Jaunā Gaita nr. 119, 1978

 

 

Ausma Jaunzeme

 

Helēnas Hofmanes uzņēmums

ČĀRLIJS TOMS

Reiz arī mūs sauca par barbariem

                               mežoņiem    un

                               nolādētiem pagāniem

Un tieši tādēļ

     tieši tādēļ

                   pasaule ticēja      ka

                   mūsu zeme jādod tam kas

                   viņu vispareizāk

                   izmantošot

 

Vecais indiāņu Klamatas cilts virsaitis

          Čārlijs Toms

          nonāca no sava     svētā Siskijū kalna

          jo viņa paša un viņa senču

                                    apbedīšanas vieta

 

                                    buldozeru uzrakta

                                    superlielceļam

 

Viņam teica

     kādus nu tur kauliņus atrada

     tie būšot laimīgāki muzejā

                               tā kā tā

un kad viņš vaicāja      kur tad viņš atdusēsies

     viņam teica:

                               nopērciet kapa vietu      īstā

                                                                 legālā

                                                                 kapsētā

 

Un vecais Čārlijs Toms zāļu vīrs    no Klamatas Oregonā

          pirmo reiz mūžā raudāja

 

          (vecais zāļu vīrs pret buldozeriem zāļu nezināja)

 

 

*

Viņi apraka manu sirdi       Brāļu kapos

                                    Ievainotajā celī

                          un      Klamatas cilts senajā

                                                  apbedīšanas vietā —

 

VĒSTULE NO TUKSNEŠA

 

 

Viņi man prasīja, kādēļ es eju tuksnesī —

nē, piedodiet, kungi,

                   jūs laikam nesapratāt —

 

es negāju tuksnesī romantiku meklēt

                   vai melno zeltu

un es neesmu teikusi      ka

                   meklēto tuksnesī atradu       vai

                                           atradīšu

tikai

un atkal piedodiet, kungi,

negribu jūsu vārdu krājumu apvainot

                   jūsu valodā nevaru izteikt    un

                   jūsu domās izdomāt

                   ko es īsti šeit meklēju

                   un šī ir pēdējā

                   apsolu — pēdējā

vēstule no tuksneša.

 

*

Jūs apbūvējāt pilsētai augstu valni

un prasāt, kādēļ es gāju tuksnesī — — —

 

neteicu, ka uziešu oāzi

                      un tās arī maina vietu

                      (akas tiek izdzertas tukšas)

Tūkstošsejainais

                   tuksnesi

                               tu

                                    nežēla

                                    un tu

                                    Allaha zobens

                                    un viens vienīgs ūdens malks

 

Nē, neesmu beigusi

                      ēst akmens maizi

                                    un

                      dziedāt akmens vārdiem

 

arī tuksnesī ir akmens

                      lingai un bults zobam

un vai jūs domājat

                      es dzīvošu samtainos harēmos

                      vai būšu akls muezīns

                      kas ticīgos uz lūgšanu sauc

                      no minaretiem?

 

es izgāju ar vienu ceļa nūju

                      to jau ziedošo —

                      arī tā nokaltis

                      pirms jūs mani sauksit atpakaļ

 

                      un nojauksit pilsētai mūŗus

 

TUKSNEŠA DZIESMAS

Seši dziedājumi no Omāra Haijama grāmatas Rubaiyat
XVII

Iedomā, šai padrupušā karavanserai

Kur velvēs nakts ar dienu mainās

Ar savu galmu sultāns seko sultānam

Uz laiku atpūšas, un savu ceļu iet

XI

Nāc līdz pa zaļo

                 mežonīgo

                 šauro vagu

Kas gandrīz salaiž kopā

tuksnesi

un kultivētos laukus

kur vergs un sultāns

              neatšķiras vairs

un Mahmudam lai miers

              uz viņa zelta troņa.

