Rīgā „Liesmas” apgādā 1978. g. iznākusi Vizbulītes Bērziņas grāmata Jānis Zālītis. 5000 eksemplāros izdotā grāmatā aprakstīta komponista un mūzikas kritiķa Jāņa Zālīša (1884-1943) dzīve un darbi. Izdevumu pušķo arī vairākas illustrācijas tāpat īpaša uzmanība veltīta Zālīša atstātā muzikālā mantojuma jautājumiem.

Visumā šī ir interesanta grāmata par vienu no latviešu ievērojamākiem un savā laikā moderniem komponistiem. Var vienīgi nožēlot, ka nav izmantoti arī avoti, kuŗi atradušies „šajā pusē”, piem., komponista draugu Jāņa Cīruļa un Jēkaba Poruka atmiņas, kas izdotas grāmatās, līdz ar to pieejamas arī Rīgā un citur. Tāpat nozīmīga ir Jēkaba Poruka eseja par Jāni Zālīti, kas iespiesta gan Ceļa Zīmju 17. numurā (1954), gan Latvju Mūzikas pašā pirmā izdevumā 1968. g. jūlijā. Tā, piem., Poruks raksta visai zīmīgus vārdus par Zālīša nāvi:

... Cik nejēdzīga bija tad šī nāve, tikpat tālredzīgs rādās tagad priekšredzes izkārtojums, kas pasargāja viņu no tā, ko pakaļpalicējiem bija izbaudīt līdz kauna, paguruma, tukšuma dibenam. Lai ko, Zālīti nevar iedomāties kā trimdinieku, putekli pelēkajā nometņu smiltī, kas, desmit sietos sijāts, iekrīt Austrālijas grāvi, — Amerikas fabrikā.

Lasītāji taču saskatīs ne vienu vien latviešu mākslinieku nonākušu šajos apstākļos, raksta autoru J. Poruku ieskaitot.

Atgriežoties pie Vizbulītes Bērziņas rakstu rindām, nevar necitēt dažus piemērus, piem., par debatēm. Jānis Zālītis runā par savām debatēm ar Jāzepu Vītolu (viņa skolotāju):

... Pēc Vītola jubilejas atsvētes vakara, visi „ielauzāmies” pie Jāzepa Vītola. Ļoti patīkamā kārtā tikām pacienāti atkal ar kafiju un benediktineru, cigāriem. Sarunas uzturējām gandrīz tikai mēs abi ar Vītolu. Cik atspirdzinoši bija sarunāties par mūziku, kaut arī ar tik nevienādiem uzskatiem kā mums! Te tu, cilvēks, tūliņ mani, ka ikvienai domai pamatos savi pieredzējumi, sava pārliecība, kas dibināta uz pētījumiem, un rāda iedziļināšanos apskatāmā priekšmetā. Lai arī tu nekur nepiekrīti, tomēr jādod pilnas tiesības citas pārliecības varbūtībai. Runājot par Skrjabinu, Vītols izteica apmēram to pašu, ko citas reizes.

Jāpiemin, ka Jāzeps Vītols bija tikai ar pavisam nedaudziem mūziķiem uz „tu”.

Šo rindu autors var nosaukt vienīgi Alfrēdu Kalniņu, Paulu Jozuusu un Jāni Zālīti. Pēdējais gan nekad šo priekšrocību neesot izmantojis. Muzikālo uzskatu pretišķības nebija šķērslis personīgai draudzībai. Šinī un citā sakarībā jālasa un jāiegaumē arī sekojošās rindas grāmatas 84. lappusē:

„Tu raksti par Zālīša asprātīgiem rakstiem. Tiesa, arī man šis tas gluži labi patīk”, vēstulē Alfrēdam Kalniņam 1914. gada rudenī raksta Jāzeps Vītols. Tas ir mācību un koncertu dzīves pats bagātākais laiks Pēterpilī, tādēļ te Zālītis tobrīd varētu smelties daudz vairāk nekā Rīgā. „Viņam pēc taisnības būtu tagad jāstrādā manā kompozicijas klasē, bet nu viņš atkal tup Rīgā, raksta kritikas par šaubīgiem koncertiem un cita laikam nekā nedara. Un tā viņam paiet tie vislabākie gadi. Man žēl viņa − sevišķi tamdēļ, ka viņš tomēr no jaunajiem visvairāk apdāvinātais.”

