REŽĪMS, RAKSTNIEKI, RADĪŠANAS ROBEŽAS
Rolfs Ekmanis. Latvian Literature Under the Soviets 1940-1975. Belmont, Mass.: Nordland Publishing Company, 1978. 533 lp. $27.50.
Tais 35 autora iztirzātos gados, kad latviešu rakstnieki un literātūra plašākā vai šaurākā apjomā bija pakļauta padomju varai, kas vēl turpinās, Maskavas un tās apakšnieku nostāja Rīgā ir vairākkārt mainījusies, kaut arī pamatos palikusi tā pati. Proti, literātūrāi ir jākalpo Kremļa polītiskiem mērķiem.
Rolfs Ekmanis, Arizonas Valsts universitātes profesors, detaļās (bet ne nevajadzīgos sīkumos) ir daudzu gadu darbā rūpīgi izsekojis visām notikumu gaitā nozīmīgajām pārmaiņām padomju kultūras polītikā, it īpaši latviešu rakstniecības laukā. Līdz ar to ir izveidojusies periodizācija, kas secināma no grāmatā pieminētiem faktiem, citātiem un vispārējās polītiskās vēstures nepieciešamā sasaistījuma ar literātūras attīstību. Ekmaņa kapitāldarba 40 lappuses veltītas pirmajam Padomju Savienības okupācijas gadam Latvijā (1940-1941). Šis pirmais posms raksturīgs divējādā ziņā: pirmkārt ar to, kādas bija kompartijas (KP) prasības rakstniekiem; otrkārt, kā rakstnieki piemērojās vai nepiemērojās jaunās varas katēgoriski izteiktajiem postulātiem.
Tūlītēja prasība bija pieņemt par pareizu un vienīgo pareizo tā dēvēto sociālistisko reālismu (šo terminu PSRS vispirms sāka lietot 1932. g.), un no augstākajiem funkcionāriem to ar vislielāko uzsvaru izcēla un propagandēja polītbiroja loceklis Andrejs Ždanovs, pieprasot pilnīgu noteikšanu pār literātūru KP (29-32). Kā Ekmanis norāda: "Sociālistiskais reālisms praksē nenozīmēja neko citu kā pašreizējās partijas līnijas paušanu literātūrā... kā arī romantismu, kas koncentrējas uz sapņiem par nākotni, uz neeksistējošā jaunā sociālistiskā cilvēka slavināšanu."
Citiem vārdiem, tā sauktais sociālistiskais reālisms patiesībā ir jēdzieniski absurds, neloģisks nosaukums. Jo, ja jau ideoloģijai pieder prioritāte rakstnieka darbā, nevis dzīves īstenībai, reālitātei, tad tas vairs nav nekāds reālisms. Un otrkārt, tas arī nav tad nekāds mākslas darbs. Atcerēsimies Gētes spriedumu: "Mākslas darbam var būt morālisks efekts, bet prasīt no mākslinieka morālisku mērķi nozīmē viņa darbu pazudināt."
Un te vēl viens kodolīgs formulējums sociālistiskā reālisma raksturojumam Ekmaņa grāmatā: "Rakstniekiem noteikti bija jārāda reālitāte tās "revolūcionārajā attīstībā", tas ir, ne tāda, kāda tā bija, bet gan kā attīstības procesā tā kļūst par to, kādu to galu galā sagaida topam." (31).