XII

Zem zariem dzeju pergamentu

Un vīna krūku, maizes klaipu

                      arī tevi —

                      man blakus dziedot

                                    tuksnesī —

                                                —

                                    tad tuksneša vairs nav:

                                    ir paradīze.

XVI

cilvēka cerētās

PASAULES cerības

              par pelniem kļūst —

              jeb tomēr piepildās

              un pārāk drīz −

kā sniegs uz putekļainās tuksneša sejas

mirdz stundu, divas

              un ir prom — — —

XXI

Ai mana mīļotā —

          piepildi krūzi

          kas dienu atbrīvo

          no pagājušiem pārmetumiem —

                   rīta bailēm —

 

jā, rīts! Rit varbūt atkal

              jābūt būs

              man pašam, pilnam

vakardienas septiņtūkstoš gadu —

                                           —

XXIV

Neizšķērd neko ko šodien

              vari —

              pirms pelnos nokāpjam

No smilts uz smilti

              dziļi smiltī —

              bez vīna, dziesmas − dziedātājas

                                                  − un bez gala —

 

*

Un vēl arvien jūs guļat —

              cauri smilšu vētrām

              cauri cikloniem

              un acu knābēju kraukļu bariem

it kā

smilšu vētra kas nāk jūs nepanāks

it kā

smilšu kalni kas staigā ātrāk par kamieļiem

jūs neapraks —

it kā

jūs neredzētu lielo sēni debesīs augot

it kā

jūs nedzirdētu

              miljonu balsu vēstot

                          to dienu nākam

kad prēriju vilki jūsu krāšņajos dārzos

                                                  gaudos

it kā jūs nejustu jau

            šo izsalkušo vilku zobus

                      jūs saraujam
un visi ugunskuri
izdzisīs      — — — — — — —

            jo ilgi, ilgi

                          jūs guļat     — — — — — — —

 

 


 

Maija Meirāne

 

 
LATGALEI

Linus gāju linodama

Svešajā zemītē;

Tur palika lini mani,

Tur es pati, linotāja.

                 T. dz.

 

Tavi ezeri nu manās acis.

īstie − neredzēti.

Linu zilums neizjusts. Zeme − nesmaržota.

Kā var mīlēt neredzēto,

Tēva puse, mana.

 

Taustot pirkstu galiem jūtu,

pakulas un lini. Skrieni, mana saiva.

Baltu tevi izaudīšu.

Pat vismelnākajā tumsā.

 

Tavi ezeri lai

manās acīs.

 

TĪTAVAS  
I

uztini satini

es tevi tu mani
paturi rokas

gribu tevi notīt

notinis kamolā

pārtini saivā

pārtinis saivā

ved mani stāvos

 

zirneklis audējs

šaudīklu mētā

šaudīklu mētā

vadmalu auž −

tā nav vadmala

tas būs tīkls

tīmekļu acīm

miglas jūŗu zvejot

 

nebūs vadmala

nedrīkstam atirt

 

II

Rudens jau vārtos.

Vienas zaļas vasaras gājums kļuvis vārs.

To noliekam plauktā. Slēpjam plaukstā;

it kā iemūžinām, kā iemidzinām:

glabāt gaŗajai dienai.

 

Melni taureņi oranžiem spārnu galiem.

Bišu pūkainā sanoņa. Zaļo vīteņu

indīgais pieskāriens. Saule un balsis.

Ūdens šļakatas. Vēja kūleņi

atvērto grāmatu lapās. Un pāri tam:

smiekli un saule.

 

Atceries, kā sūrst acis no rīta

pavadot putnus pāri karogiem, gaismā.

Tie paši putni, ik rītus − tumši

pret sāpīgi spožo zilgmi.

 

Vakarā debess ir rēna. Putni atgriežas

un dienas ir žēl.

Viss paiet lai atgrieztos vietā:

putni. Saule.

 

 

1977.

 

STĀVOS

Izkāp no tās vietas kur šodiena ieplūst naktī.

