Jaunā Gaita nr. 121, 1978

 

 

ATBILDE DR. ZVEJNIEKAM

Jaunās Gaitas 119. numurā Dr. Kārlis Zvejnieks rakstā „Padomāsim par to, iekams nav par vēlu” jūsmo par igauņu rakstnieku kooperatīvu Zviedrijā, kas kopš dibināšanas 1951. gadā līdz 1976. gadam izdevis 310 grāmatas. Igauņiem tā esot pasniegta ik mēnesi viena daiļliteratūras grāmata! Dr. Zvejnieks jautā, kuŗš latviešu apgāds var daudz maz tuvoties šim skaitlim. Atbilde nav tālu jāmeklē: − „Grāmatu Draugs”. Tai pat laikā, kad igauņu kooperatīvs veicis to brīnumdarbu, Grāmatu Draugs izdevis turpat 600 grāmatas, tātad divreiz vairāk. Dr. Zvejnieks sajūsmināts, ka igauņi saņēmuši ik mēnesi vienu daiļliteratūras grāmatu. Bet latvieši tai pat laikā saņēmuši vismaz piecas reizes vairāk grāmatu. Kaut arī pēdējā laikā daudzu latviešu apgādu darbība apsīkusi vai pavisam pārtrūkusi, piecdesmitajos un sešdesmitajos gados vēl ļoti aktīva bija Daugava, Ziemeļblāzma, pastāvēja Imanta un liels skaits sīkāku apgādu. Man nav datu, cik visi šie apgādi grāmatu izdevuši, bet kopā ar Grāmatu Draugu to skaits būs vismaz 1200 līdz 1500, ja ne vairāk.

Nav pareizs arī Dr. Zvejnieka apgalvojums, ka pēdējā laikā grāmatas iznāk tikai ar paša autora ieguldītiem līdzekļiem. Neviena Grāmatu Drauga grāmata nav izdota ar kaut niecīgāko autora ieguldījumu, un autoriem maksāts arī honorārs.

Ideja par rakstnieku kooperatīvu ir pilnīga utopija. Visi raksta autora aprēķini ir nereāli. Iespiežot grāmatas 1000 līdz 1500 eks., tās par $4-5 šodien nevar pasniegt. Un 1000-1500 abonentu 6 nezināmu grāmatu sērijai gadā nevar savākt. Latvieši pērk grāmatas ar izvēli, kas katram patīk, un nesaistīsies šādai sērijai. Un grāmatām, kuŗas autors min savā rakstā, arī individuālo pircēju būs tikai simtos, ne tūkstošos.

Un kur gan Dr. Zvejnieks šodien sameklēs tos 100.000 latviešus, kas vēl lasa latviski?

Helmārs Rudzītis

 

 

 

JG redakcijai:

Lamāšanās, kāda ir O.D. Kalnāja vēstule JG 118. numurā, taču nav brīvas domas izteikšana. Nevajadzēja to iespiest.

Jānis Kalmīte

 

 

 

JG redakcijai:

Katrs ceļš ir tikai ceļš, un ja tava sirds saka − Novirzies no tā − tad tev nepārmetīs citi, ne arī tu pats... Pārliecinies par katru gājumu, cieši un apzinīgi. Tad vaicā sev, un tikai sev − Vai tam ir sirds? − Ja ir, gājums labs; ja ne, tas ir nederīgs.

Karlos Kastaneda

JG 118. un 119. numurā esmu, cita starpā, apzīmēts par brammani, tukšu pelavu malēju un slimu profesoru. Paldies jums, paštaisnie latvieši, draudzes un organizācijas par manu noslīpēto audzināšanu. Laimes māte un mani vecāki rādīja citu ceļu.

O.D. Kalnājam (JG 118) neatbildēšu, jo nezinu ‘Maniggera dziedniecības’ adresi. Manam domu draugam G. Smelteram (JG 119) gribu atgādināt, ka dievestības pārliecība nav meklējama vēsturē, semantikā, ne arī loģikā. Tā ir meklējama un atrodama tikai personiskā pārdzīvojumā.

Es atkārtošu vēlreiz − latviešu dievturība savos pamatos satur vislielākās dievestības atziņas un īstenības atspoguļojumus. Latvietis zināja; ka visi dievību tēli ir prāta ražojumi; tēli kuŗos izpaudās īstenības mainīgā daudzveidība. Toties viņš zināja, ka teiksmu tēli netika radīti, lai tikai izdaiļotu dainas un pasakas. Tie cieši saistīti ar reālāko dzīves ziņas pārliecību un realitātes izpratni.

