Aina Zemdega
JA CEĻ PIEMINEKLI, TAD TĀDU...
Jāņa Abuča piemiņai
Laiks, kas pieder pašam, ir ļoti ierobežots. Manai darba dienai ir 10 stundas, svētdienās un sestdienās pa 5-6 stundām... Ir darbi, ko citi apgādi negrib publicēt. Būdams brīvs no polītiskiem un ideoloģiskiem uzskatiem, lietas vērtēju dažkārt citādi...Kad vilciens sāka tuvoties Vesterosas stacijai, pēkšņi iedomājos: kā mēs viens otru pazīsim? Pazinām tomēr bez grūtībām. Mani varbūt nodeva brūnajā aploksnē iebāztais manuskripts, un laikam vienīgi Jānis Abučs stacijas drūzmā izskatījās kā „latviešu cilvēks”, kam var iet klāt un teikt: „Labdien!”
„Vai jums garšo zemenes? Šurp nākot tirgū redzēju pavisam svaigas.”
Protams, ka man garšo zemenes, un pēc laiciņa sēžam, ēdam ogas un runājamies. Patiesībā runā Jānis Abučs, es tikai, klausos − par dzīvi Zviedrijā, par kaŗa un pēckaŗa grūtībām Vācijā, par bērnību Rūjienā, par sievas nāvi, par grāmatām, mūziku, sportu. „... jaunībā pievērsos divi sporta veidiem − svaru celšanai un futbolam, abi beidzās neveiksmīgi...” Ne vārda nebildusi, pusstundu klausos par sportu, kur nekā liela nejēdzu, tad par vācu žurnālos lasīto Eiropas ekonomiskā stāvokļa izvērtējumu, par grāmatu tirgu Anglijā, par mūziku. Katru svētdienas pēcpusdienu viņš klausoties savas skaņu plates − par bērniem, kas tagad paši savā dzīvē, palīdzot, bet... Reizēm nemierīgi paveŗos pulkstenī, bet neuzdrošinos stāstīšanu pārtraukt. Es zinu − tā runā tie, kas kādu laiku ir bijuši vieni, kam jādzird sava balss, kam jātiek vaļā no vārdiem un domām. Bet manas dzejas manuskripts? Kad sāksim runāt par to? Vai viss brauciens tomēr nebūs bijis velts? Beidzot nenociešos:
„Drīz man būs jāiet, vakara vilciens atiet pēc stundas.”
„Vēl laika diezgan, te nav tālu. Pavadīšu līdz stacijai, tā man pa ceļam atpakaļ uz darbu. Bet manuskriptu atstājiet, vēlāk paskatīšos. Un piezvaniet pēc pāris dienām.”
Atpakaļceļā sēžu krēslainajā vilciena vagonā it nogurusi un apjukusi. Vai bija vērts veselu atvaļinājuma dienu šim braucienam noziedot, vai būs grāmata? Toreiz nezināju, ka ne tikai mani dzejoļi tika grāmatas vākos, bet iesākās četru gadu sarakste, kas man pavēra skatu mūsu latviešu grāmatniecībā, grūtībās un problēmās, ar kuŗām jācīnās iespiedējiem un izdevējiem, bet arī iepazinu cilvēku ar apbrīnojamām darba spējām, izturību un neatlaidību vienam vienīgam mērķim − latviešu grāmatai. Un ne tikai tas vien − atkārtoti mudinot rakstīt un, galvenais, uzrakstīto pārvēršot lasītājiem pasniedzamā grāmatā, Jānis Abučs ir palīdzējis ne vienam vien rakstītājam sēsties pie galda un turpināt rakstīšanu.
Cik daudz mēs esam zaudējuši, Jānim Abučam aizejot mūžībā, to sāksim apjēgt tikai pamazām, bet par to, cik daudz viņš mums ir devis, katrs pats var pārliecināties, pieejot pie sava grāmatu plaukta. Ziemeļblāzmas apgādam (kas īstenībā ir viena persona − Jānis Abučs: burtlicis, iespiedējs un apgāds) pieder Raiņa Rakstu 17 sējumi, 6 sējumi Latviešu leģiona vēstures (septīto sējumu viņš vairs nepaguva izdot), trīs Jāņa Rudzīša grāmatas, Soduma tulkotais Džoisa Uliss (skat. JG 20. numuru) un gaŗu gaŗā rindā monogrāfijas, romāni, stāsti un dzeju krājumi, Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas un neskaitāmi žurnāli un kalendāri dažādām organizācijām. Pēdējā grāmata, Rūjiena, kas, J. Abučam slimojot, iznāca ar viņa audžu dēla palīdzību un kuŗš to viņam viņa pēdējās dienās aiznesa uz slimnīcu, ir lielā darba mūža noslēgums. Sākums un gals saslēdzies vienā nobeigtā lokā.
Ko lai tagad iedrošinos teikt par Jāņa Abuča daudzajiem, pašaizliedzīgajiem darba gadiem, par vienam mērķim nodzīvotu mūžu? Nekādi skaisti vārdi, nekāda apbrīnas un atzinības izteikšana vairs viņam nav vajadzīga. Bet varbūt mums pašiem ir vajadzīgi un derīgi apzināties, kādi darba milži ir dzīvojuši un vēl vienmēr dzīvo mūsu vidū, un mācīties tos cienīt un novērtēt. Tādēļ, lai daži Jāņa Abuča vēstuļu fragmenti pastāsta par viņa darbu un dzīvi.
8.9.74.
... Laiks, kas pieder man pašam, ir ļoti ierobežots. Parasti vēlas nakts stundas, sestdienu un svētdienu pēcpusdienas un pievakares. Un arī šīs stundas tiek dalītas manām daudzajām „mīlestībām” − grāmatām, mūzikai, sportam un avīzēm. Reizēm domāju, ka būtu laiks kādu pamest, bet tas nav tik vienkārši.
Piem., sports: pavisam jaunos gados, 18-19, pievērsos divi veidiem − svaru celšanai un futbolam. A beidzās neveiksmīgi. Pirmajā bija cerības braukt uz Latvijas meistarsacīkstēm. Pēdējā pārbaudē „uzspiedu” pieklājīgu svaru, kaut kā misējās un ar visu stangu nogāzos. Pēc tam vairs netiku tai pieķēries. Futbolu pirmo reizi spēlēju t.s. „A” komandā, viesojoties Igaunijā. Dabūju kādu pamatīgu pretinieka spērienu. Atceros, ka sēdēju uz laukuma un raudāju no sāpēm. Nākamajā dienā slimnīcā konstatēja stilba kaula plīsumu. Mana futbolista karjera bija galā.
... Avīzes − laikam piederu retajiem, kas lasa t.s. ievadrakstus, tas dod ieskatu par aktuālāko, kas notiek pašu zemē un arī pasaulē. Avīze gan pieder rīta stundai, pirms izslienos no gultas. Latviešu − parasti pusdienas laikā. Te aktuālākā ir Vācijas Latvija. Laiks pienāk vēlu un to visumā pāršķirstu, jo pienāk ar 6-8 nedēļu nokavēšanos, kad notikumi ir novecojušies. Bez tam gaŗie organizāciju sanāksmju atreferējumi nekā nedod. Vēl paspēju izlasīt kādus vācu žurnālus, kuŗos ir dažādi raksti un rakstiņi pasaules apjomā, arī ekonomiskajā laukā.
