Dzintars Freimanis

(3.1.25 − 25.12.78)

Klusuma spārni dreb rūtīs.

Kur tagad sitas Tavs pulss?

Zīle vai ziņu vēl sūtīs?

Klusuma spārni dreb rūtīs.

Vēji, ai vēji drīz pūtīs,

Sniegi pār klajumiem guls.

Klusuma spārni dreb rūtīs.

Vai še vēl drebēs Tavs pulss?

78. g. 24.okt.

Varbūt, tas būs vakara migliņā zilā

vai pusnakts ēnainos kokos

vai arī zem smīnoša mēness,

kad tiksimies reiz

un jautāsi Tu: „Ko putns?”

− Vai tad patiešām tas iespētu pateikt,

kādēļ Tu pasaulē esi? −

Viņš taču klusē.

− − − Būs tikai vakara migliņā zilā,

pusnakts ēnainie koki,

plati smīnošais mēness

un mūsu acīs −

neziņas auds.

          (Bet rožlapās tomēr

          allaž

          mīt mīlīga smaržošana...)

1978. g. 23. novembrī

Pāri jūrām un gadiem

lidinās putns

ar ilgām manām un Tavām

sārtena saule deg acīs

zilgana tāle dreb spārnos

skūpstīt gribu šo putnu

aizlaisties līdzi tam grību

esībā neizteicamā

bet vai viņš ņems mani augšup

jeb vai būs jāpaliek lejā

rudens vēsajā skavā

muklāja mitrajā smiltī

melnajās mirušās lapās

-------------------------

Augstumos lidinās putns

mūžīgi lidinās

līdz pasauli vakars klās.

1978. g. 28. okt. - 4. nov.

Man kādreiz izlikās, ka mīlu dzīvi,

Jo saulains zieds bij rokās iekritis,

Kam smarža brīnišķa un stari dzīvi

Par dziesmu salējās, kur saskan viss.

Ik brīdi plašāk vērās brīnums šis

Un tuvāk ziedēja un ciešāk kļāvās,

Un dienu plūsmu likten's iemetis

Bij zeltā lāsojošās līksmes strāvās.

Bet pēkšņi pazuda tā klintīs stāvās,

Kur bezdibens skauj vilni nākošo;

Iz rokām slīga zieds un lejup šāvās

Kā ēna gaisdams, nakts ko pārpelno.

Es drausmās redzēju: kur krita tas,

Vairs pāri nepalika it nekas.

Rīgas kaķis

Iztecēja pretim,

Vēders kā grāmata:

Vācu žurkas,

Krievu voblas

Latvieša reņģīte.

Rīgas kaķis gudrinieks,

Kāda dzīve, tāda daba:

Pieglausties, tad ķepu cirst,

Puspiemiegtām acīm vērot,

Saulē smaidīt. Mijkrēslī

Doma priekšā snaust un sērot.

Nerādi savu labestību −

Tā apgrūtina.

Nerādi savu spēku −

Tas apvaino vājāko.

Nerādi savu prieku −

Un, ja tas smieklu kapsētā

Izspraucas starp akmens plāksnēm

Piemin ar kāju.

Dzejoli ņemti no Ilzes Bindes dzejoļu krājuma

Kalns stāvēja ceļā −es aizkavējos.

Kalns stiprs bija, jo bija skaists, −

Ilgi virsotne negribēja projām laist

Acis manas.

Bet tici, Žubīt, strauja bij cerētā atgriešanās.

Vēl upe bija. Es aizkavējos.

Dzestru dzīvību kauli gribēja dzert.

Tici, Žubīt, lielus soļus nu nācās spert!

Visstiprākais bija mežs;

Gan smaržas, gan skaņas, gan rubeņu kaujas −

Sirds pēc meža vēl tagad kā cauna;

Tici, Žubīt, atgriezties centos līdz launagam.

Tad saulīte jūŗā grima.

Zeltīta diena apkampās cieši

Ar sudraba nakti.

Nu beidzot atgriezies esmu.

Tu neesi vairs jauna.

Piedod, Žubīt, un neņem ļaunā.

Kā kurmji mēs līdām,

Katrs savu vagu dzinām,

Līdz aizdzinām saulei kalnu priekšā.