Tiktāl Vītols, viņam taisnība un ne jau vienīgi Zālīša gadījumā. Taču, cienījamie lasītāji, būsit dzirdējuši arī par Albertu Jērumu. Bet vienu acumirkli vēl! „... Un tomēr Jānis Zālītis neradīja savu skolu līdzās Jāzepa Vītola akadēmiskajai komponistu kadru kalvei...”

Šo teicienu varētu apstrīdēt, jo, kaut arī netieši, Jāņa Zālīša mūzikas strāvojumus
savā personīgā prizmā turpināja Alberts Jērums. Tādēļ uz brīdi atļaušos īsu reminiscējošu atkāpi.

Mūsu visapsološākais jaunākās paaudzes komponists Alberts Jērums nodzīvoja taisni tikpat gadus kā Jānis Zālītis, t.i. 59 gadus. Savas dzīves otrā pusē Alberts gandrīz kļuva par t.s. „trimdas sabiedrisko darbinieku”. Agrāk brīvā Latvijā skolotāju darba piedāvājumos bieži lasījām teicienus, ka „vēlams vīrietis, muzikāls, sabiedrisks darbinieks, kas varētu vadīt kori.” Vienādi vai otrādi no visai aktīva Detmoldas mūziķa Alberts ieguva kādas trimdas latviešu kolonijas korīša diriģenta posteni. Reizēm te iekrita arī virsdiriģenta „pozicija” ar to lielo godu maršēt vasaras saulē melnā frakā pa kādas pilsētas ielām. Taisnība, šis koris bija no trimdas labākajiem, repertuārs bija nevainojams, bet vai izpildījumu būtu klausījies Šēnbergs, Hindemits, Vēberns, Bergs u.c., kuŗu stāvoklī Albertam vajadzēja nokļūt, mazākais viņa mērķietīgi rosīgās jaunības gadu muzikālās ievirzes dēļ. Kā nekā viņš bija vislabākais Vītola skolnieks. Bija jau visiem konsevātorijas kompozicijas klases audzēkņiem pa korītim, dažam pat divi, trīs, tā sakot materiālam atbalstam, vai „zaļākai padzīvošanai”, jo Rīga bija skaista. Bet − ņemt šīs lietas pārāk nopietni bija pavisam cita lieta. Te varētu rakstīt gari un plaši, ja būtu patika. Gala rezultātā redzējām Albertu Jērumu kā Eiropas latviešu koŗu balsu apmācītāju, laicīgu organizāciju valdes locekli, sabiedrisku darbinieku, latviešu avīzēs rakstītāju un, kad balle beigusies, solu un koŗa paaugstinājumu nokrāmētāju. Dilemmas varbūtējo atrisinājumu kādreiz norādīja pats Alberts, rakstot par Teodoru Reiteru, apzīmēdams to kā latvieti, kas steidzies kalpot tautai tad, kad tas tai visvairāk vajadzīgs, domādams te Zviedrijas trimdu un Zviedrijas Reitera kori. Te ir zināma patiesība, ko jau Kaudzītes Matīss teicis savās rindās:

Tur nāc, lai glābējs mazs vai vēls,
bet teic, ka esi viņas dēls.

Bet Alberts nebija ne mazs, ne vēls. Latviešu mūzikā Latvijā viens ienāca liels un agrs. Tāpat kā Zālītim, arī Albertam izveidojās draudzīgas attiecības ar lielo skolotāju Jāzepu Vītolu. Tāpat kā Zālītis, arī Alberts presē sniedza līdz tam vēl tematiski nebijušus, saturā dziļus un bagātus mūzikas pārspriedumus. Vai esat lasījuši viņa rakstus par Sibeliusu un Volfgangu Dārziņu Ceļa Zīmēs?

Viņš mīlēja Bēthovena Astoto, bet pavisam nevarēja ciest Devīto. Pirms iestāšanās konservātorijā viņš darbojās mazpulkos un ieguva līdumnieka pakāpi (tādi bija tikai četri no visas Latvijas). Nav man ne laika, ne patikas jums šīs lietas izskaidrot. Aizmirstībā aizgājušas (kaut arī iespiestas!) viņa Detmoldas laika solo dziesmas, kas savā laikā ieguva „klusās mirdzēšanas” apzīmējumu. Un vai mums nav jākliedz pie viņa kapa ar parafrazētiem Tālheima vārdiem no Jāņa Poruka stāsta „Pērļu zvejnieks” „Mūsu cerība! Un tādu mēs Tevi atradām!”

