CILVĒKĀ JĀATRAISA SPĒJAS DOMĀT

 

Par Zigmundu Skujiņu

 

Rakstniekam Zigmundam Skujiņam pagājušā gada beigās piepildījās mūža 50 gadi.

Jaunajā Gaitā agrāk publicēts Z. Skujiņa stāsts „Sapņi” (JG 74)

Par šinī numurā publicēto stāstu M. Mauriņa saka:

Z. Skujiņš savam stāstam „Neikens iet uz Roperbeķiem” (1974) izvēlējies kultūrvēsturisku vielu. Tā centrā ir pirmais latviešu reālistiskā stāsta autors un kultūras darbinieks Juris Neikens, kuŗa sociālo tēlu un individuālās personības portretu autors atsedz ar mākslinieciski filigrāni izstrādātu iekšējo monologu.

Autors izmantojis laika un vietas ziņā norobežotu darbības aploci, attēlodams vienu dienu Neikena dzīvē. Taču atmiņās Neikens pārcilā visus būtiskākos sava mūža epizodus. Z. Skujiņš parāda viņu kā laikmeta pretrunu mocītu un iekšēji saskaldītu cilvēku, kuŗš centies kalpot savai tautai, kaut arī ne vienmēr spējis izvēlēties pareizos līdzekļus.

...Varoņa iekšējais „es” sadalās it kā divās personās un uzsāk nesaudzīgu disputu.

„Velti cerēt uz žēlastību, šajā pasaulē žēlastības nav.

Nekad tu nebūsi dzirnakmens, bet allaž tikai grauds, tevi jau tagad maļ no abām pusēm (..) Meldri, sīki būdami, lokās pa labi un pa kreisi, un tas ir viņu stiprums. Ūdenszāles plīvo pa straumi, un tā ir viņu pastāvēšana.

Galvenais ir nevis pārgalvīgi runāt, bet tautas mērķos neatlaidīgi strādāt. (..) Kur ir tie verdzības bluķēni, ko es uz brāļiem būtu vēlis? Jāceļ izglītība, jāceļ skolas!

− Par baronu naudu, muižas pavēnī. Lai jau no mazotnes iepilinātu bērnu dvēselēs padevības indi un lēnprātības mulsumu?

− Katram jākaŗo ar tiem ieročiem, kas viņam doti un novēlēti. Cilvēkā jāatraisa spējas domāt, gan tad viņš patiesību atradīs pats.”

 

 

M. Mauriņa, „īsā stāsta un noveles žanra stilistiskā struktūra” Žanrs un kanons, Rīgā, Zinātne 1977.