Aina Kraujiete

ILLŪZIJA IR VISS

Dzejnieks − Aizsaules ceļinieks

Dzintars Freimanis (3.1.25 - 25.12.78) dzimis Rīgā, ievērojamās teātŗa kritiķes Paulas Jēgeres-Freimanes dēls, uzaug bagātas garīgās kultūras vidē. Franču licejā ieguva mūža mīlestību uz romānu literātūru. Valodu studijas turpināja Vācijā, tad Amerikā (iegūts doktora grāds romāņu filoloģijā), mācīja franču valodu un literātūru Rodailendas kolledžā. Latviešu rakstos ienāca ar dzejoļu grāmatu Domas krēslas stundā (1950), sekoja autobiogrāfisks romāns Viļņi (1956), atkal dzejoļu krājums Sveču smarža (1959), kur, tāpat kā pirmajā, pārsvarā skumju pārdomu dzeja. Laba tiesa stāstu un arī ceļojuma piezīmju izkaisījušies laikrakstos, daži saglabāti JG slejās. Piedalījās rakstnieku parādēs Ņujorkā, Klīvlendā, Bostonā un vēl pagājušā gadā divi Blaumaņa lugās demonstrēja savas spējas uz skatuves − kā Dūdars (Skroderdienās Silmačos) un kā Bungatiņš (Sestdienas vakarā). Viņa literārais mantojums vēl viss nav apzināts, ne izvērtēts. Pagaidām − šīs atvadu piezīmes.

 

 „Laikam jau izsacīts viss, / Ierakstīts lapās, kas dzeltē”, tā Dzintars Freimanis rezumēja savu dzīvi jau 1967. gada rudenī, un melnā ielogā ir arī viņa pēdējā rudens rindas − „Klusuma spārni dreb rūtīs. / Vai še vēl drebēs Tavs pulss?” Liekas, viņš dzīvē nekad neiejutās, ‘neiedzīvojās’; viņš bija grāmatu cilvēks, un viņa dzejai iezīmīga ir grāmatu cilvēka skaudrā, vientulīgā skumība; pat viņa telpas ir vēsas, vientuļas:

Istaba mana kā gliemeža vāks
Vēsām un krēslainām sienām
Gaida, kad tumsa pāri tai nāks,
Tumsa, kas nogrimt liek sienām.

- - - - - - - - - - - - - - - - - - -

Tālums par tuvumu aizsniedzamāks
Liksies pēc dzisušām dienam.

(Sveču smarža: 78)

Dzīve Dzintaram Freimanim ir kā skatuve, kur jātēlo sava loma. Nu liekas vietā viņa paša rindas:

Ir priekškars kritis, dziest jau spuldzes naskas.
Ļauj pasniegt rozi, jautro jokotāj.
Bij tavai lomai brīnišķīgas maskas.

Dzejolis nobeidzas ar vārdiem:

Vērs vaigu! − vaiga nav. Ir tikai − maskas.

(Sveču smarža: 66)

Aiz kādām maskām slēpās šo rindu autors? Savrups, vientuļnieks pēc rakstura, savā laikā dzīvodams Ņujorkā, Dzintars − nekad īsti neiekļāvās turienes mākslinieku bohēmā, kaut arī no tās nevairījās. Ne Erota, ne Dionisa kalpībā, viņš pirmām kārtām aistēts, koptas, izsmalcinātas gara dzīves alcējs. Ka viņš reizēm varējis „dzirkstīt kā vīns glāzē”, liecina laikabiedri (Ilga Dinberga, Laiks: 10.1.79). Taču, liekas, pēc mātes nāves bija zaudētas tās gara saites, kas spēja noturēt dzīvē. Jaungada zvanus nesagaidījis, Dzintars pameta zemes ceļus, lai dotos uz Aizsaules dārziem, kur jau pastaigājās viņa iemīļotie autori − Mopasans un Flobērs.