Tāpat kā Jānis Zālītis arī Alberts Jērums bija latviešu mūzikas pērļu zvejnieks. Kā tāds viņš nedrīkstēja nokļūt trimdas zivju tirgū.

Mēs tomēr varam nobeigt šīs rindas gaišākā noskaņā, ņemot palīgā te Jēkaba Poruka rindas par Jāni Zālīti:

... Divi asis, ap tām griezās mūsu mūzika: Vītols-Zālītis. Dīvaini. Viens devis vairākas paaudzes oficiālu audzēkņu, simtiem kompoziciju, iezīmē veselu laikmetu. Otra ietekme tikai ar nedaudziem paraugiem un personību.

Tak abas asis bija līdzsvarā. Netaisni būtu teikt, ka Vītols akadēmiķis un skolmeistars vien. Var gadīties, ka citas tautas mūs iepazīst, sākot ar Vītolu, un tas nemaz nebūtu ļauni. Tak Zālītim, bez jebkādām pretenzijām, uz skolas dibināšanu un kaut kā vadīšanu, ir piekritis uzdevums atstāt daļu sava gara rindā jaunāko, pavērt mūsu skatu uz pasaules mūzikas novadiem, kas būtu palikuši sveši. Ar Eiropas mērogu mērojot, Vītols ir 19. gadsimta cilvēks, lai gan nodzīvoja gandrīz līdz šī gadsimta vidum. Zālītis, lai gan mira agrāk, pirmais atveŗ mums jaunu gadu simteni, kas vēl nav galā. Ja pat tagad tikai ar piespiešanos un pieveŗot vienu aci varam teikt, ka soļojam līdzi šolaiku mūzikai, tad bez Zālīša mēs būtu neglābjami atpalicēji.

Zālīša vārda vietā te varat mierīgi saukt Jēruma vārdu. Šīs arī būtu manas impresijas, lasot šo grāmatu par Jāni Zālīti un domājot par Albertu Jērumu.

 

*

Kad šīs rindas sasniegs lasītāju, varbūt būs jau rudens un, kā dzejnieks Imants Ziedonis saka, „Lielā Klaunāde pār māni ies!” Bet varbūt man izdosies vēl noķert Jaunatnes dziesmu svētkus Montreālā. Nesen Hamiltonā bija šo dziesmu svētku rajona kopmēģinājums. Piedalījās dziedātāji − latviešu skolēni no Toronto, Hamiltonas, Ročesteras, kuŗus vadīja virsdiriģenti Jānis Beloglazovs no Otavas, un Vizma Maksiņa no Londonas. Bažas radīja viena otra pagrūtāka dziesma, bet jauno virsdiriģentu spraigā vadība visas šaubas izkliedēja. Arī dziedātāju noskaņojums priecīgs un uzņēmības pilns. Bija prieks vērot arī jaunos Hamiltonas tenorus − divpadsmitgadniekus. Liekas, ka taisni tiem Imants Ziedonis veltījis dzejoļa rindas:

Kur tu teci, gailīti,
Kur tu teci, kur?
Tev rīt vēl dziesma jānotur.

Ticu un zinu, ka šis jaunatnes koris savas dziesmas noturēs. Katros svētkos viņiem pilnīgi jaunas dziesmas. Kaut arī šī vasara pārslogota dziesmu svētkiem un dziesmu dienām visā pasaulē, cerēsim, ka sava daļa apmeklētāju atbrauks arī uz Montreālu š.g. 1. un 2. septembrī.

Kopkoŗu programma sekojoša:

• Attiecīgo valstu himnas
• Ko tās kokles gauži skan (latgaļu izloksnē) − Jurjānu Andrejs
• Sienabalss − Emīlis Melngailis
• Ej, ej, kaimiņu Janci − Jānis Beloglazovs
• Avotā guni kūru − Mārtiņš Aldiņš
• Skan balstiņis rītā agri − Arvīds Purvs
• Jaunības dziesmas − Tālivaldis Ķeniņš
• Grūti pūta sila priede − Ilze Akerberga
• Pārnāk zosis klaigādamas − Viktors Baštiks
• Izauga liepiņa − Kārlis Lietiņš
• Māsiņas dziesma − Dace Štauvere-Aperāne
• Mēnestiņis nakti brauca − Valentīns Bērzkalns
• Liela, gaŗa tautu meita − Andris Vītoliņš
• Bolta eju, bolta taku − Aldonis Kalniņš
• Kūko, mana dzeguzīte − Pauls Dambis
• Teci, manu kumeliņu − Longīns Apkalns
• Ozolīti, zemzarīti − Guntars Gedulis
• Pūri, pūri, meži, meži − Alfrēds Kalniņš
• Pār puriem, pār mežiem − Haralds Berino
• Ko gaidīji, sērdienīte − Imants Mežaraups
• Maģais dancis − Pēteris Aldiņš
• Dēls pārveda līgaviņ − Jānis Kalniņš