No tiem var secināt arī grāmatu likteni, jo ekonomiskās grūtības kādā zemē to jūtami iespaido. Piem., Anglijā pag. gadā pārdots tik maz grāmatu kā nekad agrāk. Jāatzīstas, ka latviešu grāmatas izlasu pārāk maz, 15-20 gadā. Laika tam pārāk maz − nakts stundas. Dažreiz gan rauju cauri līdz rītam, taču tas ir retāk pēdējos gados.
„Otrai mīlestībai” jau sen gadus pieder svētdienu pēcpusdienu „koncerti”, noklausoties pāris skaņu plates. Mana „kaste” ir veca, taču tai laba skaņa. Un tā ir piepildījies vienīgais bērnu dienu sapnis: kad būšu liels un bagāts, tad mājā spēlēs mūziku cauru dienu! Liels pieaugu, bagāts netiku, tomēr mūziku mājās varu dabūt cauru dienu − atskaņotājā vai radio. Toreiz, sapņu laikā, radio tikko sākās, bet to dzirdējis vēl nebiju. Saki nu, ka sapni nepiepildās! ‘Kaut arī dzīve daļēji mani pārvērta par reālistu, pamatos esmu palicis tas pats, kas zēna gados − sapņotājs. Pēdējos gados, kad dzīves realitāte parādījās jo asi, domāju, kā nu tā būs jāpieņem tāda, kāda tā ir. Viss savijās kamolā − sievas aiziešana mūžībā, paša nelaime. Bieži uznāca „melnais”. Reiz pat noskatījos uz 3 pudelītēm, kur miega tabletes. Tādā situācijā nekad nebiju bijis. Arī darbs nedeva gandarījumu. Sekoja bezmiega naktis, kas ir riebīgas. Cēlos −pastaigājos, reizēm pat gāju laukā − nekas nelīdzēja. Nākošā dienā nogurums. Nesen laboju korektūras salikumam, kas veikts tai laikā − baigas! Tas veikts nedomājot līdzi. Nu jāizēd kāposti, kas tolaik savārīti. Un sliktākais, ka arī autors ir šo un to mainījis.
Pag. nedēļā saliku DV leģiona vēsturi. Tādu manuskriptu salieku pirmo reizi. Baiga valoda! Citos apstākļos labotu pats, šoreiz laižu cauri, kāds ir. Lai paši attopas. Daļa ir fotokopijas, pelēkas un moka acis. Vienu dienu ik pa pusstundai bija jāceļas, lai tās atpūtinātu, paliku kā pusakls. Un tomēr joprojām notiek brīnumi. Ir notikusi negaidīta pārmaina. No stipri deprimētā garastāvokļa esmu brīvs, darbs veicas kā „vecos labos laikos”. Tiesa, vakaros esmu noguris, darba stundas gaŗas. Kad bija silts, pasēdēju uz balkona, vēros zvaigžņotās pēcvasaras debesīs, pārdomāju dzīvi, kavējoties pie līdzīgiem vakariem sen gadus atpakaļ.
Arī toreiz nejutos lāgā. Biju bezdarbnieks un, lai eksistētu, kļuvu izpalīgs laukos. Toreiz šis vārds vēl neeksistēja, tas nāca vēlāk, kad jauniešus aicināja pavadīt vasaras laukos. Iemācījos tos darbus, ko vēl nepratu, un tā ka nākotne nekā laba nesolīja, rēķinājos, ka būs jākļūst par lauku puisi. No laukiem nebaidījos, darbs man patika, arī pati lauku dzīve. Vienīgi, ar ko nevarētu samierināties, tas bija ne visai lāga t.s. sociālais stāvoklis. Bija saimnieki, kas savus gājējus neturēja par cilvēkiem , tikai par samaksātu darba spēku. To nespēju akceptēt, kaut arī toreiz man bija tikai 20 gadi, vēl samērā maz piedzīvots. Bija gan gaŗām īss periods, kad biju redzējis pasauli − strādājot Madonā, Pļaviņās, pēc apskatot dzimto zemi. Aiz muguras arī pirmā „lielā aizraušanās”, kas beidzās, kad zaudēju darbu un bija jāatgriežas dzimtajā pusē. Kopš sāku mācīties skolā vēsturi, esmu nīdis divi tautas un tas tā palicis vēl šodien − vāciešus un krievus. Un liktenis toreiz izspēlēja, ka „aizrāvos” ar vācu meiteni, gan dzimušu kaut kur pie Volgas.
... tolaik biju pārāk sīks augumā. Briedumu ieguvu šajā lauku vasarā, brīvāku sajūtu rudenī, kad dabūju darbu savā arodā Rīgā. Smalkas manieres nekad neesmu iemācījies, palicis zemnieks.
... Pagājušajā svētdienā vesterosieši bija sarīkojuši ko šeit vienreizēju − biju kļuvis „galvenā” persona. Bija jānoklausās vārdi, ko te nevarēja gaidīt, jo grāmatu cienītāju te maz. Saņēmu sauju sārtu rožu, kas vēl tagad stāv traukā − skaisti ziedi. Bija saradušies divi duči tuvāku vai tālāku draugu... Vai patika? Jā un nē. To, kas veikts un kā, taču zinu labāk kā neviens. Ko citi saka, tam neesmu piegriezis sevišķu vērību. Esmu darījis tikai to, kas jādara. Bez padoma, bez palīdzības. Tā sakot − viena vīra teātris. Sākumā kā joks, vēlāk kļuva dzīves saturs.
Ak kungs, esmu uzrakstījis gaŗu vēstuli, kas jūs galīgi neinteresē. Bet ir izveidojies tā, ka, ar autoriem sarakstoties, „izkratu sirdi”. (Sirsnīga draudzene kļuvusi Kovalevska. Apmaināmies priekos un bēdās ar vēstulēm.)
10.9.74.
... Kādi vispār būs gala rezultāti, mani daudz neinteresē. Dzeja nav pelņas lieta un pie tās spēju piemaksāt, kamēr spēju vispār strādāt.
... Vakar biju baigi noskaities uz X. Labi, ka X. bija Amerikā, citādi dabūtu pa telefonu dusmu izvirdumu. Kā ne − pirms 6-7 nedēļām atsūta manuskriptu − fotokopiju no Raiņa raksta kaut kad 27. gadā. Tur tā laika ortogrāfija. Tagad RAF [Raiņa un Aspazijias Fonds − red.] gadagrāmatā lietā Latvijas šīsdienas valodu. Jautāju, ko darīt, jo labots nekas nebija. Lai saliekot pēc šīsdienas noteikumiem. Saliku. Tagad man saka, ka tomēr jāliek tā kā toreiz. Tas nozīmē, ka jāpārliek turpat vai puse, apm. 10-11 lpp. Samaksāšot, jo vaina redakcijā. Zoss! Ne nauda spēlē lomu, bet mans laiks. Nevaru pindzelēties ap kalendāru, kad citi darbi arī jāveic un esmu laika trūkumā. Vēl jestrāk! Divas slejas izlabotas, pārējo lai saliekot no jauna.