Izkāp.

Novelc apavus

saloci dienas pelēko tērpu

ieej gaismas aplī.

 

     Gliemežvāku plaukstas veŗas

     tinos sienos kamolos

     mezglojos ar mēness zalkšiem

     kļūstu groda

     varu aust.

 

Velkos

          veŗos ar zemesvēža lēno trīzuļošanu

          necaurredzami zilu, kā augusta nakti

          no malas līdz malai

          turpu un atpakaļ

          no pavasaŗa līdz rudenim, no rudens

          ziemā.

          − atspole tukša −

 

Audos

          lēni sienos ar mēness suņa reju

          ar apses tumšo nemieru

          vēja plaukstām uz pieres

          putna ceļiem uz rītiem.

 

— — — — — — — — —   Kāpēc zemes vēzim tik vientuļa

                                  vienas nakts dziesma?

                                  Kāpēc trīd lapu skumjas aiz loga?

                                  Baltā kode, tu sadegsi

                                  sadegsi

                                  sveces

                                  liesmā.

 

 


 

Valters Nollendorfs

 

[Skat. lasītāja vēstuli JG121]

AUSTRĀLIJA GADMIJĀ

1977./78.

 
*

Tik vien mums ir

kā karte

neiezīmēta

un ceļš

vēl kuģa nevagots

un mēs abi

viens otram

kompasa

vietā.

 

Bet vai tava adata

rādīs

tikpat nemaldīgi

ceļu pie tevis

dienvidos

kā rādīja ziemeļos

izbraucot?

*

Ārpus likuma

es,

izdzīts,

astoņus mēnešus

ceļā pie tevis,

viļņu mētāts

Terra Australis incognita.

 

Bet vai es

starp klintīm

spēšu atrast

tavu mierīgo līci?

Vai tu man to

atvērsi

gurušam

mīlot?

*

Iebraucot klusajā līcī,

vējš sastinga gurušās burās

un kā milzīgi gliemežu vāki

krastmalas kāpās kuģi

par jūŗas dziesmu kļūst:

 

                   Pūt, vējiņi, dzen laiviņu

 

— tradicionāli, vai ne? —

dzen laiviņu, aizdzen mani . . .

 

  Kūragangā

                 Kūrabongā

  Kurradžongā

                 Kurrovanā

  Kurrarongā

                 Kurri Kurri

                 Ku-ring-gai

 

Vai nu šis ir tas tālais,

tas tālais Kurzemes krasts?

 

kūrpurrū

kūrpurrū

kūrpurrū

 

Bet kur ir tā solītā,

solītā malējiņa, malējiņ?

To solīja,

to nedeva,

tā pašam

jāatrod.

 

Tā pašam jāatrod.

                   Jāatrod.

*

Es tevi mīlējis esmu

zem Greizajiem ratiem

baltā ziemeļu naktī.

Tu mani, vasaras ragana kaila,

apmulsināji ar savu bēdīgo seju,

 

jo bija saulgriežu laiks un sērmūkšļu laiks,

un tev bij jākāpj uz bluķa,

ceļot gājputniem līdz,

 

un mūsu mīlas laiks bij īss

kā apses zarā lapa trīs

no viegla vēja pieskāriena.

 

Terra Australis, terra Australis,

terra terribilis, raganu zeme,

kur gāju raganas pavada ziemu

vasaras priekos,

ap tukšu bluķi

dancodamas.

*

Terra Australis incognita!

Tu esi jaunavīga vecmeita,

neaizkārta, un no mana

pieskāriena tu mosties

miljongadu stikla kalna galā

vēl nerakstītam mūsu mīlas stāstam.

*

Tik vien tā laika

mums ir

kā starp

atnākšanu

un aiziešanu

mūsu mīlai

vai

vienaldzībai,

bet es jau neesmu braucis,

lai būtu vienaldzīgs.

