* * *

Ne jau šodien mēs
redzam to pašu:
bet agrāk jau tā nebija.
Mēneši, gadi un pulksteņi
uzsit stundai virsū
un redzi: laiks vainīgs,
ir mainīgs mākoņu daudzums
un līst −
No alas alā un savieno
mūs ar straumēm.
Ko gan lai rītdien mēs
iespētu, ja neredzam
to pašu jau šodien.

* * *

Es ienācis izgāju
pa durvīm plašām un
lūk: te jau viņi ir visi
un ēd un dzer un
piekož klāt un
runājas un teic.
Te viesnīcas mūŗos
es vēros un dūros
uz visādiem āķiem
un katram mums
bij sava zināšana.
Kas zin? Vai es
varētu kā mākonis
piepildīt šos mūŗus
no viena gala līdz
otram un iegājis
vairs neizietu?

* * *

Pār pilsētu izplēn sejas
un nobrauc pa dakstiņiem
uz leju.
Tur uz ietves pelēcīgi
tās rāda savus lieliskos
profilus un
slīd −
tāli un bāli,
tās iekaisa
varbūtības mūsu
teorijā un praksē
un noraida signālus
neatļauti.

* * *

Viņa vēl stāv turpat,
kur ūdens tai līst virsū:
pie operas nama,
aiz puķēm, aiz zālēm
un delfīni smej, un
acis griež, un maziņie
šļakatas tiem virsū
šķiež, un zāle
aug augdama un
griežas griezdamās
un, lai kur iedama,
meiča te stāv.

* * *

Te visādi viņi un viņas,
tūristi tērē, tērzē un taurē
un dzeŗ − gan alu, gan spirtu,
bet plūdi nenāk un nenāk.
Un visiem tik labi, te somi,
igauņi un arī latvieši un krievi,
resni un tievi ar foto
kamerām un glāzēm rokās,
gorās, tādās kā mokās,
un tikai katrs desmitais,
kad šauj, var vairs trāpīt.

„To nu gan tā nevarēs”,
tam teica mute ar cepuri:
jo tādi ir mūsu likumi,
ka katrs atbild un žņaudz
cepuri sev rokās un drasē
pa ielu pēc takts.
„Jo ziniet, ja jau ir
sistēma, tad tā tema
ir viena un tā pati.”
Izdreijāta, izvīlēta
un ko gan jūs vēl gribat?
„Cūku ar sivēniem?” vai
„Govi ar teliņiem”?
Vienādi vai otrādi −
viss te jādara
pēc likumiem

* * *

Tu pagāji gaŗām i mežābelei
i flokšiem, kas tur
staipīja savus stāvus
gan guļus, gan stāvus
un iesniedza savas
iestāšanās anketas
botānikā un
puķkopībā:
atlasi nu, draugs,
un nesaki ne
čiku, ne grabu,
ne sliktu, ne labu
bet ievīsti avīzē
un nāci kā ziņa:
abi ziņosim to
mūsu priekšniekam un
pie reizes abi
parakstīsimies.

Cik vareni tu to pateici
un likās − par daudz esi teicis,
to vairāk ne tev, ne man
teikt nevajadzēja.
Ko tagad iesākt? Veikt un
apslacināt? Vai tad mana
garīgā piecgade
tev nemaz nepatīk?
Tu svarus cel no rītiem,
tas svarīgs tavai veselībai,
pat barību tu ieņem prātīgi
un neēd gaļu, bet drīzāk
sēnes, olas un milzu daudzumu
visādus salātus ar eļļu.
Nu tad slejies tagad tikai augšā
un iesim polonēzē.

Tie nāca tajā rītā un
savirzīja mūs visus
kā nu kuŗais.
Dziedot dzimu, dziedot gāju
dziedādams tikai uz priekšu vien
un pēc tam citi tūkstoši un
pustukši tramvaji.
Te Nīca, Dundaga un Talsi,
Te Tukums, Valka, Rūjiena,
Te Ludza, Sloka, Daugavpils
un tā vēl nāk un nāk
un nebeidz nākt, bet atveŗas
un DZIED
„Pūt,vējiņi” un plašajā pasaulē
mūsu planēta
par dziesmu kamolu top.