Skaišos reti, bet vai! ja tas notiek. Izlaboju tās divas slejas, pārējo pārnesu mājās, vakarā jāskatās cauri pašam. Un manas acis atpūtu nedabūs.
Rakstu pusdienas pārtraukumā, lai vēl šodien varu nosūtīt. Tūlīt gultā, pusotras stundas gulēšana, tad atkal darbā. Jāaplauž RAF gadagrāmata, lai to lasa otrreiz un tad driķē.
14.9.74.
... Jūlijā te viesojās kāds pāris no Sidnejas, aicināja ciemos, solīja noorganizēt tādu kā pačalošanu uz vietas un arī citās pilsētās. Nujā − kur es varu tikt prom no saviem darbiem un nedarbiem? Nav arī rīcībā vajadzīgās ceļa naudas. Jau notikums bija, ka vienu pievakari izrāvos un aizbraucu uz Stokholmu. Tas taču bija tik nesen un tomēr liekas, ka sen. Pēclaikā dienas ir skrējušas, darāmais paveicies vairāk nekā drīkstēju cerēt. Šīs nedēļas nogali atkal sajauca RAF redaktori. Bija norunāts, ka pārliktā raksta korrektūra būs klāt šorīt. To izlabotu un aplauztu tālāk, paliktu viens rakstiņš beigās, kas pienāks nākamās nedēļas sākumā. Šorīt piezvana − nav paspēts izlasīt. Noskaitos, turpināju vakar iesākto Vītola grāmatu, īpatnēja, pasmaga valoda, salikums neiet tik strauji kā vajadzētu, tomēr 500 rindas saliku. Rīt turpināšu. Rīt jāsapako arī dažas pakas grāmatu, sāk ienākt pirmie rudens pasūtinājumi. Kaut arī tā ir naudas lieta, pakošana traucē. Pāris stundu pagalam.
... Kā katru gadu, saņēmu ielūgumu uz akadēmisko vakaru. Agrākos gados nebraucu. Nepiederu taču pie viņu saimes. Nu gandrīz gribētos atkal vienu vakaru izrauties no savas alas. Kādā intervijā Latvijā izteicos paasi par šo grupu... Un nu taisni tā kā gribētos līst lauvu krātiņā. Par saviem vārdiem spēšu atbildēt. Tie laiki,
kad biju kautrīgs lauku jauneklis, sen gaŗām, un respektu jūtu pret nedaudz cilvēkiem, tiešām personībām. Citādi gradi un tituli nekādu iespaidu vis neatstāj.Pāris dienas pēc Jūsu aizbraukšanas te izbeidzās siltās dienas un vakari. Līņāja, vēss. jau bija pirmās salnas naktīs. Šorīt pie skolas ieraudzīju pusnodzeltējušu kļavu. Tātad rudens. Kā jau zināt, tas šai zemē nelāgi gaŗš, turpat līdz Ziemsvētkiem. Beigusies arī mana pasēdēšana uz balkona.
... Šodien saņēmu vēstuli no M.G. Grib, lai izdod dzejoļus. Esot 50. Nu, te jau tikai burtnīca vien iznāktu, kādas 4 loksnes. Atbildēju, lai pieraksta otrus 50, tad var būt neliela grāmatiņa. Līdz ar to šogad piedāvāti 6 dzejoļu krājumi. Četriem nespēju palīdzēt, kaut arī paši maksā. Viens nu iespiests, un viens vēl stāv mājās − V. Pelēča. Tam būs jāpalīdz revanšam par grāmatu Malēnietis kaŗā, jo liekas, ka tā grāmata segsies un dos pelņu.
Aizritējis sestdienas vakars. Saliku traukos gurķus, lai skābst. Vārīju cūku pupas. Par maz sāls! Ābolu zupu. Noņēmos līdz plkst. 22. Un nu jau 23.30. Laiks doties pie miera, lai rīt paveiktu „ūdensgabalu” − Vītolu. Tik saraustīti nav salikusies neviena grāmata kā šī. Ir jau tīri interesantas lietas arī.
21.9.74.
Personīgi jūtos draņķīgi. Nevaru strādāt. Pagājušā svētdienā atjaunojās iekaisums kreisās rokas delnā. Pāris dienas vēlāk sāka uztūkt. Trešdien muku no daktera, tam to nerādot, jo tad bija skaidrs − jāpaliek slimnīcā. Un ceturtdien bija jāiespiež vāks, kur jāredz krāsa, jānokārto, ka piektdien grāmata būtu gatava un nosūtīta. Trešdien vēl strādāju, nobeidzu Vītolu. Vakarā vairs varēju lietot tikai vienu roku. Pēdējās dienās slaistos pa māju. Atkrīt arī balle Stokholmā. Kur tu, cilvēciņ, kulsies pasaulē ar nekustīgu roku! Šorīt sanāca korrektūras. Būtu jālabo un jāaplauž. Nekā nespēju. Un tas radīs pamatīgas ziepes manā darbā. Ceru, ka pēc pāris dienām būs labāk. Ja ne, būs jāpavada laiks slimnīcā. Par sevi nedomāju, vienīgi par darbu, ka tas paliek nepadarīts. Trakākais ar kalendāriem, tiem jātiek gataviem. Citas grāmatas nav tik aktuālas, lai tās būtu svētku tirgū.
27.9.74.
... Aizvadītā nedēļa bija nejauki smaga. Salikt vēl varu, kaut arī drusku lēnāk, bet man ir jāaplauž, un te nu notiek tīri fakiriskas izdarības, zāģējot palikteņus klišejām un apsienot lappuses. Dabūju penicilīnu. Uztūkums mazinājās, pirksti tomēr vēl īsti nelokās. Gan jau − pēc pāris dienām... Dakteris šoreiz slimnīcu nepiedāvāja, vienīgi slimības atvaļinājumu. Atteicos, jo ir jāstrādā. RAF kalendārs qatavs, bet pēdējās korrektūras guļ. Ņemos ap DV leģiona vēsturi. Te jāielauž 96 bildes. Iet lēni. Lai kā, pēc trīs nedēļām visas pasūtītās grāmatas būs saliktas.
8.10.74.
... Neesmu sevišķi pieklājīgi audzināts − nepatīk dāmām roku bučot. Dažkārt smejos, ka pašu − jā, roku − nē. Bez tam − kaut cik pazīstamās nesaucu par dāmām, bet par meitenēm. Robeža: 70 gadi. Tad viņas ir tik cienījamos gados, ka tie jārespektē. Kādreiz piedalījos diskusijās, kur bija runa par to, kas īsti ir cienīga šī vārda pilnā nozīmē. Rezultāts gaužām bēdīgs − visai maz ir to, kas atbilstu apzīmējumam. Ar cepuri un ādu uz pleca gluži nepietiek. Dažas reizes situācija nav bijusi visai lustīga, tomēr konsekventi izturēju ieņemto līniju. Un vai, kur reizēm ir jauki, ja tieci noturēts par zemnieku! Sevišķi Vācijas nometņu laikā. Tur taču visi bija direktori, augsti skoloti etc. Nebija grūti atšifrēt, ka ir parasti cilvēciņi, un tas sagādāja humora pilnas situācijas.
