JG 115. numurā rakstīju par koncertballēm ar kūkām, kliņģeriem, piparkūku sirdīm, dzērienu pudelēm utt. Diemžēl − „notiek lietas trakākas.” Latvijas Amerikā 1977. g. 10. dec. numurā lasām rakstu:

 

Kliņģeris ar 59 svecēm Latvijai

Klīvlendas Latviešu biedrības izkārtojumā 59. Latvijas valsts dibināšanas dienas atceres aktu ar svētbrīdi ievadīja mācītājs H. Jurjans. Mācītājs savā uzrunā uzsvēra, ka grūti laiki un ļaunums nevar mūžīgi pastāvēt, jo Dievs saklausa mūsu sāpju saucienus. Viņš liks apstāties tam ļaunumam, kas valda mūsu dzimtenē un citās zemēs..

Skolēnu saimi uzrunāja arī vecāku padomes priekšsēdis A. Veits. Bērnu vecāki bija sagatavojuši kafijas galdu ar Latvijas dzimšanas dienas kliņģeri, izgreznotu ar 59 svecītēm.

 

*

Latviešu skolu mācību laikā starpbrīži vienmēr ir pilni dzīvības, jautrības, pat nebēdības. „Tā ir labi un tā piederas”, − skan veca baznīcas liturģija. Baznīcu pagrabos nereti mitinās arī latviešu skolas. Tā, Hamiltonā, kādā brīvstundā pētīju vietējas baznīcas apkārtrakstu, kur lasāmas visādas priecīgas ziņas. Pēkšņi pašā pēdējā paragrafā uzsaukums: „Pasteidzieties ar kapa vietu iegādi!”

Pavisam nepiemērota lasāmviela latviešu skolas telpās, bet ļoti iespējams pašā laikā apkārtraksta sacerētājiem. Diemžēl, nebija teikts, vai pensionāriem un invalidiem puscena. Katrā ziņā uzsaukums labi raksturo kādas paaudzes centienus un cerības.

 

*

Vajadzētu būt priecīgākam tematam? Jā, tāds ir un sakarā ar to pašu 18. novembri un tā svētkiem. Šoreiz bez kliņģera, bet ar jaunu kori un dziesmām. Daļa no Ročesteras jaunatnes dziesmu svētku dziedātājiem (tie, kas dzīvo Kanadā) pulcējās minētā dienā Hamiltonā, lai izpildītu svētku koncerta programmu. Sanāca apm. 60 dziedātāju koris, kuŗa pamatā bija Hamiltonas latviešu skola un jaunatnes koris, Toronto un Otavas jaunieši. Apvienotā koŗa vadību uzņēmās diriģenti Vizma Maksiņa un Jānis Beloglazovs. Iepriekšējos JG numuros jau esmu pieminējis Jāni, tādēļ šoreiz daži vārdi par Vizmu. 

Vizma Maksiņa, diriģente, skolotāja, soliste un sportiste. (J. Liģera uzņēmums)

Vizma Maksiņa jau vairākus gadus darbojas par „Dainas koŗa” diriģenti − asistenti. Viņa šajā korī ir tikpat kā uzaugusi, jo tur dzied arī viņas vecāki un māsa. Ir bijusi izdevība vērot Vizmu šā koŗa priekšā ļoti atbildīgās dziesmās, kā, piem., Melngaiļa „Daba i dvēsele” (Rainis). Ar drošu roku viņa izvadīja kori caur visām zemūdens klintīm un šķēršļiem. Pēdējā laikā blakus technikai nācis klāt arī spirgts emocionāls pārdzīvojums. Jums vajadzēja dzirdēt, kā Vizma veidoja brīnišķīgo latviešu tautasdziesmu „Ar laiviņu iepeldēju” (J. Sērmūkslis ). Pie vārdiem:

Irbe krita laiviņai,
Es jūriņas dibinā.