Nekūko ligzdā! Bet laukā nāc
no kāpostiem!
Un rīta gaismā tur
dūšīgā sievele ielu slauka,
„labrīt, Rīga.” es saku
un jānodzen bārda.

Mini manu minamo
un nepārsakies vis
un nesaki, ka nezini,
jo dabūjams te viss,
ja nava izgājis un, lūdzu,
nekaŗojiet vis, bet tikai
stājieties te rindā: te
iekārot jūs varat gan tortes,
gan dzintara krelles un
tautiskās lelles, bet, lūdzu,
nekāpiet man uz kājām un
arī savu elkoni laipnu lūdzu
izņemt no apgrozības:
nevar jau sagrozīt likumus greizi
un grūstīties:
šis taču ir tas lielais preču nams.
Precinieku te gana, vispirms precēs
tad atkal raudzīsies precēs.
Un tā vēl šo baltu dienu
tie min savu kājminamo,
vai pirkt, nepirkt vai precēt
kādu tautisku lelli,

* * *

Jā, lūdzu, man nekas
nav pretī, ja jūs
vēlaties, tad droši,
tiešām ar prieku vien,
cik gan ilgi jūs to
nevēlētos, un vienalga ar’,
kur to, kad to gribat, jo
tas viss pēc jūsu izvēles,
un garžas un arī gaumes, bet
pirms jūs to sākat:
„Ar kādām tiesībām jūs
esat iesēdusies
manā vietā?”
„Pazūdiet, jo citādi
es saukšu milici!
Lai jūs izfīrē ārā!”

* * *

Atzīsties! Tu taču neproti!
Nu labi, bet kuŗš tad? Kuŗš
ir tas pareizais? Tas? Šis?
Nu labi, ka tas tavs draugs.
Tā ir bodīte, es saku.
Atdod man manu kakla saiti:
vai tad kungu kārtā ticis,
ka jāsien kravate?
Biedri un kungi! Lūdzu
neuzkundzējieties viens otram,
un arī pārāk nebiedrojieties,
jo vienādi, vai otrādi,
agri vai vēlu,
ticat vai neticat,
jums kāds parādīs durvis.
Un kur tad jūs iesit?

* * *

Ja jau mēs visi kopā sasēdušies
atsist lietu
ar lietussargiem atpakaļ,
tad gaisos izgaisīs
tās daudzās piles,
kas pil aiz apkakles
un tekus tek uz leju.
„Savelc biezas drānas”,
teica vecāmāte ar balto
lakatiņu: „Tad jau būs
silti diezgan.”
Un karsa un izčākstēja lietus
un izgaroja, uz augšu cēlās
un pazuda kā mākonis,
un tūkstoši daudzie,
kas klausījās dziesmu,
redzēja un dzirdēja,
kā dziesma žāvē un silda.

Un kamēr es izgāju pilsētā,
tu iekāpi savā
viesnīcas istabā
pa logu: jo
lūk, durvis bij ciet!
Aizzieģelētas,
aiztepētas un vēl
aizmūrētas, bet tu
izlidoji no sava loga
pēc minūtēm piecām
kā bezdelīga ar
šķeltu asti, un
laimīgā kārtā tev
spārni neizkusa, un
tu nekriti lejā kā krusa,
bet turējies kā putns.

Tavi senie senči tevi sveicināja
un māja ar rokām,
un tavi radinieki jau ar’
bija kopā saradušies,
sabraukuši no malu malām,
to pašu maldami visu ceļa laiku:
„Nav labi te viesnīcā, jo mums
tik daudz ir jārunā, iesim labāk
te malā, lai tiekam kaut kādā galā.”

Bet nevar jau paiet gaŗām
dolaru veikalam:
pulksteņi, rotas un parfimi
konjaki, dzintari, balzami
tautiski spilveni, prievītes,
velniņi un mālu pīlītes,
tās jau pūšam visi, un
katrs no sava gala, lai skan
un galīgi sapūš vēju ausīs,
un radinieki man stāsta,
ka te, lūk, ir vēsa vasara,
ir apmācies un līst,
ka nevar braukt uz Krimuldu,
bet jābrauc būs uz Krimu.

Un tā mums visiem te
kopā, sadzeŗot un sadziedot
pie Raimonda Paula plates,
mēs gājienā tautiskā visi
radu radi, kur tie gadi,
bet uzdancot var gan kā vecie,
tā jaunie un arī vidējie:
te Rīgā tev Rīgu parāda,
bet uz parāda gan nerāda
un tikai prasa rubļus,
un Rīga tikai dimd.