... arī katoļu kalendāram sanāca tik daudz materiālu, ka tas var izvērsties prāvs. Pagājušā nedēļā saliku 80 lpp. Pa starpu jāaplauž pāris loksnes DV grāmatai, tad atkal jāgaida uz trūkstošiem manuskriptiem. Un korporāciju vīri sauc pēc savas sporta vēstures. Tā sakot − darbā iet „karsti”.
Mana roka ir atkal kārtībā, vienīgi īkšķis vēl nav pilnā spēkā un ko ceļot tas jūtams. Rīt jāiet uz pēdējo iknedēļas pārbaudi slimnīcā. Pēc tam reizi mēnesī vai pa diviem. Dakteris domā, ka noticis uzlabojums asins sastāva. Ej nu sazini! Darba prieks nav apsīcis, un tā ceru pabeigt pasāktos darbus laikā. Bet te jau klauvē Andrejs Eglītis. Viņam vajag kādu brošūru Nacionālam Fondam. Jāpaveic gribi vai ne, jo visi viņa darbi latviešu valodā nāk uz šejieni, tamlīdz dod arī man t.s. pamatienākumus. Kad kļuvu patstāvīgs 1961. g., man bija tik maz darba, ka nesanāca maizes tiesa. Vēl 1966. un 1967. gadā bija tāpat. Pēc tam darba nav vairs trūcis. Jāatzīstas, es nu sāku izjust, ka netieku vairs galā ar darbu. Spiestuvē jā, bet apgāda darbs paliek novārtā. Baidos, ka tas būs jāuzdod, gribi vai ne.
27.11.74.
Vai esat kādreiz redzējusi putnu salauztiem spārniem? Tas ir nevarīgs, nomocījies un bieži aiziet bojā. Līdzīgi jūtos es. Proti, ka mana kreisā roka jau agrāk kļuva nevarīga, par to rakstīju. Nu bija pienākusi reize labajai. Un tas nozīmēja, ka nespēju strādāt. Viss praktiski apstājās. Rīt paies četras nedēļas, kopš slaistos pa māju. Tā nav atpūta, bet mokas. Sāpes ir niecīgas, tikai dažu nakti nevarēju gulēt. Bet nespēt strādāt, pat ne rakstīt − tas ir briesmīgi! Pēdējo grāmatu saiņoja draugi. Dažu rēķinu uzmocīju. Pa starpu kādu dienu pirksti kaut cik atlaidās. Tūlīt metos darbā, lai vismaz sagatavotu loksnes iespiešanai. Taču šī steiga atspēlējās. Pēdējās divas nedēļas nespēju vairs nekā, pilnīga nevarība. Nu bija laiks pamest darbu pusceļā; un visai nelaimīgi. Vienas grāmatas nobeigšanai vajadzīgas 5-6 stundas, otras − trīs dienas, bet nekā vairs nespēju.
Vai pasaule sabruka? Nē, bet paša sajūta nejēdzīga. Nu biju nulle. Pat maizes riecienu nespēju nogriezt. Raudāt netaisījos, bet mazliet kļuva sevis žēl. Nu esmu vecs, vientuļš nabags. Lasīju, kaut arī ar lapu šķiršanu bija savas grūtības. Pat pārtikas skapi nespēju atvērt. Kā to veicu, tas jau ir stāsts par sevi.
Tad beidzot sākās uzlabošanās. Svētdien kreisā roka atlaba, arī labajai mazinājās uztūkums. Pirmdien aizbraucu uz pilsētu. Tur visas gatavās loksnes jau iespiestas. Noriskēju, palūdzu kollēgas, lai sagatavo mašīnu un saliku korrektūras rindās vel divi loksnēm. Centos nepiepūlēt rokas. Izdevās. Vakar spēju jau vairāk. Taču, tas nav darbs, bet nervu spēle − uzmanīties, lai nebūtu ne mazākās fiziskās piepūles.
Zinu, ka daru sev pāri. Vajadzētu visam pamest ar roku un domāt par sevi. To, lūk. nekad neesmu mācījies, un ko nu vairs tagad. Devu gan solījumu savējiem un draugiem, ka rūpēšos tikai par sevi, bet kas to deva!
Pašreiz ir agrs rīts, tikai pus četri. Nespēju aizmigt...
... Biju iecerējis Ziemsvētkus pavadīt kaut kur tālu, Austrijā. Nu izskatās, ka arī tas paliks tikai sapnis. Esmu četras nedēļas prom no darba, jāpadara nokavētais. Un tādēļ palikšu mājās. Tās pāris svētku dienas atpūtīšos, pārējās − strādāšu. Mana darba programma jau aizpildīta līdz nākošajiem Jāņiem.
... Pirksti ir klausīgi, arī spēks atgriežas. Līdz svētkiem vēl daudz jāpaveic.
Svētdien sāku Brīvības [LSDSP izdevums Zviedrijā − red.] salikumu. Tas veicās tīri labi. Tā kā novembris izkrita, bija jāsaliek dubultnumurs. Tas arī salikts. Pēdējām divi lappusēm dabūju manuskriptu šorīt. Lai nekavētos, tad lasīju korrektūras pats. Laikam esmu viens no retajiem burtličiem, kas ne vien saliek, bet arī reizēm rediģē, lasa korrektūras un arī visu aplauzumu paveic bez redaktora klātienes. Tiesa, kur tie gadi, kopš jau strādāju šai laukā! 15. decembrī paliks 45 gadi, kopš devos „laulībā ar burtiem”. Pagaŗš mūža gabals, un tad jau arī „sadzīvojas” visādās situācijās.
4.1.75.
Labsvakars! Mēģināšu rakstīt − veiksies vai ne? Kaut kā jau iet. Šovakar esmu atkal atpakaļ savā virtuvē pēc divām slimnīcā pavadītām nedēļām.
Lūkoju turēties un spītēt, beigās bija jāuzdod. Tikai divpadsmit dienas nostrādāju, tad sākās atkal viss no jauna. Abas rokas kļuva nelietojamas. Devos uz slimnīcu. Izdarīja plašu izmeklēšanu. Pašlaik ir labāk, bet izskatās, ka būs bezdarbībā jāpavada viss janvāris un, kas zina, varbūt vēl ilgāk. Šoreiz nepretošos, jāzina − dzīvotājs vai mirējs. Kad zināšu par sevi ko vairāk un spēšu rakstīt − pastāstīšu.
23.4.75.
Labsvakars! Solīju rakstīt, kad būšu mājās. Esmu mājās, bet īsti nezinu − vesels vai ne. Mani draugi un paziņas ieteic visu darbošanos ņemt lēni, bez piepūles. Ar prātu tiem varu piekrist. Taču prātīgs neesmu un skaidri zinu, ka nekas mani nenobremzēs no straujāka skrējiena. Darbs dzen darbu, un visi prasās padarāmi. Paveikts Brīvības numurs. Vēl paliek salikums Architektam, tad atgriezīšos, pie paša lietām − jaunām grāmatām. Viena ir tāda, kur saņemšu mācītāju lāstus. Proti, piemiņas grāmata manas kādreizējās draudzes mācītājam Slokenbergam. To rediģējis un rakstījis prof. H. Biezais − vīrs ar asu mēli un spalvu.