 

Aiz ezera balti,

aiz ezera balti aug

eikalipti,

tur aizveda mūs’ māsiņu.

 

Es tavu

kailo eikaliptu

locekļiem

pieglausties gribu

kā ābelei

mīlot.

*

Es tevi satiku

Varigalas vasarā,

Sakstagala lakstīgala:

tu krāji te dziesmas

Sakstagala vasarai

klusēdama.

 

Bet kad pienāks

Sakstagala vasara,

Varigalas lakstīgala,

es nedzirdēšu tevi tavu

Varigalas vasaru

izpogājam.

 

Smej kokabūras,

žvadz žagatiņas,

dzied manas māsiņas

tālajā malā, bet lakstīgala,

tā nedziedāja,

tā ne pogāja

Varigalā:

 

šī nav ne

lakstīgalu

vieta nedz

laiks.

*

Šī vasara nav visai silta:

tās maigums mainīgs

no miklas jūŗas miglas

līdz saules svelmei bulā.

Un tomēr man to

ziemeļos iekrāto maigumu,

maigumu izmīlēt gribas.

Bet tu esi dienvidos cita

nekā tu biji ziemeļos

kā viss jau šai zemē ir citāds.

 

Ziemeļos putina ziema.

*

Nu nāk

tās pēdējās,

tās obligātās,

tās latviskās

paģiras,

tās visaptverošās,

tās neizbēgamās,

tās amerikāniskās

blūz . . .

                      Kur tie laiki pagājuši?

                      Kur tie ļaudis izklīduši?

*

Jo nekad vairs jūs

ne redzēšu,

ne satikšu,

ne mīlēšu

tai vietāi,

tai laikāi,

tai pašāi pulciņā.

*

Ārā līst,

ārā liels

pērkona negaiss,

ārā līst, un

lāsēs asaro logs,

un caur lāsēm

smeldz ačgārns

dienvidu mēness

un tumši zilās

blūz.

*

Nāks citas vietas,

nāks citi laiki,

nāks pulciņi citi,

bet paliks tās dziesmas

un paliks tās himnas,

kas saista mūs kopā

ap pasauli plašo.

                      Kur tie laiki pagājuši?

                      Kur tie ļaudis izklīduši?

*

Padziedami nu, bāliņi,

padziedami nu, māsiņas,

padziedami, padziedami

vēl to pašu tumši zilo

dziesmu visi vienā pulciņā,

 

                      visi vienā, pulciņā,

                      pulciņā . . .

 

 

Baibai Muzikantei veltīts

*

Brūna zāle,

              zila tāle,

vai tu biji tur, vai ne?

 

                        Ai guntiņa, uguntiņa,

                        deg degule degutiņa.

 

Kūlangatā kūla deg,

deg Kurradžongā krūmi

un Dūngallas dūmi

ar mākoņiem jaucas.

 

                 Raibaliņas, baibaliņas

                 žēli mauj ūdentiņa.

                          Pār upīti jēri brēc,

                           vecas meitas gavilē,

gavilē kā vecos laikos

un aitu bari bezgalīgi

Barrabūlas Jarrinbūlas,

Vūlumūlas kūlu grauž

                          villainītēm, villainītēm,

                          jaunu meitu, vecu meitu

                          villainītēm siltām

                          vēsajā dienvidu vasaras naktī.

 

Vai tu biji tur, vai ne?

 

 

Guntai un Jurim Pārupiem veltīts

*

Pēkšņi mēs bijām

pasaules malā.

Tas bija tik vienkārši:

aiz pēdējām mājām,

aiz pēdējā koka un krūma

pārtrūka ceļš

un pie kājām

zilganzaļš

šūpojās okeāns.

 

Mēs bridām selgā basām kājām

un meklējām mušuļus liedaga smiltīs.

Pēkšņi

vairs nebija bail

no bezgalības:

viens tāds gliemežvāks rokā

kā dzintara gabaliņš.

