JG redakcijai:

Žēl, ka Tadeušs Puisāns savā rakstā par Latgales sociālām un vēsturiskām īpatnībām, ļāvies savam sarūgtinājumam, lai neteiktu, viņa paša vārdiem runājot, „īpatnējam mazvērtības kompleksam”. Tādējādi raksts daudz ko zaudē no tā vēsturiskā objektīvisma, kāds katrā ziņā nepieciešams, lai autors faktu vietā nemēģinātu iztikt ar vispārinājumu, piemēram, „ka problēma nav nekur pacelta, izskaidrota vai vismaz debatēta.”

Vai nu gluži tā ir, ka katolisko Latgali var saprast tikai katoliski vēsturnieki? Un ja tā, vai tiešām kāds būtu kavējis skaistās ezeru zemes katoliskos dēlus pētīt pašiem savu vēsturi, valodniecību un etnogrāfiju? Vai tad tas, ka Latgales tautasdziesmu tulkojumos var atrast kļūdas ir „pārestība visai Latgalei”?

Raksts ir vērtīgs un lasāms ar interesi, bet traucē T. Puisāna gaušanās, pārmetumi un visu to zinātnieku un vēsturnieku vainošana, kas pētījuši vai arī nav pietiekami uzmanības veltījuši Latgalei.

Pēteris Smilga

 

 

 

JG redakcijai:

Sakarā ar recenzijām JG 124. numurā un citos izdevumos par Rolfa Ekmaņa grāmatu Latvian Literature under Soviets 1940-1975 gribētu no savas puses teikt, ka šī grāmata nevietā pārslavēta.

Šī nav recenzija par Ekmaņa darbu, bet gan piezīmes par viņa darba atsauksmēm. Tajās, kādas nācies lasīt, autors slavēts par „spriedumu objektivitāti”, par „zinātniskumu”, par vērtīgo pienesumu literātūras zinātnei, vispār, par izcilo kvalitāti. Pamatot šos apgalvojumus gan neviens nav mēģinājis. Ekmaņa darbā lasītāju vispirms ausīgu padara neskaitāmie literāro darbu „satura atstāstījumi”. Drīz arī atklājas, ka autors savam pārspriedumam par pamatu ņēmis to pašu „sociālistiskā reālisma” pieeju, pēc kādas sacerēts vairums padomju laika darbu un pēc kādas tie vērtēti un atzīti par piemērotiem publicēšanai. Bet tā kā Ekmanis pārstāv mūsu nacionālās, ne boļševisma intereses, tad savā vērtību skalā, salīdzinot ar padomju, viņam plūsi un minusi novietoti otrādi, kas tomēr viņu neatbrīvo no pakārtošanās apstrīdētās idejas sistēmai, no nonākšanas tās atkarībā. Tādam rakstītājam klājas gluži kā tūristam Padomju Savienībā: režīma nospraustajām tekam sekodams, tas saredz tikai to, ko viņam rāda. Tā nu arī Ekmanis mūsu literātūrai ir piegājis tāpat kā padomju „dvēseļu inženieŗi”, kuŗiem tā ir līdzeklis citu, mākslai resp. literātūrai nebūtisku − polītisku, ekonomisku, sociālu u.c. − mērķu sasniegšanai. Līdz ar to rezultāts ir neizbēgams: literātūrai būtiskais, tās kvalitāte ir palikusi neatsegta, nesaredzēta, pārprasta.