Nāciet droši

Pie mums zem zemes,

Ar tārpiem pie viena galda, ar sliekām!...

Tālu, tālu mēs tiekam,

Kurmju likumiem klausot

Tālu no saules.

Starp daudzām dienām

Lēna nāk diena

Likteņa diena:

Cerību sudrabā smaga,

Melnos melos mitra,

Nesaldinātā rūgtumā sūra,

Kā dūre sinepēs,

Sinepes acīs,

Laime aiz atslēgas,

Drosme aiz stūŗa.

Stigu uz sauli atradu

Šorīt ātri es.

Cerību cīrulīts − ceļvedīts

Dziesmu garu

Uz priekšu līdzēja nest.

Gaišu domu pastaliņas

Apvilku kājās.

Siltas aiz manis nopūtās

Sarukušās tēva mājas.

Aizturēju elpu,

Jo ceļš veda debesīs.

CEĻŠ, lūdzu es tevi,

Neieved neceļā!

CEĻŠ, lūdzu es tevi,

Ved mani tā,

Lai es nejustos pavadā!

CEĻŠ, lūdzu es tevi,

Nebeidzies, ja es apstājos atpūsties!

CEĻŠ, lūdzu es tevi,

Ko citu man lūgt?

Gribu vēl brītiņu

Dzīva būt.

Šoruden

Es atradu

Sav’ māmiņu

Sirmojot.

Pie pelēkas pieradusi,

Kā balto apmīļot?

Mana balta,

Mana balta,

Mana balta māmulīt,

Vai tu mani pagaidīsi

Līdz manam baltumam?

Nu tōļas, senas bērneibas,

Nu pyrmōs dīnas tōs,

Kod Tevi zaudejūt es bōrins klyvu,

Tovs vaigs maņ atmiņā

Na vysai skaidri tālojās.

A tovas mīlesteibas, meilō mōt,

Vēļ šudin sirds man ilgojās!

Kai nazkod, es paceļu rūkas,

Lai dvēsele mozgojās ceiruļu traļļōs,

Lai bolsi un atbaļši īskaņ

Nu manis lai toļumā aizskan;

Lai sauli un ceiruļu pērles

Uz sauļstora savārtu vērtinē garā

Un, dzimtine, apjūstu tevi

Trej deveņas reizes!

Valentīns Pelēcis

SAKNES

UN

MĀKSLAS KOKI

LKP sekretārs I.Andersons

Latvijas rakstniekiem un māk­-

sliniekiem risinājis neatrisi­-

nātus jautājumus, kas jādarot

„pēc senām un labām komunistu

tradīcijām”.

Literatūra un Māksla Nr.46.

Sazini nu, kas gan ir īstais senums?

Kas gan ir labums, bez varas un vēdera meliem?

Kā gan var dabūt saknes − ? −

Un kādēļ mākslīgi jāmēslo dabiskie mākslas koki?...

Manā  e s m ē  skaidrības nava.

Ir tikai nesenās redzēšanas un dzirdēšanas.

Pat mūsu tautas ilgajos mūžības gados,

nevaru  d a i n ā s  atrisināt − neatrisināmo.

Varbūt pirmā baltu dainotāja bij  s i e v a,

bet baltu  v ī r s, pirmajā līdumā, abiem iesēja

rudzu graudus. Urbās pirmās saknītes  m a i z e i.

Jā:  s a k n ī t e s  maizei. Bez rudzu graudu saknēm

jaunie rudzi nekad arī neziedēs. Būs kokaļi un vilka zobi.

Vai dzejas graudi dīgst brīvi Latvijas tīrumos?

Sēj Ļūdens, Ziedonis, Peters, Vizma un daudzi, daudzi,

bet Andersons, ticīgs − pareizticības Kremlim,

pamāca: risiniet mākslas senajā, labajā komūnismā...

Andersona senums, manī ir tikai vakardiena,

kad mūsu strēlnieki svešu caru pievilti,

nāves sarkanās asinīs peldēdami, sāpēdami,

sarkanu sauli debesīs, bez  s a k n ē m  meklēdami,

atrada sarkanu sauli Maskavas Kremlī...