Uzskatu, ka sociālistiskā reālisma raksturojums Ekmaņa darbā ir viens no labākiem kādu jebkur var atrast. Bet viscaur grāmatā parādīta un izanalizēta arī otra padomju varas līnija literātūras jautājumos. Proti, krievu pārākuma sludināšana. Visām Padomju Savienībā ietilpinātajām tautām esot jāmācās no tā dēvētā "vecākā brāļa" - krievu panākumiem un parauga. Tādu viedokli nekrievu rakstnieki noraidīja, cik to apstākļi viņiem atļāva. Piemēram, ukraiņu rakstnieks Mikola Chvilovijs jau 1926. g. deklarēja, ka maskaviešu mesiānisma ideja joprojām dzīvo krievu intelliģences galvās un ka šis krievu mesiānisms ir jāizskauž, tikai tad pavērsies ceļš uz slavējamu radīšanas brīvību un patiesu tautu pavasari. (22)
Kas notika Latvijā kopš padomju okupācijas sākuma 1940.gadā, par to lasām Ekmaņa grāmatā. Visas publikācijas bija jāpakļauj Maskavas cenzūrai vai vismaz jāsaskaņo ar Maskavas direktīvām. Oficiāli atzītie rakstnieki un kritiķi slavināja oficiāli atzītos rakstniekus Padomju Savienības republikās, bet sacerēja jo sevišķi atzinīgas atsauksmes par Padomju Krievijas rakstniekiem. Starp 1940. g. 21. jūliju un 1941. g. 27. jūniju Latvijā laida klajā ap 60 rakstu par padomju rakstniekiem, bet Rietumu autorus gandrīz pilnīgi ignorēja. (53)
Līdz ar padomju varas nodibināšanu Latvijā latviešu rakstnieki piedzīvoja divkāršu degradāciju, ja viņi gribēja turpināt darbu savā radīšanas sfairā. Pirmkārt, viņus ar tā saukto sociālistisko reālismu un kārtējām KP direktīvām pārvērta no radītājiem par amatniekiem, imitātoriem "pēc pasūtinājuma". Ja viņi negribēja sekot partijas norādījumiem, viņiem draudēja bezdarba un bada rēgs. Otrkārt, no līdztiesīgiem pilsoņiem neatkarīgā valstī viņi kļuva par otras šķiras pilsoņiem, kam arī savā zemē jāatzīst un jāievēro krievu pārākums un pastāvīgi jāklausās atgādinājumi, ka arī savā profesijā viņiem jāmācās no krievu rakstniekiem un dzejniekiem. Partijas vīri apgājās ar latviešu rakstniekiem kā ar skolniekiem literārā seminārā, ignorējot viņu pašcieņu un kultūrālo briedumu, ignorējot viņu veikumus un personību. Par pilnīgām marionetēm padomju kaŗa mašīnerijas ietvaros izvērtās tie nedaudzie latviešu rakstnieki, kas 1941.gadā aizgāja līdz atejošām un bēgošām padomju kaŗaspēka daļām un līdz 1945. gadam palika Padomju Savienībā. Par to ir runa Ekmaņa grāmatas II nodaļā, kas mazliet citādā versijā publicēta jau pirms desmit gadiem Jaunajā Gaitā ("Latviešu rakstnieki Iekškrievijā 1941.-1945.", JG 66-68, 1967/1968). Jau toreiz Ekmanis konstatēja (JG 68, 20.lp.): "Kaŗa beigu posmā literātūras fiktīvajiem varoņiem nepietika ar to, ka bija lieliski taktiķi un stratēģiski apdāvināti cīnītāji; viņiem vajadzēja būt arī absolūti uzticamiem kompartijas biedriem. Rezultātā pa literātūru sāka maršēt trafareti komisāru un poļitruku tēli, iekvēlinot ar saviem varoņdarbiem (...) arī pārējos."
Darba III nodaļa (66 lp.) apskata literātūras pagrimumu ždanovisma periodā, līdz ar KP jauno līniju kultūras lietās. Turpinājās un kļuva asāka nekrievu, to vidū latviešu literātūras pakļautība Padomju Krievijas literārajiem paraugiem. KP attiecīgajām amatpersonām un rakstnieku savienībām vajadzēja rūpēties, lai iedēstītu Padomju Krievijas metodes un formas (arī visās mākslas nozarēs) svešā zemē, pēc būtības pilnīgi atšķirīgās tautās. Tā nāca klajā stereotipi zemstandarta ražojumi, ko mēdza apzīmēt par literātūru, (129). Iestādes un funkcionāri pēc Maskavas norādījumiem