3.5.75.
... mēģinu lasīt naktīs, kad cīnos ar bezmiegu, bet tad sāk sāpēt acis. Pēdējām tiek ko turēt − visu dienu pie mašīnas ar skatu manuskriptā. Nupat trīs dienas lauzos ap korporāciju sporta vēsturi. Vārdi un cipari vārdi un cipari − vakarā jūtos kā noreibis − un pulka bilžu ar gaŗiem aprakstiem, jo aiz katra vārda jāpievieno konventa nosaukumi. Āksti!
Lai pilnīgi darbā nenogrimtu un neatpaliktu notikumiem, aizbraucu otrdien uz Stokholmu, kur koncertēja Arturs Ozoliņš. Lasīts par viņu bija gana, gribējās dzirdēt.
18.5.65.
Sveicinu Vasarsvētkos! Tie pienāca ar zaļumu un ziediem. Vēl pirms desmit dienām bija pelēks, vienīgi paprāvi pumpuri. Tad trīs siltas dienas burtiski izrāva zaļumu. Sekoja pamatīgs lietus, kas deva veldzi izžuvušajai zemei, un nu, kad atkal trešo dienu ir silts, viss ziedos. Parkā ievas kā sniega kupenas. Pretējo mājiņu dārzos ziedi, ziedi... Visu to redzu tikai pa brīdim. Vakar pievakarē kādu stundu pasēdēju uz balkona, kur kastēs sadēstīju puķes, un ir tīri jauki. Tad apstaigāju tuvāko apkārtni, lai pavingrinātu kājas. Citādi visu dienu nosēžu pie mašīnas. Pēdējās divās nedēļās paveicu daudz, tikpat kā jaunākos gados. Vienīgi vakaros mājās vairs nespēju darīt nekā, acis it kā apreibušas, visu dienu skatoties manuskriptos. Vēl pirms dažām nedēļām necerēju, ka spēšu tik intensīvi strādāt.
Kā iet Cirsma tautās, nav īsti jausmas. Pavisam rets autors ir tik populārs, ka tā devumu izpārdod uz reizi. Medeņa Miķelnīcas, ko publicēju 1952. g., iet vēl tagad, un mājās vairs ir pāris desmit eksemplāru.... Mūsu literatūrai nav nākotnes. Nogāžoties manai paaudzei, iestāsies tukšums vai tikai tāda niekošanās, jaunatnē valda materiālisms. Un ne jau mūsējā vien. Jaunatne nav stulba, tikai citi laiki un intereses.
19.7.75.
Spiestuvē manuskriptus esmu salicis kaudzītē, un tā maz plok, jo arvien nāk kas klāt. Daždien paskatoties, kļūst tā jocīgi − vai paspēšu visu veikt? Dienas veikums apmierina, tikai laiks nežēlīgi skrien. Jau jūlijs pāri pusei. Līdz rudenim pāris mēnešu, un daŗāmā tik daudz. Laiku paņem sīkumi, ko normāli veic mācekļi vai palīgstrādnieki. Manai darba dienai ir 10 stundas, svētdienās un sestdienās pa 5-6 stundām. Tā ir verdzība, kuŗā pats esmu iejūdzies.
Materiāli būtu izdevīgāk pašam neko nepublicēt, strādāt tikai pasūtinājuma darbus. Tomēr ir darbi, ko citi apgādi negrib publicēt. Tādi, kas „kož” vai arī nav „ejoši”. Būdams brīvs no polītiskiem un ideoloģiskiem uzskatiem, lietas vērtēju dažkārt citādi. Nav bailes ielekt acīs vadošiem uzskatiem. Tas, ka mani dažkārt dēvē par „kreiso”, mani neuztrauc. Pats esmu pārliecināts latvietis, nacionāls, bet ne nacionālistisks. Šo niecīgo starpību daudzi nesaprot.
Sestdien iesāktā un turpat uzrakstītā vēstule guļ uz galda, kā tā palika svētdienas rīta, kad ar plašiem nodomiem par dienas gaitu izgāju laukā.
Pastaiga bija īsa, tepat parkā. Zālīte mazliet atkāpusies, strautā, kas nāk no laukiem, drusku tek ūdens, jau no rīta karsts. Uzsēdos savam „jancim” (mopēdam), aizbraucu uz pilsētu, lai nopirktu dažus ziedus un lēnām ripoju uz kapsētas pusi. Tur pašreiz, vasarā, loti skaisti. Milzīgie ozoli, bērzi, stādītie zaļumi kuplo un zied. Rūpīgi laistītie laukumi zaļi kā samts. Brīdi pasēdēju, paskatījos, ka te reiz būs vieta arī maniem pelniem un pie tam tīri jauka vieta, kapsētas vidū, netālu no galvenā ceļa. Aizgāju arī pie agrākiem draugiem, kuŗu mūžs aptrūka samērā jaunos gados. Visiem trim dzīves bija pārtrūkušas kaŗa laikā. Kaut kā nespēja tikt tam pāri, un daļēji alkohols darīja savu. Ar vienu no viņiem kopā ēdām krona kāpostus, pārlaidām Dancigas krišanu un kaut kā izķepurojāmies. Pārējos satiku te. Pirms pus stundas zvanīja Strēlerte. Rīt izsūta čupu rakstu Katoļu kalendāram. Vairums esot īsi raksti un ducis dzejoļu, bet viens gaŗš raksts. Būs pamatīga noņemšanās, jo pie manis jau ir savas simt lappuses. Kāpēc ap tiem ņemos, rakstīju jau agrāk. Citas iespējas nav. No grāmatām vien nevar eksistēt.
Vakar miris Jānis Kārkliņš. Tu droši vien pazini no Zviedrijas laikiem. Tuvu 90 gadiem, pēdējos piecus gadus pilnīgi akls un laikam pamests veco ļaužu slimnīcā. Radu viņam nebija, draugi apmiruši. Smags liktenis. Kādreiz bija visvarens Jaunāko Ziņu pārvaldnieks, kuŗa labvēlību centās iegūt daudzi literāti. Daļai pavērās ceļš uz slavu un godu, daļu − iznīcināja. Sadzīvoju ar viņu samērā labi, kaut arī reizēm saskrējāmies. Nebiju atkarīgs. 15. augustā jābrauc izvadīt. Pēdējo reizi apciemoju pirms pāris gadiem. Viņš bija savārdzis, bet lielisku atminu. Kādreiz viņš man teica, ka esot uzrakstījis atmiņas par 1917.-1950., ko drīkstēšot publicēt tikai pēc viņa nāves. Kur ir manuskripts, nezinu. Tas varētu būt ievērojams darbs, jo viņš tiešām bija viens no vislabāk informētiem cilvēkiem Latvijā. Un dažādas izdarības Zviedrijā viņš arī pārzināja ļoti labi, jo visu laiku atradās tādā kā degpunktā. Redzēsim, kas un kā. Tā paiet pasaules godība...