Kāda augstāka esamība (Dievs), iedomāta kā bezgalīga un pastāvīga garīga substance, apdāvināta ar visādām dievājām īpašībām, kā pasaules pirmsākumu un cēlonību, ir tikai intellektuāla konstrukcija, teorija − prātnieciska interpretācija reliģiskiem pārdzīvojumiem un nekas cits.

Senie dievi ir izmiruši, jo izvairāmies no dievišķā pārdzīvojuma. Bez šī pārdzīvojuma dievājie veidoli ir tikai izkurtējušas, simboliskas konstrukcijas. Nav svarīgi, vai tā ir kristīgo daudzdievība − dievs Tēvs, dievs Dēls, dievs Svētais Gars −, vai ari latviskā dievu Dieva trijotne: Dieva visu ietilpstošā apziņa un padoms, Dieva matērija-mārava, un Dieva laime-laidums.

Šie ir laiki, kas izaicina katru latvieti uz vēl ne izkristallizētu domāšanu un nepieredzētu izrīcību. Šai domai un izrīcībai ir jābūt vienlaicīgi humānai, tautiskai (nacionālai) un apgaismotai (iecietīgai). Humānai, jo visa cilvēce un radība pieder pie vienas lielas organiskas saimes. Tautiskas, ja negribam pašiznīcināties internacionālisma katlā, un apgaismotas, lai varētu atbrīvoties no zemapziņas saistībām un motivācijām, kas ļauj katram indivīdam saredzēt un attaisnot tikai viņa pareizo izrīcību.

Ir laiks arī beigt runāt par dievturību tikai kā kādu atjaunotu senču dievestību un dzīves ziņu Brastiņu Ernesta romantiskā formulējumā. Katrs latvietis, kam rūp latviskā kultūra un dzīves izpratne, ir principā dievturis. Ja mēs gribam Latviju latviešiem un latviešus Latvijai, tad netīksmināsimies ar teiksmām, dieviem un varoņiem, kas gadu tūkstošos izveidojušies ap Vidus jūŗu un citām pasaules malām. Ir tikai viena jūŗa, kuŗai jābūt kā ceļrādei katram mūsu nākotnes nodomam. Pretējā gadījumā ne žīdu-kristīgo dievs Jahve (tagad nepareizi saukts Dievs), ne arī mūsu dievu Dievs spēs iecelt mūs saulītē. Tā būs jau norietējusi un Dieva paēnā sildīs tikai mūsu dvēseles kopā ar galindu un senprūšu dvēselēm.

Ultimātā realitāte taču nav ne mārava-matērija, ne dzīvība, ne enerģija, ne arī prāts-gars. Visas tās ir daudzveidīgās un primārās esamības izpausmes. Ja šo esamību saucam par Dievu, tad tas tomēr ir paslēpies aiz laika, aiz telpas un iz kauzalitātes. Ja latvietis šo matērijas-enerģijas nojaušamību sauc par Māru un kauzalitātes izpausmi par Laimi, tad viņš sen jau ir nojautis to, ko tagad apstiprina kā kodolfiziķi, tā mistiķi. Leposimies par mūsu senču gudrību un patieso esmes nojautu. Tā nav ne ‘pasaciņa’ ne arī ‘tukšu pelavu malšana’. Visas esmes likumības ir ietērptas mūžīgi mainīgās varbūtības principu drānās − no kvantummechanikas līdz relātīvitātei. Iraidība ir jāpiedzīvo un jāpārdzīvo. Te nelīdz ne Aristoteļa loģika, ne lineārā matēmātika, ne vēstures izpratne, ne arī dievgalds un svētais vakarēdiens. Te, bāliņ un māsiņ, ir vajadzīgi lepnums un sirds!

− Lād’ man ļaudis, buŗ man ļaudis, nevar mani izpostīt:
Dieviņš taisa zelta sētu apkārt manu augumiņu. −

Tupēšu Jānis

 

 

 

JG redakcijai:

Pie maniem dzejoļiem JG 119. numurā būtu jāpapildina:

1) Šī ir izlase no (vēl nenobeigta) cikla.

2) Cikls rakstīts teicējam un runas korim. Ar manu ziņu izlasē šis fakts nav ievērots, kaut arī vienā otrā gadījumā tas atainojas dzejoļu iekšējā un ārējā formā.

3) Dzejolis, kas veltīts Baibai Muzikantei 30. lappusē, sākas 29. lappusē ar rindiņām: „Nu nāk / tās pēdējās ...” Tie nav pieci atsevišķi dzejoļi, kā varētu likties pēc zvaigznītēm.

4) Dzejolis 31. lappusē, kas sākas „Pēkšņi mēs bijām / pasaules malā ...” ir veltīts Maigutai un Jūlijam Bernšteiniem.

Valters Nollendorfs