Pēc dažiem gadiem, sarkanais pravietis Staļins,

svētīja Beriju, lai viņā pamostas IVANS Briesmīgais,

un mūsu strēlnieki brīvības saules vietā

noslīka paši savās sarkanās cerību asinīs...

* * *

Sarkano streļču uzvaras mūžīgi jāapdzied,

bet viņu pēdējās bēres un kapi − jāaizmirst.

Bieži vēl attek manas mūža pasakas,

no mazās, mežainās Igrivītes,

kur jaunībā, sava Salaskalna bērza galotnē

uzkāpu paraudzīties dzimšanas un miršanas tālumos.

Vai tā bij svētīgi, to nezinu i šodien.

Varbūt bērzā nekāpjot, kājas būtu smagākas,

rokas kļūtu Ciršņu tīrumiem stiprākas,

un mūžīgie cīruli dziedātu visos gada laikos.

Minesotas svešuma kalnā nav neviena cīruļa.

Kādreiz gan te lidojušas dzērves,

bet ne farmeŗiem, ne pilsētu ēdējiem,

nevajagot gaisa putnu, pietiekot ar tītariem.

Vienīgi ziemeļos satiku kādu vecu indiāni,

viņš teica: kopš bālģīmji mūsu zemē iecirta

viņu Dieva cauro dzelzi un melno pulveri,

mūsu gaišo dienu putni beidza dziedāt −

vaid tikai mūsu mūžīgo nakšu ūpji...

Manā svešuma kalnā dilst dildamas,

mirst mirdamas manas jaunības pasakas.

Vien mazliet vieglāks top vecuma prāts,

kad atceros, Bimīdžu indiānis, vēl jautāja:

Vai tu un tava cilts ir baltie indiāni?

Liekas, jūs, cilvēki, − visi sajūtat,

ka katrā cilvēku paaudzē,

jau pirms simttūkstoš gadiem,

viņu sapņu dievestības parādījušās.

Liekas, jūs arī visi sadzirdat,

ka viņu dievestības jau toreiz dimdēja,

liesmainām pātagām smagi pērdamas

cilvēkus, zemes un jūŗas...

Varbūt, jūs arī vēl saredzat

viņu dievestības gaišumu debesīs

ar spožu Sauli dienās un maigo Mēnesi naktīs,

noglaudīdami i jūŗas, i zemes, i cilvēkus.

Bet es gan vairs vecumā nesaprotu,

kādēļ gan cilvēku paaudzes

jau ilgāk kā simttūkstoš gadus

savos dievestības sapņos sevi slepkavojuši?

Dažreiz, man liekas, uz mūsu planētas ir komēdija,

citreiz šķiet, te tomēr ir vājprāta traģēdija.

Bet mūsu mūži − šā vai tā − ir īsi

un dievestības sapņus nokauj katrā paaudzē...

Teodors Tomsons

Rimst murdoņa.

Nu klusums, līdzi vilnim liedagā,

Pār rampas uguņiem te nostājas.

Karsts blāzmu vējš, ar citas dzīves sejām,

Ar priekiem, iekāri, ar slēptām kaislībām,

Ar ļaužu nešķīstību, melu ķeselēm,

Ar nodevības skūpstu, vāras mīlestības izskatā. −

Dažkārt, kā džentlmenis

Cūkas maskā.

Karsts blāzmu vējš kā katarse, kā spoks,

No rampas uguņiem te pretī paceļas,

Karsts nebūtības vējš.

− Ej nunnerijā, Ofelij, − ej klosterī!

Tērpts zīda parūkās vai skrandu ķesās,

Ar sejā cirstu zvēra grimasi,

Ar sejā cirstu ķēma skumību,

Ar sejā cirstu pūļa asinskāri,

Kā Laiku grāmatās sen, sen jau ierakstīts

Par trakiem ķēniņiem un mīlniekiem un nelgām.

− Lai slavēts lopu meitas Dulcinejas skaistums!

Viss viņa rokās dots, dots aktierim tāds māls,

Ko mīcīt, pārmīcīt un pastāvēt.

