrēja
liela latviešu grafiķa Oļģerta Ābelītes darbi. 1961. g. Rīgā
iznāca Šarla de Kostēra grāmata Leģenda par Pūcesspieģeli.
Tātad klasiska literātūra. Jūs zināt, kas viņu illustrēja?
Oļģerts Ābelīte. Caur manām rokām ir gājušas daudzas grāmatas,
arī daudzas skaistas grāmatas. Man gribētos teikt, ka tā ir
viena no skaistākajām grāmatām, ko meistars Oļģerts Ābelīte ir
darinājis šai klasiskajai literātūrai. Es varētu turpināt garu
rindu.
Kāpēc es jums to stāstu? Lai jūs pārdomātu: − Nav dzelzs aizkara
tiem, kuŗi paši neceļ sev dzelzs aizkaru. Oļģerts Ābelīte,
Aleksandrs Junkers un daudzi, daudzi citi bija jau atzīti
mākslinieki brīvās Latvijas laikā. Tie ir atzīti mākslinieki arī
šodien. Kāpēc mēs latviešu kultūras kopības vārdā nedrīkstētu
atklāti un augsti vērtēt Oļģerta Ābelītes grafiku? Kāpēc mēs,
kam ir brīvība brīvi vērtēt, teikt ļaunu vai labu par visām
kultūras radošām aktivitātēm, paši atsakāmies no šīs brīvības? −
Mēs esam runājuši par postu, kāds ir Latvijas vēsturniekiem. Mēs
esam tagad runājuši par postu, kāds redzams Latvijas mākslā.
Mums ir pārāk pazīstams šis posts, lai mēs vēl un vēlreiz sev
iegalvotu, ka tiešām tas ir posts. Es apzināti esmu pasvītrojis
dzimtenes latviešu kultūras to pusi, kas veidojas dzimtenē, un
kas visos laikos paliks kultūras vērtības. Oļģerta Ābelītes un
Junkera darbi un Artūra Ozola pētījumi tādi būs vienmēr. Zuti un
Lībermani vienmēr lasīs tie, kas interesēsies par jaunlatviešu
problemātiku.
Beidzot man būtu jāieskatās dzimtenes literātūrā. Par to ir tik
bezgala daudz lasīts. Dzimtenē iznāk ļoti daudz dzeju krājumu.
Tos parasti latvieši tur izpērk dažās stundās, un tie kļūst par
retumiem jau iznākšanas brīdī. Bieži šais grāmatās ir tik daudz
techniska vājuma, tik daudz šablonu, tik daudz atklātas
komūnisma slavināšanas, ka katru, kas šīs dzeju grāmatas lasa,
pareizāk cenšas izlasīt, beigās ne tikai nomoka vienmuļība, bet
tam rodas arī kāda slikta, organiski slikta sajūta. Līdz
riebumam tiek atkārtoti atklātie meli par cilvēku cieņu, par
brīvību, par jauncelšanu, par pārticību. Mēs visi zinām, ka tas
tā nav. Tāpēc šeit negribu šīs dzejas jums lasīt.
Bet tāpat kā zinātnē un mākslā mēs arī daudz ko nezinām,
pareizāk, neesam gribējuši zināt par dzimtenes dzeju. Es jums
nolasīšu kādu dzejoli. Tas ir rakstīts dzimtenē, un ir iznācis
dzimtenē. Šī dzejoļa virsraksts ir:
LAI SAUKTOS PAR LATVIETI
Zem tērauda spārna Latvija šķiet
Raibs mežu un tīrumu audums,
Starp zaļajām strēlēm izsēti,
Zib ezeru zilganie graudi.
Caur motora dūkoņu nedzird auss,
Kā bērzi pie Daugavas šalko,
Pie pelēka cinīša piesieta
Pat cīruļa dziesma smalkā.
No augšas skatoties, neredz acs,
Kā niedrājos ganās raudas,
No augšas skatoties, Latvija šķiet
Vien mežu un tīrumu audums.