 

*

Laika š.g. 4. jūlija numurā Juris Rozītis recenzē Raiņa Daugavas uzvedumu Visbijā. Cita starpā minēti šādi vārdi:

Jādomā, ka Daugavu uzskatīja par piemērotu dziesmu svētkiem tieši šī nacionālā rakstura dēļ. Dziesmu svētkus mēdz uzskatīt par svētkiem, kuŗos jāsajūsmina un jāaizrauj tauta. Daugavas iestudējumā aktieŗi deklamētāji arī centās izcelt visu Raiņa teksta patosu − to skandēja ļoti deklamātoriskā veidā. Šis skandēšanas stils bija ļoti izplatīts šī gadsimteņa pirmajos trīsdesmit gados, kad melodeklamācijas bija populārs uzveduma paveids. Mūsdienās šāds skandēšanas veids liekas nepiemērots, un tas traucēja izrādes baudīšanu. Varam sagaidīt, ka pēc 35 trimdas gadiem esam izauguši no vaimanāšanas un žēlošanās par mūsu bargo likteni.

Diemžēl tā ir mūsu latviešu teātŗa nelaime. Nekādu izaugšanu no vaimanāšanas arī nesagaidīsim. Savā laikā rakstnieks Pāvils Gruzna romānā Bursaki pieminēja, ka zināmā baznīcā esot divi nāves grēki, kuŗus nepiedodot, proti, kopošanās ar zivi un brēkšana āža balsī. Nezinu, kā ar to pirmo, bet pret to otru trimdas aktieŗi-deklamētāji grēkojuši daudzkārtīgi.

Pie šī paša temata ir arī gaišākas rindas. Karoga 6. numurā Gundega Saulīte raksta par vecākā latviešu aktieŗa Ēvalda Valtera 85 gadu dzimšanas dienu. Pats jubilārs teicis vienkāršus, bet aizkustinošus vārdus:

Mana māte bija audēja, rakstu audēja. Vislielākais prieks man bērnība bija tīt saivas. Te es iepazinu ne tikai tās krāsas, kādas ir dabā, bet arī fantāzijas radītas krāsas. Vispirms psīchē iezagās krāsainība. Māte dziedāja dainas par upi, par ūdeni. Ūdens man saistās ar Ventas tecējumu. Māte mani audzināja nevis zinātniski, bet dainu garā, tāpēc vislielākais izbrīns, pirmo reizi redzot Uguns un nakts iestudējumu, man bija Audēju dziesma. Šie sakari ar tautas tradicijām man deva ne tikai zināšanas, bet arī impulsus. Esam ar Smiļģi daudz runājuši par latviešu tautas filozofiju. No tautas filozofijas izaug dievības jēga, kuŗai nav nekāda sakara ar reliģiju, − tas ir darbs. Mans vecaistētis noņēma cepuri ziedoša rudzu lauka priekšā. Viņš teica „Tur dieviņš iet pāri.” Šī dabas realitāte iemiesota latviešu cilvēka dvēselē. Mani daudz ietekmējusi franču 17. gadsimta klasika − Rasins, Korneijs, Lafontēns. Es to apbrīnoju, bet, ja gribu gremdēties tautas dvēselē, es atveŗu Krišjāņa Barona Dainu sējumu, un te es redzu savu tautu. Vislielākā aizraušanās man ir pārtulkot kaut ko jēdzieniski pareizi mūsu mātes valodā.

Esmu jums atklājis savu dvēseli, tā modina modru garu, jaunību, enerģiju. Manā izpratnē tāda ir arī katrā no jums.

Un kā ir ar mūsu dvēselēm?

Imants Sakss

 

 

*

Sakarā ar Dzintara Kļaviņa recenziju par Longīna Apkalna grāmatu Lettische Musik (JG 123) grāmatas autors lūdz paskaidrot, ka viņš nav autodidakts, bet ir studējis Vācijas mūzikas augstskolā 26 semestŗus (ar pārtraukumiem) dažādās disciplīnās, jau sen pelna iztiku, mācot mūziku citiem un uzstājoties publikas priekšā.