Var Hamlets cinisks kļūt, tas augstdzimtībām dažkārt piedienas;

Tik Kristīnei, tā teikt, ar Edgaru vien kopā jāpaliek −

Tāds Blaumanis, lūk, Ugunī ar latvju dzīves ziņu.

Nerrs Tantris te,

Par purna tiesu

Un Mindaugs vienuviet −

Un Āksts

Un Tots

Un Cilvēks, kuŗa nava.

− Lūk, Gesta Berlings

Vīna pagrabā

Guļ piesūcies kā dēle!

Vai gaisma tumsībā, vai Dievu mijkrēslis,

Vai četru spārnu serafima saudzēts upuŗtrauks,

Vai nešķīsts māneklis še priekšā rēgojas?

Kurš pieminēt gan spētu visus tos,

Kas Šekspīru, kas Raini dzīvos veidolos

Tā, svešā ikdienā, vēl latvju mēlē teic.

Kuŗš spētu vārdos sarindot te visus tos?

Ar ņarbu lišķībām, (vecs skatuvnieku lāsts)

Kā runcis apvēlies,

Vai kaunā nogrimis, vai nozākāts −

Tāds, savās sāpēs, savās mokās greizs,

Pret skaudru skatītāju redzes leņķi −

− Lūk, −

Skumīgs pasmaida un paklanās.

Lai sveicināts!

Lai sveicināts ikviens,

Ikviens, kaut sīkākais, pat sīkākais − ikviens.

No visiem jums, pat sīkākais.

− Ikviens. −

Lai sveicināts!

ZEM RAIŅA PRIEDĒM

Pelēkais zīriņš strauji izpleš spārnus

un pārrauj dienu, apvārsni saplēš.

Skujas lāso.

Krīt mākonis baltajā jūŗā,

un jūŗa mākonī kāpj.

Lietus trepes debesīs.

Zem priedēm, zalmitrā sūnā

rudmieses, virši un lietus čuksti.

Lāsēs, adatu galos, ir čuksti:

klausies, klusē.

Baltā smilts.

To saujā ņemt.

Mitrā smilts.

To sildīt saujā.

Spalgi vālodze sauc.

Sauc zeme, sauc jūŗa, bet priedes

lietavās lāso un lāso.

Sīks gliemežvāks, atvērtu muti,

nesātis −

sauli sauc.

(1978.g. rudenī)

Tavi soļi

Man blakus ejot

Smiltīs pēdas neatstāj.

Tavai balsij ir skaņa

Kā lapām,

No koka atraisoties

Rudenī,

Un vakaros tu sēdi

Manas istabas stūrī

Un tumši melniem pirkstiem

Saadi manas dienas.

Es nezinu tavu vārdu.

Tikai šonakt,

Kad pēdējais gājputns

Ar spārniem to ierakstīja

Rudens debesīs,

Es pazinu tevi.

Mana māsa tu esi,

Mana ēna un atbalss −

Vientulība.

Naktīs mani sapņi,

tavu sapņu skaujās,

deju virpuļos vēl

nebeidz griezties −

polonēzes, tango

fokstroti, straujas

polkas ar valšiem

rotaļās jaucas −

maļ sudmaliņās

dzirnu akmens −

samaļ laikus;

dienās ieslodzīta

saltos debesskrāpju

stāvos, es sēžu, skaitu

darba stundas −

visu pārējo saskaita,

atskaita, reizina un

dala skaitļotājs −

Pulksten piecos −

esat sveicinātas, debesis!

Kunga prātā,

auto kulbā atzvēlies,

pa pilsētas ielām klimst,

zilo apkaklīti atpogājis,

brīvais arodnieks −

guldz baudot

kalnu strautu ūdens −

dzirā izraudzēts −

zem riepām skārdene

gumst − pieplok asfaltam

kā savītusi lapa −

                        tveicē

maņas atspirdzina

ezers sudrabains un

apsniguši kalni aizmugurē

logā uzlīmētā ainavā −

balsis skaņu aparātā rēc,

dārd monotonā ritmā bungas −

no mūžamežiem atšalc senču

histēriskās klaigas.

Skaļuma nomākts,

atkāpies pilsētas

satiksmes troksnis −

gaŗāmbraucējiem −

mūžamežu senču

atbalsīs jāklausās!