Temu par ceļa izvēli, kas vēlāk jānožēlo, Dzintars Freimanis iestrādājis skicē „Krustceles” (JG: 33). Te atstāstīts kāds it kā vēstulē ierakstīts sapnis; tāpat kā īstenībā, rakstītājs šai sapnī aizvien atgriežas pie krustcelēm, kur šķīries no savas draudzenes. Sapnī tālāk par šīm krustcelēm tomēr neiet vai netiek. Nu viņu nodarbina doma − kā būtu, ja viņš ar draudzeni būtu gājis vienā virzienā vai ari sācis iet pa kādu citu ceļu, ne to, ko pasāka. Ja nu viņš − kaut arī sapnī tikai − vienā no neietiem ceļiem iegrieztos un ne tikai vienā, bet pēc kārtas arī visos citos, lai tad redzētu, kur tie viņu aizvestu. Šie neietie ceļi valdzina. Vēl vairāk − kaitina nespēja uzzināt, kā būtu, ja viņi nebūtu izšķīrušies. Protams, ne dzīvē, ne sapnī to nav vairs iespējams uzzināt, ne laiku atpakaļ pagriezt − kāda vēlēšanās ir ielikta citā prozas darbā „Galva” (JG: 45/46). Jautājums urda: „Kur palika tā rītdiena, ko es pametu” (Un ne vien vēstules rakstītāju.)

Viss ir illūzija? Bet nāve, tā nav illūzija, tā ir realitāte. Illūzijām šāda bezizejas, bezglābiņa stāvokļa nav − iedomas ir izmaināmas, pārtraucamas, saraujamas. Bet Dzintars teica (turpat „Galvā”): „Illūzija ir viss”, un tas nozīmē pavisam ko citu. Tas nozīmē, ka illūzijas ir vērtīgākais dzīvē, ir kas vairāk par dzīvi, ir − paliekamais. Un paliekamais Dzintaram Freimanim ir dzeja.

Dzejā Dzintars Freimanis stāvēja it kā krustcelēs − pusceļā starp pierastajiem, ierastajiem dzejas ritmiem, kas viņa dzejošanas sākuma posmā vēl bija stipri kanoniski, un tomēr jau ar skatienu uz brīvāku stilu, nemērītām rindām, vismaz citādāku izteiksmi. Izmēģināja roku abējādi, stingrā metrikā rakstot un brīvos ritmos, kā kuŗo reizi intellekts, ne impulss diktējis. Bet duālisms ne vien formā. Vēl 1978. gada novembrī rakstīts dzejolis ar nekad neatminamo − „Kādēļ Tu pasaulē esi” un turpat nobeigumā zināmais, tīkamais, kaut arī iekavās kā piebilde, vēlāka iedoma:

Bet rožlapās tomēr
allaž
mīt mīlīga smaržošana... (JG: 124)

Dzīves svarus uz leju vilkt turpina neatbildamie jautājumi, „esība neizteicama”. Miniatūrā „Minūtes” (JG: 105) Dzintars Freimanis iepin mirkļu dažādīgumu:

Ir tādi mirkļi un tādas dienas un gadi, kas neizšķiŗ neko, kas aizslīd vienādi un vienaldzīgi, tāpat, kā pa noteku aizplūst lietus piles, lai iesūktos zemē un pazustu. Bet ir mirkli, kas izšķiŗ visu. Piemēram, tādi, kā tas senais brīdis, kad tika sperts pirmais solis uz kuģa kāpnēm Daugavas malā, lai izbēgtu − kam: nāvei? nebrīvībai? melu dzīvei? − un lai meklētu svešo un sašķelto citurienes brīvību.

Stāstījumu šāds iespraudums pagausina, bet, pašķirstot atmiņu, vedina domāt par līdzīgiem mirkļiem, par kādu izvēli vai izšķiršanos, kas ievirzījusi jaunā gaitā. Autors turpina domu jau nākotnē, kad „klusuma domas visapkārt sauktin sauks”, par minūtēm, „kas paiet, bet kuŗu vietā mūžībai nekad, nekad nepietrūkst jaunu.”

Kādam simboliskam putnam līdzi augstumos gribējis dzejnieks, mēs nezinām, un arī pats viņš raksta par neziņu „−vai viņš ņems mani augšup / jeb vai būs jāpaliek lejā ... melnajās mirušās lapās” („Putns”, JG: 124). Mirušās lapas − nāves tiesa. Gars pacēlās brīvs.