Lai viņas nopūtas uztvertu,
Lai justu, kad viņai grūti,
Kā ārstam vērīgi jāpieliek auss
Pie ozola platajām krūtīm.
Lai viņu no citām atšķirtu,
Uz lūpām ir jājūt tās rasa,
Jāvelk kājās putekļu zābaki,
Rokām jākļūst no darba asām.
Par maz, ka tēvi šeit aruši
Smago mālu un smilti irdo,
Lai sauktos par latvieti, jāieauž te
Kā sarkanu dzīparu sirdi.
(A. Elksne)
Vai jūs teiksit, ka tā nav dzeja? Es teikšu, tā ir vairāk kā
dzeja. Tā pauž svelmainu nacionālismu. Tā ir kāda
uzdrīkstēšanās, kas tālu pārspēj to tukšo pļāpāšanu, kuŗu mēs
atļaujamies par dzimtenes kultūru, to nepazīdami.
Ja es tagad mēģinātu, saņemot kopā pēc šiem ieskatījumiem,
raksturot dzimtenes kultūras situāciju, tad ir jāsaka, ka mums
nav jāatkāpjas no mūsu atziņas, ka dzimtene dzīvo okupantu
spaidos. Tas ir redzams visur. Katrs komūnistu darbinieks, lai
kādā kultūras lokā tas būtu iesaistīts, vienmēr lūdzu
neaizmirstiet šos manus vārdus, vienmēr ir propagandas
darbinieks. Šī ir viena no pamata atziņām, kuŗa ir katram
zināma. Bet tai pretim ir jāliek otra puse, kuŗu savukārt
trimdas propagandisti mums nerāda un neizprotamu iemeslu dēļ
negrib rādīt. Mums ir apzināti jāpasvītro, kā es ar piemēriem to
jums rādīju, ka latviešiem dzimtenē ir vēl kāda cita kultūra. Tā
veidojas, un tā pastāv, komūnistu nekontrolējama un komūnistu
apkarota. Arī tā ir sastopama it visos laukos: zinātnē, mākslā,
literātūrā. Tikai mums pašiem jābūt savas brīvības cienīgiem un
jāspēj atšķirt komūnistu propagandu no latviešu tautas radošā
spēkā sniegtiem kultūras devumiem.
Ar to es tagad nāku pie savām nobeiguma domām. Kāda ir mūsu
nostāja, iespējas un izredzes šeit trimdā un kāda izskatās
kultūra dzimtenē?
Pirmā mana atziņa, kuŗu es esmu ar mieru aizstāvēt ar savas
sirds asinīm, ir šī: tautas kopība ir asins un kultūras
kopība. Tikpat maz, kā latvietis var pārmainīt savas asinis,
tikpat maz latvietis var pārmainīt savu piederību pie latviešu
kultūras. Mēs varam teikt, ka tā ir pati par sevi saprotama
patiesība. Tā gan, bet paklausaities vēl.