Pēc zināmas polītiskas literātūras mūsdienās var būt liels pieprasījums, taču ar šādu metodi tuvoties rakstniecībai nozīmē autoram pašam līst lamatās, ko tad Ekmanis arī uzskatāmi nodemonstrējis. Pie mūsu mākslas literātūras viņš pierēķinājis visādus nemākuļu sacerējumus un propagandas nedarbus, un starp viņa uzskaitītajiem rakstniekiem daudz diletantu. No otras puses − nav viņš saredzējis patieso kvalitāti, pat ne tur, kur tā visspožākā, piem., nav varējis ieraudzīt Ojāra Vācieša dzejas lielumu. Arī vecāko dzejnieču − Elzas Stērstes, Paulīnes Bārdas, Mirdzas Bendrupes − dzejas lielumu un meistarību nav viņš pamanījis. Taisni ciešanās un postā šīs sievas bija guvušas garīgu ārdējumu, dvēselisku cildenumu un, kad viņām atļāva atkal publicēties, viņu meistarīgu vienkāršību ieguvusī dzeja atmirdzēja ar dimantisku spožumu. Bet Ekmanis no tā nekā nav pamanījis, un Paulīnas Bārdas vārdu viņš savā grāmatā nav pat pieminējis! Tur nav arī Antona Bārdas. Bet ir (avotu bibliogrāfijā) toties atzīmēts tāds absurds kā A. Dravnieka par literātūras „vēsturi” nosauktais izdevums. Un šie nav vienīgie brīnumi.

Nopietnā zinātniskā darbā šādas lietas nedrīkst nākt priekšā. Šis tādēļ ir tikai latviešu tagadnīgās literātūras polītisks kommentārs, kam ar literātūras zinātni gaužām maz sakara. Šis ir žurnālista, ne zinātnieka darbs, kuŗā autoram pietrūkst arī tā, ko vācieši sauc par Fingerspitzengefühl. Gadās sastapt arī tādas rindas, kuŗu dēļ vienam otram literātam Latvijā varētu celties nepatikšanas, jo mūsu autors nav bijis pietiekami smalkjūtīgs. Darbā arī daudz faktu aplamību, un piemēra pēc te varētu minēt kaut vai kļūdaino aizvesto rakstnieku sarakstu. Gadās arī visai kuriozas vietas, kā stāstot par V. Lāča gabalu Uz jauno krastu: When still a child, Aivars was bought at an auction as a prospective laborer... Acīmredzot, te runa par deramdienu, un lasītājam nav skaidrs, vai šī nedzirdētā „vergu tirdzniecība” ir Lāča propagandas izsapņota vai Ekmaņa paša atradums, kur valodas neērtības varētu būt kombinētas ar lietas neizpratni.

Šis darbs ir bagāts polītiskā materiāla kopojums (šinī gadījumā savīts ap latviešu rakstniecību), un tie, kas te meklēs un atradīs vajadzīgo polītisko informāciju − šo kritisko piezīmju autoru ieskaitot − būs Ekmanim par viņa kopojumu pateicīgi. Bet polītiski orientētie atsauksmju rakstītāji, darbu šai laukā pelnīti uzteikdami, ir nepamatoti pierakstījuši nopelnus arī tur, kur tam tādu nav un nevar būt − literātūras zinātnē. Diemžēl, šis ir un paliek tikai žurnālista pienesums polītiskajos rakstos un nekas vairāk.

Ja autors tomēr būtu domājis to kā zinātnisku latviešu rakstniecības pētījumu, tad mēs būtu par vienu piemēru bagātāki tai virknē, kas liecina par mūsu jauno Amerikas profesoru paviršībām, uz kādām tos, acīmredzot, pavedina no vienas puses svešās publikas neziņa, nekritiskā pieeja pret pasniegto, no otras − mūsu kultūras pētīšanas tradiciju trūkums, to tradiciju, kādas bija izveidojušās Latvijā un kas prasīja pēc pamatīguma darbā.

Arturs Plaudis

 [Skat. Alfrēda Gātera un Rolfa Ekmaņa repliku JG134.]