Man dzīvīte rit tālāk bez pārmaiņām. Paveiktas desmit grāmateles, vienpadsmito sāku aizvakar − RAF gadagrāmatu. Atmodušies redaktori, bet nu jau novembris. Šoreiz nespēlēšu „pažarnieku”. Daļu salīkšu, tad braukšu kādu nedēļu uz Vāciju, jāizvēdinās. Bez paveiktā esmu salicis ap 700 lpp. savām iecerēm. Tās nespēju dabūt gatavas un paliks nākošajam gadam. Tā sakot − šogad Ziemeļblāzma nespīdēs... Tā kā kauns, bet tā nu tas sanācis. Tam bija tā būt... Kas tālāk? Nekādu pārmainu neredzu, paliks joprojām gaŗas darbdienas. Paša un citu lietas. Vienu dzejoļu krājumu noraidīju. Pats nespēju un negribu piemaksāt un prasīt, lai autors pats sedz − arī ne. Jau tagad jūtos kaut kādi netīrs, ka ielaidos ar divi veciem kungiem, kas maksā paši visu.
Nākošajā gadā divi dzejoļu krājumi droši − Andreja Eglīša un Mirdzas Čuibes. ... neesmu Stokholmā bijis kopš pavasaŗa. Braukšu 3. decembrī, kad jaunieši rīko dzejnieku vakaru, kur piedalīsies visi šīszemes rīmnieki.
21.11.76.
Varbūt esmu savā vēstulē kaut ko sabužinājis, varbūt esi tajā uztvērusi kaut ko aplam. „Esi uzticīgs līdz nāvei,” ir kāds teiciens svētos rakstos, un tas paliek kā punkts un āmen! Tādējādi vari saprast, ka es vismazāk būšu pretinieks vai nosodītājs. No pirmās dienas, kad sākās braucieni, esmu nostājies, ka katrs, kas grib un var braukt, to var darīt brīvi un nevienam nav tiesības tos apkaŗot. Diemžēl, tas notika un notiek. Paša nebraukšanai ir savi iemesli... bez tam Rīga vien mani neinteresē, kaut arī tur esmu aizvadījis deviņus gadus. Divdesmit gadus pirms tam pavadīju savā novadā, uz kurieni mani nelaidīs. Lai tas būtu kā būdams, Rīgu īsti neiemīlēju.
19.3.77.
Kā parasti, dienas aizrit darbiņos. Lielgrāmata (Rudzīša Raksti) pie malas, tai sanāca 918 lpp. teksta, tad vēl dažas lappuses vārdu rādītājs un saturrādis. Tāds mērens darbs. Citunedēļ sāks driķēt. DV grāmatai par Kurzemi paveiktas pāris simtu lappušu, salikts dakteru žurnāls un viena „Brīvībiņa” Tas paņēmis papulka laika, jo nākas vēl ielēkt starpā ar mazāk patīkamām lietām. Reizēm jūtos kā apstāvētājs kapos. Jau septiņas reizes šai gadā nācies salikt dziesmu lapiņas − aizgājušiem. Viens gadījums pašu mājās, citi citur. Tas pļaujas Kungs zina laiku...
Pirms desmit dienām sākās „dāmu dienas”. Kā citādi lai dēvē? Sieviešu dienas lietā otrā pusē. Meiteņu dienas? Varētu. Vienā dienā saņēmu Tavu un Kovaļevskas vēstules, nākošajā Gūtmanes un Landmanes. pusdienā bija telefoniska saruna ar Čuibi. Pēdējai pavēstīju, ka abas viņas grāmatas ir izpārdotas. Bezdelīgu prasa bodnieki, nav ko dot. Otru izdevumu? Baidos, ka nebūs tik daudz gribētāju, lai segtu izdevumus. Un ja, tad tikai brošētu. Viņa stāstīja, ka pabeigusi savu pirmo dzejoļu krājumu. Baidos, ka tas paprāvs − ap 190 lpp. Pēc pāris nedēļām sūtīšot šurp. Laikam jau gadu divpadsmit, kopš viņu mudināju uz to. Mūsu bērnu dienas ir ritējušas vienā novadā. Muižā, kur bija ģimnāzija un viņa dzīvojusi, esmu nācis pasaulē. Ir diezgan jocīgi − mani vecāki tur nav dzīvojuši, bet gan vectēvs un vecmāmiņa. Tēvs, kalējs, tai laikā bijis Rīgā iepazīties ar jaunām mašīnām, māte nav gribējusi palikt viena un aizgājusi pie saviem vecākiem. Man nav iebildes. Eriņu muiža bija skaista, pēc Dunsdorfa datiem viena no vecākajām novadā.
Dienu vēlāk pienāca Tavs sūtījums. Vēl pastā izlasīju pirmo lappusi. Tas bija aplam darīts. Bija jāstrādā un darbs nevedās. Līdz aprīļa vidum jādabū gatava Vanagu grāmata, jo gribu piedalīties izskrējienā pa Eiropu. Citādi vasarā par gaŗāku atpūtas brīdi nav ko domāt.
12.4.77.
Ceļš līdz Kanadai laikam kļuvis gaŗāks, ja mana vēstule gājusi 9 dienas, tavējā − 12. Pasta zīmogs − 1.4.77. Saņēmu šorīt. Un labs nāk ar gaidīšanu.
Pašreizējais teksts ir neliels, no tā īsta grāmata neiznāk. Lūdzu raksti, cik vien spēj. ja ceļ pieminekli, tad tādu, lai tas nepazūd. Ne jau pamatīgu bluķi, kas liecinātu par turību, bet tādu, ko ar reizi ievēro. Būtu labi, ja turpinājums ietu tajā pašā stilā. Un Tu to vari! Laiks manuskriptam un zīmējumiem: šīgada 15. augusts. Materiālā puse paliek Ziemeļblāzmas ziņā. Metiens? Kas to lai pasaka? Redzi, šobrīd domāju kā grāmatnieks. Pēc pagājušā gada putriņām šogad jau būs kaut kas cits. Pamatīgais Rudzīša rakstu krājums, piemineklis manam dzimtajam novadam, Čuibes dzejoļu krājums, pa starpu Eglīša Audiet mani karogā un esmu apsolījis laist pie vārda kādu jaunāku dāmu.
Personīgi esmu piekusis kā vecais Sipka. Vai zini, kas tas ir? Noteikti ne. Redzi, man nav „mūsmāju”, bet kādās Ziemeļvidzemes mājās aizritēja četras manas gana vasaras un viena vasara ka izpalīgam. Šajās mājās bija zirgs Sipka. Mazs, bet vilka pamatīgus vezumus. Mums kopēja bija dzimšanas diena − gads un diena. Sipka sadzīvoja 29 gadus, pēdējos − pensijā. Kad Sipka bija noguris, tas neēda, nokāra galvu un tā nostāvēja savu pusstundu. Pēc tam ēda un gāja tālāk. Tā apmēram iet man tagad.