* * *

Še kur līgo meži
priežu − esmu ar saitēm
nu jau tā sasiets, ka
netieku nekur.
Un tāpēc man un tev un
visiem mums
beidzot vajadzēs
omnibusā kāpt un
uz Siguldu drāzties,
tur pa kalniem staigāt
un lejup gāzties,
kamēr ieleja pilla.
Kas par to,
ka vēlāk stādīs
protokolu, mēs tikai
iespļausim saujā uz
tādiem lieliem
priekiem.

Nāc, paarsim un
paecēsimies kā jau tas
mūsu garā:
Neizlauz grābeklim ārā
zobu, tapu vai robu,
bet asini mēli uz
tecīlas un esi
asprātīgs, kā jau tas
rakstu valodā ir pieņemts,
apzīmogots un kādās tur
skolās skolots.
Bet art gan ar, cik vari,
Kas nears tam neass ir lemes’s,
ko vecam vecumam lai saka jaunais?
Ecējieties vien tālāk,
mēs gribam art.

Es reizē iegāju
visās ielās
vienlaicīgi, veclaicīgi
un priekšlaicīgi Vecrīgā.
Tur vecais Doms un Pils un
Pulvertornis,
tur baznīcas un vecās noliktavas:
noliec savas domas sāņus un
iekāp pagātnē un
iezīmē sev sen-
laicīgas uzacis un
tad velc bruņas virsū
Un neizlaid no rokām
šķēpu, un tā kā Jānis Lūsis
met to vienlaicīgi,
veclaicīgi pāri visai Rīgai.

* * *

Es iekāpu radiovilnī
un, raugi, biju
augšā uzreiz,
un skats vērās plašs,
un plats un augsts,
un gaŗš un dziļš,
un pilns ar ūdeni,
un putām, bet
bez ziepēm un
ūdens slēpēm un
ausīs zvanīja sālsūdens
un teica:
Rītdien atkal
šajā pašā laikā būs
šī programma, un
es izkāpšu no radio viļņa.

* * *

Vai tad tiešām tā vajadzēja?
Vai tad vairāk mēs nevaram?
Vai tad nedarām pāri mēs?
Kam tad? Viņš sacīja,
un logos izsprāga puķes
ar varavīksni vāzē
no viena pie otra,
no cita pie paša
un beigās vēl izklīda
tās beidzamās ar’.
Vai tiešām tā vajadzēja?

Kādi, draugs, ir tavi parametri
un vai neesi tu skaitļojis vēl šorīt
pirms brokastīm?
Ļauj man tevi modināt ar
zoss spalviņu
taisni septiņos, un
tas būs jocīgi un smiesies tu un
nebeigsi nekad un nekad vairs smieties
no sirds, no prāta,
no galvas līdz kājām
un varbūt beigās tu pārplīsīsi.
Kādi tad, mans draugs,
būs tavi parametri?

* * *

Viesmīlis viesnīcā
ieviesa stilu un
sasita papēžus:
„Galdiņ, klājies”
(bet nerājies),
un nolīst senču alus.
„Tā saceptā pīne ir laba”,
tā saka viesmīlis,
un dakšiņas ieurbās
miesā − treknā un liesā,
un nekustoties
galdam notirpa kājas,
un beigās tas iesāka
drebēt un piens
par kefīru kļūst,
bet „Vai tā pieklājas,
galdiņ?”

* * *

Jā, piekāp, ienāc,
bet neklauvē
un nezvani
pa telefonu
jo redzi: numura man
nav un ilgi nebūs,
ir tikai vārds
un tāpēc neliec
gaidīt ilgi dikti:
slikti jau nebūs
ne man, ne tev,
radinieki taču esam
ar to pašu vārdu,
kāds mūsu vectēvam,
no lauku mājām
tapināts un tintē
slapināts uz
veciem aktu vākiem.
Gan mutiski, gan rakstiski
to paveiksim
mēs abi, praktiski.
Vai tu vēl šaubies?
Jā, piekāp un ienāc.
Pienāc atkal,
kad pienākums sauc,
un atbrauc atkal,
ja vien tev ļauts.
Nepiesauc neiespējamo
un neliec gaidīt.
bet ieņem rindu un stāvi tur,
kamēr tevi tā izkrata līdz
beidzamai vīlītei.
Nevilies un nevēlies
un nevelies pa trepēm uz leju,
bet turies un atspēries velc,
kā gliemezis kas savu namu līdzi nes
katrai varbūtībai.