nesaudzīgi pārtrauca kontinuitāti latviešu literātūras attīstībā, īstenībā atņemot iespēju publicēties rakstniekiem, kas gribēja palikt uzticīgi sev un latviešu kultūras tradicijām. Bija spēkā gandrīz pilnīgs nekrievu agrāko, pirmspadomju laikā radīto literāro darbu noklusējums, latviešu klasiķu atstātā mantojuma ignorēšana, pat nicināšana. Laikmetā, ko literātūrā apzīmē par ždanovisma posmu pēc jau minētā Andreja Ždanova, īstu literātūru publicēja ārkārtīgi maz. Lielais vairums sacerējumu bija drīzāk uzskatāmi par polītiskiem tekstiem, kas radīti vairāk vai mazāk saskaņā ar partijas direktīvām un kalpoja masu pāraudzināšanai komūnisma pasaulei (par cik šie "pāraudzināmie" tādai pāraudzināšanai pakļāvās). Šis bargais laiks turpinājās no kaŗā beigām, īpaši no 1946.gada augusta līdz Staļina nāvei, 1953.g. Pēc tam jau pamazām un sporādiski šur tur, arī padomju pārvaldītā Latvijā, literātūrā un citās mākslas nozarēs sāka pūst mazliet svaigāki vēji, Sākumā visvairāk tie bija jūtami Maskavā un Ļeņingradā. Periodā no 1953. līdz 1957.gadam Ekmanis apskatījis savas grāmatas IV nodaļā par latviešu literātūru pirmā atkušņa laikā (54 lp.). Tai seko V nodaļa par laika posmu pēc atkušņa, 1957.-1960. (atkal 54 lp.). Un beidzot VI nodaļas (66 lappuses) - "Mūsdienās: cīņa par kultūras autonomiju," Katra no šīm nodaļām ir saturā tik bagāta, ka tās vēl ilgus gadus noderēs par izskaidrojumu un vērtīgas informācijas avotu pētniekiem u.c. interesentiem. Apstāsimies tikai pie pāris te skartajām problēmām.
Pieminot prozas rakstnieku Evaldu Vilku (1923-1976), Ekmanis atzīmē, ka stāstā "Divpadsmit kilometri" autors arī izvirza jautājumu, kāpēc padomju režīmam ir tik daudz pretinieku kā Padomju valstī, tā arī ārpus tās (311). Gribētos teikt, ka Rolfa Ekmaņa grāmata ar pamatīgu dokumentāciju par padomju varas rīcību Latvijā un arī par dzejnieku un citu rakstnieku grūto cenšanos saglabāt savu individuālitāti un tautas nacionālo raksturu ir viena konkrēta atbilde uz šo jautājumu. Ja KP un tās vadība Maskavā nenospraustu rakstniekiem tik šauras radīšanas robežas, kā tas joprojām notiek, bet atļautu visiem lielāku brīvību, tad padomju varas pretinieku būtu daudz mazāk. Katrā ziņā latviešu intelliģencē režīma nīdēju būtu mazāk, ja padomju vara - izsakoties Ekmaņa vārdiem - "atjaunotu literātūrai tās funkciju iedziļināties cilvēku eksistences stāvoklī, nevis mēģinātu ar literātūras palīdzību noteikt likumus cilvēku viena vai otra veida rīcībai." (316).
Ekmaņa grāmatu var, bez šaubām, vērtēt no dažādiem viedokļiem, bet polītiskā aspektā tā ir atgādinājums, ka padomju sistēma cenšas iznīcināt garīgās radīšanas brīvību un - cik vien praktiski iespējams - padarīt. beletristiku, tāpat kā presi un visus informācijas avotus par absolūtiem ideoloģiskiem režīma ieročiem. Ekmaņa grāmata ir brīdinājums ne tāpēc, ka autors būtu gribējis darbu ar tādu mērķi sarakstīt, bet gan tāpēc, ka objektīvi pētījumi neatvairāmi ir noveduši pie tādu faktu noskaidrošanas, kas paši par sevi runā nepārprotamu valodu. Un fakti neatstāj vietu šaubām par KP dzelžaino gribu padarīt katru literātu par partijas robotu - aģitātoru.
Daudzi Ekmaņa grāmatā citētie "dzejoļu" paraugi tāpēc ir tādi, kas prima facie varētu likties sarakstīti kādā sarkano pionieŗu pulciņā vai skolas klasē. Gandrīz neticami, ka šos propagandas pantus būtu sarakstījuši daži rakstnieki ar pazīstamiem vārdiem. Jo šīs vārsmas ir tikai literātūras surrogāts.