Vēl strādāšu rīt un parīt, tad došos pasauli skatīt. Brauksim ar mašīnu pa Vāciju un Austriju, savā veidā pretī pavasarim. Liekas, šis būs mana mūža gaŗākais atvaļinājums. Pirms pieciem gadiem biju Somijā desmit dienas, citādi vienmēr esmu strādājis, ja ne spiestuvē, tad kur citur. Līdz Zviedrijas dienvidiem izskriesim vienā rāvienā, arī cauri Dānijai, bet tālāk brauksim lēnām un bez steigas. Ceļa biedri ir pensionējušies, viņiem laika gana, un domāju, ka šīs trīs nedēļas prom no visa būs vērtīgas.
22.5.77
Jau divi nedēļas kopš esmu mājās no izskrējienā pasaulē. Bija skaisti. Piedzīvojām ziemu, agru pavasari, zaļumu, ziedus.... Pavasaris Pasava pie Donavas. Viss vienos ziedos. Turpinājumā līdz Lincai Austrijā ceļš ved līdztekus Donavai. Brīnišķīgs!... nokļuvām Vīnē... devāmies tālāk uz dienvidiem... kalnos sniega vēl gana un slēpošana pilnā sparā... Zalcburgas rajonā lija... no turienes gar skaistiem ezeriem... ziedoši dārzi lejā... skaistas bija pļavas Alpu piekājē... klase par sevi bija Švarcvalde un vēlāk Mozeles ieleja ar saviem vīna laukiem...
Pagājušajā sestdienā tikāmies „atskaņās” un runājām par eventuālu brauciena atkārtojumu rudenī. Bet − daudz atkarāsies no tā, kā man vedīsies ar darbiem. Ko lai dara, ja darbs mani mīl?
4.9.77.
Jau septembris. Laiks, kad sen sen atpakaļ klusajos vakaros varēja klausīties īpato rudens mūziku − kuļmašīnas dūkšanu. Un rīta pusē sēja rudzus − nākošā gada maizei... Ar vārdu sakot − sācies skaists rudens posms. Tā tas ir dabā un daļēji arī manā darbā... sāku mācīties ko tādu, ko agrāk nepazinu. Proti, dalīt laiku darbam un atpūtai. Pamats tam vienkāršs − sāku just, ka spēki mazinās, galvenokārt acis netur. Gadījās dažas dienas pastrādāt pie manuskripta, kas rakstīts ar roku un pie tam ar zīmuli. Pirmās dienas vakarā bija sajūta, ka kļūstu akls. Nākošajās tad šo darbu saliku tikai dažas stundas, pēc ķēros pie cita. Normāli to vajadzēja sūtīt atpakaļ izdevējam, lai pārraksta bet zinu, kas tas maksātu dārgi.
Kad saņēmu Tavu vēstuli, radās milzu atvieglinājums. Nu zinu, ka manuskripta nebūs, viens darbs mazāk. Ne jau, ka to negribētu strādāt, bet tas notiktu sasteigti.
... Saimnieciskā puse ir tāda, ka katram darbam ir vajadzīga nauda. Pavasarī zināju, ka apgādi saņems valsts pabalstu. Tas atvieglinātu daudz. No informācijas, kas toreiz bija, varēja sagaidīt atbalstu septembrī. Nu nāk jauna informācija, ka tādu labākā gadījumā saņems tikai nāk. gada februārī vai martā. Tas nozīme, ka šīrudens darbiem nauda jāsagādā pašam. To nespēju. Ja visu iecerēto arī spētu paveikt (salikumu), tad tālāk nekā nevarētu darīt, jo uzņemties parādus tik lielos apmēros nedrīkstu.
Šī vasara grāmatniecībā bija vienreizēji klusa, vismaz manējā. Kāds būs liktenis Rudzīša rakstiem, nav jausmas. Ir saņemtas pāris atsauksmes, labas, bet tās nāk no J.R. draugiem. Jā, arī no Rīgas, kur nokļuvuši pāris eksemplāri.
Nezinu, bet nojauta ir nelāga, ka mēs ieejam pēdējā trimdas stadijā, kad ļaužu nobirums par sevi rada citu situāciju, un nākošā paaudze vairs neiet un neies tos ceļus, ko mēs gājām. Tas ir dabīgi. Šovasar esmu izlasījis papulka grāmatu. Gan tādas, kas kādreiz pirktas un palikušas neizlasītas, gan arī šīgada. Gribi vai ne, jāatzīst, ka tās savā vairumā ir tādas, ko spēj saprast tie, kas Latvijā savu dzīvi vadījuši, bet tie, kas izauguši trimdā − tās vairs nevar saprast. Daba, apstākļi, vārdi − tiem sveši vai jāmeklē vārdnīcās. Te ir atslēga visai mūsu problēmai.
Personīgā dzīvē pārmaiņu nav, īsteni jau tādas man vairs nav. Brīvlaiks, cik tā atliek, ir lasīšanai. Šad tad, kad ir luste, uzrakstu vienu otru atmiņu, kamēr tā nav izkūpējusi. Tās nebūs publicēšanai, jo kas tās izdotu?
6.12.77.
Ziema laikam iestājusies ari te... Šodien spīdēja saule un reizē viegli sniga. Neparasti skaisti lidinājās pārslas, reizēm saulē iemirdzoties. Pēcpusdienā jau sniga drusku vairāk, un pašreiz viss apsegts ar sniega kārtu. Sajūta kā Ziemsvētkos, un līdz tiem jau arī vairs pāris nedēļu.
Par manu slimošanu − šoreiz tā lieta bija sarežģītāka. Viss nāca negaidīti, sajauca ieceres. Palika negatavi divi kalendāri. Pēc abām operācijām, kad jau varēju kaut cik paiet, izlūdzos (ārstiem) vienu nedēļu, lai varētu pabeigt šos abus. Atļāva un to arī veicu, bet kad pēdējā vakarā pārnācu mājās, devu sev solījumu nekad vairs to neatkārtot. Iespējams, ka tas slimošanu pagarināja. Daļēji to darīju, lai nepazaudētu pāris mēnešu algu, bet savu lomu spēlēja atbildības sajūta pret uzņemto darbu. Paša ieceres pabīdītas uz nākošo gadu.
... Rīt braukšu uz māju, jāsavāc dažas vecākas grāmatas, kas nosūtāmas bodniekiem. Laukā jau tumsa, bet sniega apsegtā zeme to padara tumšāku. Novēlu Tev un Tavējiem gaišus Ziemsvētkus!
21.2.78.
No slimnīcas pārrados 23. decembrī. Gan jau kopš decembŗa sākuma varēju staigāt un kaut vai katru dienu iziet pastaigāties. Pēc nedēļas jau likās, ka jāpatrenē pirksti. Pa pāris stundām pastrādāju. Līdz 9. janvārim biju slimības atvaļinājumā, taču tai laikā atbeidzu tādus darbus, kas man svešākie − trīs dzejoļu krājumus. Divi ir jau sietuvē, trešais kaut kur plivinās aplauztā veidā starp Zviedriju un ASV. Paveikts ir krietni daudz arī cits. Taču tas prasīja gana tīri fiziskas piepūles, un, kad atgriezos mājās, mani spēki bija gaužām vāji. Ar dienas darbiem tieku galā, vakarā veicamie atpaliek. Bet palēnām stāvoklis mainās uz labo pusi... Visumā ar darbiem ir paveicies labāk nekā domāju, kad atgriezos spiestuvē. Varbūt varēs pavasarī atrast laiku drusku paklīst pa pasauli. Nodoms ir Francija. Draugi grib 4 nedēļas, es tik daudz nevaru atļauties un vienojāmies par trim.