Mans otrs ieskatījums attiecas uz trimdu un dzimteni, jo abas
grēko pret manu iepriekš minēto pirmo tezi, proti, kultūras un
asins kopību kā tautas kopības pamatu. Grēko tādā veidā, ka šīs
primārās atziņas vietā liek citas. Bieži polītiskās pretišķības
pataisa par primārām. Kā dzimtenē, kur mēs tiekam saukti par
fašistiem un nodevējiem, tā trimdā, dzimtenes latvieši tiek
saukti par komūnistiem un to līdzskrējējiem, visi, kas tur
darbojas kultūras laukā. Tas nozīmē, mēs visi grēkojam. Mēs esam
pacēluši polītiskās pretišķības pāri kultūras patiesībām. Sekas
− dzimtenē kultūra okupantu varas spaidos izslīd un bieži
pārvēršas par komūnistu propagandu. Trimda, polītiskas
īsredzības un naida vadīta, kas vērsta pret okupantiem, bieži to
pārnes arī uz tautas kultūras darbu. Rezultātā notiek tas, ka
kultūras darbinieks tiek degradēts. Arī no mūsu kultūras
darbiniekiem trimdā tiek prasīts, lai viņi top par kādas
polītikas propagandētajiem. Ne trimdas, ne dzimtenes propaganda
nav autonoma kultūras darbinieka cienīga. Kultūras darbiniekiem
tiek piekārts kāds sevišķs apzīmējums − intellektuāļi, ar
negatīvu, sliktu skanu. Jaunākais kultūras darbinieku nosaukums
ir sarkanie intellektuāļi. Es nezinu, vai trimdā ir kāds sarkans
intellektuālis, bet es gan zinu, ka intellekts ir vienīgais
līdzeklis un ierocis, ar kuŗu latvieši cauri gadsimtiem līdz šai
dienai kultūru ir radījuši un var radīt. Šo trimdas brīvās
kritikas un brīvās kultūras radīšanas iešaurināšanu uz
propagandu, ir jo labi tomēr sapratusi mūsu jaunatne. Es šeit
gribu minēt vairākkārtējas ELJA-s priekšnieces Vilmas Teneses
vārdus. Viņa saka, ka viņa rakstīšot pēc mums visiem, kas
kultūras darbiniekus un brīvos domātājus apzīmē par sarkaniem
intellektuāļiem, epitāfiju. Tanī būšot iegravēti šādi vārdi:
„Šeit atdusas tie vīri, kuŗi nīda un ieteica atsvabināties no
patstāvīgi domājošiem emigrācijas latviešu jauniešiem.” Es
piezīmētu − skaisti un patiesi vārdi! Nezaimosim mūsu
intellektuālos darbiniekus. Mūsu kultūra sākas un beidzas šo
darbinieku aktivitātē.
Ir pienācis laiks, ka teze, ka tauta ir asins un kultūras
kopība, ir ņemama nopietni. No tās izris saistības un loģiskas
konsekvences, kas izteicamas šādos vārdos: atveriet visus logus
dzimtenes radošajam kultūras darbam. Ir brīva cilvēka necienīgi
labprātīgi maukt sev maisu galvā. Bet tāda pat cilvēka cieņas
nodevība ir kļūt par komūnistu propagandas upuri. Ja trimdā ir
cilvēki, kas nespēj atšķirt kultūras darbu no propagandas
dzimtenē, tad tie ir izrakstījuši sev nabadzības apliecību.
Viņiem nav pamata saukt sevi par kultūras cilvēkiem Eiropas
kultūras nozīmē.
Dzimtenes kultūras iepazīšana ir nepieciešama divu apstākļu dēļ.
Pirmkārt, tā ir mūsu jaunatne un nākamā paaudze. Brīvība nav
tukšs jēdziens. Brīvība nav jāaizstāv un par to nav jācīnās, ja
aiz tās vispār nav kultūras vērtību, ko aizstāvēt. Un tāpēc
jaunatnei ir jāapzinās, ka latviešu tauta kā asins un kultūras
kopība rada kultūru, ko nekādi aizkari nevar sašķelt. Tā
jaunatnei ir jāsarga, ar visiem tās spēkiem, objektīvi un
lietišķīgi. Otrkārt, dzimtenes kultūras pazīšana ir nepieciešama
tāpēc, ka mēs gribam būt tik lepni un piederēt brīvajai
pasaulei. Brīvā pasaule nepazīst šķēršļus, kuŗus var radīt kādas
polītiskas doktrīnas kultūras darbā. Es nesen biju sanāksmē,
kuŗā Upsalas universitātes rektors teica skaistos vārdus: „Mums
reiz bija archibīskaps Nātans Sēderblūms, kuŗš provinciālo
pilsētu Upsalu un universitāti mācīja saprast, ka ir jāpārkāpj
robežas starp provinci un Eiropu. Kultūra, ko jūs šeit Upsalā
radāt, pieder visai cilvēcei.” Kāpēc gan mēs trimdinieki
labprātīgi vairāmies no šīs brīvā cilvēka priekšrocības.