Te rodas arī jautājums, vai latviešu literātūras rēglamentēšana nereti nenoved līdz tādam absurdam, ka neviens tādus ražojumus vairs neuzskata par nopietniem. Ir labi zināms, ka daudzi padomju literātūras izdevumi guļ grāmatveikalu plauktos nelasīti un nepārdodami (275). Dzejnieks Ojārs Vācietis laikrakstā Literatūra un Māksla (28.2.1959) cita starpā izteicies, ka, piemēram, daži partijas kongresam veltīti dzejoļi nav bijuši nekas vairāk kā tikai rētorisks saimniecisko sasniegumu uzskaitījums un kā tāds varējis radīt lasītājā tikai vēlēšanos tādus dzejoļus nelasīt (250). Gandrīz tai pašā laikā - kā atzīmēja Pravda 1960. g. janvārī - kultūras administrātoriem Maskavā bijis kauns uzzināt, kā daži gados jauni kritiķi priecājušies, ka kāda latviešu buržuaziska dzejnieka - romantiķa dzeju grāmatas pārspiedumu publika izķērusi no grāmatu veikaliem dažu stundu laikā (257).
Protams, latvieši visā pasaulē, arī padomju okupētajā Latvijā, joprojām lasa Raiņa darbus un izrāda viņa lugas. Reti kāds šaubīsies, ka Rainis ir un paliek lielākais latviešu dzejnieks. Padomju vara grib Raini pataisīt par "savējo", kas ir pilnīgi nedibinātas pretenzijas. Nav te vietā apskatīt šo jautājumu tuvāk, - atzīmēšu tikai vienu aizrādījumu Ekmaņa grāmatā (175). Padomju rainologs Evalds Sokols rakstījis, ka Raiņa lielākā vēlēšanās pēc Oktobŗa revolūcijas bijusi no Šveices trimdas pārcelties uz dzīvi Maskāvā. Bet viņš tomēr nevar izskaidrot, kāpēc tad Rainis un Aspazija 1920.g. atgriezās nesen nodibinātajā Latvijas valstī un nebrauca uz Krieviju.
Rolfa Ekmaņa grāmatā iezagušās arī dažas neprecīzitātes. Kārlis Ulmanis, cik zināms, miris 1942., nevis 1952. g. Bet tā jau te (136) acīmredzot ir iespiedumkļūda, jo pareizs miršanas gads uzdots personu rādītājā. Nav droši zināma prezidenta Ulmaņa nāves vieta. Atzīmējot "staļinisko triumvirātu" Latvijā, par Jāni Kalnbērziņu (240) teikts, ka viņš no 1957. g. bijis Padomju Savienības kompartijas Centrālkomitejas locekļa kandidāts; īstenībā viņš tad (līdz 1961. g.) bija PSKP CK prezidija locekļa kandidāts. Un 334. lp. jābūt nevis "Velna ķēķim", bet gan "Elles ķēķim".
Ekmaņa grāmatas pamatteksts sniedzas līdz 354. lp. Pēc tam 180 lappusēs seko vēres, bibliografija un rādītāji. Šis plašais zinātniskais "aparāts" liecina par autora pētniecisko pamatīgumu. Katrs fakts, katrs liecinājums, katrs citāta teksts ir pārbaudīts.
To var sagaidīt no autora ar jau izcilu zinātnisku stažu. Jaunās Gaitas lasītāji pazīst Rolfu Ekmani kā vienu no šī žurnāla redaktoriem. Zinātnieku pasaulē Ekmani pazīst kā izcilu filologu (dzimis Rīgā) ar vairāk desmit pētījumu publikācijām dažādu valodu žurnālos un laikrakstos. Un kā profesoru tagad Arizonas Valsts universitātē. Doktora gradu Ekmanis ieguva Indianas Universitātē 1966. g. pēc disertācijas aizstāvēšanas par sakariem starp krievu un. latviešu padomju literātūru 1940.-1960. g. Vairāki viņa monografiski pētījumi publicēti gada grāmatā Acta Baltica (Konigstein im Taunus: Institutum Balticum) un nodaļa par latviešu literātūru kopš atstaļinizācijas grāmatā Discordant Voices (red. G. Luckyj, 1976).
1977. g. ievērojamais žurnāls East European Quarterly (No. 2, pp. 191-225) iespieda Ekmaņa pētījumu "Latvian Communist Writers in the Soviet Union" (1941-1945). Bet pats galvenais, protams, tagad ir jaunā grāmata angļu valodā, līdz ar to pieejama speciālistiem literātūrā dažādās valstīs un arī visiem, kas interesējas par padomju varas kultūrpolitiku nekrievu zemēs.
Benno Ābers
[Skat. Artura Plauža piebildi JG131.]