Slimnīcā guļot, bija laiks atskatīties uz nodzīvoto − atmiņās pārlaidu visu − smago bērnību, straujo pārmaiņu pēc „dzīves” sākšanas, izdarības un vērojumus kaŗa laikā... Pašreiz salieku Leģiona vēstures 6. sējumu: 15. divīzija Vācijā. Tur ir neliels atmiņu stāstījums par manu pulku. Kad lasīju, īsti nezināju − smiet vai skaisties. Vispirms aizrakstīju redaktoriem un protestēju. Pēc tam piesēdos un uzrakstīju savu versiju. No redaktoriem pienāca atbilde, ka drīkstu aplamības strīpot.
... Kopš 1. februāŗa te ir tīri jauka ziema. Drusku piesalst, sniega nav daudz. Un saule kāpj augstāk, dienas kļūst gaŗākas, ejam pretī jaunam pavasarim.
Gaidīšu manuskriptu, lai to vasarā pārvērstu grāmatā.
Pasta zīmogs 27.7.78.
Tava vēstule pienāca tik nejaukā laikā, ka izlasījis esmu, bet atbildi nespēju dot. esmu ļoti slims. Taču es ar šīm lietām līdz šim esmu ticis galā. Nezvani, jo nezinu, kad atkal būšu mājās, tomēr ar 1. augustu noteikti. Sazināsimies septembrī, oktobrī. Vienādi vai otrādi visu vedīsim galā.
Kaut arī vārdi nelikās pārāk bezcerīgi, rokraksts šai vēstulē, kuŗai pat nebija datuma, it kā rakstītājs būtu taupījis savus spēkus, nesaudzīgi pauda nežēlīgo īstenību. Katra zilbe bija rakstīta ar redzamu piepūli, pēdējie vārdi izjukuši slīdēja pa nelielo papīra lapu uz leju, kā vairs nespēdami noturēties.
Biju tikko atgriezusies Romā pēc vairāku nedēļu ceļojuma pa brīnumaino Sicīliju. Pirms izbraukšanas uz Itāliju biju nosūtījusi Abučam nobeigto Lubes dzirnavu manuskriptu un uzdevusi savu Romas adresi, lai, man vēl Eiropā esot, varētu sazināties un mana ceļošana nekavētu grāmatas iespiešanu, kuŗai, solīja Abučs, „būtu jātiek Ziemsvētku grāmatu tirgū.”
Sēžot Panteona priekšā − senās Romas varenībai pie kājām, vēlreiz pārlasīju nedaudzās rindas. Varbūt vajadzētu aizbraukt, apciemot? Mani tālākie ceļojuma plāni vēl nebija galīgi izlemti, tos vēl varētu mainīt. Bet tad atcerējos − „Nezvani”, viņš man rakstīja. Tas varēja nozīmēt tikai vienu − vēlēšanos būt netraucētam. Nekad Abučs man nerakstīja slimojot, bet tikai pēc tam, kad slimību bija jau pārvarējis. Ja ilgāku laiku no viņa nebija vēstules, mēdzu nosūtīt viņam kaut ko lasīšanai − žurnālu, kādu dzejoli vai grāmatu. Varbūt slimojot noderēja lasāmviela. Tā biju aizsūtījusi tikko uzrakstītu nelielu prozas gabalu, kas, pa lielai daļai Abuča mudinājumu dēļ, bija kļuvis par nobeigtu grāmatas apmēra manuskriptu.
Beidzot izlēmu, ceļojumu turpinot, doties uz Itālijas ziemeļiem un Šveici. Biju pārliecināta, ka slims un nevarīgs Jānis Abučs mani negribēs redzēt. Tai vietā nosūtīju Romas skatu ar sveicieniem, vēlot viņam drīzu izveseļošanos.
Pie Komo ezera apmetusies, nenocietos neaizbraukusi uz Lugānu un Kastaņolu. Atrast Raiņa un Aspazijas pieminekli un muzeju bija vienkārši − ļāvos, lai nojauta ved. Kad vīrs, kas glabā nelielā muzeja atslēgu, atstāja mani vienu istabā pie grāmatām nokrautā galda, ilgi stāvēju, vērdamās visapkārt. Sienas noklātas Raiņa un Aspazijas fotogrāfijām, Strunkes un citu mākslinieku zīmējumiem, uz galda abu dzejnieku grāmatas, kopotie raksti, biogrāfijas un albumi. Divu lielu cilvēku darba mūži un veikums nolikts uz viena neliela galda − it kā klēpī paņemams un aiznesams un tomēr tik milzīgs, kā spēj aizsniegt visas zemes un visus kontinentus.
Uz viena galda stūra kaudzītē saliktas Ziemeļblāzmas izdotās Raiņa un Aspazijas gadagrāmatas, galda malu aizņem septiņpadsmit Raiņa Rakstu sējumi ar Ziemeļblāzmas apgāda zīmi − Abuča daudzu darba gadu apliecinātāji. Nē − te manā priekšā uz viena galda ir trīs lielu cilvēku mūži, darbs un veikums, kas pat tālu svešumā nepazūd. Grāmata ir rakstnieka un izdevēja kopējais piemineklis, tas īstais, tas dzīvais. „Ja ceļ pieminekli, tad tādu, lai tas nepazūd. Ne jau pamatīgu bluķi, kas liecinātu par turību, bet tādu, ko ar reizi ievēro,” Jānis Abučs man rakstīja pirms gada. Bijīgi un klusi stāvēju tāda priekšā.
Nosēdos pie tā paša galda, lai ar pastkartīti sveicinātu un pateiktu Abučam, cik varenu pieminekli viņš sev uzcēlis, cik spēcīgi mani pārsteidza pēkšņi atrastā latviskā pasaule, klejojot pa Šveices un Itālijas kalniem. Tad attapos un nobijos − es jau rakstīju tā, it kā Abuča vairs nebūtu starp mums, it kā viņa darbs jau būtu galā. Sameklēju citu Kastaņolas skatu kartīti un mēģināju uzrakstīt to pareizāk. Tas bija nevajadzīgi. Tai saulainajā vasaras rītā, kad pie brīnumskaistā Lugānas ezera Raiņa un Aspazijas muzejā cilāju Jāņa Abuča izdotās grāmatas, viņa mūžs jau bija noslēdzies.
Jānis Abučs miris š.g. 28. jūlijā. Dzimis 1914. g. 1. jūlijā Ternejas pagastā kā kalēja dēls. Pēc pamatskolas beigšanas 1929. g. Rūjienā līdz 1933. g. mācījies burtliča amatu un spiestuves darbus. No 1934. līdz 1940. g. strādājis Armijas spiestuvē, pēc tam līdz 1943. g. Valstspapīru spiestuvē. 1944. g. iesaukts Latviešu leģionā un kā kaprālis izkaŗojis visas grūtās cīņas Pomerānijā 15. div. artilerijas pulka 3. dzn. sastāvā. Nelaiķis bija Vesterosas, Zviedrijā, DV nodaļas biedrs.