* * *

Visu torņu gaiļi un
stārķi stāvēdami
uz jumtiem pārraidīja
savu koncertu:
aplausi no visiem logiem
kā šāviņi izblēja
savas lielgabalu plaušas
un pilsētā antīkajā
rāpoja kājnieki un mājnieki
un diedelnieki no
visādiem novadiem un
novadgrāvjiem.
Vade mucum! Neved postā!

Un Rīga dimd, kad uzbraucam
mēs Pēteŗbaznīctornī un
ietriecamies Rīgas bēniņos
un tikai jumti vien:
Es tevi sveicinu no augšas,
sirmā Rīga, un prieks man
ka tu esi izturīga:
to jau izteic daudzie gadi,
to zina mani daudzie radi.
Rīdzinieki zina to visu,
ko te vācieši un krievi,
ko te lietuvji un poļi,
ko te igauņi un žīdi
visi pienesuši klāt −
vēl zviedri − kā gan
nevar nezināt?
Nolikuši dzīves ziņas
rindiņā, Rīdziņā,
Rīga atkal dimd.

Un atkal lejā lejām alu
un lučus brucinājām,
lobījām un ēdām
pilnām mutēm:
šodien ēdam, dzeŗam.
Rīt vairs nepazīsim,
vai tas uz galu?

Un atkal tajā pašā viesnīcā,
tur trešajā stāvā ap stūri,
bija tā vieta, kur gāja, sēdēja
un danci sāka, tur lēja, dziedāja
un visādus niekus sarunāja.
Kas zin, kas būs, vai
uzradīsies šovakar?
Jāiespļauj delnā,
vai piesitīsies melnā?
Vai biezi ies vai plāni?
Nudien, tai jau slāpst,
un kādi jums plāni?

Iedzer kausu −
granapipku,
polku uzdanco,
lai tev kaulus
samaļ dancis,
nu mums jātrako!

Pārraidi mani ārzemēs un
nenoraidi manu saucienu,
bet ataino manu braucienu
tā, lai neklūp radinieki
un nekļūdās garīdznieki.

Pārraidi savu programmu
pa visiem viļņiem un
nekul putas ostā,
ietinies savā jostā.

Tavi ceļi ir bijuši,
un izbijušies tie
krustojas un
tālāk redz
neapsargātu
pārbrauktuvi
„Uzsit nu zirdziņam,
lai rikšo bērītis!”
Vienā vilcienā
pa sliedēm spožām,
kas taisni uz augšu
lien kā trepes,
slienies nu augšup,
tā ir mūsu visu
Debesbraukšanas diena,
celies nu naigi,
un iesim, kamēr
vēl nesvilpj.
Nestāsti man, ka tu nezini,
kas ir lielums.
Pasaki man, kā te mums
tāds sniegums ?
Ko lai es iesniedzu
savam brigadierim?
Tam nopelnu bagātajam,
kas reiz izvētīs manus pelnus,
kas mani atzīs pēc nāves,
un godinās ar goda rakstu,
prēmiju un piespraudīs ordeni
ar adatu cauri sirdij.

Te atbraucis, tu drīz
atkal būsi aizbraucis,
daudz ko aizracis, bet
neaizver acis, jo daudz,
daudz vēl tev ko redzēt
būs te visapkārt.
Turies tik un paliec
tāds pat arī turpmāk,
jo jādzīvo kā māk.

Tad otrreiz mūžā
iekāpu un projām braucu,
vispirms vel apli izmetot
pa Rīgu, šoferītis smailais
drāzās riepu ratos platos,
kur sabāzti mēs visi iekšā,
un Juris Kronbergs sēž man blakus:
mēs uzņēmām vienu tādu uz krūts
un pa šoseju uz Tallinu.

Nu, ar Dievu, Vidzemīte,
nebūsim vairs šai zemē.

Un mums tā neskaidri:
vai mājup, vai no mājām prom
mēs braucam.