Anita Liepiņa

TRĪS LABAS LIETAS?

 

1977. vasara bagāta dziesmu svētkiem − Losandželosā, Rīgā un Londonā. Nedaudzi latvietības entuziasti paspēja aplidot divus no tiem. Varbūt kāds paspēja tikt arī uz visiem trim? Notika arī trīs kursi jauniešiem − Kalamazū, Rīgā un 2x2 nometne Kalifornijā. Tie bija tā izplānoti, ka individuāls kursants varēja piedalīties tikai vienos kursos. 2x2 nometne un Rīgas kursi deva iespēju arī apmeklēt dziesmu svētkus, tā pievelkot kursantus.

Rīgā galvenie sarīkojumi bija no 20. līdz 24. jūlijam. Dziesmu kaŗi gan sākās jau pirms 20. jūlija. Koŗi no visas Latvijas sacentās dažādās kategorijās un uzvarētājus godalgoja dziesmu svētku koncerta beigās 24. jūlijā. Tautas deju uzvedums turpinājās visu nedēļu. 20. jūlijā notika tautas mūzikas koncerts universitātes lielajā aulā un 23. un 24. jūlijā divi dziesmu svētku koncerti. Pēdējais notika milzīgā lietū zem klajas debess, īsts tautas sīkstuma un pacietības demonstrējums.

Šekspīrs teicis, ka roze, arī citā vārdā nosaukta, tomēr smaržotu tikpat saldi. Jautājums ir, vai latviešu dziesmu svētki ar jauno nosaukumu „Pirmais Vispasaules Pašdarbības Festivāls” ir tā pati „roze”, kas agrāk. Rīgas un arī visas pārējās Latvijas iedzīvotāju sastāvs ir tik daudz pārmainījies, ka šīs pārmaiņas atspoguļojās arī festivāla norisē. Visas programmas iespiestas divās valodās − latviski un krieviski. Nevienā koncerta nosaukumā vairs neparādās vārds „latviešu”. Tautas mūzika un tautas dejas jau ir arī lībiešiem, lietuviešiem, igauņiem, ukraiņiem, baltkrieviem, moldāviem un spāņiem. Pat amerikāņu maržoretes un kick line bija šoreiz ietilpinātas. Latviešu priekšrocība tā, ka viņiem kopš atmodas laikmeta ir izkoptas tradīcijas cilvēku piesaistīšanai koŗiem, dramatiskiem pulciņiem, vēlāk arī tautas deju un koklētāju ansambļiem, kā arī dziesmu svētku tradīcija, kuŗā šīm pašdarbības grupām izteikties. Arī daļa jaunāko iebraucēju vēlas kaut kādā tradīcijā piedalīties, kaut gan viņi vēl nav gatavi sarīkot paši savu festivālu. Rezultātā radies īsts „kausējamais katls”.

Publika var uzgavilēt, kam grib − vecajam un jaunajam, kā Melngaiļa „Jāņu vakaram”, tā Paula „Manai dzimtenei”. Arī padomju vara grib, lai tai uzgavilē, un diezgan sekmīgi izkārto savu klātieni tādos brīžos, kad tauta sajūsminās. Viss festivāls bija veltīts „Lielās Oktobŗa” revolūcijas 60. gadadienai un Padomju Latvijas 37. gadskārtai. Varētu jau šo faktu ignorēt, kā to abās pusēs aiz dažādiem apsvērumiem parasti dara. Tomēr der apzināties, ka katrs individuāls cilvēks Latvijā šādos gadījumos ir spiests nepārtraukti izvēlēties, kā reaģēt, aplaudēt korim vai plakātam? Pirmā dziesmu svētku koncerta beigās koŗi un publika vēl turpina visi kopīgi dziedāt „Pūt, vējiņi”. Tai brīdī uz estrādes uznāk valdības pārstāvji. Televīzijas raidījumos šo ainu vēl daudzas reizes atkārto. Kādu zobu pastu jūs lietojat? Kādas firmas alu dzerat? Cik stundas dienā jūs skatāties televīziju?

Dalībnieku skaitā Rīgas festivāls noteikti lielākais, tomēr pārsteidz mazā dzīvo skatītāju proporcija iepretim dziedātāju un dejotāju skaitam, kaut arī visas iespējamās skatītāju vietas aizņemtas. Tas bija īpaši manāms tautas mūzikas koncertā. Piedalījās septiņpadsmit koŗu un ansambļu, un to noklausījās tikai daži simti skatītāju, īstenībā šis koncerts bija televīzijas pārraidījums ar studijas publiku. Vispār televīzija Latvijā ir kļuvusi par tādu pašu dzīves sastāvdaļu kā Rietumos. Raidījumu techniskā kvalitāte pēdējos gados uzlabojusies, programmas seko raiti viena otrai, bez tukšām „pauzēm”. Raida arī krāsās. Pārraidīja arī abus dziesmu svētku koncertus. Tā par svētku skatītājiem un klausītājiem varēja kļūt arī visi tie, kas paši nesēdēja parka solos. Tikai ir starpība starp dzīvu, atsaucīgu publiku, kas klausās un reaģē, un pasīvo televīzijas publiku, kas vakariņas gatavojot palaikam paskatās, ko „tie citi” tur dara. Tā pati televīzija arī padara dažus gabalus tūlīt populārus. „Kā zosis ejam?” „Ejam.” Un bērni jau pagalmos spēlē tautas deju koncertā uzvestās lietuviešu ganu rotaļas.

 

Lielais nezināmais paliek − ko domā tauta Latvijā? Neviens pat nezina, cik cilvēku skatās dziesmu svētku pārraidi televīzijā un cik tai vietā ieslēdz parasto pēcpusdienas filmu no Maskavas. Daži jaunie ideālisti sapņo par brīvību un sacer dziesmiņas:

...Kaut arī mūs vēl bailes māc,
Tās tomēr jāpārvar būs visiem.
Kaut daudzi mirsim mēs,
Tad tomēr ne par velti...

Dzīves praktiķi raksta disertācijas krievu valodā, jo citi speciālisti viņu nozarē atrodami tikai Maskavā. Tie pat nemana, ka viņus pārtauto. Cik ir katrā no šīm kategorijām? Cik vēl dažādās pakāpēs pa vidu? Cik ilgi vēl paies līdz dažus no šiem jautājumiem varēs sākt noskaidrot?