 

 

JG redakcijai:

Izlasīju Jaunās Gaitas 127. numurā G. Irbes recenziju par Gunāra Janovska romānu Un kas par to. Neizprašana radās par recenzenta teikumu: „Raganu dedzinātāji, kā būs ar Janovski?” Pret kādiem mošķiem te recenzents cīnās? Kas ir šie „raganu dedzinātāji”? Kur viņi ir? Kanadā, Amerikā vai Latvijā? Par „polītiski kļūdaina” literātūras darba uzrakstīšanu var nonākt nepatikšanās tagad Latvijā, bet citās zemēs var brīvi rakstīt, kā nu katrs izjūt. Vai recenzentam ir „zobs” uz kādiem tik viņam zināmiem „raganu dedzinātājiem” vai viņš cīnās pret iedomātām vējdzirnavām?

Liekas, ka pa daļai recenzents ir pierakstījis grāmatas autoram uzskatu, ka šejienes trimdas latviešu jaunatne ir „Latvijai nozagta”. Nepārprotami recenzents liek saprast, ka latviešu bēgļi, savā laikā izmukdami no Latvijas, ir izdarījuši kādu nepārdomātu nacionālpolītisku kļūdu. Protams, par to jau var būt dažādi uzskati, bet tas fakts, ka toreiz (tāpat kā citur vēl tagad) miljoniem cilvēku bēga no savām dzimtenēm tikai, lai izglābtu savu (un arī savu bērnu) ādu, ir galīgi ignorēts recenzenta, it kā nejauši pierakstītā latviešu trimdas sabiedrības nostrostējumā. Ziņkārības urdīts pāršķirstīju agrākos JG numurus (Irbes rezenzijas), lai kaut cik atšifrētu mistiskos „raganu dedzinātājus”. Recenzijā par Rūtiņas U. grāmatu Un tā vēl gribējās dzīvot Irbe „sadod” kādiem „patriotiskiem latviešiem”, kas joprojām esot pilni atriebības dziņām (pret ko?). Kā pierādījumu latviešu atriebības dabai recenzents piemin Rūtiņas stāstījumu, ka tad, kad čekisti arestējuši Rūtiņu otrreizējai deportācijai, Rūtiņa (sajuzdama sevi „nāvei zobos”) esot domās vēlējusies, kaut varētu čekistam atriebties vai pat viņu nogalināt. Irbes secinājums no tā: „Katra patriotiska latvieša pasē ir ierakstīta atriebības doma”. Liekas, šeit recenzents „pārspēj pats sevi”, jo sen nebija rakstos sludināts tik augsts morālisks prasījums (kaut arī sen, sen pazīstams kā baznīcas postulāts): Pat domās nedrīkst apgrēkoties! Latvieši jau nav nekādi eņģeli, bet ka viņi savās atriebības jūtās būtu „pārāki” par citām tautām, tas nu ir tikai paša Irbes pliks apgalvojums. Nezin, kā recenzents novērtētu tos nedaudzos latviešus, kas 1941. g. tiešām, pat ar ieroci rokās pretojās savai deportācijai − un, protams, tika „likvidēti”?

E.B.

 

 

 

JG redakcijai:

Viss ir labs. Bet piesaistīt Anšlavu Eglīti un Gunāru Janovski.

A.F. Kalniņš Grandrapidos. ASV. (87 gadi)

 

 

 

JG redakcijai:

Dzīvs bija raksts par teātri pēdējā numurā...

Ieteicu titullapai kādu Māras Zālītes dzejoli.

Ilze K., ASV

Māra Zālīte

* * *

Kad salnas sesks nokož puķes gravā,
Es dzērve nebūšu, kas ceļasomu kravā.

Kad tēvu zemi ziema piemeklē.

Vai dzirdat, cik tās eksaltēti klaigā!
Jauc prātus tiem, kas nelido, bet staigā.
Cik steidzīgi tās ceļas gaisā
Un tikai projām, projām taisās.

Kad tēvu zemi ziema piemeklē.

Varbūt tas spēks un nevis vājums!
Ne gļēvums, bet gan griba cieta.
Lai visu pamestu un projām ietu!

Tik ne šai brīdī
Un nekad šo vietu.

Literatūra un Māksla
1980. gada 12. decembrī