klausītāju sirdis uz mirkli apstājās, ne vien uztverdamas latviešu dziesmas aristokratiski atturīgo smeldzi, bet arī viņas vadītājas tik delikāti un trausli veidoto dziesmas priekšnesumu. Vizma prot dziedātājus aizraut, viņas diriģentes žests ir vienkāršs, bet satura piesātināts, izteic mūziku patiesi un dabiski. Jauniešu koŗa vokālais plūdums tīrs, dzīvs, pulsējošs un lokans. Savu dinamiskā stipruma maiņu un balss nokrāsu gradāciju koris veikli parādīja Jāņa Beloglazova vadītā „Ariet, brāļi, papuvītes” (Aldonis Kalniņš).

Visumā jauniešu koŗa atskaņojums klausītājus patiesi saviļņoja ar lielo garīgo spriegumu un vitālo enerģiju, ko deva abi diriģenti Vizma un Jānis, īstais koncerta vainagojums teicamā priekšnesumā ieskanējās beigās ar A. Salaka

Dzied’, māsiņa, tu pret mani,
Es pret tevi gavilēš.

Ar šīs dziesmas skaņām koristi gavilēdami atstāja skatuvi un iejuka klausītāju pulkā. Kad nāksit atkal?

Šis jauniešu koris, pat tagadējā sastāvā, ar zināmu treniņu ir spējīgs kļūt par latviešu reprezentācijas kori trimdā. Ročesterā un Hamiltonā to varēja pateikt kuŗš katrs klausītājs „ar neapbruņotu ausi.” Šo kori klausījās organizāciju un fondu vadoņi Ročesterā, tātad turpat viss trimdas „establišments”. Diemžēl viņu acis neredz, viņu ausis nedzird, viņu sirds nejūt.

„Pasteidzieties ar kapa vietu iegādi, cienījamās dāmas un godājamie kungi!”

„Pasteidzieties ar nabagmāju būvēšanu!” Bet latviešu jauniešiem: „Pasteidzieties paši ar savu koŗu, svētku un saietu organizēšanu. Negaidiet nekādu palīdzību no ‘establišmenta’. Jūs esat pierādījuši, ka spējat stāvēt paši uz savām kājām. Tagad − ejiet uz priekšu!”

 

*

Kad sākās bēdīgi slavenā majora Arāja prāva Rietumvācijā, vecākās paaudzes latvieši izteica bažas, ka Arājs „dziedāšot”. Tik tiešām, kā laikraksti ziņo, Arājs savā dzīves stāstā pieminējis, ka dziedājis baznīcas korī, pēc tam arī P!K! vīru korī utt.

Kommentāri pieder lasītājiem.

 

*

Ļoti interesantu rakstu žurnāla Macleans 1977. g. 26. dec. numurā lasām par simfonisko orķestru uzplaukumu Amerikas kontinentā, it sevišķi Kanadā. Tā autors ir jaunais un spējīgais latviešu profesionālais žurnālists Kaspars Dzeguze. Viņš nāk no muzikālas ģimenes, viņa tēvs ir vīru ansambļa „Kalvis” muzikālais vadītājs, viņa māte ilggadēja „Dainas koŗa” dziedātāja. Arī Kaspars pats ir mācījies mūziku (klavieŗu spēli) un ļoti vērīgi sekojis tās attīstībai. Savā laikā strādāja Toronto laikrakstā Telegramm par filmu kritiķi. Pēdējā laikā darbojas pie žurnāla Maclean un arī citur. Lasot šo rakstu, jūs dabūsit zināt, ka starp Ošavu un St. Katrīnām (100 jūdžu distancē) ir 16 simfoniskie orķestri, un neviens no tiem nemirst badā. Beigās lasām interesantu secinājumu:

The fact is that music cannot be reproduced. It simply can’t be done, even with stereo recordings. Concerts will thrive because people like the noise an orchestra makes, they like the sound.

That’s what it’s about, finally − that sound.

Imants Sakss