*

Es jau cīnos,

cīnos,

lai tevi saprastu,

bet tu man

zem pēdām

izslīdi

kā jūrmalas smilts,

un es arvien dziļāk tevī grimstu.

 

Es tevi nesaprotu,

jo savas pēdas

tevī atstāt

neiespēju.

*

Nepūlies,

nav jau vērts:

acis jau mūs

ne šķir nedz

nešķir

to darām mēs paši

ar vienu domu,

ar vienu vārdu,

ar vienu atminētu −

vai aizmirstu −

pieskārienu.

*

Ir jau grūti projām braukt,

vēl grūtāk − neatbraukt.

 

Es tev pieskāros, Terra Australis,

bet laiks par īsu bij,

lai es tevi mājā vestu,

lai ļaudīm parādītu . . .

 

Es ņemšu līdz

uz pārpasauli

daļu tavas dzīves

un mīlestības —

to daļu ar mani.

 

Es atstāšu

šaipasaulē

daļu savas dzīves

un mīlestības —

to daļu ar tevi.

 

Es ņemšu līdz

tavu vasaras sauli,

kur saulīte tumša tek —

uz pārpasauli.

 

Es atstāšu tevim

rakstītu jostu,

kad saulīte gauži raud —

vilkt saulīti atpakaļ.

 

Pār pasauli saules ratu

                               ripināsim.

 

Savas dzīves kamoliņā

                        ritināsim.

 

Debess kalnā jāņugunis

                        dedzināsim.

 

Saulei līdzi savas dziesmas

                        izdziedāsim.

 

Pār visu pasauli,

aiz visas pasaules,

zem saules,

aiz saules,

visu augu gadu,

visu augu mūžu

sadziedamies

kamolā tīdamies,

at-tī-da-mies.

*

Mēs nevaram noteikt

ne laiku nedz vietu,

saulei kur tecēt,

mēnesim skriet,

un tas jau nav vajadzīgs,

ja varam viens otram

pasaulē gaŗām nepaiet.

 


 

Visvaldis Reimanis

 

 
SPĒLĒŠANĀS

Pēc biju atstāts pats sev

man likās

izskanu

vissmalkākās stīgās kā visskumjākais andante.

 

Vēl klausījos

ne tu tikai burbuļo savu.

Vai es to nezināju?

 

diezgan suniskoju mūžību izostīt tekājot

skroderiski ķēpājos bezgalību apvīlēt

klaidā smakas pagaist vīles atirst vienā laidā

un kad sūdzos tu neklausies.

 

Vai es to nezināju?

 

smalko spēlēju aizmiršanai

spēlējos aizmiršanu

bet ilgāk nespēju aizliegties

noliekties zemu līdz zemei

klausīties burbuļu plīkšķīšos

ko verd bez dziļuma

un toņkārtu nemainot

dziļos pārsteigumus izverd

kas gaidīti.

Skatīšos kur nav ko apbrīnot

kā nenotveŗamajam greizi gaistoši tēli izburbuļo.

Tie vienīgie tēli kam garša.

 

Garša sekla vienmuļa

tik īsta! kā siekalas!

locos izgaršot neapnicis

un naīvi

visskumjo sakarību vissmalkais aizkārums

vēl uzkutina.

 

PAR TUVU

pa netikušu notikumu virkni

pa nenozīmīgumiem piebārstītu ceļu

pār nepamanītām pieturām slīdēdams

arvien uz priekšu raugoties svarīgāku gaidot

pēkšņi rodos neiedomājami tuvu un pārsteidzoši svešs

kad neskatu vairs ārpus

 

kāds atbaidīgi tukšs piepildījums

sākums abstraktai vienībai

kur beidzas bezskaits mokoši apbuŗošu sīkumu

kur tālāk bez manis

tik tuvu objektīvajai iekšpusei

ka nav ko just

 

 

 

 

Jaunā Gaita