Par O. Uršteina iestudēto Raiņa Daugavu Gotlandes dziesmu dienās režisors Juris Rozītis publicējis ierosinošu recenziju Laikā (30.6.78.)

Drāmas profesors Andrejs Šedriks š.g. martā iestudējis M. Zīverta lugu Kurrpurru angļu valodā Vičitā (Wichita) Kanzas pavalstī, ASV. Š.g. rudenī viņš pārceļas darbā uz Sanantonio Teksasā, ASV.

Nākamajā JG numurā ceram publicēt nekrologu režisoram Jānim Zariņam, arī interviju ar Rīgas Akadēmiskā drāmas teātŗa aktieŗiem un viņu 1979. g. ASV turnejas vadītāju. Par Rīgas aktieŗu izrāžu ciklu Laikā publicētas 2 atšķirīgas atsauksmes − Ilmāra Krasta pozitīva un Rasmas Birzgales negatīva. JG nākamajā numurā paredzam publicēt A. Straumaņa un I. Šedrikas-Levis domas par izrādēm Sanfrancisko un Bostonā. Pagaidām sniedzam mazus izvilkumus no attiecīgiem gaŗākiem rakstiem:

Programma Sanfrancisko sākās ar skatu no Blaumaņa lugas No saldenās pudeles, kuŗā Krišs aprāda Taukšķim jaunās piena mašīnas briesmas. Uldis Dumpis Kriša tēlu nospēlē ar komēdijai nepieciešamo vieglumu, un tēla uzdevums šai skatā − pierunāt Taukšķi aiziet no darba − sajūtams katrā zemtekstā. Alfrēda Jaunušana Taukšķis šķiet mazliet modernāks kļuvis, ne vairs ar tādu stulbumu apveltīts kā senāko raksturkomiķu traktējumā. Modernai publikai šāda pieeja ir pieņemama, un arī skats kļūst dramatiskāks, jo konflikts starp abiem tēliem kļūst spēcīgāks.

(Alfreds Straumanis „Rīgas teātŗa mirkļi Sanfrancisko”)

Bostonas publikai šodien Taukšķa vārds laikam būs sinonīms ar Reiņa Birzgaļa bravūrīgo tēlojumu; Jaunušans bija subtīlāks, „glumāks,” bet savā veidā gandrīz tikpat iespaidīgs, ar mazāko žestiņu vai lūpu vaibstienu izsaukdams nevaldāmu jautrību publikā. Viņa viengabalainais tēlojums padarīju Taukšķi tik ticamu, ka pēc viena skata bija grūti atkal kādu citu aktieri Taukšķa lomā iedomāties (atskaitot Birzgali!). Dumpis bija apmierinošs Krišs, šķiet, tīšām traktēdams savu lomu mazliet neuzkrītošāk, lai reljefāk izceltu Taukšķa izdarības.

(Ilze Šedrika-Levis „Akadēmiskā Drāmas teātŗa turneja Amerikā”)

 

Teātŗa notikums Kanadā paredzams š.g. 1. septembrī Montreālā. Par to informācija atrodama III latviešu jaunatnes dziesmu svētku apkārtrakstā:

BRĪNUMI VĒL NOTIEK

1979. gadā, 35 gadus pēc tam, kad pēdējais emigrācijas vilnis atstāja Latviju, radusies jauna latviešu dziesmu spēle.

• Ar tekstu, ko rakstījusi Kanadā dzimusi latviete, kas ar Rodesa (Rhodes) stipendiju raksta doktordisertāciju Oksfordā par Jāni Raini;
• ar mūziku, ko rakstījusi Kanadā dzimusi latviete, kas dzīvo Ņujorkā un savas Montreālā iegūtās mūzikas zināšanas papildinājusi ar sevišķām studijām Fontenblo, Francijā;
• ar skatuves ietērpu, ko veidojis Vācijā dzimis latvietis, kas studējis, dzīvo un savā profesijā strādā Ņujorkā un kas ieguvis Kultūras fonda balvu;
• ar apm. 40 aktieŗiem, mūziķiem un skatuves darbiniekiem no četriem centriem ASV un Kanadā

Dziesmu spēle Varoņdarbi ar Baņutas Rubesas tekstu, Daces Štauveres-Aperānes mūziku un Uģa Nīgala skatuves ietērpu būs redzama 3. Latviešu jaunatnes dziesmu svētku ietvaros Montreālā.

 

*

Viens no visbiežāk pieminētiem vārdiem mūsu skatuves pasaulē neatkarībās laikos gan teātŗos, gan operā, gan teātŗa skolā vai teātŗa kursos bij režisora Jāņa Zariņa vārds. Ap viņa vārdu nevijas daudz reklāmas, bet savas plašās, daudzpusīgās darbības dēļ viņš nenoliedzami pieskaitāms pie lielākajiem mūsu teātŗa entuziastiem.

Zariņš ir pirmais uz mūsu skatuves, kas aktieŗu tēlojumiem meklēja un deva zinātnisku un loģisku pamatojumu pēc Staņislavska teorijas. Pēc Staņislavska teorijas nevar būt nevienas tukšas, nepiepildītas vietas, nevar būt nejaušību vai nenozīmīgu tēlojumu.

Tā Zariņa pēdējie režijas šedevri (Nacionālajā teātrī − red.), kā Dons Karloss un Pazudušais dēls mākslas ziņā sita tik augstu vilni, ka varēja droši iekļauties Eiropas mēroga izlasē.

Jānis Lejiņš (Spēlmaņu cilts, 1965. g.)